X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Aigars Elss | Stāsti |
Lifts (turpinājums 2)
  
Ievietojis: Elss |
Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Dimanta izgaišana nedeva Ēvaldam mieru. Likās, ka viss, kas tikko notika, bija kāda stipri palēnināta filma, kurai nebija ne sākuma ne gala. Darbība un sižets tajā bija tik viskozi, ka visi konteksta pavedieni slīdēja ārā no rokām pat visčaklākajam prātam. Visu pēcpusdienu un vakaru viņš pavadīja gultā te iemiegot, te atkal pamostoties sviedriem klātu seju. Vija atnesa sinepju plāksterus un medu. Tas viss bija aizgājis pārāk tālu. Gribēdams iegūt pāris nevienam nepiederošu monētu viņš pamazām zaudēja prātu. Bet varbūt viņš to jau ir zaudējis? Un viss apkārt notiekošais ir tikai progresējošu noviržu simptomi? Drudzis pieņēmās spēkā. Iesnas nemitējās. Bet varbūt tās ir lamatas, lai viņu kopā ar Valtu varētu aizturēt kā nelegālu dārglietu tirgotāju grupu? Vēl vairākas dienas atpakaļ televīzijā parādījās ziņa par kāda slavena muzeja apzagšanu. Zagļi bija rīkojušies tik prasmīgi, ka nebija atstājuši nekādas pēdas, un aizlaidušies ar milzīgu guvumu. Bet te, dziļi zemē zem viņa mīļotās darbavietas, notika to realizācija? Nosvīdis viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Bija jau pusnakts. Liels mēness sirpis spīdēja logā. Elpa kļuva straujāka. Pēkšņi viņš juta neparastu sajūtu kāpumu. Un, it kā nomodā, it kā sapnī, kāda balss viņu apņēma kā vientuļu koku lauka vidū : „Ir nakts. Man bail. Es esmu izžuvis. Ne zvērs, ne cilvēks vairs no manis nedzers. Ne ūdensrozes plauks... Nu tas ir viss. Es neesmu. Es neesmu vairs ezers.”. Ēvalds vāri pavēra acu plakstiņus mēģinot saprast vārdu jēgu. Skatiens atdūrās griestos. Elpa pamazām kļuva mierīgāka un izlīdzinātāka. Arī drudzis mitējās. Dīvains miers bija piepildījis visu viņa būtni. Tas bija tas pats dzejnieks, kas viņu bija uzrunājis lielajā tumšajā velvē kad viņš, izslēdzis prožektoru, ieklausījās apkārtnes skaņās. Savā mūžā viņš nebija izlasījis nevienu dzejas grāmatu. Un dzejoļus nerakstīja. Viņš laboja iekārtas, remontēja ūdensvadus un nesa mājās naudu. Ko šai balsij no viņa vajadzēja? Balss pamazām attālinājās : „Bet ausma nāk. Kā zila dzērve brien. Kā zivju ērglis saule spārnus atpleš. Un nagus atpleš un pār mani skrien, un manu pusnakts nevarību saplēš”. Pēc vairāku dienu slimošanas Ēvalds pilnībā atguvās. Saule pielēja istabu ar saulesstariem. Tējas krūzē smaržoja citrons. Kaķis šupuļkrēslā slinki apgriezās uz otriem sāniem. Izstaipījies Ēvalds piegāja pie loga, aiz kura pavērās ziemīga ainava. Aplaidis skatienu apkārt istabai viņš pievērsās naktsgaldiņam. Varbūt paņemt līdzi kādas nomierinošas zāles? Pāris spēcīgi sedatīvi atradās nakstskapīša atvilktnē. Tomēr viņš ātri atmeta šo domu. Veselais saprāts būs viņa vienīgais vairogs īstenības priekšā. Vēl vakar vakarā viņš piekodināja Viju, ka turpmāk mājās būs vēlu. Medicīnas centrā esot sākušies plaši remontdarbi, tiek izbūvēts baseins, un nepieciešamas papildus rokas. Vispirms bija jāatrod profesors. Un jāizskaidro notikušais ar dimantu. Tiesa, kā Valts orientējās šajās vietās un kā viņi viens otru atradīs