|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Adatas | Autors - Inta Liepiņa
| | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Nu es rakstīšu par kaktusiem. Kāda ir sajūta, kad tev ir adatas, kuras duras arī uz iekšu? Pats sevī tu tās sadzen, citi arī piepalīdz, rētas sāp katra par sevi un visas kopā.
Sakodīsi zobus, ja? Izliksies, ka nesāp? Sāp gan…Varonīgs smaidiņš sejā – mēs taču esam stipri un paciešam! Puikas neraud, kas tu par puiku, ja raudi? Raud tikai skuķi un vārguļi, ja?
Bet tā gribas ļauties sāpēm, beidzot atbrīvoties no visa, kas nomāc, izkliegt pret debesīm alkas pēc mīlestības…
Nē, tu atkal savaldījies. Nekliedzi. Šodien vēl ne.
Kaut kur tomēr paliek katrs kliedziens, noslēpjas dziļi un viltīgi. Gaida. Kādu katalizatoru, tam nav jābūt bīstamam un atpazīstamam, nē, varbūt tā ir kāda smarža, soļu ritms, pazīstama seja…
Tad tu kliegsi, bet būs jau par vēlu. Neviens tevi nedzirdēs. Tie klusie kliedzieni ir vissāpīgākie. Tu drebi no tā, kas tevī krājas.
Aiziet skaista meitene, pat nepaskatoties uz tevi, kas tur varonīgi cīnās ar adatām. Viss tevī kliedz, bet tu esi mēms. Tev nav dubultnieka, tas varbūt pieietu viņai klāt un sāktu mūžīgo spēli. Tu nespēj.
Tevi sastindzina bailes no nezināmā. Nu, drosmīgais, tagad ir īstais brīdis! Parādi savu drosmi! Puikas nebaidās – vai tad tā tev bērnībā neteica, kad sasiti kāju un skrēji pie mammas, lai pažēlo? Tagad tu esi stiprākais, tu nedari pāri mazākajiem, aha, mazākie priecīgām sejiņām plēš tavas mantas un iesper tev pa reizei, bet tu esi “lielais brālis”, kas pacietīs visu, ko, vai tad tā nav? Nu, kā tad citādi, kā citādi… Domā, tas kādreiz beigsies? Tu būsi tas stiprākais? Vai asaras ir tikai un vienīgi vājuma pazīme?
Un tad vienreiz viss iet vaļā. Tavas acis beidzot ir kļuvušas redzīgas, mute atveras un tu kliedz…Un tad? Kāds garāmejot pagroza pirkstu pie pieres – re, kāds tas! Auro ielas vidū, kas tam lēcies, kur skatās policija?
Vai kas ir mainījies? Jā, tu kliedzi, jā, domāji, ka tiksi vaļā no savas mokpilnās nebrīvības…Nekur tu netiksi, cilvēks ir vientuļa sala daudz vairāk, nekā tu domā.
Paskaties vēlreiz uz to kaktusu. Viņš zied! Vai tu arī to spētu, par spīti adatām un kliedzieniem? Spētu? Pasaki gan…
Nu ja, es te gribēju stāstīt par kaktusiem. Jau pastāstīju. Morāles nebūs. Pat negaidiet.
(12.10.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1823
Kopā:6413588
|
| |
| |
|
Autori
