|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vien mehānisma vadīta | Autors - Agy
| | Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Atvadu skūpsts un viņa vairs nav. Kādu mirkli vēl pastāvu un noskatos, kamēr viņu vairs nemaz nevar redzēt – viņš izgaisa. Viņš bija kā sniegs manās plaukstās, kas izkusa un nopilēja uz zemes pilienu pa pilienam. Es vairs nespēju glābt, vairs ne. Es dodos tālāk un kā nohipnotizēta pārvietojos pa Rīgas ielām, kuras šovakar man liekas ir īpaši šauras, man tajās nav vietas. Vismaz ne šodien.
Nespēju noskatīties un saprast kā cilvēki uz ielas var būt tik laimīgi un starojoši, viņu smaids un laime nospiež mani, tie liek sajusties man mazai un vainīgai par to, ka neesmu tik pat laimīga. Bet kā viņi nesaprot, ka tas šobrīd būtu no manis prasīts par daudz! Visi šie cilvēki staigā pa veikaliem, pērk dāvanas un ar nepacietību gaida Ziemassvētkus, tikai šodien mani pat šī doma nespēj iepriecināt. Es atkal noduru galvu, lai neredzētu pārējos un dodos klīst tālāk. Attopos, kad esmu jau pie Universālveikala „Centrs”, es stāvu un nesaprotu, ko es te daru, nejūtu arī to vai vispār esmu te, ir sajūta, ka es skatītos filmu, it kā tikai visu vērotu no malas- šīs masas, kas iet iekšā, ārā un garām. Pie ieejas sapulcējušies vairāki jauniešu pulciņi, visi tik līksmi čalo un gaida kādu, lai varētu doties tusēt… Var redzēt, ka ir sestdiena, visapkārt jautri jaunieši, kas gatavojas kādam pasākumam. Pēkšņi atceros, ka arī man šodien ir afterparty, paskatos pulkstenī un saprotu, ka man jau vajadzēja būt trolejbusā uz pirti. Izdaru nelielu pagriezienu, lai dotos uz trolejbusu un acu priekšā pamanu uzrakstu „Leduspuķe”, ausīs skan tikai vārds saldējums, pieveru acis un nu uz mēles jau jūtu aukstumu, kas liekas tik salds un gards, jūtu kā tas sasilst un izkūst manā mutē, atveru acis un uz galda redzu stikla bļodiņu ar kārtīgu porciju saldējuma. Upss! Atkal padevos kārdinājumam (jeb drīzāk izmisumam), taču nejūtos vainīga par to, jo garša, aukstums un saldums liek justies labāk un nedomāt par to kāpēc ēdu šo saldējumu, justos vēl labāk, ja vien spētu nedomāt vispār ne par ko, bet es to nespēju sev prasīt. Saldējums apēsts un tikai ar lielām grūtībām turos pretī vilinājumam atkal nepieiet pie šis gardās vitrīnas.
Nākamais fragments – es jau esmu dzelzceļa stacijā, uzzinu, ka vilciens būs pēc 10 minūtēm, dodos uz peronu. Stāvu, salstu, bet jūtos kā mehānisms… pēkšņi manas domas pārtver stari, kas tumšajās, naksnīgajās debesīs bezbēdīgi šaudās šurpu, turpu. Noteikti no kāda naktskluba, noteikti tāpēc es atkal atcerējos par savu party, kur man bija tagad jābūt. Pie perona lēnām un klusām pieslīd vilciens un aizklāj starus uz kuriem vēl tikko skatījos. Tieši manā acu priekšā ar blīkšķi atveras durvis un es bez emocijām un domām iekāpju vagonā un apsēžos. Sēžu un skatos ārā pa logu – tukšumā. Atceros ar kādām acīm es vēroju pasauli vēl pagājušajā nedēļā. Vēl pagājušajā nedēļā es skatījos, vēroju. „Nekad nebiju pamanījusi, ka šai ēkai ir tik interesanti logi! Bet šai savukārt ļoti savdabīgi arhitektorniskie veidojumi! Hmm! Un redz kāda skulptūriņa parkā, bet redz kur bruģī kaut kas iegravēts!” . Vēl vakar es jutos kā cilvēks, kurš šai pasaulē vēl nekad nebija bijis, kā meitene no laukiem, kura pirmo reizi Rīgā, vai drīzāk cilvēks, kurš līdz šim bija akls. Es vēroju lietas, priekšmetus, dabu kā pirmo reizi. Pamanīju sīkumus, kurus līdz šim nebiju redzējusi un pat skrūvīte vilciena loga rāmī mirdzēja un piesaistīja manu skatienu sev. Iespējams, ka tas bija manu acu mirdzums, kas lika mirdzēt arī visam pārējam, tomēr šodien ir smaga nopūta un nav vairs nekā no tā, kas bija – nav mirdzuma, un tu arī vairs neesi tas pats. Kur tas viss ir zudis… nav vairs nekā? Atceros ar kādām cerībām un ilgām es dzīvoju un sapņoju vakar, vēl šorīt no rīta, ilgojos viņu satikt, bet kad es viņu satiku, tas nebija viņš. Viņš bija tik nopietns, drūms, noskumis. Vienīgais, ko es sapratu skatoties viņa acīs, bija tas, ka man vajadzēja klusēt. Tagad es sēžu vilcienā un turu acis ciet, citādi redzu lietas, kuras nav skaistas un interesantas. Kad atveru acis liekas, ka esmu akla, kurla un tukša, liekas, ka manis vairs nav. Tikai aizverot acis un turot tās cieši ciet, es vēl spēju domāt, atcerēties, dzīvot – tikai ar aizvērtām acīm. Es negribu redzēt šo drūmo pasauli un ikdienu. Es sēdu vilcienā un nespēju piecelties, vēl sēdu, un nu redzu kā paslīd garām mana stacija, jau par vēlu. Dīvainas sajūtas redzēt vietu, kurai parasti nebraucu garām, paslīdam gar acīm. Tādas pašas sajūtas pārņem domājot par viņu, redzot viņu, satiekot viņu. It kā es viņu redzu, bet mirklis un viņš jau ir garām.
