|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ceriņu krūms | Autors - Darel
| | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Vīrs izvilka no kabatas paciņu cigarešu un sērkociņkastīti, ārā bija ziema, tādēļ rokas nedaudz trīcēja, un viens no daudzajiem sērkociņiem nokrita uz zemes… Sērkociņš bija dzīvs, šajā brīdī, tieši brīdī, kad tas atradās starp savām mājām – kastīti un ar sāli kaisīto ledus klāto ielu tas atdzīvojās… Sērkociņu liktenis ir tik sadedzinātiem – nobeigtiem pavisam, bet šis kociņš ar sēru galā bija savādāks, viņš izvēlējās atdzīvoties nevis mirt… Kāpēc tas tā notika nezina neviens, bet sagadīšanās tā nebija – sērkociņš uzdrīkstējās, uzdrīkstējās dzīvot!
Garām ejošie cilvēki šo kociņu uz zemes nemaz nemanīja, bet virsū arī nekāpa, jo no nepamanāmā kociņa izdalījās kāds atgrūšanās spēks, kas atgrūda cilvēku zoles, visu to, kas spētu viņa beznozīmīgajam mūžam darīt galu… Bet kāpēc beznozīmīgs? Otrpus ielai otrpus platajai upei, kas baudīja pēdējos ziemas miega mirkļus, atradās kāds ceriņu krūms, vēl maziņš, bet varen dzīvīgs. Sērkociņš zināja, ka nekad nebūs tāds kā šis krūms, ka pavasaros viņam nekad nebūs ziedi, kuru skaistumu cilvēki apbrīnos… Sērkociņš nemaz nevēlējās būt kā šis ceriņu krūms, viņš vienkārši vēlējās būt blakus šim vēl mazajam krūmiņam – cerību krūmiņam… ‘’Jauks šis krūms, tik ļoti savādāks kā es, tik atšķirīgs – nu pilnīgi savādāks! bet tik jauks…’’ Sēra smadzenēs šaudījās visādas domas, mazais koka gabaliņš sajuta siltumu ap savu koka sirdi – viņš bija iemīlējies… Kopīgas lietas gandrīz nebija iespējams atrast starp ceriņu krūmu un sērkociņu, arī attālums līdz krūmam bija tāls, bet sērkociņš uzdrīkstējās! Ļāvās vēsajam ziemas vējam kas to uzmanīgi pārpūta pāri mašīnu pilnajai ielai. Vējš palīdzēja arī kociņam izlavīties starp mašīnu riteņiem. Nē, tas nebija vējš, tas bija ceriņu krūms, kas ar savu burvību un pievilcību palīdzēja izvairīties no riteņiem, sērkociņš to zināja, viņš to sajuta… Un tā sērkociņš nokļuva atkal uz ledus, šoreiz jau uz guļošās upes ledus. Vēl viens mazs pārdomu brīdis, pēdējais brīdis, kad varēja pārdomāt, vai tas ir to vērts skriet pāri upei kas, tūlīt, tūlīt var atmosties un darīt galu viņam, lai nokļūtu blakus ceriņu krūmam… Un vēl nav zināms vai blakus šim krūmam būs tik silti un jauki, kā kociņš bija iedomājies… Bet šis sērkociņš bija savādāks kā citi – viņš taču izvēlējās dzīvot, nevis paļauties nežēlīgā likteņa rokām! Nākamais vēja pūtiens un pēc skata parastais sērkociņš slīdēja pa ledus virsu. Upe modās, ledus kārta, bija nu jau pavisam plāna, to pat gandrīz nevarēja saskatīt. Sērkociņš bija tik viegls, tik brīvs, tūlīt jau būs sasniegta šī dzīves jēga – ceriņu krūms, kam sērkociņa ceļa laikā jau parādījušies pirmie pumpuri, kas pārvērtīsies par varen skaistiem ziediem, kad kociņš to sasniegs… Bet ledus bija plānāks kā šķita un pat vieglais sērkociņš, kas atradās pašā upes krastā tik tuvu savam mērķim, ielūza… Upes straume to aiznesa tālu prom no ceriņa un galīgi izmirkušu izsvieda to krastā… Ceriņa krūms bija tālu – vēl tālāk kā toreiz otrpus upei un ielām, bet viņš to redzēja… Sērkociņš bija sasūcies ar ūdeni, kļuvis smags un vieglie vēja pūtieni vairs nespēja to atraut no zemes un virzīt tuvāk ceriņam…
Siltajā pavasara saulē kociņš pamazām atkal kļuva sauss. ‘’Bet vai es spēšu būt īsts sērkociņš vairs? Sērkociņi kuri ir bijuši izmirkuši taču vairs nav aizdedzināmi… Bet varbūt tomēr ir?’’ sēra smadzenēs atkārtojās vienas un tās pašas domas…Uz brīdi atcerējās mirkli, kad atradās starp kastīti un zemi – tieši to kad atdzīvojās – kad ieraudzīja šo ceriņu krūmu… Toreiz viņš uzdrīkstējās… Jā, un šoreiz viņš arī uzdrīkstējās uzzināt, un ļāvās siltajam pavasara vējiņam…
(03.04.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1051
Kopā:6412816
|
| |
| |
|
Autori