Ēvaldam joprojām bija mīkla. Viņš varēja cerēt vienīgi uz laimīgu gadījumu. Un lai gan attiecības ar fortūnu pēdējā laikā bija ieguvušas stipri nepastāvīgu un mainīgu raksturu, Ēvalds turpināja ticēt savai zvaigznei zinot, ka kritiskos brīžos tā viņu nekad nepievils. Sēdēdams vestibilā iepretim liftiem viņš gaidīja kad pazudīs pēdējais apmeklētājs. Pulkstenis rādīja septiņi vakarā. Pēc mirkļa viņš jau devās uz liftu līdzi ņemot tikai nepieciešamākos instrumentus. Ātri pabeidzis pogu paneļa savienojuma izveidi viņš atlieca muguru. Cauri lifta sienai plūda apslāpētas skaņas. Ēvalds domīgi palūkojās uz pogu paneli. Varbūt tomēr nebraukt? Tikai plāna grīda viņu šķīra no īsta bezdibeņa. Dīvaina sajūta. Prāts drudžaini analizēja visus par un pret līdz svaru kausi lēnām un nepielūdzami nosvērās nezināmā pusē. Tausts apņēmīgi nospieda taustiņus un ļāva liftam sevi nest lejup. Viegli ietrīsējās griestu plafona lampa. Lifts slīdēja lejup ilgāk par minūti. Kabīne lēnām apstājās un durvis atvērās. Siltums, kāds siltums! Tīkams vilnis ielauzās mazajā kabīnē it kā būtu atvērušās īstas pirts durvis. Ēvalds atpogāja divas krekla pogas. Un gaiša grīda! Uzmanīgi pastiepis galvu viņš aplaida skatienu apkārt. Sienas kas ietiecās tumsā. Tumša, nenosakāmu izmēru griestu velve. Paspēris pāris soļus uz priekšu viņš pieliecās pieskardamies stiklveida grīdai. Sasodīts! Tā bija gandrīz karsta! Lielāki un mazāki neregulāri konusi haotiski slējās visā telpas dziļumā. Gaišā grīda ļāva saskatīt tikai to pamata aprises, bet virsotnes pazuda mijkrēslī. Šur tur rēgojās pa kādai kvēlojošai sarkanīgai lāmai no kuras cēlās silti garaiņi. Ēvalds novilka jaku un iesvieda liftā. Atrocījis piedurknes viņš avēsinājās ar pāris ūdens malkiem no līdzi paņemtās blašķes. Īsta pirts! Kaut kur tuvumā droši vien plīsusi siltumtrase. Un no kādas trubas plūst varens tvaiks! Pārlaižot rūpīgāk skatu apkārt izdevās pamanīt kādu ieeju kas līdzinājās tunelim. Vai tiešām siltumtrases truba būtu sprāgusi un izrāvusi zemē bedri? Mirkli apsvēris situāciju Ēvalds nolēma vispirms izpētīt to un tikai pēc tam tumšos konusus un garaiņos slīgstošos baseinus. Pateicoties gaismai kas nāca no nezināma avota nevajadzēja lauzīt galvu kur spert kāju. Ēvalds izlēmīgi devās ieapaļajā grotā kas tikai mazliet pārsniedza cilvēka augumu. Gaiss bija silts un mitrs tomēr ūdens pēdas nekur nemanīja. Sienas lāsumoja piķa melnumā. Taisnāki posmi mijās ar asākiem līkumiem līdz tunelis kādā vietā sazarojās vairākos citos. Visos valdīja mijkrēslis. Šķita, ka vienā no tiem bija samanāma neliela atblāzma. Noslaucījis sviedrus un daudz nekavēdamies viņš devās vājās blāzmas virzienā. Pavirzījies pa tuneli krietnu gabalu un izvairījies no vairākiem asiem griestu izciļņiem Ēvalds iznāca sazarojuma vietā. Īsts labirints! Dīvaini, vājā blāzma izrādījās tikai kādas gaišākas grīdas optisks atspulgs. Tā taču var apmaldīties! Ja pieturas vienam virzienam, viņš pie sevis sprieda, piemēram tikai labajam vai kreisajam, tad agri vai vēlu būtu jāatgriežas tajā vietā no kuras esi sācis. Tātad jāturas vairāk pie labā virziena. Nedroši viņš devās vienā no tuneļa sazarojumiem, kas atradās