|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Bet bars skrien tālāk! Stāsts pirmais | | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Bars skrien tālāk, visi skrien, katrs par sevi, bet visi kopā... Šie dzīvnieki nav gaļēdāji – parasti zālēdāji. Zālēdāji, bet plēsēji... Tas, ka tie neēd gaļu nenozīmē, ka tie nerada asinis – tieši tāpat kā gaļēdāji. Slepkavas – visi ir slepkavas! Pļavā, kurai tie skrien pāri, dzīvo sienāži, skudras... Nu nepamana tos sienāžus, kas par to? Tie jau tik un tā tos nomīda, sabradā... Bet skrien tālāk. Arī visparastākajā barā ir sava hierarhija – kāds augstāks, kāds zemāks. Šajā barā ir arī kāds briedis. Varbūt visi barā ir brieži un stirnas varbūt nē... Nu tas neko nemaina – bars ir viens un tie pārvietojas. Brīdī, kad plēsoņu bars apstājās kādā pļaviņā pamieloties ar puķītēm un gardo zāli, iedzert svaigo strautiņa ūdeni, briedis blakām sev ievēroja kādu stirniņu, varbūt speciāli, varbūt nejaušas sakritības dēļ, bet viņi bija blakus... Kopīgi baudīja skaidro strautiņa ūdeni, atpūtās, saskatījās... Un devās ceļā tālāk... Tagad jau tie devās ceļā kopā, tie skrēja blakus. Tie atradās pašā bara vidū – bars to nemaz neapzinājās, bet tas tos ieskāva... Sargāja? Varbūt... Bet nemanot, nevienam nemanot... Tiem skrēja gan priekšā, gan aizmugurē, gan sānos... Katrs jau skrēja pa savu ceļu, bet bars atradās kopīgā kustībā... Šie divi ar katru brīdi skrēja arvien tuvāk un tuvāk, arvien biežāk tie saskatījās, nu jau biežāk tie kopīgi baudīja strautiņu ūdeni, drīz jau tie skrēja pavisam tuvu, to sāni saskārās... Tik patīkami... Tie skrēja, bet lidoja, kājas bija tik vieglas, domas bija tik gaišas...ui...
Tuksneši jau simtiem reižu bija pārvarēti, bet reizē, kad šie divi zvēriņi skrēja sāniem kopā, kas notikās.... Neviens jau nezina kāpēc tā – to jau skaidri neviens nevar izskaidrot, to brīdi pārējais bars neredzēja, vai vismaz tēloja, ka neredz – tāpat kā visu laiku... Briedis uzkāpa stirnai uz kājas... Au! Sāp! Visi zina, ka skrienot kāds uzkāpj uz kājas, tad sāp... Un, ja vēl kāpj tas, kas atrodas blakus... Blakus - cieši pie sāniem... Stirnai sāpēja... Briedis bija izdarījis šo neveiksmīgo soli, uzkāpis uz kājas... Nu nebūtu jau uzkāpis, ja stirniņa šo kāju nebūtu netīšām palikusi apakšā - tieši briedim pa solim... Briedis jau varēja izvairīties, bet skats bija debesīs, nākotnē, kājas šķita tik vieglas un stirniņas sāns tik silts, ka sapīties šķita neiespējami... Bet zeme... uz to briedis neskatījās un radīja sāpes... Negribēja, bet radīja tās tik lielas... Tik....
Brēcieni un ķērcieni atskanēja uz visām pusēm, skaļi un tajā pašā laikā klusi, lai neiztraucētu bara ierasto skrējienu. Sāpēja jau tikai stirnai – briedim nesāpēja, viņš tikai izlikās, viņš tikai ķērca uz visām pusēm! Tik labi izlikās, ka pat daži bara zvēri tam noticēja... Šķiet, ka viss bars to zināja, briedis to bļāva visur, ka sāp, bet nesāpēja! Briedim bija vienalga vai stirnai sāp, vai nē, galvenais, ka tikai ir uz ko novelt vainu, ka tikai pats nebūtu vainīgs, jo debesīs aizskatīties taču visiem gadās, it īpaši ja tajās debesīs mīt tik skaistas zvaigznes... Muldēja viņš un citi ticēja... Kas citi? Bars jau neko nezināja, tas tikai to redzēja, bet tēloja nesaprotam... Jā! Briedim bija vienalga! Nu jau viss bars bija pie kājas. Jā, jā, pie tās pašas kājas, ar kuru uzkāpa otram zvēriņam virsū, pie tās pašas, kuras potīte bija atlūzusi nost un karājās tikai uz ādas, un skrienot līdz ar baru plikais kauls, zem kura agrāk bija potīte dūrās zemē, un kauls spiedās uz augšu, spiedās iekšās, taranēja kuņģi un aknas... ak jā, kaut kā piemirsu pieminēt - arī sirdī tas dūrās... Pretīgi, vai ne? ooo jā! Briedis tak bija varen’ pretīgs... Vienalga bija viņam - par baru bija vienalga. Tāpēc arī netika teikts kas sāp! Tikai acīgie pamanīja pārlauzto brieža kāju, no kurās plūda litriem asiņu, kas it kā iezīmēja viņa dzīves ceļu. A ko briedis? – tiem kas acīgi dūra acis ārā. Bet, kur tad tā brēkšana palika? HA! Neļāva skatīties uz to kāju, bija jau arī tādi, kas mākulīgi izzināja brieža traumu, slēpjoties aiz ārsta vārda... Nu ja – tā jau vissāpīgāk var iedurt mugurā – atrast īsto sāpes vietu un sagaidīt iespēju! Briedim bija vienalga par baru... Vienalga par baru! Un par tiem, ko agrāk balstījis, un par tiem, kas agrāk briedi balstīja – par visiem vienalga! Gandrīz par visiem... Jo stirnai sāpēja...
(22.04.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 3393
Kopā:6433356
|
| |
| |
|
Autori
