|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Uliss ir dzīvs! | Autors - Eižens Robērs
| | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Uliss ir dzīvs jeb Une comment, dear Sir? Nekā nebija, nelga!
Pie velna, ja es toreiz būtu zinājis, ka tāds Uliss vispār ir. Nu ko, vajadzēja vairāk palasīties, padzenāties pa bibliotēkām vai vēl velns sazin ko. Vajadzēja, vajadzēja, muļķa čuvak. Bet - ko nu vairs.
Vāks! ja es būtu zinājis, ka tāds preteklis arī kaut kur maisās pa pasauli, šitādi sūdi nekā nesanāktu. Maita vienkārši, ne ko citu nevaru pateikt.
Bet tagad - mieru, samaitāsi tikai gaisu!
Uliss ir dzīvs un sveiks un vesels vazājas pa Rīgas ielām. Visas ziņas par viņu ir krietni pārspīlētas - līdz šim kaut ko par šī tipa eksistenci esmu dzirdējis tikai pa ausu galam, pārblīvētu autobusu sviedrainajās solu alejās noklausoties tantiņu runāšanā par jauniem, ne tik jauniem un briesmīgi veciem laikiem. Jā, tā nu ir sanācis. Velna Uliss, ka es viņam vienreiz maukšu pa to trīsdienu bārdas rugājiem klāto purnu, aizrīsies ar savu dzīvošanu un būšanu. Varēja vismaz uzrakstīt zīmīti - te es Uliss, tāds un šitāds, dzimis tā gada tajā un tajā datumā. Briesmīgi. Vienkārši briesmīgi, citu neko es nevaru pateikt. Un atliek tikai skaitīt lūgšanu, lai parauj pie visiem nelabajiem. (La - bu - la - bais - ne - la - bais. Bla - bla - bla!).
Nu, ja jau viņš ir un nemaz neteisās apstrīdēt savu eksistenci, nāksies laisties lapās. Pēdīgais mēsls tāds, bet. Nu labi - ko nu vairs, kas noticis, tam acīmredzot nevajadzēja notikt.
Ja jūs ulis ulisovič būtu dzirdējis, ko vēlāk runāja kaimiņienes un citas ieinteresētās personas, jūs nokaunētos par savu eksistenci un pazustu no zemes virsas vēl pirms es būtu noskaitījis līdz trīs vai arī, vēl labākā gadījumā, pirms es iedomātos līdz kaut cik skaitīt. Un ziniet, man matemātika skolas laikā bija viens no iemīļotākajiem priekšmetiem. Mums tur bija tik jauniņa un smukiņa skolotāja! O-jā, to laiku atceroties mani vienmēr pārņem saldsērīgas atmiņas, no kurām gan cenšos atgaiņāties, bet jūs taču arī zināt, cik neiespējami ir izdarīt vienu otru lietu.
Zini, Cienījamais un Augsti Godājamais ulisa Kungs, es arī šorīt pamodos. Saproti - pamodos un pēc tam piecēlos un pēc tam pasūtīju visus pie velna un pēc tam aizgāju gulēt, jo, kā izrādījās, mans pulkstens bija uzlikts pēc ziemas laika, a tagad visi tik vasara vasara, kāds feins laiciņš, vasara. Tā, kur es tagad. Nu ja. Pamodos vēl vienu reizi nu jau pēc vasaras laika, tas ir - stundu ātrāk, nekā pēc ziemas laika. Tātad - es biju aizgulējies par veselu stundu. Nē, pagaidi. Man sajuka - I'm very very sorry. You believe me? O.K. Sākšu vēlreiz no sākuma. Pulksteņus vajadzēja nakts vidū pārgriezt vienu stundu uz priekšu. Vienu! atceries šo skaitli, jo man parasti piemirstas tas pareizais virziens, kurā jāgriež. Vienu stundu uz priekšu laikā no dieviem uz trijiem naktī - tātad, ja bija divi, tad nu jau pēc vasaras laika ir trīs. Tieši šajās stundās, jo vēlāk velns sazin kas var notikt un tad jau tai visai grozīšanai nebūtu nekādas jēgas. Uz kuru galu, kāpēc. Nogulētu vilcienu un tramvaju un avīžnieku un sētnieku. Viņi sāktu savu dzīvi