|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad kapsētā eju | Autors - Jānis Šišlo
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
No naivajiem laikiem man dvēseles blakām,
Kad kapsētā eju pa smilšainām takām.
Un smagums uz brīdi kļūst viegls un gaist –
Kā baloža spārniem balts debesīs laists.
Nav vietas uz zemes ne mīlai ne priekam –
Šie jēdzieni pieder vien izstumtam, liekam,
Kam patīk pie mirušiem ciemoties iet,
Par zudušo godību asaras liet.
Kurp dzīvie kā apmāti diendienā traucas?
To vienkāršums koķets – par kaiti tas saucas.
To valoda tukšums, ko aizkodē bars –
Ne sirds krūtīs tādiem, ne līdzjūtīgs gars.
Nav kameru acu, nav lāzera staru –
Šeit pēdējā pietura, stāties kur varu.
Miers dīvains un sapnis, ko piepildīt man,
Jo sniedzams vēl zvaigznājs. Jā, sniedzams ir gan!
(18.12.2021) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1595
Kopā:7564333
|
| |
| |
|
Autori
