|
|
|
|
|
|
|
| | Epilogs | Autors - Zora
| | Komentāri (6) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Vai tā ir tava ēna,
Kas mēnessgaismā manos logos dej?
Vai tās bij’ tavas rokas,
Kas žņaudza manu kaklu,
Kad klusi lūdzos- neaizej!?
Bet neklausījies tu,
Kliedza skaļāk arvien tavi vārdi,
Ka tev vairs mani nevajag.
Tavas klavieres pazuda,
Man spēlēja tik jumtu skārdi.
Tu mani pameti,
Tu dāvāji man lēnu nāvi.
Lūk, šis ir epilogs,
Lai noladēta ir tā diena,
Kad pirmoreiz tu mani skāvi! (14.09.2005) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|