|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kurtizāne | Komentāri (22)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Zāle, kas vienmēr likusies tik pilna, ir ļaužu pārpildīta un nevienā stūrītī vairs nav vietas. Publika ir tik nemierīga un satraukta. Drīz, pavisam drīz viņi ieraudzīs kāroto. Zāle ir neizsakāmi spoža no gaismas, kuru rada apbrīnu vērtās lustras. Spilgtā gaisma acīs spiežas, bet cilvēki to nemaz nepamana, jo ir pievērsušies tik vienam.
Viņi vēlas priekšnesumu. Viņi ir izsalkuši pēc tā. Izsalkuši pēc jaunas miesas, dziesmām un dejām. Zālē valda neizsakāms karstums, tas padara cilvēkus vēl nepacietīgākus un agresīvākus. Viņi taču vēlas redzēt to, par ko runā visā pilsētā. Neviens nevar saprast, kādēļ tas sasodītais priekškars neveras.
Kamēr publika cīnās ar neizsakāmo ziņkāri, aizkulisēs savu atspulgu vēro jauna sieviete. Skaista un nobriedusi, bet no viņas staro vēl tik bērnišķīgs naivums. Viņa vēlas ticēt, bet kam lai tic? Sievietes acis nolaižas, dzidrās un zilās acis izjūt riebumu, skatoties uz savu augumu. Vai tas maz ir viņas augums? Vai tas var viņai piederēt, kurš tik neskaitāmas naktis ir piederējis vairākiem cilvēkiem? Bet vai bijušo var izlabot par nebijušu? Tas nav iespējams. Viņa tā vēlējās, tad jādzīvo tālāk. Kurtizāne pacēla acis. Garās un tumšās skropstas padarīja zilās acis vēl lielākas un izteiksmīgas. Varbūt tādēļ vīrieši viņas dēļ zaudēja galvu. Bet vai tad viņi nezaudētu galvu jebkuras meitenes vai sievietes dēļ? Viņa paņēma tumši sarkanu lūpu krāsu un maigi uzzieda uz jutekliskajām lūpām, kuras skūpstīja tik daudzi. Sieviete atsēdās krēslā, atspieda muguru pret atzveltni, atgāza galvu tā, ka gaišās lokas krita pāri krēsla atzveltnei. Uz gaišajiem matiem krita niecīgā spuldzītes gaisma. Meitene paņēma zilo acu zīmuli un viegli iekrāsoja līnijas zem acīm, pāri pārklāja acu ēnas. Cik viņa bija skaista! Bet kurtizānei pašai tā vairs nelikās, viņa jutās tā, it kā dzīvotu cita ķermenī. Vēl atliek pūderis. Tas vēl jāuzklāj un grims būs gatavs. Viņa varēs noslēpties tajā, viņa nerādīsies publikai ar savu īsto seju, to klās pūderis, kas pasargā no visa. Vismaz jaunajai sievietei tā likās.
Ir jāģērbjas, nav laika, drīz sāksies izrāde. Kurtizāne piegāja pie skapja, kur tiek karināti viņas skaistie un krāšņie tērpi. Viņa atvēra aizvēsturiskā skapja durvis un ielūkojās tajā. Krāsas bija visdažādākās, tērpi cits par citu skaistāki, bet...tie bija šūti, lai izceltu kurtizānes augumu, lai izceltu visu, ko viņai Dievs devis. Jaunajai meitenei bija žēl, ka šie tērpi neizceļ viņas prātu vai viņas sirdi. Tūlīt atkal viņas augumu aprīs tūkstošiem badīgu acu. Kāds vienmēr iegriezās kurtizānes gultā, bet neviens tur nepalika, neviens neiekrita meitenes sirdī. Tas bija bezgala skumji, meitene nejutās piepildīta. Tukšums ir briesmīgāks par atraidītu mīlestību. Viņa saņēmās un izņēma no skapja dimantiem rotātu tērpu. Tie nebija īsti dimanti, bet imitācija, kurš gan viņai šūs tērpu ar īstiem dimantiem? Kuram viņa būs pat vērtīgāka par tiem? Sieviete uzvilka korseti, kura pacēla skaistās krūtis augstāk. Korsetes apakšdaļā bija zīdveida viegli svārciņi, kuri niecīgi apsedza kurtizānes zeķturus. Bet tā jau tam vajadzēja būt. Meitene uzslidināja maigās zīda zeķes uz skaistajām, slaidajām kājām. Stūrī stāvēja garie šņorzābaki, kurus viņa uzvilka tik viegli. Viņas kustības bija tik maigas un saudzējošas. Viss tikpat kā bija gatavs. Atlika tik vienīgi vēl diadēma. Pret to jaunā sieviete attiecās uzmanīgi, jo tā uz īsu mirkli atļāva justies kurtizānei kā dievietei. Bet tikai uz īsu mirkli. Kas ir mirklis salīdzinājumā ar dienu, nedēļu vai gadu. Viņa bija gatava ārēji, bet iekšēji meitene sagatavoties nekad nespēja, ja neskaita darba pirmos mēnešus. Bija jāiet.