bez tevis. Neliekoties zinis, ka tu tur guli un nezini, ka stunda uz priekšu jau sākusies. Visu darītu. Tu nedzirdētu, kā aiziet viens kaimiņš uz darbu, jo tu vienkārši neticētu, ka viņš to dara. STUNDU ĀTRĀK, nekā citos rītos cēlies un vēlies. Bet pagaidām tam nav nekādas nozīmes, jo es pamodos un piecēlos. Vai tad šitādā grozīšanā var saprast, kurš vēl dzīvo pēc jaunā un kurš pēc vecā laika. Tam jau nu galīgi nav nekādas nozīmes, turklāt vēl svētdienas dienā un uz velna paraušanu. Jā, visi tādi šķībi un greizi. Es pamodos un piecēlos, lai pārliecinātos, ka dzīve rit savu gaitu. Man bija pilnīgi vienalga, kāda šodien diena un cik rāda pulkstenis. Vismaz es sev to mēģināju iestāstīt. Taču vissvarīgākais bija tas, ka es nezināju par ulisa - pardon mon senjor - Cienījamā un Augsti Godājamā ulisa Kunga eksistenci. Valdīja tik briesmīgs klusums, ka nemaz negribējās kaut ko sākt darīt un es visus, no kuriem vienīgais klātesošais biju pats, pasūtīju dirst un gāju gulēt. Vai tad es varēju iedomāties, ka man diena, šādi sākusies, tā beigsies. Nē, NE - BEIG - SIES - S - S - S - S -S - S - S - S - S! Murgs augstākajā mērā, Cienījamo Kung!
Tad, kad otreiz pamodos, bija sācies ziemas laiks pēc mana pulkstens un vasaras laiks pēc kaimiņu un visu citu laikrāžiem. Laikrādīšiem. Ko man vajadzēja darīt - skriet pa galvu un kaklu, lai kaut kur pagūtu, lai - lalalalalalalala. Turpiniet, Jums, sir, sanāks daudz daudz labāk. Bet es tur vārtījos baltajos palagos kā sušķis dubļos un smaidīju. Priecājos par to, ka vienu reizi gadā atcerējos to, ko darīju vakar, vai vismaz no pēdējās pamošanās līdz pirmspēdējai. Vai arī otrādāk - tam nav nekādas nozīmes, jo vissvarīgākais, kā jau tikko teicu, bija tas, ka. Nu kaut kas jau bija svarīgi, bet man tas nebūt tā nelikās. (Liekas, ka es no gultas gribēju izkāpt ar kreizo kāju, bet tas nekur nav atzīmēts un šobrīd Jums paļauties uz manu murgaino un saraustīto atmiņu nevajadzētu kaut vai tāpēc, ka tā bija saraustīta un murgaina). Bija sākusies Jūsu diena, Velnsparāvisulisa Kungs! Jūs pat nevarat iedomāties, cik aplama torīt bija, mana patika atvērt acis. (To laikam jau es teicu, bet neņemiet galvā, tāpat nekas nemainīsies, jo, ja es reiz uzskatu, ka gribu to pateikt, tad es to arī pateikšu, lai arī cik nejēdzīgi tas reizēm arī izklausītos vai neizklausītos! Un nekādā gadījumā neņemt vērā, vai es pasaku torīt vai šorīt, jo man šķiet, ka no viena laika līdz tram, no pamošanās līdz šim brīdim ir pagājušas vismaz kādas miljons dienas. O.K. stundas, tāpēc man arī nedaudz sajukusi tā laika skaitīšana un atskaitīšana. Punkts. Izsaukuma zīme. Taisni tev, piedošanu, Jums starp acīm. Bet to vēlāk, jo es ceru Jūs atrast, lai kas arī būtu vai nebūtu!).
Tā bija svētdiena vai arī pirmdiena. Kas nu laiku skaita vai kā īpaši rēķina! Pulkstens rādīja kaut kur seši ar kapeikām. Tas pēc ziemas laika. Septiņi un nedaudz pēc vasaras. Vasaras, mīļum! Iedevu buču sievai. Nu tai, ar kuru pērn izšķīros - viņa te atnāca šad un tad, ja pēkšņi vairs nevarēja bez manis nodzīvot pat mirklīti. Paga, iespējams, ka otrā rītā es viņai iedevu buču, jo nevar būt, ka. O.K. Kas vairs zinās, kas var un kas nevar būt.