Galastacija. Vagonā esmu palikusi viena. Ir apklusis vilciens un izdziest gaisma. Saprotu, ka ir jāceļas un jākāpj ārā, taču es nespēju. Es jūtos kā lelle, kura pati neko nevar izdarīt. Neatceros kā, bet es jau atrodos uz perona, un pēkšņi satrūkstos, kāds uzskrien man virsū. Kāpēc visi skrien man virsū, un kāpēc elektrības stabi maisās man pa kājām? Ceļš mājup būs garš, es taču pabraucu garām. Uzvelku kapuci, noduru galvu un eju, neko citu kā vien savus purngalus neredzu – tie lēnām mainās – te viens, te otrs, un jau atkal pirmais. Aukstums, vējš. Man ļoti salst, bet ceļš vēl tāls. Katrs solis, ko speru, liekas pazūd bezgalībā, liekas, ka tieši pirms mana kāja skar zemi, tā atveras un solis krīt bezgalībā, līdz ar smagu blīkšķi tas atduras pret zemi, un tā katrs nākošais solis tiek sperts bezjēdzībā un tukšumā – tā es eju un dzīvoju. Viss, ko daru ir bezgalībā un bezjēdzībā. Un tā es tieku līdz mājām, kurām šoreiz gribas iet garām. Pārņem vēlme akli un klusi paslīdēt garām, nozust miglā starp pārējām deviņstāvenēm, pārņem vēlme vienkārši izgaist, bet, kamēr es domāju par miglu un izgaišanu, es attopos, ka esmu jau garām trešajam stāvam. Šodien viss man slīd garām. Atveru dzīvokļa durvis un dzirdu: „ko tad tu tik agri? Tu taču teici, ka būsi mājās tikai rīt!”
-„ Kāda gan jums visiem daļa gar to, kad esmu mājās? Kādēļ gan nevaru kādreiz pārrasties mājās agrāk?”, tā dvēsele.
-” Tu jocīgi izskaties, ar tevi viss kārtībā?”
- „Lieciet mierā! Viss kārtībā!”, tā atkal nokliedz mana dvēsele un aizcērt durvis uz manu istabu, bet lūpas klusē, tās nespēj pakustēties un izdvest skaņu, jo esmu vien nedzīva lelle. Žēl, ka šim vilcienam galastacija bija Ogre, varēja būt vismaz Lielvārde vai Aizkraukle, tad es varētu ilgi klīst uz mājām, nebūtu vēlmes izgaist miglā, jo es jau būtu izgaisusi tumsā, nebūtu jādzird stulbie jautājumi par to, kāpēc esmu tik agri mājās, jo būtu jau rīts.
„Sērkociņi! Sērkociņi! Sērkociņi! Bāc! Kur ir kādi sērkociņi?”, mans izmisums kliedz un dodas uz virtuvi, cerībā atrast kaut vienu sērkociņu, bet neviena paša. „Labi, ka mums ir gāzes plīts! Jāiztiek ar to.” Un es jau atrodos savā gultā un skatos uz sveču liesmām. Mani atkal ir pārņēmis izmisums un asaras, un es pat nezinu par ko. „ Šokolāde!”, es atceros par šokolādi manā somā. „Cik labi, ka ir eņģeļi! Kā viņš zināja, k man vajadzēs šokolādi? ”, uz mirkli asarās ar mani mirkst smaids, pie tam neviltots. Un jau atkal akls skatiens tumsā un klusumā, kurā ik pa laikam var sadzirdēt šokolādes papīriņa čaukstoņu… un tā uz mēles izkūst šokolāde, tā kūst lēnāk kā saldējums, bet saldāk.
Ir apēsta šokolāde, izdzisusi viena svece un izkaltušas asaras, es dodos pie interneta ar naivām cerībām, kad kāds būs atsūtījis vēstuli…. Pāris ir, bet nekas īpašs…. Dzēšu ārā fotogrāfijas un pienāk jauna vēstule
„chiu!
kā iet?
ar ko labu nodarbojies?
ko tikai viena bildīte palikusi?
manās mājās baigais klusums... sagribējās nedaudz papļāpāt!” tā vēsta vēstule no draudzenes
„man tieši drausmīgi gribas saldējumu ar augļiem... vai kaut ko tādu... uz „Niko” vienai negribas iet..... bet tev zvanīt un traucēt negribējās… domāju, ka esi baigi aizņemta....”
Tā jau pēc pāris minūtēm es sēdu kafejnīcā un atkal ēdu saldējumu, jo mežonīgi gribas.
Es saprotu vien to, ka tas kā dēl es tā jūtos nav nekas….. ka es tikai pati moku sevi un lieku sev justies slikti, ja vien spētu to pārtraukt, bet nespēju…. Vienkārši nespēju, nezinu … varbūt arī negribu.
(19.06.2005) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1869
Kopā:6108201
|
| |
| |
|
Autori