Zālē noskanēja milzu troksnis. Tas bija signāls, pirmā takts, ka drīz sāksies tas, ko cilvēki sen gaidījuši. Kurtizāne ātri skrēja uz skatuves pusi. Publika aplaudēja arvien drudžaināk. Aiz neatvērtā priekškara elsoja kurtizāne. Viņai kuru katru mirkli būs jāsmaida, kaut gan sirds to nevar izdarīt labprātīgi. Tādēļ palīgā nāks prāts, kurš piespiedīs lūpu kaktiņiem savilkties platā jo platā smaidā. Skan mūzika. Skaista un varena mūzika, kas liecina, ka turpinājumam jābūt vēl skaistākam. Nodziest gaismas, un zālē valda akla tumsa. Veras asinssarkanais priekškars, kurš izlaiž gaismu līdz ar apdullinošu miglu. Visa zāle ir ietīta dūmakā. No skatuves iznirst tēls, kuru pārņēmuši pelēkie dūmi. Skaists un mirdzošs tēls. Tā ir kurtizāne, kura plati smaida un izskatās tik laimīga. Cilvēki sajūsmā gavilē, apbrīno, iekāro. Skanot un skanot mūzikai, meitene majestātiski paceļ rokas, paskatās šķelmīgi uz publiku un uzsāk vieglu melodiju. Viņas balss ir mirdzoša un dzidra. Visus dziesmas vārdus meitene izdzied ar sirdi. Neviens nepaliek vienaldzīgi norunāts. Tik daudz ovāciju un prieka no skatītāju puses. Kurtizāne viegli sāk kustēties. Viņas jutekliskais augums sāk vīties kustībās. Vīrieši viņu iekāro, sāk uzvesties kā vilki. Viņos sāk mosties mežoņi, kuri tiek apslāpēti ikdienā. Nu šeit viņu mežonīgums var izlauzties uz āru. Šeit tas ir atļauts. Dziesmas un dejas notis savijās vienā kopīgā melodijā. Viss pārvēršas par nepārspējamu priekšnesumu. Cik spoži meitene to dara, viņa ir nepārspējama, viņa ir zvaigzne. Apbrīno tikai viņu, visas acis ir vērstas uz viņas pusi. Tik daudz acu skatienu kurtizāne ir tvērusi šovakar, bet neviens no viņiem meiteni neuzlūko kā cilvēku ar jūtām, bet gan kā iegūstamu un baudāmu sievieti. Bet uz skatuves nekādu jūtu izpausmju, viņai jābūt žilbinošai, koķetai, bet tajā pašā laikā neiegūstamai. Vismaz tā jaunajai sievietei bija mācījis priekšnieks. Dejas, dziesmas, mūzika, gaismas, ovācijas, aplausi, svilpieni, komplimenti, acu skatieni, prieka mirkļi vilkās veselu stundu līdz beidzot noskanēja pēdējā nots, pēdējā kustība un viss beidzās. Kurtizāne graciozi pameta galvu uz augšu un nopētīja visus ar vienaldzīgu skatienu, ko rotāja smaids. Tā viņa darīja vienmēr, tas publikai patika. Tas bija neaprakstāmi, kas valdīja zālē. Publika cēlās kājās, visi aplaudēja līdz spēku izsīkumam. Pie kurtizānes skaistajām kājām krita ziedi, dāvanas, zīmītes.
Priekškars aizvērās. Kurtizāne izelpoja. Viņa nokrita uz ceļiem un klusēja. Klusēja gan viņas mute, gan viņas domas. Pār viņas vaigiem ritēja asara, kura bija sāpju pilna. Vai tiešām visu dzīvi viņai būs jāmaksā ar savu miesu, lai dzīvotu tā, kā viņa ir pelnījusi? Vai tā ir tā samaksa? Meitenei likās, ka tūlīt viņa metīsies pa durvīm laukā un... Bet kur lai iet, nav jau vietas, kur viņa būtu mīlēta un gaidīta. Un tā katru reizi, ik pēc katra priekšnesuma kurtizāne apņemas, ka aizies, bet nespēj. Tomēr kaut kas viņu tur pie šīs nolādētās vietas. Varbūt tas ir viņas šeit pazaudētais gods, bet varbūt sen meklētā un neatgūtā dvēsele. No šejienes neiztikt.
Kāds tuvojās meitenei. Uzlika roku uz pleca, pacēla viņas galvu un teica, ka meiteni gaida kāds kungs. Lai arī kurtizānei acis bija aizmiglojušās no asarām un viņa neko neredzēja, tomēr meitene saprata, ka tas ir priekšnieks un meiteni gaida kārtējais klients. Arī šovakar kurtizāne nosolījās- tikai vēl šoreiz, tikai šonakt! Viņa piecēlās un gāja pie kunga.
(04.07.2005) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2258
Kopā:6420515
|
| |
| |
|
Autori