vistuvāk labajai pusei. Iespējams, eja varbūt arī veda katlumājas virzienā, bet īstas pārliecības par to nebija. Šeit pats velns varētu kaklu salauzt! Šī eja bija mazliet zemāka un nācās biežāk pieliekties. Vienmērīgā gaisma kas plūda no apakšas izgaismoja ceļu. Varbūt vajadzēja paņemt līdzi kompasu vai zīmēt karti, viņš pie sevis iedomājās. Šāda iešana uz labu laimi nezināmā vietā varēja slikti beigties. Pēc dabas viņš nebija avantūristisks, drīzāk radoši ziņķārīgs, lai gan reizēm šīs īpašības viņā sajaucās. Nekādu pēdu no siltumtrases joprojām nebija. Pēc spēja pagrieziena tunelis pēkšņi aprāvās stāvā kritumā. Ieslīdzis pārdomās Ēvalds nepamanīja šo neparasto reljefa izmaiņu. Nenoturējies un nespēdams ātrumā satvert nevienu sienas izcilni viņš sāka strauji slīdēt lejup sīku šķembu un oļu pavadīts. Kaut kur tālu lejā vīdēja gaišs punkts. Piemiedzis acis gaidāmā trieciena priekšnojautās viņš mēģināja ieņemt sadursmei mazāk bīstamu ķermeņa stāvokli. Par laimi trieciens neizrādījās pārāk stiprs. Beigu pacēlums bija mazinājis ātrumu un tikai sīkas skrambas liecināja, ka kritiens ir beidzies. Uzmanīgi pavēris acis viņš palūkojās apkārt. Pa labi no viņa zvilnēja liela šķembu un akmeņu kaudze. Pa kreisi krietnā attālumā virmoja un burbuļoja oranži sarkanīgs baseins no kura izplūda viskoza, karsta masa vietām pilnībā izkausējot stiklveida grīdu. Un tad Ēvalda skatiens atdūrās pret dzelzs katlu, kas bija pakarināts virs ugunskuram līdzīgas vietas. Pagāja krietns laiciņš kamēr viņš aptvēra šo īstenību. Prāts izmisīgi pretojās izdarīt jelkādus secinājumus, dodot priekšroku iekšējai balsij, kas ,savukārt, izrādījās īsta spītniece un izvēlējās klusēt. Drāma draudēja ievilkties. Tātad elle ir reāla vieta, viņš sviedriem līstot pie sevis secināja. Un saimnieks ir uz brīdi izgājis. Visticamāk pēc malkas. Bet kāpēc šeit nebija neviena cita? Vai tad viņš ir vienīgais grēcinieks? Vai viņš vienīgais šodien tiks sodīts? Ēvaldu pārņēma drebuļi. Auksti sviedri pārklāja pieri. Visas pasaulīgās vērtības strauji zaudēja vērtību. Avantūrista cienīgs dzīves noslēgums bija pēdējā doma kas iešāvās prātā. Pēkšņi kāds spēcīgi uzsita uz pleca. Tausts sarāvās. Velns? Apzinādamies savu niecību šīs varenās būtnes priekšā Ēvalds apātiski pagriezās. Valts! Viņš bezspēcīgi atslīga drupu kaudzē. – Jūs nespējat turēt solījumus, - profesors gurdenā balsī teica noskatoties uz sagumušo santehniķa stāvu un ieberot katlā no somas izņemto sauso zupu. Nolicis malā mugursomu un pierakstu kladi Dzīle pievērsās maltītes gatavošanai. – Nedēļu velti nogaidījis nolēmu doties tālāk. Bet fortūnai labpatikās Jūs atkal ieraudzīt šeit, - viņš turpināja uzpūšot liesmu oglēm ugunskurā. Pēc krietnas ceturtdaļstundas Ēvalds atguvās sajuzdams viruma kārdinošo smaržu un kopā ar profesoru ieturot uz ugunskura pagatavoto maltīti. Uzzinot par izgaisušo dimantu Valts pamāja ar galvu. – Tā jau domāju, - viņš teica. – Šeit viss pastāv tikai pats savā savdabīgajā vidē, bet ienesot kādā citā vietā tas izgaist. Varam to saukt par realitāšu krustpunktu vai robežu, ja gribat. Bet neko vairāk es pagaidām nevaru pateikt. Jelkādas likumsakarības zūd necaurredzamā