|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Osvalda piedzīvojumi. 1. laidiens | Autors - Jānis Šišlo
| | Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Domāts normāliem bērniem un nedaudz dīvainiem pieaugušajiem...
Osvalds un šausmas
Māc spokains klusums nama trešo stāvu,
Kur vecais, omulīgais Osvalds mīt.
Pār viņa košo porcelāna pāvu
Uz naktsgaldiņa baisa tumsa krīt.
Pāvs dienā slepus izpleš skaistās spalvas,
Kad Osvalds parkā pastaigāties iet,
Un ziņģes visas atkārto no galvas,
Ko saimnieks reizēm pats pie sevis dzied.
Bet šonakt savādāk un spilgtāk mēness staro –
Pāvs pēkšņi iedziedāties ļoti grib.
No akvārija samta tvaiki garo,
Un laika rādītājs kā lociņš zib.
Pa grīdu lēni aizslīd čība viena –
Tur pelēm jautri vizināties prieks.
Aiz zirneklīša stingrā pavediena
Velk jūgu zirdziņš, māla svilpaunieks.
Ja Osvalds būtu kaimiņmājas runcis,
Viņš tūliņ lektu augšā peles kampt,
Bet nē – vien reizēm notrīc vīra puncis,
Kam miegā murgainā lemts gultā pampt.
Te svilpaunieks ar pelēm nokļūst galā,
Kā īstens zirdziņš skurinoties zviedz.
Met porcelāna čaulu putns malā
Un drošā balsī savu dziesmu kliedz.
Zūd mēness vara šī pirms rīta ausmas.
Vai Osvaldam viss tikai izlicies?
Par glāstu mierinošu pārtop šausmas,
Kad jaunai dienai esi pamodies.
*
Osvalds un rīta noskaņa
Osvalds plaši atver logu,
Barotavā graudus ber.
Uztaisījis rīta rosmi,
Brango rumpi svaros sver.
Saplīsusi svariem bulta –
Rāda tikai kilo simts.
Tieši tāpēc katru rītu
Mierīgs paliek viņš un rimts.
Osvalds apēd duci olu,
Lai to gāzes vieglu dar’,
Un pa virsu kokakolu
Iemalko viņš, cik tik var.
Tomēr beidzot apjauš Osvalds –
Tās nav brokastis, bet ģifts.
Ja nu pēkšņi lejup braucot
Ņem un iesprūst vecais lifts?
“Skriešu kājām,” domā Osvalds,
Un uz parku jož kā traks.
Parkā daži čomi gaida,
Dambrete un arī šahs.
Turnīru laist garām nedrīkst –
Vēders lēnām rāmāks tiek.
Osvalds kļūst par čempionu,
Kuru visiem cienīt liek.
Tā kā gailis lepni krūtis
Izriezis, viņš mājās iet.
Šorīt pasaulē prieks valda –
Visi ļaudis jauki šķiet.
*
Osvalds un bēdīgais sunītis
Karstā saulē asfalts kūp kā ellē,
Osvalds stenot dodas veldzi pirkt.
Bodes priekšā kucēns sēd kā lelle,
Domās jūru redz, kur peldot mirkt.
Osvaldam kļūst žēl šīs dzīvībiņas,
Kas tik uzticīgi gaidīt prot
Saimnieku, no kura nav ne miņas.
Kā lai Osvalds maina šeit kaut ko?
Veikalā pie alus stenda stājis,
Osvalds izvēlas vislabāko,
Dumjā prātā nemaz nezinājis
To, ka suņiem alu nedrīkst dot.
Sunītis, pie pudeļkakla placis,
Dzer, līdz rūgtais dzēriens izlaizīts,
Kamēr aizmiglojas abas acis.
Osvalds bažīgs jautā: “Nāksi līdz?”
Līst pār sunīti kā duša alus,
Osvalds ādas saiti pušu plēš,
Un pa pašu trotuāra malu
Auto taurēm skanot skrien kā vējš.
Beidzot izslīd saimnieks laisks no bodes,
Pamanot, ka stabā saites gals.
“Esmu policists! Man stobrā lodes!”
Kliedz viņš, kad jau rokā satverts spals.
Osvalds sažmiedz sunīti kā vāli,
Policists pie kakla viņam krīt:
“Kā gan varēji tu, saules brāli,
Manu mīļumiņu nolaupīt?”
Pēkšņi mīļumiņš teic ļaužu mēlē:
“Krietnais Osvalds nu ir mūsu draugs.
Viņš no sirds tev, saimniek, nenovēlē,
Manis dēļ lai tevi tiesāt sauc!”
“Laikam pārkarsuši esam svelmē!”
Vīri abi vienā balsī dzied,
Ielās zūdot tā kā zivis dzelmē,
Saulīte kur vienmēr sārta riet.
*
Osvalds un čiekuru maiss
Osvalds iebrauc meža stigā
Ogām pilnu maisu lasīt.
Brūklenes kā sarkans paklājs –
Tirgū par tām žūksni prasīt.
Aizrāvies ar ogošanu,
Osvalds pamet veco vietu
Un, ka mežā apmaldījies,
Attop vien ap saules rietu.
“Nāksies pārnakšņot zem priedes,”
Teic viņš, soļojot pa mežu.
“Netraucē ne vilks, ne briedis,
Un pat pulciņš aso ežu.”
Osvalds čiekurus vāc maisā
Pakurt siltu uguntiņu.
Pēkšņi tuvojošās skaņas
Pārsteidz ļoti, ļoti viņu.
Stiga karavīriem pildās,
Bruņu auto rindā garā.
Osvalds sāk kā lapa trīcēt:
“Laikam ierauts esmu karā.”
Uzskrien viņš kā kaķis kokā,
Glūn no zara nemanāmi.
Čiekuriem pilns maiss tam rokā,
Mutē brūklenes kā kāmim.
Lido čiekurs tankam pretī,
Trāpot zaldātam pa pauri,
Kura sejā izbrīnītā
Atpazīst viņš čomu Nauri.
“Vai par NATO apmācībām
Nedzirdēji, vecais āpsi?
Tīsies projām gaitā žiglā,
Vai man blakus tankā kāpsi?”
Kā ik palaidnīgam bērnam
Nauris apvaicājas maigi,
Ka no paša izdarībām
Piesarkst ogotājam vaigi.
Visi ciema ļaudis brīnās,
Baudot notikuma garšu:
Sēž uz tanka stobra Osvalds,
Lepni dziedot kaujas maršu.
Turpinājums sekos.
(15.07.2021) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1490
Kopā:6474194
|
| |
| |
|
Autori