Pārkāru kājas pār gultas malu un domāju. Par ko? Ha! ceri vien, ka pateikšu - par Jums Cienījamo blablabla Kungs! Nekā nebija. Man vēl nebija zināma ne Jūsu eksistences vieta, ne laiks, ne dzīvošana vispār. Tāda maza un nevainīga nezināšana, bet cik ļoti es aplauzos. Nu ja, to laikam arī es jau paguvu pateikt, bet pašlaik esmu tik ļoti nomākts, ka gribas runāt un runāt un runāt un runāt un runāt. Ne par ko! Neparko tieši un neparko atsevišķi. Tā diena bija Elles priekšpozīcija un to es pierādīšu, kaut gan šaubos, ka Jums tas liksies tik nozīmīgi un nepašsaprotami. Lai nu kā arī galu beigās nebūtu, es tomēr gribu atstāstīt šo dienu Jums minūti pa minūtei. Skundi pa sekundei. Rindiņu pa rindiņai, pārpratumu pēc pārpratuma - man liekas, ka tādi bija. Nu vismaz es tā domāju. Tad jau redzēs. Jums, pr., vienmēr būs pēdējais vārds gan manā apstrīdēšanā, gan. Nu visā pārējā, kas ar to saistīts, ja maz saistīts.
Es nedomāju par Jums! Man pat prātā nenāca to darīt! Es centos atcerēties, kāpēc ir jāgroza pulkstenis no viena gala uz otru, un vai es to izdarīju - visticamāk, pr., ka ne, bet mūslaikos ne par ko vairs nevar būt pilnīgi drošs.
Par nedrošības sajūtu es pārliecinājos jau pašā šīs drausmīgās dienas sākumā. Tikai no pašreizēja skatu viedokļa uzlūkojot notikušo un kostatējot, secinu, ka tieši jūs pie visa bijāt vainīgs. Un tas jau kalpo par pietiekoši vērā ņemamu apstākli, lai kaut ko iedomātos vispārināt vai citādi nezinātniski, varētu pat teikt, ka debili pamatot, ņemot vērā paša personīgās pieredzes iztrūkumus un izaugumus. Paša personīgās bailes un nedrošība ir vispamatotākais un neapstrīdamākais apstāklis, kas nosaka kāda notikuma nedrošību. Kaut vai tā būtu sūtīšana pie velna. Un es nemitēšos atkārtot pāris vārdu savienojumus, līdz izstāstīšu savu stāstu vai arī mana sirds kaut nedaudz atmaigs. Bet uz to jums ulisa Kungs nav ko cerēt kaut vai tāpēc, ka pati cerēšana jau norāda uz muļķību, bet es esmu gana ambiciozs, lai nepieļautu, ka pat mani nīstākie cilvēki, es uz jums attiecināšu šo visai glaimojošo vārdu, ir dumji, muļķīgi un vēl nezin kādi. Jā, tā nu tas ir.
K. Kungs no N. Pilsētiņas pie manis ieradās katrā pārgriešanās akcijā, lai pārbaudītu, vai esmu to izdarījis un galvenais - vai rādītāji kustas pareizajā virzienā un vai es nedzīvoju, teiksim, pēc divkārša ziemas ziemas laika, vai tāpat - vasaras vasaras laika, ka būtiski ietekmē visus bioloģisko, fizioloģisko un ēšanas paradumus, jo supermārkets tad ir vai nu vēl pavisam ciet, vai arī jau kādas divas. Iedomājies - DIVAS! stundas vaļā, un urķētāji jau pārbaudījuši gaļas mīkstumus, salātu kātiņus, lociņus aptaustījuši un grūduši sagurušus ābolīšus viens otram rokās un stiepuši paunas un tarbas uz mājām. Nē, es nevarētu vēlreiz pārdzīvot to kaunu un izmisumu, kāds mani pārņēma raugot, kā citi tik briesmīgi gurdi velkas un saprot, ka vienu un otru preci var tikai pārliekt no vienas vietas uz otru, gūstot baudu no pašas pārcilāšanas vien. Vāks! Tas ir pilnīgi un galīgi pavisam aplam, tāpēc K.Kungs no N.Pilsētiņas vienmēr apciemo mani tieši šajā pārgrozāmajās dienās un pamodina vai arī vēl trenc gulēt. Tā nu tas i'!
