|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kur likt nevainību? Humoreska | Autors - Inga Bērziņa
| | Komentāri (23)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pirmo reizi zaudēt nevainību izlēmu jau trīspadsmit gados, pat biju atradusi piemērotu kandidatūru, kurš bija ar mieru šo darbu paveikt, bet vieglāk ir runāt, kā izdarīt!
Pirmā reize beidzās ar lielu izgāšanos, manam puisim laikam prezervatīvs bija izmēru par lielu iesmērēts,un tā gumija visu laiku muka nost no darba rīka, un jau pēc vairākiem neveiksmīgiem centieniem pabeigt darāmo, metām šai nodarbei mieru..Nu tā ari toreiz nevainību nezaudēju, bet cerība vēl nepagaisa!
Laikam ritot, satiku savu vienīgo un ideālo vīrieti kuram atklāti arī atzinos, ka joprojām neesmu vainīga, un šoreiz jau cerīgi sāku raudzīties nakotnē, jo puisis atzinās, ka visu varot labot jebkurā laikā, tādēļ nevilcinoties sāku organizēties pasākumam, un acīmredzot man smaidīja veiksme, jo vieta šī pasākuma noritei atradās diezgan ātri, un diezgan tīkama pat. Uz norunāto vietu mans puisis ieradās diezgan sasprindzis, tādēļ iesākumā nolēmām mazināt saspringumu, kliedējot to ar daudziem aliņiem un smēķiem. Jau jutu, ka laiks ķerties pie lietas, kad atklājās, ka pat daudzie aliņi nav mazinājuši stresu manam ideālajam vīrietim, jo pat pēc visiem maniem centieniem viņa mazais draudziņš palika slābani karājoties, neizdvešot ne mazākās dzīvības pazīmes.
Atkal nācās mest mieru arī šim mēģinājumam, un gausi, sirdij smeldzīgi sūrstot, devos uz māju pusi.
Pēc diviem gadiem nejaušs atgadījums mani aizveda uz tāliem laukiem, un kādā lauku kultūras namā gandrīz paģību, ieraugot kādu tik nepārprotami riktīgu un simpātisku vīrieti, un kā zibens no skaidrām debesīm atnāca atziņa -šis ir īstais! Viņam jau nu noteikti vajadzētu prast novest lietu līdz galam, un atsvabināt mani no kaites, kuru joprojām nēsāju lidzi kā smagu nastu, un kura, patiesību runājot, jau bija atbaidījusi daudzus puišus!
Šī lauku puiša jaunajā žigulī, kurā uz aizmugures sēdekļa ietilpa
visa puiša mantība (kas tik tur nebija! Pat eksotisku zemju limonādes
bundžiņas!), mēs divatā jau grasījāmies uzsākt TO atbildīgo procesu, jo sajutu partnera jau pārlieko uzbudināšanos, un nopratu, ka šo lietu jau vairs atlikt nu nekādi neizdosies. Žigli sāku iekārtoties starp neērtajiem sēdekļiem, un vērojot manu izģērbšanos, puisis smagi un ātri sācis elsot, tik paguva piežmiegt manu augumu sev cieši klāt, un smagi noelsties... Brīdi tā nekustīgi pagulējis,viņš izvilka cigareti,un jautri sāka stāstīt anekdotes! Es apjukusi vēros puisī, un nojautu, ka laikam
tas arī bija viss,un turpinajums nesekos, klusībā lādējos.
Vīlusies vīriešos un Pasaules taisnībā, jau nākamajā dienā aizbraucu uz vēl dziļākiem laukiem pie vectēva un vecmammas,kur arī cerēju satikt īstu vīrieti, kurš savu lietu dikti labi pratīs veikt, nevis jau ieraugot vien pliku sievišķi, apslapinās bikses!
Jau pēc pāris nedēļām manu uzmanību piesaistīja kāds vietējā zemnieka
dēls, kurš katru dienu braši savā dzelzs rumakā veda no fermas uz savu saimniecību skābbarību. Kā reiz man bija darīšanas šajā fermā, un cēli nostopējot viņa svaigi krāsoto zilo traktoru, devos ar viņu kopā uz fermu! Braucot
manas aizdomas par viņa vīrietību apstiprinājās, jo vairākkārt mani ceļgali tika
sajaukti ar traktora ātrumu pārslēgu, bet par šo misēkli nelikos pat zinis, vien noslēpumaini smaidiju. Nemaz nevajadzēja piepūlēties, lai liktu saprast šim vīrietim, kas būtu man padomā, un drīzi vien jau abi gulējām skābbarības
kaudzē, ļaujoties trakiem glāstiem un skūpstiem. Ir taču uz pasaules arī spēcīgi, bet galīgi neaptēsti vīrišķi, jo šim ienāca prātā pavaicāt, vai tas ir noslēpums, cik man ir bijuši vīrieši! Es taču meitene godīga,un nedaudz sakaunējusies atteicu, ka vēl neviens nav TUR ielauzies, un šausmās pamanīju viņa seju bailēs nobālam, tad paliekam zaļganpelēku! Jutu, ka no kaisles maz kas palicis pāri, un jau atkal sajutu to pazemojumu, kurš nu jau burtiski sāka spiest mani pie zemes. Tā nu mans
stiprais zemnieks aizmuka, atpakaļ neskatīdamies, bet es, nolādot dabu un visus
mazdūšīgos vīriešus, pēc pāris dienām devos pie ārsta, lai atsabinātos no šīs
kaites, ko ārsts, kurš man par lielu pārsteigumu, izrādījās vīrietis, labprāt arī izdarīja dabīgā ceļā, piedevām vēl sīki un pamatīgi aprakstīdams katras kustības un rīcības svarīgumu un nozīmīgumu šajā procesā! Tikai tad es sapratu, ka pavisam nepareizajās vietās esmu meklējusi tā saucamos “profesionāļus”, jo tagad par profesionalitāti man bija pavisam cits viedoklis, un nu vairs nav svarīgi, ka mans profesionālis ir maza auguma briļļains dakterītis, galvenais, ka darbs ir paveikts līmenī!
Tagat man ir privāts ārsts,kurš katru vakaru pārbauda, vai tik nebūs atkal ieviesusies kāda nevainība, pret ko man nav ne mazāko iebildumu!
(03.04.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1797
Kopā:6413562
|
| |
| |
|
Autori