miglā. Apsaitēdams noskrambātās kājas Ēvalds pameta skatienu uz burbuļojošo oranžā ezera pusi. – Pirmajā brīdī es iedomājos, ka esmu nokļuvis ellē. Neciešamais karstums un tas katls... Valts pasmaidīja. – Tā ir magma, kas lēnām plūst no zemes dzīlēm. Un dažādie konusi, ko droši vien pamanījāt iepriekš, ir to izplūdes vietas. Karstās ūdens strūklas izsviež geizeri, bet tās ar sēra smaku ir fumarolas. Jo dziļāk, jo lielāks karstums. Un to katlu ērtākai ēdiena gatavošanai es stiepju līdzi jau kopš došanās pilskalnā. – Mēs droši vien esam ļoti dziļi, - Ēvalds nedroši iejautājās. – Apmēram 8 – 9 kilometru dziļumā. – Profesors ieskatījies aprēķinos atbildēja. Ēvalds izšņauca degunu un ilgi ņēmās ar kabatlakatiņu, ik pa brīdim vienaldzīgi palūkodamies apkārt. – Mēs taču neatgriezīsimies profesora kungs, vai ne? – viņš, balsij aizlūztot, iekšēji mēģināja samierināties. – Atgriezīsimies, tikai bez lifta palīdzības, - Valts iedrošinoši atbildēja sakārtojot mugursomu. – Mēs dosimies pa apkārtceļu. Atstājuši nemīlīgo vietu abi gājēji devās ceļā līkumojot pa neskaitāmiem eju labirintiem un virzoties arvien augstāk. Zemāk palika tumšie konusi un magmas ezeri. Garaiņi no karstajiem geizeriem pamazām izklīda dodot vietu vēsākam gaisam. Jo tālāk viņi bija tikuši no vietas kur stāvēja katls, jo vairāk Ēvaldam uzlabojās garastāvokis. Sasnieguši nelielu plato abi uz brīdi apstājās. – Redziet to tumšo punktu augstu klintīs? – Valts norādīja ar roku tālumā. – Jā, – Ēvalds piemiedzis acis palūkojās norādītajā virzienā. – Tā ir ieeja alā kas ved uz iepriekšējo līmeni. Bet šī stāvā taka, kas kā milzu loks stiepjas gar pašu klints sienu, mūs līdz tai aizvedīs. – Vismaz stundas gājums, – Ēvalds nomurmināja. Vienmuļo iešanu apgrūtināja lielāki un mazāki klintsbluķi kas bija izkaisīti pa visu apkārtni un nelīdzenā taka kurai vietām kļūstot pavisam šaurai nācās spraukties gar pašu klints sienu. Lai kā arī viņš mēģināja sevi pārliecināt ka tas ir tikai sapnis, tveicīgais gaiss un nobrāztās, sāpošās kājas liecināja, ka tā tomēr ir skarba īstenība. Noslaucījis sviedrus Tausts pameta skatu atpakaļ. – Skatieties, skatieties, - satvēris profesora roku Ēvalds no pārsteiguma iesaucās. Profesors pagriezās. Tālu lejā kāds liels magmas baseins bija sācis gluži vai vārīties uzsviezdams augstu gaisā virpuļojošus lavas gabalus. Turpat līdzās gaisā uzšāvās milzīga tvaika strūkla. – Tas ir izvirdums, - Valts sausi konstatēja. Vēl vairāki lavas gabali apmetuši gaisā lielu loku pazuda skatienam. Visa apkārtne ieguva sarkanīgi oranžu atblāzmu. – Ilgāk mums šeit nebūtu vēlams uzturēties, - profesors pēc īsa klusuma brīža noteica. Ēvalds automātiski pamāja un abi gājēji drudžaini atsāka ceļu. Ik pa brīdim sausi skanēdami lejā noripoja sīki akmeņi un šķembas kājām skarot nelīdzenākas vietas. Gaiss kļuva arvien vēsāks. Ik pa brīdim abi atskatījās lai pārliecinātos, vai mutuļojošā uguns pekle nav kļuvusi vēl nemierīgāka un nesāk sūtīt lavas straumes viņiem pa pēdām. Beidzot nokļuvuši takas pašā augšā pie ieejas alā viņi atvilka elpu no straujā kāpiena. – Vēl mazliet ilgāk un mēs, visticamāk, līdz šejienei nemaz nenokļūtu. – Ēvalds