|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Osvalda piedzīvojumi. 2. laidiens | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Osvalds un bruņinieku pils
Osvalds pošas ceļojumam tālam –
Priekšā meži, jūras plašums zils.
Apraksts nervus pakutināt sola:
“Iekļauta ir bruņinieku pils.”
It neko vairs Osvalds nespēj darīt –
Galva tikai vienu domu maļ:
“Gribu kļūt par bruņinieku cēlu –
Nebraukšu uz mājām atpakaļ!”
Osvalds autobusā knosās, dīdās,
Cerēdams, ka mērķi sniegs tūlīt.
Ekskursijas vadītājs vien nosmīn:
“Pilī, Osvald, nonāksim mēs rīt!”
Uzvilkts tā kā stīga, acīm vaļā
Kempingā guļ Osvalds, kustās telts.
Murgos nāk pie viņa bruņinieki –
Sudrabs spīd un kara gaitu zelts.
Izveļas viņš ugunskura gaismā,
Pirms vēl bruņinieku kapāts, durts –
Jūra viz kā spoguļota baisma,
Osvalds raušas zirgā sapņu burts.
Ceļabiedri nesaprot ne nieka,
Domājot, ka Osvaldam zūd prāts;
Neredz tie, cik daudz tam sirdī prieka,
Ordenī kas nupat aicināts.
Sudrabā kalts Osvalds jāj pār jūru,
Pili ieraugot jau ļoti drīz,
Kurā cauri gadu simtiem seniem
Rīt jau ceļotājus izvadīs.
Atpazīs tie Osvaldu tai gleznā,
Līdzās kamīnam kas karāsies,
Saprotot šī notikuma jēgu:
Osvalds senču pulkā atgriezies.
*
Osvalds un lielā mīla
Virtuvē zem vaskadrānas
Slepens foto noglabāts.
Ieskatās tur dažreiz Osvalds
Tad, kad vientuļš kļuvis prāts.
Brūte viņam izdarīga –
Centrāltirgū lietas bīda.
Paša dobē plūktu tulpi
Sniedz viņš čukstot: “Zinaīda!”
Iekopts dārziņš Lucavsalā
Brangas ražas šogad dod.
Kotletes no tirgus gaļas
Zinaīda gatavo,
Piemizojot sīpoliņus,
Kabačus un tomātiņus,
Gardēdi šo vīru sirmo
Pasludinot numur pirmo.
Abiem pogu telefoni –
Viss kā padomijā reiz.
Nu un tad? Vai tāpēc saucams
Dzīvesveids šis nepareizs?
*
Osvalds un sēņošana
Stāv istabā pie sienas viens sens skapis,
Kam durvju eņģes rūsas skartas čīkst.
Tas gadu gaitā krietni slapjš ir tapis –
Tur tikai Osvalds ielūkoties drīkst.
Ņem Osvalds sēņu grozu, asu nazi,
Un iejūsmots pie skapja šorīt nāk.
Aug skapī apšu kundziņi tam mazi,
Un gailenītes jautru danci sāk.
Guļ skapī lupatas un mitras lapas –
Ir mēslojums šis tīkams sēņukiem.
“Jel nāciet, mīlulītes, reiz pie papa!”
Dūc Osvalds pazīstamu dziesmu tiem.
Ver saimnieks vaļā skapja smagās durvis –
Tā saturu nu saule izgaismo.
No pēkšņa izbīļa krīt zemē kurvis,
Jo Osvalds pēkšņi pamana kaut ko.
Kā zibenīga kustība, kā ēna
Kāds pašā skapja stūrī tvēries trīc –
Vien īkšķa garš, bet paskatā pēc zēna,
Ar mici, kurai gliemis apkārt vīts.
Cērt Osvalds veicīgi ar naža galu,
Bet veltīgi – tas tukšu gaisu dur.
Vairs negrib laisties rūķītis uz alu,
Bet bailes slēpdams sēņotājā lūr.
“Ak, nebaidies no manis!” Osvalds saka
Un badakāsi gļotaino nost trauc,
Bet rūķis mici cauro noliek blakus
Un degunā ar pirkstu aši brauc.
“Nu, saki, draudziņ, kāpēc tev nav bārdas!”
Kļūst Osvalds notiekošā iejūsmots.
“Ja teiksi man kaut vienu pašu vārdu,
Salds čupa čups par balvu tiks tev dots!”
Smej rūķītis: “Man bija bārda kupla,
Bet pinkaina un gara tapa tā,
Līdz paklupu, sev mutē bāzdams tuplu –
Šī kāre mani veda strupceļā.”
“Es pagatavošu tev skapja sēnes,
Ja saldumi tev tikai skāde šķiet,”
Teic Osvalds, ripodams kā apaļš mēness
Uz virtuvi, kur dziedāt sāk un diet.
Pēc laiciņa viņš atgriežas ar mērci,
Ko kārdinoši skapja priekšā liek,
Bet rūķītis tek prom kā ūdens tērce
Un savā mājiņā pirms tumsas tiek.
Nāk daudzreiz Osvalds skumīgi pie skapja,
Lai satiktos ar mazo draudziņu.
Kā skapis slapjš, tam dvēsele nu slapja,
Jo rūķa nav – to tagad zini tu.
*
Osvalds un smaidu stafete
Osvalds skatās: jautrais sētnieks
Virpuļo ap slotu slaids.
No šī skata neparastā
Iezogas tam lūpās smaids.
Lapām karuselī griezties –
Sētnieks nedomā vēl rimt.
Osvalds saprot – daudz no svara
Dienai nebēdnīgai dzimt.
Osvalds smaidu aiznes tālu,
Nejautājot sev, vai spēj,
Kamēr visa pasaulīte
Vienā balsī gavilē.
Smaidu vīruss aplipina
Katru viņa ceļā nu –
Tā kā domino pat ļaunie
Ceļos krīt, lai celtos tu.
Mīlestība visus vieno –
Viņai gājums bezgalīgs.
Saule glāstiem neskopojas –
Drūmos kaktos smaidi dīgst.
“Atkal vaļā sirdis raisās!”
Miera dūjas dziedāt māk.
Sētnieku tās atcerēsies –
Vienmēr kāds to visu sāk.
Kā tam dzirkstele šī radās,
Neprot atbildēt neviens.
Kvēla uguns roze liesmo,
Cilvēks – gaismas pavediens.
Osvalds iemalko no blašķes,
Bērni, putni, kaķi smej
Gan par to, ka smaids, ne kašķis
Tevi nes, kad dzēris ej.
Gan par to, ka sētnieks vecais
Lādzīgs paliek tad, ne skābs,
Gan par to, ka zemeslodi
Tikai smaidi… Smaidi glābs!
(25.08.2021) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2389
Kopā:6420646
|
| |
| |
|
Autori
