|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad valda pilnmēness | Autors - Maija
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ūdens šalkas(lietus, asaras, dīķa ūdens) un daudz krāsainu, krītošu lapu. Pazudušas dvēseles. Aizgājušas dvēseles. Viena vai varbūt arī… Sirds liesmo sārtās ugunīs. Asaras nespēj nodzēs šo postošo ugunsgrēku. Kāds atrada laimi. Kādam tā nekad nav piederējusi, un liktenis rok arvien dziļākas bedres, kur iekrist.
Iet projām vai palikt? Šis jautājums prātā ik dienas. “Palikt!” saka sirds. Ne jau sevis dēļ, bet gan mazas, nevainīgas dvēselītes dēļ, ar mirdzošām, spožām actiņām. Tās neko nesaprot, bet jūt. Gan sirdi, kurai sāp, gan slēptās asaras, vājumu, bezspēcību. NĀVI. Šīs dārgās pērlītes saprot visu, reizē neizprotot neko.
Nākotne. Varbūt tam visam tomēr ir NĀKOTNE! IR!
Viņa sirds dzīvos blakus otrai sirdij, jo kāda cita sirds, dvēsele un darbs izgaisa, pārvērtās pelnos, sadega. Viņš atrada laimi blakus postam. Visi tic viņa saulei. Tukšums drīz aizaugs ar nākotnes sapņiem un bālām atmiņām, lai gan tagad tās šķiet tik īstas. “Palīgā”, kliedza pavecs vīrietis. Tēvs. Nepamatota vainas sajūta un milzīgas, milzīgas sāpes. Un dažreiz pat liekas, ka viņas maigā balss tikai traucē, sāpina un atņem vairogu. Bez tā katrs karavīrs ir vājš un ievainojams. Bet viņš apzinās – mīlestība. Viņa nesīs viņu uz savām svētajām rokām tikai un vienīgi pretī saulei.
Viņš brauca ar motociklu, ģērbts ādas jakā. Viņa dzīve ir brīvība, neizsakāma brīvība, lai gan kādu laiku viņa zeltnesis nēsāja gredzenu. Smalka, tieva meitene. Citādāk saukt viņu nevar. Viņa iemīlējās brīvībā, jo pati bija brīvība. Bet tad viņu iesprostoja kartupeļu vagā un kāds viņu sauca par māti. Šo meiteni. Ak nē, kur palika brīvība!? Saule ausa un rietēja, bet viņa bija dubļainām rokām un kārbiņā saspiestu sirdi. Viņa AIZBĒGA. Viņš nespēja noticēt. Viņi abi divi (mirdzošās actiņas arī) nespēja noticēt. Viņa sirdi grauza tūkstošiem tārpu, vaigi svila no kauna, nespēka. Viņu kopīgais miteklis kļuva pustukšs, drūms. Un vēl pēc kāda laika tā vairs nebija… Bet tas nesāpēja tik ļoti kā… kā tie pelni, kuri palika pēc visa. Ķermeņa daļas tik smagas, it kā gravitācijas spēks būtu pieaudzis desmitiem reižu. Zeme velk viņu pie sevis… Bet viņš dzīvos! Viņš ir viens un patstāvīgs. Spēcīgs kā ērglis un ievainojams kā jaunava. Viņam ir jābūt tēvam, īstam tēvam, jo tagad viņš saprot, cik ļoti sāp…
Kā izsalkuši vilki mēs gaudojam, skatoties uz bālu seju tumši zilā, zvaigžņotā segā. Par maz, visu laiku par maz… Un liktenis turpina pildīt savas kabatas ar arvien jaunām asarām. Pilnmēness, tas beidzot tomēr lika saprast…
(28.05.2005) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