pēc īsa ūdens malka nosprauslojās pasniegdams blašķi blakusstāvētājam. – Ģeologiem piemīt īpaša intuīcija, kas reti kad viņus pieviļ, - Valts pasmaidīja. – Bet varbūt tā vienkārši ir veiksme? – Veiksme? Un kā jūsuprāt viņi atrod derīgo izrakteņu atradnes? Vai tikai pēc sausas minerālu un iežu analīzes datiem? Un aku urbšanas vietas pēc rīkstītes noliekšanās? Dimanti un smaragdi taču arī kurā katrā vietā nav atrodami. – Dimanti? – Tausts pēkšņi atmodās. – O! Izrādās, šīs nedēļas laikā nekas īpaši nav mainījies. Alkatības dzirkstis joprojām jūsos gail. – Valts uzmetis viņam īsu skatienu secināja. – Nebūt nē, tā ir tikai sakāpināta ziņkāre, - Ēvalds steidzās paskaidrot, - zinātkāre, - viņš izlaboja. Pēdējo reizi uzmetis skatu plašajai vulkānu ielejai profesors pagriezās pret alas dziļumā vīdošo melnumu un ieslēdza kabatas lukturīti. – Nāciet, tas varētu jūs ieinteresēt! Ēvalds kā magnēts sekoja. Gaiss alā bija daudz dzestrāks un patīkamāks nekā ārpusē. Kāpums nebija pārāk liels tāpēc iešana bija daudz vieglāka. Lukturīša gaismā parādījās te viena, te otra alas puse izgaismojot lielākus un mazākus izciļņus. Profesors ik pa brīdim apstājās pie kādas sienas daļas kaut ko pārbaudīdams un pārlūkodams, bet pārliecinājies, ka tas neatbilst meklētajam, virzījās tālāk. – Skatieties, - viņš pēkšņi apstājās un nočukstēja ar rokas mājienu aicinādams Ēvaldu tuvāk. Lukturīša gaismā gludas stiklveida masas iekšpusē, kas stiepās no alas apakšas līdz augšai, mirdzēja neskaitāmi sīki ieslēgumi. Kāds lielāks gabaliņš trūcīgajā apgaismojumā ielāsumojās žilbinošās krāsās. Ēvalds pārlaida ar roku gludajai virsmai mēģinot sataustīt kādu izcilni. – Neticami! Īsti dimanti!, - viņš aizgrābts nomurmināja. – Kimberlīta piltuve, - profesors piemetināja. Tausts ar naga galu mēģināja izskrāpēt kādu spožu, mazai zvaigznei līdzīgu dārgakmens gabaliņu, bet tas nepadevās. - Šāda piltuve veidojas vairāku simtu kilometru dziļumā kur spēcīga, ātra augšupejoša plūsma tos uznes virspusē. Vēlāk, vējam un ūdenim veicot savu darbu, tie ieskalojas upēs un jūrās kur tos arī atrod. Patiesībā tā ir apbrīnojama dabas darbnīca un tas ir tikai viens no tās noslēpumainajiem mehānismiem, - profesors paskaidroja. Ik pa brīdim, lukturīša gaismai ietrīsoties, iezaigojās te viena, te otra šķautne. Ēvalds joprojām nesekmīgi centās izskrāpēt kādu skaistu dārgakmeni. – Un šis?, - Tausts uzmanīgi pieskārās kādam zaļganam kristālam kas atradās turpat netālu. – Tas ir olivīns, - profesors nepaceldams acis no kartes atbildēja. – mantijas pamatkomponents. – Bet cik tad vispār ir šādu akmeņu pazemē? – Jūs domājat minerālu? – Jā, minerālu. – Ap četriem tūkstošiem. – Un jūs tos visus pazīstat? – Teiksim tā, gandrīz visus. Bet nekavēsimies, - Valts pārtrauca ziņkārīgo meistaru un salocījis karti ielika to somā, - mums vēl priekšā garš ceļš. Ala joprojām veda augšup. Vietām tā bija kļuvusi platāka un augstāka ļaujot vieglāk apiet asus zemes izciļņus. Vietām parādījās dziļas bedres kuras nespēja izgaismot pat lukturīša stars. Bija pagājusi jau krietna pusstunda kopš viņi bija atsākuši gājienu un uz brīdi Ēvaldam likās, ka tālumā pavīd kāda gaišāka