|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sevis definīcija | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šoreiz es pastāstu par to, ka es lasu savus rakstus un man tie nepatīk, jā gan. Jo tie ir tik primitīvi un virspusēji, ka nav vārdam vietas. Bet, tai pašā laikā, rakstot atklāj to pašu mazumu. Jo tālāk mēs atgriežamies pagātnē, jo ironiskāk ir redzēt savas domas. Es pārlasu savus senākus rakstus un tagad redzu, cik tie ir vienkārši un prasti, pat pašsaprotami, pat brīžiem banāli. Bet tai pašā laikā es nedomāju tos labot vai pazudināt. Labākajā gadījumā tajos tiks pieliktas piezīmes. Tas ir tādēļ, ka jau man pašam vien ir interesanti palasīt savas senākos priekšstatus un salīdzināt ar tagadējo, redzēt, cik esmu smēlies. Ir interesanti vērot pārmaiņas. Un – es nekādi nepretendēju uz filosofa lomu, tas būtu ļoti muļķīgi un nevietā. Es pretendēju uz to, ka vēlos parādīt, kā var dzīvot, ja ir vēlme. Es teikšu, ka daudz kas ir jāupurē, bet šis tas arī tiek iegūts. Patiesībā, pateicoties savai (ar daudzu palīdzību) veidotajai ideoloģijai vien, esmu izmainījis savu personību diezgan kardināli. Es tāds nebiju, tas radās laika gaitā, mēģinot, kā jau visi to pusaudžu gados ir darījuši. Un pamazām es nonācu līdz tam, ka pasauli vajag gaišāku, ka tādēļ bieži vien ir slikti. Un sanāk tā, ka, jo vairāk es rakstu, jo vairāk man nākas tādam būt, kā rakstu, kādu iedomu pasauli, utopiju es veidoju sev apkārt vai sevī. Es neatkāpjos no saviem vārdiem darbos, lai gan retu reizi sanāk to izdarīt arī. Bet tādēļ arī rodas tāda dilemma, ka gribot būt par piemēru, nākas tomēr tik daudz zaudēt, jo ne katram jau tā dzīve ir tik ļoti veiksmīga. Bet ideoloģija dod cerību. Katrs mans raksts ir zem kritikas, tas tiek rakstīts ne priekš kāda apbrīna, bet gan tādēļ, lai varētu labāk saprast manu domu gājienu, lai arī tas ir ļoti vienkāršs, bet tomēr viegli uztverams. Tas paskaidro vairāk attieksmi manos dzejoļos, lai ar tiem pietrūkst tās dzejiskās skaņas. Bet tomēr.
Un atkal – kāds draugs nokomentēja, ka manos rakstos ir tik daudz pretrunu. Neapšaubāmi. Pretrunas tiek risinātas un tas ir dzīve, ne eksistence, visu pieņemot kā ir. Manas pretrunas norāda uz to, ka manī ir vairāki cilvēki, bet arī vēl to, ka mani uzskati nav jau grāmata, kas ir gatava no laika gala. Es meklēju to labāko risinājumu it visam, neizvēloties jau gatavo risinājumu, kas ir pats par sevi. Es salīdzinu un izvēlos. Un ceru, ka jo jaunu atradīšu, meklējot, visu mūžu.
Un vēl. Viens, ko varu apsolīt kādam savam labam kolēģim un cilvēkam, ko tikai tagad tā dziļāk sāku iepazīt, ir tas, ka es centīšos ar gadiem nevilkt masku, vismaz ne pārāk biezu. Es centīšos nepazaudēt sevi sabiedrības stereotipos un prasībās. Un negribu es būt komformists un nedomāju tāds būt, jo no tā nav itin nekādas jēgas. Tik žēl, ka tik daudzi man tuvi tiešā un pastarpinātā nozīmē lasa manus darbus, tas man vairs neļauj atklāties kā svešiniekam uz ceļa. Jo sirreālu un brīžiem sāpīgu domu gājienu cilvēki uztver kā ko slimīgu un bīstamu, bet ir vietas, kur man tas var traucēt. Es savas savādākās domas gan neizpaužu sadzīvē, tās paliek manā galvā un uz papīra. Man ir nospļauties uz šībrīža sabiedrību, kura spļauj uz jebkuru, ja trāpās pa spļāvienam. Es nedomāju pielāgot savas domas apkārtējai primitīvajai, vienkāršajai pasaulei. Es nedomāju pazaudēt savu emociju jūsmu un var būt pat bērnišķīgo (kā citi var to uztvert) apbrīnu par tik daudzajām lietām. Ir reizēm tik jocīgi, ka cilvēki nesaprot, kā var jūsmot par ko skaistu vai interesantu. Tik daudzajiem ir bezemociju uztvere, man tos žēl, kas tad tos aizkustina un ieviļņo? Es atzīstu, ka kā vienu no dzīves jēgām un dzinuļiem es saskatu sevis atklāsmi, izzināšanu, dodot to izprast arī citiem. Bet var būt, kas kādam noder. Un pasaku vēl – es neesmu bijis ne tuvu ar tādiem uzskatiem kā tagad vienmēr, es tādu sevi veidoju un arvien. Ar to es gribu pateikt, ka cilvēks var mainīties, pamatīgi veidot sevi. Tātad – nevajag domāt, ka kaut kas ir neiespējams. Jebkurš to var, mainīt sevi. Tikai vajag atrast motīvu. Ar sapņiem nepiedzimst, sapņi rodas. Es sevi veidoju tādu, kāds esmu un kāds būšu pēc desmit un varbūt arī pēc divdesmit gadiem ar apziņu, ka tāds neesmu, bet, ka tā ir pareizi, ka tādam jābūt. Un nedod Dievs, lai mani uzskati sagrozās par 180 grādiem, tā būs katastrofa. Un, cerams, ja tā, ka atradīsies daži cilvēki, kas tad to spēs atgriezt, pierādīt, ka esmu gājis pareizi, ka ir bijusi vismaz kāda jēga.
Ar katru gadu es esmu jo savādāks, to pamana dadzi, ko reti redzu. Un ceru, ka neatradīsies “brieduma punkts”, kad es palikšu tāds uz vienmēr. Ir jāmainās, jāpilnveidojas. Šis laikam nu sanāca raksts par to, kāds es esmu un kā tā. Es varu būt principiāls nelietis un mietpilsonis, bet uzskatu, ka tā ir nepareizi. Un var jau būt, ka pie tā ir “vainīga” analītiskā daba. Priecājos, ka tā :)
04.08.2003
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2884
Kopā:6436312
|
| |
| |
|
Autori