Šoreiz, tajā dienā, šodien viņš ieradās tā. Tāpat, kā iepriekš bija solījis. Stundu ātrāk nekā pēc ziemas laika un stundu vēlāk nekā pēc ziemas laika. Manu saputrošanos varētu viegli izskaidrot no visai zinātniska viedokļa nostādnēm, kuru pamatā ir vērojums, ka cilvēkiem bieži vien ir pilnīgi vienalga, cik rāda viņu pulksteņi, bet to apstāšanās gadījumā gan tiek lietoti visāda mēroga izsaukumi un vārdu savienojumi, kas lielākoties liecina par viņu sarūgtinājumu un pārsteigumu redzēt pulksteni apstājušos un laiku. Nu ja, tas ir pārāk, krietni par daudz zinātniski un vietā/nevietā liekami un stūros bāžami. Svarīgi ir tas, ka es meklēju un vaicāju pēc pareizā laika un viņš to itin viegli man pateica. Punkts.
Varu sākt savu atskaiti. Tātad man vajadzēja doties brokastīs. Šī procedūra, atklāti sakot, ir ne vien ārkārtīgi nepatīkama, bet reizēm arī sāpīga un. Brr, zosāda man uzmetās, atceroties, cik ļoti man torīt gribējās pat iziet no mājas un doties maizes, kulinārijas vai sauciet šos veikalus tā, kā jums iepatīkas, virzienā. Pārsteidzoša ir cilvēku savas nelaimes neapzināšanās, no kuras nereti var izcelties pat globālas kara situācijas, teiksim, par tabakas cenu paaugstināšanu vai pazemināšanu attiecīgajā reģionā vai kur citur. Tik nozīmīgi nesvarīgām domām pārņemts pateicos K.Kungam no N.Pilsētiņas - vai jūs neesat ievērojuši, ka daudzi lieto tieši šo saīsinājumu, bet mans K.Kungs patiesi ieradās no N.Pilsētiņas ar neiedomājami lielu un īpašu vēlēšanos man palīdzēt, ko arī apliecināja viņa neatlaidīgā bungāšana pie durvīm, zvana pogas spaidīšana (man zvans nestrādā jau kopš Ziemassvētkiem vai Jaungada!), lai uzbungātu mani no mīksti un silti iegulētajām cisām.
(Pati pamošanās un tā sauktā dzīvošana man aizņem labi ja pusi dienas, pērējo laiku es varu veltīt pats sev un lietām, kas ar mani ir mazāk saistītas.)
Šodien labs laiks. Tas bija pirmais, ko es iedomājos, pavadījis K.Kungu līdz durvīm un novēlēdams viņam patīkamu ceļavēju, gan neiedodams ceļa kājai no sarkanās blašķes, kas man iegādāta tieši šādiem gadījumiem. Jā, labs laiks. Un viss tika sabojāts tikai tādēļ, ka te nez kāds uliss pagadījies pa kājām, bet pag, līdz šij atskārsmei man bija vēl pietiekoši ilgi ko dzīvot un mocīties.
Ja vien es būtu zinājis. Bet tad jau vispār mēs, cilvēki, cilvēciņi un tiem līdzīgie radījumi, iztiktu bez bezgala daudzām problēmām, kas saistītas ar pašu zināšanu un nezināšanu.
Uliss.
Nu ja, man vajadzēja iedomāties par visām. Visu. Vienmēr. Bet tā kā es to netiku izdarījis, tad vienīgais, kas man šobrīd atliek, ir sēdēt un gaidīt. Pag, bet līdz tam vēl ilgi jādzīvo. Proti, tieši todien, šodien, vakar vēl bija jādzīvo. Ar atskārsmes auglīgo dabu Dievs apveltījis tikai izredzētos, sauciet viņus par praviešiem, bet es esmu palicies apdalīto kārtā. Un jūs, visticamāk, arī.
(06.09.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1113
Kopā:6123347
|
| |
| |
|
Autori