atblāzma, bet tad tā atkal pazuda aiz kāda klints izciļņa. Un tomēr aiz nākošā pagrieziena tā parādījās atkal, jau daudz spožāka. Valts izslēdza lukturīti. – Profesor, - Tausts jautājoši nočukstēja. – Tikai neuzdodiet muļķīgus jautājumus! - profesors atgaiņājās, - sekojiet cieši aiz manis. Uz brīdi spožā zilganā gaisma apžilbināja acis neļaujot saskatīt apkārtni līdz abi gājēji pamazām aprada ar jauno apkārtni. Viņi bija iznākuši plaša bezdibeņa malā pār kuru stiepās vairākus simtus metru garš gājēju tilts. Zilganā gaisma, viegli virmodama, kā stāva siena no abām pusēm ieskāva tiltu un iesniedzās augstu gaisā izgaismodama apkārtni. Otrpus bezdibenim klints sienā vīdēja ala. Valts spēra pirmo soli, Ēvalds sekoja. – Bet tas taču ir īsts bezdibenis, - Tausts tik tikko spēja izdvest, ar roku norādot uz stāvajām klintīm kas strauji ietiecās tumšajās dzīlēs. – Divu kilometru dziļums, - Valts sausi paskaidroja. – Bet virs mums ir deviņi kilometri. – Deviņi kilometri? – Ēvalds īsti nesaprazdams mehāniski atkārtoja teikto un pacēla galvu augšup. Tikai tagad viņš pārsteigts pamanīja, ka zilganā virmojošā gaisma patiesībā bija milzīga ūdens masa kuras vidū viņi atradās. Un sīkie, sākumā neskaidrie punktiņi, bija zivis, kas šaudījās šurpu turpu ziņkārīgi aplūkodamas jaunatnācējus. – Vai mēs vispār esam drošībā, - Ēvalds no pārbīļa iesaucās krampjaini ieķerdamies tilta margās. – Ja godīgi, neesmu par to pārliecināts, - profesors mierīgi atbildēja, - bet mana līdzšinējā pieredze mudina teikt, ka nekādas šīs realitāšu sajaukšanās vai izmaiņas vismaz pagaidām mums nav bīstamas. – Un kur mēs pašlaik atrodamies, ja nav noslēpums - Tausts domīgi iejautājās nervozi vērodams kādu svītrainu zivi, kas bija piepeldējusi viņam pavisam tuvu. – Marianas dziļvagā, - profesors atbildēja ar zīmuļa galu pieskardamies kādai vietai kartē. - dziļākajā pašlaik zināmajā vietā pasaules okeānā. Uz mirkli iestājās dīvains klusums kuru ik pa brīdim pārtrauca klusinātas okeāna skaņas – kāds tāls valzivs šņāciens, tālu zemestrīču atbalsis un tikko jaušamas kuģu dzenskrūvju dūkoņas. Cauri saulesstaru izraibinātajiem ūdens slāņiem šurpu turpu slīdēja jūrasgurķi un vēl zinātnei pavisam nezināmas jūras radības. – Bez jums es vairs savu mūžu kāju nesperšu šajā pazemē, - Ēvalds cieši ieķerdamies margās un lēnām virzīdamies uz tilta otru galu neapmierināts nošņācās. Abi gājēji beidzot bija šķērsojuši bezdibeni un sasnieguši alas ieeju kas veda augstāk uz iepriekšējo līmeni. – Cik mums vēl atlicis iet? – Tausts joprojām viegli trīsēdams no piedzīvotā ievaicājās, – Vēl vismaz pusstunda, - Valts atbildēja ieslēgdams lukturīti. Nebilzdami vairs ne vārda viņi ienira ejas tumsā atstādami aiz sevis zilgano, vizuļojošo okeāna gaismu. Ala nearko īpaši neatšķīrās no tās pa kuru viņi bija devušies iepriekš. Ja nu vienīgi gaiss bija tīrāks un bez vulkānisko pelnu nosēdumiem. Bedru un izciļņu bija daudz mazāk un tas padarīja iešanu ātrāku. Pēc kāda straujāka pagrieziena Valts apstājās un izgaismoja stāvu sienu kas ietiecās augšup. – Šeit, - viņš teica, - redziet? – Kur? – Ēvalds lāgā neko pustumsā nespēdams saskatīt attrauca. – Kāpņu gals, - profesors piebilda ar lukturīti izgaismodams virvju kāpņu apakšējo posmu. Ēvalds satvēra kāpnes un pārliecinājās, ka tās ir labi nostiprināts kaut kur augšpusē. – Tikai šī piecus metrus augstā alas siena jūs šķir no iepriekšējā līmeņa. Ja labi ieklausās var dzirdēt pat ūdens šļakstus, - Valts piebilda. Ēvalds atviegloti nopūtās - beidzot viņi bija galā. Viegli drebošiem pirkstiem viņš sameklēja cigarešu paciņu un izvilka saņurcītu cigareti. Kaut kur otrā kabatā bija jābūt šķiltavām. – Ko jūs darāt? – pēkšņi profesors iesaucās. Ēvalds sastinga. – Vai tad jūs nezināt cik daudz šeit ir sprādzienbīstamu gāzu - metāns, etāns, propāns, ūdeņradis! Viena dzirkstele var pārvērst visu liesmojošā ugunsbumbā! Tausts steigšus paslēpa bīstamos rīkus kabatā. – Cik gan dzīvību zaudētas raktuvēs šādu sīku nevērību dēļ! - Valts nespēja nomierināties. – Apsolos turpmāk tās neņemt līdzi. Un vispār, bez jums es vairs nedošos šeit lejā. Ne par kādu naudu. - Ēvalds purināja galvu. – man pietiek piedzīvojumu. Uz brīdi iestājās klusums. Profesors salocīja karti un sakārtoja mugursomu. – Rīt un parīt man jābūt universitātē. Bet varam sarunāt tikties aizparīt vakarā, kad, kā jūs sakāt, apmeklētāju ir mazāk un lifti brīvi, un doties uz nākamo līmeni. – Valts aizsprādzēdams mugursomu teica. – Bet jūs tikmēr varat nolaisties un pārbaudīt vai tāds vispār ir, - viņš turpināja un paskatījās uz Ēvaldu. – Es viens nebraukšu, - Tausts protestēja. – vienkārši apskatīties, - Valts mēģināja viņu pārliecināt, - Jums nemaz nav jādodas ārā no tā. Un nekādas apmaldīšanās briesmas jums nedraudēs. Ēvalds mirkli pārdomāja profesora teikto un beigu beigās piekrita. Vienojušies par turpmāko neparastās pazemes izpētes plānu abi atvadījās un steidzās nokļūt atpakaļ ierastajā pasaulē. Ēvalds jau pēc brīža uzrausies pa virvju kāpnēm sasniedza iepriekšējo līmeni un liftā pirmā stāva vestibilu, bet Valts virzoties tikai pa viņam vien zināmām pazemes ejām parādījās pilskalna nogāzē, un pēc brīža notrausis sīkus putekļus un akmens šķembas no platmales pazuda tumsā.
(30.03.2021)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 4
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 4)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 4)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 4)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (11.04.2021, 20:07)Kas ir, nīkuļi, ko? Vēl kustamies? :))bez smecera (27.03.2021, 12:23)Līdz ar pavasara putniem rosme Feini atgriežas, tā kā sniega pulkstenītis Vārds iz zemes izspraucas. Debes' tēvs to mīļi glāsta, klusi čukstot: "Tagad audz!" Sēklas dzejnieks sēj pa vējam,...grafomāns (viesis) (14.03.2021, 19:58)Smagās tēmas - dzīves nebūšanas, likstas u.c. var ļoti labi reducēt par humoru vai satīru. Labu darbu atceras un piemin visi un vienmēr, un ne vienmēr dzejniekam sevi jāsadedzina nopietnos pantos,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.

Priecīgus svētkus! ...
Interesantas bildes


Kā aizvietot lamuvārdus darba vietā? /Krievu valodā/
 
 
Zīmējumi

Akts.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 30 Kopā:5284696

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec