|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sniega orhideja | Autors - Fatall
| | Komentāri (16)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
“Sniega orhideja.”
Parasti pārnācis (ja tā var nosaukt atvilkšanos kājas pa zemi velkot) mājup (ja tā var nosaukt šo krēslaino istabeli) no darba ostā, es apavus nenovilcis iegāžos gultā un kādu laiku-pusstundu, varbūt vairāk, vienkārši guļu griestos blenžot.Vēlāk es mēģinu pagatavot kaut ko vakariņām līdzīgu, visbiežāk tās ir vienkārši siermaizes, un ticis ar tām galā sēžu smeiķēdams un kafiju dzerdams,veroties noguruma iztukšotām acīm logā .Mana istabele atrodās septiņus stāvus virs zemes, bet tāpat-lielāko daļu no logā redzamās ainavas aizņem pretējo māju sienas, logi un antēnu mudžēklis uz to jumtiem.Debesis ir deficīts šajā pilsētā, tikvien to palicis, kā šur-tur starp jumtiem ieķērušās pelēkas strēmeles.Es nezinu vai cilvēkiem šeit nepietrūkst zvaigžņu.Varbūt viņi to kompensē izvēloties zvaigžnotas monitora tapetes saviem datoriem, galu galā, tajos viņi tomēr skatās nesalīdzināmi biežāk, nekā debesu paliekās.Vai viens otram acīs, piemēram.Mana vecā, komisijas veikalā iegādātā datora dziestošajam monitoram kā fons ir uzlikts kādas vecas amerikāņu automašīnas (es nezinu,varbūt tas ir mustangs) attēls.Mašīnā pie stūres sēž smaidoš, labsirdīga izskata čalis un viņam blakus-tikpat smaidīga daiļava mazā, elegantā cepurītē.Varbūt tieši šīs cepurītes dēļ viņi rada associācijas ar Džonu un Žaklīnu Kenedijiem.Un līdz ar to-kaut kādas traģēdijas apjautas ap viņiem, smaidīgiem un līksmiem.Šis attēls palicis vēl no iepriekšējā datora īpašnieka, tāpat,kā uz monitora malas ar flomasteru uzšņāptais telefona numurs.Reiz, kādā bezmiega naktī pēc puspudeles vīna es piezvanīju uz šo numuru.Nezinu, ko gaidīju, man vienkārši gribējās aprunāties ar kādu, kaut svešu un nejaušu.Klausulē, par spīti tik nepieklaīgi vēlajai stundai,atbildēja moža vīrieša balss.Protams,es jutos mazliet vīlies, ka tā nav kāda noslēpumaina, kaisles caurdvesta sievietes balss tur, otrā galā, tomēr es draudzīgi sasveicinājos un pacentos uzsākt sarunu, par ieganstu minot kādu paša izdomātu, mītisku kopējo paziņu, kurš lūdzis mani piezvanīt uz šo numuru un paziņot par kaut kādas Annas kāzām-iztēle man tobrīd darbojās kā kases aparāts.Bet nekas tur neizdevās, svešinieks kaut ko aizkatināti noņurdējās un nometa klausuli, par ko es, protams, nevaru viņu vainot.Kāpēc es to pieminu?Es gribu teikt-šeit ir ļoti vientuļi.Kad es vakaros tā sēžu, reizēm līdz vēlai naktij, man ir pagalam skumji.Skumji nevis tā, kā skatototies uz kailiem kokiem krāšņu lapu piebirušā parkā vai skumji, kā atvadoties no mīļotā cilvēka uz perona lietainā rītā tukšā stacijā.Nē.Es jūtos,kā iestrēdzis svešā zemē, starp svešiem cilvēkiem, kur neviens nepazīst mani un es nepazīstu nevienu un man nav tās valodas, kas palīdzētu kādu atrast .Kādu, kuram varbūt arī mazliet pietrūktu debesis šai pilsētā.Kādu, kurā es sajustu to, ko sen jau nevienā neesmu jutis.Ja agrāk tas dzina mani izmisumā un es mēdzu naktīs kā mēneserdzīgs klīst pa neona gaismās izmērcētajām ielām meklējot kādu, ko nosaukt par savējo, tad tagad palikušas skumjas.Klusas un dziļas, kā sasodītā Mariannas ieplaka,lai cik arī saldsērīgi tas neizklausītos.Tā nu es sēžu vērdamies logā, ja aiz tā, šauro debesu skrandā starp jumtiem, ir kaut pāris zvaigznes, vai ņirbošajā monitorā..Atbildu uz kādu vēstuli.Palasu ziņās par jaunāko pasaules bojāejas norisē.Ieskatos čatā.
juupii!nopirku jaunu snowu!riitdien braucu testeet!
nu kurs grib parunat ar mani priwataja????;)
fatall tu te?
jaa.Kaa iet?
nu kas ir nav newiena???
laaaaaaaama!
viss kaartiibaa.Un Tev?
Dzenāju peli turp-šurp, klīstot caur nejaušiem portāliem, monitors spokaini ņirb tumsā, laiks apātiski notek mūžības renstelē.Vientulība.Simtiem tūkstošiem un vairāk cilvēkbērnu visā pasaulē salīkuši pār savām mirgojošajām kastītēm tumšās istabās klabina pogas izdzīvojot savas virtuālās dzīves.Vientulība.Dvēsele nevar ceļot pa tīklu, pa kabeļiem un satellītiem.Dvēselei nav binārā koda.Tāpat, kā mīlestībai.
Ir naktis, kad tā arī aizmiegu krēslā sēžot.Un ir naktis, kad tā arī neaizmiegu.
Mana diena sākās mazliet agrāk nekā lielajam vairumam šīs pilsētas iedzīvotāju un patukšs pirmais autobuss miegaini šņākdams aizved mani līdz ostai, kur es un vēl bariņš tādu pašu izkāpjam un pazūdam drēgnajā rītausmas miglā.Es nesteidzos.Caurlaides punkts, piecminūšu gājiens caur pelēko teritoriju, garām mīlzīgajiem angāriem, barakveidīgajām ēkām, dūcošajām remontdarbnīcām, tad ģērbtuve kādas tumšas piebūves otrajā stāvā, mazuta notriepti zābaki un ķivere…Es nesteidzos, es skaidri zinu, ka šī diena paies tāpat, kā vakardiena, aizvakardiena un aizaizvakardiena.Te nav nekā, ko es baidītos nokavēt.Kas gan tas varētu būt?Astoņas, deviņas, desmit stundas smaga, nomācoša darba?Pārgurušu, pārkaitinātu strādnieku pilns autobuss atceļā?Vai manas vakariņu siermaizes?Man nav, ko nokavēt.Tas ir drūmi, es apzinos to.Mans darba brigadieris, krimināla rakstura vīrs ar Klinta Īstvuda ārieni, reiz man it kā pārmetoši, teica, ka viņš gan manā vecumā nav laiku metis zemē, viņš ceļojis pa ziemeļiem, rūdījies un meklējis piedzīvojumus.Tā nav taisnība, es zinu, ka tajā laikā viņš jau otro reizi sēdēja cietumā par zādzībām, bet es saprotu, ko viņš ar to gribēja teikt.Reizēm,piektdienas vakaros sēžot kādā pabā, runājot ar nejauši satiktiem paziņām, klausoties viņu stāstos, šajos studentu piedzīvojumos, mīlnieku dēkās, šajos stāstos par pār malām plūstošu dzīvi, es nezinu, ko atbildēt, kad kāds man piepeši pavaicā, kā pagājusi mana nedēļa vai ko es esmu iecerējis uz Ziemassvētku brīvdienām.
Es esmu nejauši te.It kā starp citu.
Un man nav…Man nav ko teikt par pilsētas jauno naktsklubu vai grafiku izstādi lielajā galerijā.Man nav viedokļa par labākajām slēpošanas vietām, nav uztraukuma par gaidāmo sesiju vai atvieglojuma par īgnā lektora N. aiziešanu pensijā.Es neko nezinu par pagājušās sestdienas rautu pie Riča un man nav plāna iegādāties uz nomaksu dzīvoklīti jaunuzceltajā centra mājā.Es neesmu korporācijās, es neaizraujos ar fotogrāfiju, es nezinu, kāda fasona krekli un kuras grupas kura dziesma šomēness ir topa virsotnē.
Man, kā nejaušam garāmgājējam tas nekad nav licies pārāk svarīgi.
Un es varētu samelot šiem cilvēkiem, sastāstīt zilus brīnumus par sevi, bet tad jau tas nebūtu es, kurā viņi klausītos aizgrābti, acīm ieplestām, tas būtu kāds cits.Kāds cits-tikpat svešs man, kā pārējie.Kā pārējiem-es pats.Bet ko gan lai es atbildu skaistajai meitenei ar silti zaļajām acīm , kad viņa, sajūsmā starojot pastāstījusi man par jauno lugu, ko viņi iestudē savā teātra trupā, jautā man, ko es darīšot trešdienas vakarā…?Vai tad es varu stāstīt viņai par mazuta notrieptām rokām, ko ikvakaru pusstundu jācenšās nomazgāt un tāpat neizdodās, par zābaku tulznās saberztajām kājām, mašīntelpu dārdoņā aizkritušām ausīm un savām siermaizēm..?Ne tikai, kā svešinieks, reizēm es jūtos arī, kā viltvārdis, nomaskējies blēdis, kurš ielavījies dzīvē, kas uz viņu neattiecās.
Kaut arī nejauši.Kaut arī it kā starp citu.
-“Ei,Fatall,vai tava dzīve ir kā torpēda mūžības okeānā?”
Reizēm naktīs es nekādi nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka viss bijušais-nebijušais-esošais ir tikai sapnis.Sapnis,ko jāsapņo vienam.Kad nodziest monitors ar viltus Kenediju pāri un pa to sāk šaudīties spožas, elektriskas svītras.Nogruzd piemirsta cigarete starp pirkstiem.Lēnām izdeg pēdējās zvaigznes starp jumtiem.Tad brīžam gribās pamosties.Tik ļoti, ka liekās-tūlīt tūlīt izdosies.Bet iedūcās modinātājs un viss pazūd.Rīta kafija, steidzīga auksta duša, migla un pirmais autobuss.
Svētdienās es mēdzu aiziet uz veco kinoteātri.Nevarētu teikt, ka tur tiktu izrādīti jaunākie kinomākslas šedevri, parasti tās ir jau kaut kur pasen atpakaļ redzētas trešās šķiras filmeles, bet biļetes nemaksā dārgāk par čipsu paciņu un reiz pa reizei izdodās iešmaukt iekšā par zaķi.Man patīk tā atmosfēra.Lai arī cik draņķīga nebūtu filma, lai arī cik garlaikota nebūtu sanākusī publika-lielākoties tādi paši, kā es, tikai pāros vai bariņos-tomēr kaut kādā brīdī, sižeta kulminācijā, atrisinājumā, visi kļūst par sava veida līdzdalībniekiem notiekošajā..Pieklust jociņu triekšana pēdējās rindās, skatītāji uz mirkli piemirst savas čipsu paciņas un blakussēdētājas ceļgalus, uz ekrāna varonis saplēstā, sviedriem un asinīm notrieptā kreklā ar automātu rokās uzzin patiesību….Bet visjaukākais mirklis ir tad, kad izpeld titri, zālē iedegās gaisma un visi ceļās, gaismā samiegtām acīm, staipās un nevilšus pārlaiž skatienu apkārtējiem.Ir šī mirkļa ilūzija, ka tikko kaut kas izdzīvots kopā ar visiem.Mirkļa vispārējās kopības sajūta.Un no tās arī šie nevilšie skatieni un pār lūpām pārslīdējušie smaidi, drūzmējoties pie izejas.Mēs izklīstam, šī piedzīvojuma saistīti, kur nu kurais, un, protams, tūlīt pat jau vairs neatceramies neko no tā.Bet ir bijis šis viens mirklis.Un, manuprāt, tas nebūt nav maz par biļeti čipsu paciņas vērtībā.
Modinātājs, kafija, auksta duša, pirmais autobuss.Ja tu strādā ostā tev jāizskatās nogurušam un drūmam.Smaids var likties aizdomīgs.Pieklajība var likties aizdomīga.Sarunas-tikai par noteiktām tēmām.Ja autobusā gadās sēdēt blakus kādam no mūsu brigādes es parasti cenšos neielaisties sarunā, mani mazliet mulsina šīs brašās runas par to,cik, kurš, kā un ar ko (sievietes vai degvīnu) pie tam ikviens vecāka gadagājuma darbabiedrs uzskata par svētu pienākumu man izstāstīt, cik visa kā (sievietes un degvīna) viņam bijis manos gados.Es varētu.Varētu viņiem pastāstīt par to, kas bijis man, bet diez vai viņi saprastu.Un pārtulkot to viņu valodā nav iespējams, tas izklausītos vienkārši muļķīgi.Un atkal-man nav ko atbildēt viņiem, kad kāds man vaicā, kā esmu pavadījis brīvdienas vai ko darīšu nākamajās…Es pat nezinu, vai man būtu grūtāk atbildēt viņiem vai saviem nejaušajiem piektdienas vakara paziņām.Es kaut ko nenoteiktu noņurdu, atspiežu pieri pret autobusa logu un vēroju, kā no miglas iznirst nami, ielas, samiegojušies sētnieki un sabozušies baloži, kaili koki un pretīmbraucošo mašīnu starmeši.Iznirst un tūdaļ arī atkal pazūd atpakaļ miglā, kā jokaini rēgi.
plk.03.37am..chatroom.
*** entered.
chaw!
chau.
ko neguli,fatall?:p
es gulju.visu laiku.un tu?
nenaak miegs.ko dari?
gaidu,kad zvaniis modinaataajs.seezhu.skaitu zvaigznes starp jumtiem.
cik ir?:P
visas vietaa.Visas piecas.
aa,nu skaidrs.a ko viens seedi?
te jau iisti veel kaadam nemaz nav vietas:)
garlaciigi nav?
klusi ir.
tad uzliec k.ko skalju:P lap,mii off,attaa:)
***june has Quit.
Man nav ne jausmas, kādi cilvēki dzīvo man kaimiņos.Šādos namos, kā šis, var nodzīvot gadiem nesatiekot nevienu no tiem, kas dzīvo līdzās.Varbūt reizēm nejauši saskrieties kāpnēs, pavirši sasveicināties, bet tas arī viss.Es pazīstu tikai kādu kundzi, viņa dzīvo stāvu zemāk un reiz vakarā bija uznākusi palūgt man sēkociņus.Garos, tumšos svārkos, gaišā vilnas džemperī un pa virsu uz pleciem uzmestā ādas pusmētelī, čībām kājās, viņa izskatījās mazliet savādi tāda stāvot pie durvīm, kamēr es rakņājos pa atvilktnēm meklējot sērkociņus.
-“Drīkst apskatīt?”-viņa vaicāja pamājusi uz grāmatu kaudzītēm pie sienas (plaukta man te nav) un nesagaidījusi atbildi devās pie tām un ņēmās pāršķirstīt kaut kādu Bulgakova izlasi pagalam nodilušos vākos.Es mazliet mūlsu no viņas klātbūtnes-nevarētu teikt, ka viņa man būtu nepatīkama vai tamlīdzīgi, es vienkārši neesmu radis, ka šajā telpā ir vēl kāds bez manis, tāpēc, neatradis tos sērkociņus es beidzot piedāvāju viņai paņemt šķiltavas, sakot, ka man ir vēl vairākas.Viņa tās paņēma, uzmetusi ziņkārīgu skatienu manām plaukstām.
-“Mašīneļļa”-es, nez kāpēc taisnodamies šai sievietei sarkanajās čībās, paskaidroju-“darbā sasmērējos, nekādi nevar kārtīgi nomazgāt.”
-“Kur tu strādā?”
-“Ostā.”
-“Interesanti, mans vīrs arī tur strādā!”-viņa smaidot izbrīnā pacēla uzacis-”varbūt tu viņu pazīsti, viņš ir metinātājs.”
-“Jā, iespējams.”
Es nekādi nesapratu, kas šajā faktā ir tik pārsteidzošs un kā gan es varu pazīt viņas vīru, ja visas tās neskaitāmās tumši iedegušās, drūmās sejas man izskatās pilnīgi vienādas, tomēr es arī laipni pasmaidīju pretī.Beigu beigās viņa aizņēmās no manis palasīt arī to B. izlasi, vēl kādu brīdi jautri pačivināja, bet, vēl pirms iziet pa durvīm viņa izdarīja kaut ko jokainu.Viņas labi koptā roka noglaudīja manu vaigu un uz mirkli viņas pirksti sastinga uz manām lūpām.Viņa neko neteica, es arī.Kas gan tur bija sakāms?Viņas plauksta smaržoja pēc lakricas.
Interesanti, ja varētu saskaitīt visas siermaizes, ko esmu te apēdis-no tām droši vien varētu uzcelt milzu zikurātu nenotikušai dzīvei.Izberu no šķīvja drupačas, vāru kafiju.Paliek aukstāks un drīz atkal snigs.No rītiem pilsēta kā iesalusi savā miglā, vakaros gaiss dzestrs, gandrīz šķindošs, asām vēja lauskām pilns.Varbūt vēlāk logs leduspuķēm aizziedēs, paslēpjot mani no pēdējām zvaigznēm.Varbūt arī šis monitors, iesaldejot viltus JFK smaidu, izdaiļojot viltus Žaklīnas lūpas ledusziediem, lenām ieskaujot viņus, iesaldējot uz mūžu-tas gan būtu labs ekrānsaudzētājs-šos manus vecos, uzticamos paziņas.Viņi ir mazliet līdzīgi man, savā viltus līdzībā ar kādiem citiem.Mēs visi trīs esam, kā kroplīgs atspūlgs kaut kam citam…Kā neapstrīdams pierādījums tam, ka kaut kur ir arī īsta pasaule, ar īstiem ļautiņiem un viņu tik sasodīti īstajām dzīvēm.
chaw,fatall!:)
hei,fatall,chaw!:)
chau,zhakliin,chau,JFK!!:)
Pusdienlaikā, kad visi strādnieki dodās uz ostas ēdnīcu vai ar savām līdzpaņetmajām pusdienu paciņām baros nolien kaut kur ģērbtuvēs, es parasti, ātri kaut ko ieēdis ēdnīcā, pirms tur sākusies skaļā burzma, dodos uz ostas tālāko galu, kur pie kāda pamesta doka samesti lielā kaudzē betona bloki.Tur es arī nosēžu visu atlikušo pusdienas pārtraukumu, neviena netraucēts, lūkojoties uz milzu kuģiem, duļkaino ūdeni un spalgi brēcošajām kaijām.Par ko es prātoju šajos brīžos?Par aiziešanu.Par to, ka šī ir mana pēdējā darbadiena ostā, par to, ka es aizešu, par to, ka pametīšu savu krēslaino istabu, šo mūždien drēgnas miglas piepūsto pilsētu…Par to, ka aizbraukšu, pirms tam aizgājis uz pirmizrādi, kur meitene ar silti zaļajām acīm jauniestudētajā lugā spēlēs līgavu kāzu dienā, ka aiznesīšu viņai baltu orhideju un tad došos.Došos prom.Es zinu, tas viss izkslausās pagalam banāli, bet šīs domas, kaut pašapmāns, tomēr dod kaut ko cerībai līdzīgu.
Esot vienam, esot tik svešam, kā es šeit, ir šī priekšrocība-iespēja jebkurā brīdī pamest visu, jo nekas daudz tas viss nav, ja tas vispār ir kaut kas…Pamest un doties tālāk.Tie nav tikai vārdi, es zinu, kā tas notiek.Ne jau vienmēr ir bijis tā, kā tagad.Ja to zinātu mani piektdienas vakara paziņas vai ostas Īstvuds, varbūt viņi paskatītos uz mani citādi.Es varētu viņiem pastāstīt.
Par savu mīļoto, pēc ceriņiem smaržojošo meiteni.Par viņas smiekliem, kā sudraba zvaniņiem.Par to,cik ļoti mēs mīlējām viens otru.Par dedzīgiem solījumiem, gaišākajiem zvērestiem.Arī par mūsu skaļo draugu baru.Neprāta līksmes pilnām naktīm.Bezmiega maratoniem pār robežām traucoties.Saldi dedzinošu kaisli.Par siltākajiem, līdz smeldzīgumam laimīgajiem rītiem kopā mostoties.Par mūsu pasauli diviem, kurai tuvoties bija ļauts vien jautro draugu pūlciņam, kā svītai pavadot mūs caur šiem pašu izziņotajiem, šķietami mūžīgajiem svētkiem…Par to, kā viņas skaistuma, maiguma un līksmes gaismā es pats atmirdzēju skaists un spēcīgs.Par to, kā divi kļūst viens.Es varētu pastāstīt, kaut to saprast tikai tiem, kas to jutuši, jo citādi-tie ir tikai vārdi, to vienmēr ir par maz, lai runātu par laimi, par divu piepildījumu vienam otrā.Un tad man būtu jāpastāsta arī par to, kā viņa aizgāja.
Uz viena no kuģiem plīv man nezināmas valsts karogs.Nebūtu it in nekā sarežģīta tagad uzkāpt uz tā, dežurants kaut kur nozudis, uzkāpt un paslēpties kaut kur tā dziļumos.No iekšienes tie kuģi ir vēl daudz milzīgāki, nekā varētu nodomāt no malas skatoties, udens paslēpto lejasdaļu neredzot-tikai, lai pavirši caurskatītu visas telpas vajadzētu pāris stundas.Es zinu, kur parasti neviens neieskatās.Varētu..Pa zaķi aizlaist paskatīties uz šo valsti ar tik jokaino avokādo krāsas karogu.Tikai vajadzētu ceļam kasti ar siermaizēm…
Dažreiz laiks mēdz lūzt.Kā pārāk ilgi vienā vietā locīta stieple, klusi un nemanāmi.Vai plīst, kā audums, skaļi un griezīgi šņirkstot, kā smiltis starp zobiem.Tā ir noticis ar laiku, kad viņa aizgāja.Viss tur ir saplēsts driskās., skrandu skrandās…Tas nenotika uzreiz, varbūt starpā iekrituši mēneši, es biju laimīgs, es daudz ko nepamanīju.Vai negribēju pamanīt, kā jau tas parasti tādos gadījumos notiek.Viņas aizvien biežako aizkaitinājumu par lietām, kas agrāk izsauca smaidu.Vakarus un naktis, kad viņa vienkārši nozuda no manis, telefons izslēgts, neviens neko nezin.Draugu mūlsos, biklos mājienus par kaut ko.Es varbūt biju, gribēju būt akls pret to, bet es taču sapratu, ka nedrīkstu viņu tirdīt, viss jau bija kļuvis pārlieku trausls, jau klusām šņirkstēja, diegiem plīstot.Vēlāk jau es vienkārši centos neaizkaitināt viņu nejauši, būt smaidīgs un pakļāvīgs, būt tik labs, cik nu spēju, lai nezaudētu iespēju būt viņas tuvumā.Es taču nezināju, ka viss jau ir izspēlēts, ka iznākums ir skaidrs.Viņa nebija, nekad nav bijusi cietsirdīga un man gribās attaisnot gan viņu, gan sevi-sāpēja mums abiem.Un tomēr mēs to izdarījām-mēs nogalejām brīnumu.Pa abiem, kur mana uzdevuma daļa bija klusēt un izlikties neredzam.Kādu dienu viss bija cauri.
Karstās vasarās mazuta notrieptā, piesvīdusī celtnieku ķivere sakarsusi svilina galvu, aukstumā atkal saldē nost ausis.Bet, ja nejauša inspekcija pieķers tevi bez tās darba teritorijā, kaut vai tikai uz mirkli tu būtu to novilcis atpūšoties, vismaz pusmēneša alga ir pagalam.Nevienam, galu galā, nevajag, lai tev uzkrīt uz galvas no celtņa kāda metāla truba, ielaužot galvaskausu.Tās ir liekas problēmas.Tas pats attiecās uz lekšanu ūdenī no klāja-arī tāda izprieca maksā diezgan dārgi.Reiz kāds čalis palika bez algas, jo tīrot klāja margas viņam sareiba galva, viņš iekrita aukstā oktobra ūdenī un lienot laukā bija novilcis smago ķiveri.Noteikumi ir noteikumi.Nevienam nevajag liekas problēmas.
Es arī zinu šo to par oktobra peldēm..
Kad mūsu pasaule diviem šņirkstot pārplīsa un piepeši es vairs nebiju akls, piepeši es visu redzēju ļoti skaidri, tik skaidri, ka gribējās sev acis izskrāpēt…Protams, es vēl neticēju, es vēl skrēju viņai pakaļ, tik zemiski, tik lieki un nejēdzīgi…Bet laiks jau neapstājās-pārplēsts tas turpināja, kā ar žileti slīdēt tālāk.Līdz ar viņu-aizvien tālāk no manis.Es pēkšņi biju tik vājš.Kā mazs bērns pamests svešā vietā.Viss, ko es pa īstam pazinu šajā pasaulē, bija viņa.Viss, ko man jelkad vajadzējis un viss, kam esmu elpojis-bija viņa.Tik nožēlojami..Vai tad es varu vainot viņu, ka viņa neatgriezās man pakaļ?Galu galā, es nebiju bērns un mana dzīve nebija vairs viņas dzīve.Mūsu dzīve.Man bija jāprotās iet tālāk, bet es sakņupis sastingu uz vietas, nespējot noticēt.Es rāpoju pa sienām un gaudoju-man tas viss tagad atmiņās iespiedies, kā miglains, kaut kur noskatīts, svešs drudža murgs.Protams, es salūzu.Tādi, kā es lūzt viegli.Kādā oktobra vakarā mani izvilka krastmalā no upes.Es neatceros, kā tajā nokļuvu.Es biju piedzēries, tolaik es ik vakaru biju piedzēries.Var jau būt, kā es slīcinājos.Varbūt tāpat iegāzos.Ūdens bija nomierinoši biezs un tumšs-aukstumu es nejutu.Draugi.Viņi kaut ko centās, nāca pie manis, centās runāt, bet es jau biju aizklīdis kaut kur tālu prom no viņiem, no sevis.Kā jau tas pienākās, es zvanīju viņai, raudāju klausulē, lūdzos un visādi citādi bojāju dzīvi.Viņa klusēja.Viņa sen jau bija nogurusi no tā visa.Viņas dzīvē bija jauns cilvēks, viņa dzīvoja.Draugi nāca.Arī uz slimnīcu februārī, kad es tur gulēju pārsietām roku locītavām.Man deva zāles un es it kā lēnām atguvu mieru.Es solīju, visiem par prieku, pēc jaunā gada atsākt studijas, es daudz ko solīju.Tikai es nebiju rēķinājies, ka iznākot no slimnīcas pasaule piepeši nebūs atguvusi krāsas, viņa nebūs pazudusi no manām atmiņām un mana dzīve nebūs kaut kādā veidā atkal kļuvusi piepildīta ar mīlestību.Atkal salauzts, kā vajprāta mētāts, ievainots dzīvnieks, nonācis atkarībā no medikamentiem-es beidzot biju panācis to, ka vienalga kļuva visiem.Draugi vairījās ar mani ielaisties, arī viņiem bija savas dzīves, viņi nevarēja uzņemties mūžīgo aukļu lomu, viņi bija noguruši.Visi bija.Mājās mani gaidīja tiki lūgums doties ārstēties, kamēr vēl ir, ko ārstēt.
Janvāra sākumā es nejauši uzzināju par to, ka viņa gatavojās kāzām.Par šo laiku nav ko stāstīt-tas ir melnais caurms, kurš iesūca nebūtībā visu atlikušo tuvo cilvēku ticību man.That’s it.
Filmās, ko es mēdzu skatīties vecajā kinoteātrī svētdienās, varonis, salauzts un visu aizmirsts, brīdī, kad liekās-ar viņu ir cauri, ceļās vēl vienai, pēdējai cīņai.Viņš uzvar to, pārvar ne tikai ļaunos, bet arīdzen pats sevi.Atgūst draugu uzticību un mīļotās sirdi.Pēdējias kadrs.Titri.
Filmās.
Lūk, vēl maza etīdīte zaļacainās meitenes teātra trupas nākamajai izrādei.
Visu iecienīta kafejnīca vecpilsētā.Vakars, ļaužu, kā biezs.Bet būtiskais ir kāds galdiņš pie loga un pie tās sēdošais pāris.Viņa-jauna meitene tumšiem, īsi apgrieztiem matiem, ļoti izskatīga.Viņš-jaunēklis gaišiem matiem, ļoti lietišķi tērpies.Abi kaut ko aizrautīgi pārspriež, uz galda starp viņiem pāris glāzes un kaut kādas skices, ko abi apskata viens ar otru draudzīgi strīdēdamies un ik pa laikam smiedamies.Bet te pie viņu galdiņa, kā no nekurienes uzpeld trešais personāžs-visnotaļ skumja izskata puisis, bāls, acīmredzami dzēris vai kaut ko lietojis, kurā ārienē visizteiksmīgākā ir pārsistā apakšlūpa un nezināmu iemeslu dēļ noskūtā uzacs.Abi pie galdiņa sēdošie viņu ieraugot satrūkstās.
Meitene (grasoties piecelties, tomēr pārdomājusi, satraukti)-“Ko tu te dari?”
Svešais puisis (piestūmis galdiņam vēl vienu krēslu, apsēzdamies)-“pastaigājos.Sveiki.Kā jums abiem iet?”
Meitene (klusi, bažīgi)-“Kas tev ar seju?kur tu biji?”
Svešais-“Man nav ne jausmas, ja godīgi.Es neiztraucēju?”
Gaišmatainas jaunēklis-“Vispār iztraucēji gan.”
Svešais-“Tad es ļoti atvainojos.”
Meitene-“Mēs apspriežam nopietnu lietu, mums diemžēl patreiz tiešām nav laika ar tevi runāties, piedod.”
Svešais-“Jā, es saprotu.Es arī vēlreiz atvainojos.Man vienkārši gribējās tevi redzēt, laikam nav īstais brīdis.”
Meitene-“Jā, diemžēl nav gan.”
Gaišmatainais jaunēklis (īgni)-“Es domāju, tu tagad varētu iet.”
Svešais (apātiski)-“Es domāju, ka tavas domas būs pēdējais, kas mani satrauks.”
Meitene-“Lūdzu, nevajag.”
Gaišmatainais jaunēklis-“Tu jau normāli nesaproti, vai ne?”
Svešais (meitenei)-“Kad es varēšu ar tevi parunāties?Bez tā pūdeļa?”
Meitene (klusi)-“Nu nav jau mums par ko runāt, kāpēc tu nesaproti..?”
Gaišmatainais jaunēklis-“Viņš taču ir sarijies, ko gan viņš var saprast.”
Meitene-“Tev tiešām tagad labāk iet.”
Svešais (grīļīgi piecēlies)-“Labi…es…..labi, jā.”
Viņš griežās iešanai, tad, it kā kaut ko piemirsis, pagriežās atpakaļ un pastiepj roku gaišmatainajam jaunēklim.Tas mazliet tramīgi uzmet skatu rokai, tad pasmīn.
Gaišmatainais jaunēklis (smīnot)-“Ko tu tur esi izdomājis?”
Svešais (zaudējot savaldību)-“Es tev roku gribu paspiest, kuņasdēls, tu taču drīz apprecēsi manu sievieti!”
Gaišmatainais jaunēklis (caur zobiem)-“Pievaldi muti.Neviens tev te roku nespiedīs plānprātiņ!”
Meitene-“Lūdzu, es vairs nevaru…”
Svešais, kā apstūlbis blenžot uz puisi pie galdiņa, vēl vairāk nobālējis, joprojām izstieptu roku-
“Paspied roku, es tev pēdējo reizi saku….”
Gaišmatainais, ceļoties kājās dusmās piesārtušu seju-“Acīmredzot tev tomēr jāpalīdz aiziet, draņķa psihopāt, ja reiz tev pašam nepielec..”-viņš saķer svešo aiz pleca un tūdaļ palec malā saņēmis sitienu pakrūtē.Meitene pie galdiņa sakņupusi klusām iekliedzās un aizsedz seju ar rokām.Viņa raud.Gaišmatainais jaunēklis niknumā iešņācies mētās uz svešo, bet viņu jau apsteidzis apsargs, kurš jau labu brīdi iepriekš vērojis notiekošo.Viņš saķer svešo no aizmugures aiz rokām, tādā veidā, nepārdomāti, liedzot viņam iespēju aizsegties no otra jaunēkļa sitiena pa seju.Sitiens izdodās spēcīgs, ar ieskrējienu, un svešais saļimst apsarga atlaists, lai savaldītu gaišmataino puisi.Apkārt iztraucētu apmeklētāju kņada.Raudošā meitene.Kaut ko ar galvu mājošam apsargam skaidrojošs gaišmatainais jaunēklis.No grīdas cītīgi piecelties mēģinošs svešais ar nu jau arī pārsistu uzaci pie lūpas klāt.
Piecelties viņam neizdodās un viņš, uz ceļiem tupēdams, caur vispārējo troksni vēršas pie meitenes.
Svešais (klusi)-“Neraudi, lūdzu…piedod, es nebiju tā domājis…tikai neraudi..”
Meitene (kaut kā sadzirdējusi viņu, galvu pacēlusi, skatoties uz viņu caur asaru pilnām acīm, tikpat klusi)-“Kā tad tu biji domājis?Nu, ko tu gribi?Tu taču saproti, ka…Nu, kāpēc tu moki sevi un mani?Ko tu vēl gribi?”
Svešais (domīgs, slaukot ar piedurkni asinis no sejas)-“Es…?Es gribu…Es gribu pamosties, mīļā.Vienkārši pamosties no visa šī.”
Darbadienas beigas.Drūzma dušās, pēc tam ģērbtuvēs.Drūzma pie izejas, drūzma autobusa pieturā un pašā autobusā.Daži kāpjot ārā atsveicinās viens no otra, citi tikai drūmi pamāj ar galvu.Kāda nozīme?Rīt būs tieši tāda pati diena, ka šī aizgājusī. Tāpat, kā vakar un aizvakar.Kāds varbūt dodās uz siltām mājām pie ģimenes.Pie glītas sievas ar pēc lakricas smaržojošām rokām.Pie trokšņainiem, līksmiem bērneļiem.Kāds cits varbūt uz krogu, vēl kāds uz savu tukšo istabu, tukšo vakaru un tukšo gultu.
Guļu, apavus nenovilcis un blenžu giestos.
“Ei,Fatall,ko gan tu dari te, šajā pilsētā?Kur tavi draugi, kur mīļotā, kur viss, Fatall, kur ir, kur palika…?”
Pilsēta…Visas šīs pilsētas izskatās vienādas, jo sevišķi pēcsvētku laikā.Jo sevišķi, kad tev jau ir vienalga.Es varēju apmesties jebkur citur, tas it in neko nebūtu mainījis.Tā varēja nebūt šī mazā istabiņa, tas varēja būt plašs, atbalsīm pilns dzīvoklis jūgendstila mājā ar baložu apsēstām dzegām.Tā varētu nebūt osta, kur strādāju, bet gan gaišas biroja telpas ar kaut kaur reklāmās noskatītiem smaidus smaidošiem cilvēkiem.Tie varēja nebūt šie mani nejaušie brīvdienu paziņas, tie varēja būt citi.Un vecā kinoteātra vietā svētdienās sporta zāle vai baznīca.Un monitora tapetes ar trim pūkainiem kaķēniem.Siermaižu vietā vakariņas tuvējā restorāniņā.Varbūt ne vienatnē, varbūt kopā ar kādu.Kādu, ar kuru kopā uzkāpt uz jumta un sēdēt veroties debesīs.Vai viens otra acīs.Varbūt.
Toreiz, tas bija uzreiz pēc Jauna gada svinībām (mani bija izlaiduši no kārtējās slimnīcas, lai nosvinu svētkus “ģimenes un draugu lokā”, kas beidzās ar to, ka gandrīz nosalu apsnigušā autobusa pieturā, kurā biju aizmidzis pēc visas nakts klaiņošanas vienatnē) es attapos kādā piepilsētas traumpunktā uz kuru man neviens negribēja atbraukt pakaļ.Daži no tiem, kam zvanīju, vienkārši nolika klausuli mani izdzirdot.
Nakamajā rītā es aizbraucu.Ja nemaldos-pāris dienas pirms viņas kāzām, bet šaubos vai es būtu saņēmis ielūgumu.Tas bija pirms gandrīz diviem gadiem.
Man bija licies, ka nekad neaizmirsīšu viņu, ka nekad neatbrīvošos no mīlestības pret viņu, ka nekad vairs nespēšu bez sāpēm lūkoties atpakaļ un bez nolemtības-uz priekšu.Bet tā nav.Kopš esmu te..Tā nav.
Lai sāpētu ir, kaut nedaudz, bet jāmīl sevi.Man nav par ko sevi mīlēt.Tāpat, kā ienīst.Es pieņemu sevi, kas cits man atliek, tikpat laipni, kā jebkuru citu.Mums nav, ko dalīt.
kaa iet fatall?
labi, kaa Tev?
paldies, nav ne vainas.
Galu galā, es izglābu sevi.Neizglābu neko citu, bet sevi izvilku no pilnīgi drošas bojāejas.Piespiedu sevi aiziet no visiem un pazust šeit vientulībā, tik neapejamā, kā pirmais sniegs.Nav asinīs un sviedros mirkstoša krekla, vien dažas kaunīgi izstaipītās piedurknēs slēpjamas rētas.Nav automāta rokās un patiesības mirkļa, ir tikai bezgaldaudz starp pirkstiem gruzdošas cigaretes bezgaldaudzajās, bezgaltukšajās naktīs.Nav draugu uzticības un mīļotās sirdis.Ir pašam sava.Lai arī kāda, nodota un nodevusi, tramīgs, noguris putnēns ribu būrīti, bet ir.Sitās tur klusām.
Piektdienas vakars, pabs, troksnis, smiekli, šķindoši kausi un glāzes, drūzma pie letes, dūmu medūzas virs pārpildītajiem galdiņiem.Cilvēki nebeidzamā straumē plūst gar tiem, skaļi un priecīgi sveicinās, kāds māj arī man, kādam māju arī es, rokasspiedieni, smaidi.Pie mūsu galdiņa vairs nav vietas un meitenes iekārtojās klēpjos saviem puišiem.Es runāju ar kādu čali, škiet tas ir Ričs, viņš, pārliecies pār galdiņam, cenšoties pārkliegt apkārtējo dārdoņu stāsta man par pārgājienu, kurā viņi nodomājuši doties un aicina mani pievienoties.
“Divas, varbūt trīs dienas,”-viņš kliedz, pīrsingi jokaini kratās viņa ausīs, uzacīs, lupā, -”skatoties, kāds laiks būs.Mēs pagājušogadu arī gājām-nemaz tik auksti nebija.Galvenais paņemt līdz kārtīgu guļammaisu un meiteni, tad nenosalsi.”
Es māju ar galvu, sakot, ka padomāšu, prātojot par to, ka, diemžēl manā rīcībā nav guļmmaisa un arī Žaklīnu aizlienēt uz dažām dienām no JFK es nevaru.Vakars lenām atkāpjās, dodot vietu naktij, sarunas nerimstās ne mirkli, es paspēju iepazīties ar vēl kādu cilvēku, kurš studē ģeogrāfiju un mēs gandrīz stundu cenšamies saprast, kurai valstij ir avokādo krāsas karogs ar septiņām sārtām zvaigznēm, tomēr mums tas neizdodās.Padzirdējis, ka esmu to redzējis ostā, viņš nospriež, ka es, tāpat, kā viņš esmu ceļošanas entuziasts un sāk ar mani dalīties iespaidos par atšķirībām ceļojot pa sauszemi, gaisu vai ūdeni.Nakts lēni zogās caur nepātraukti virinātajām, šķindošajām durvīm.Apkārt valdošā līksme un troksnis sasniedz savu kulmināciju, kāds vēl paspēj uzlekt un noskriet visā garumā pa leti, kā par brīnumu, neko neapgāžot un bārmenis tikai pieri saraucis atmet ar roku.Beidzot jautrība sāk pieklust, ļaudis negribīgi, bet palenām ceļās, atvadās un bariņos pazūd durvīs, ārā, naktī.Arī mūsu pūlciņš sāk retināties, kādam rīt jāmācās, kādam vēl jāpaspēj, par spīti vēlajai stundai, kaut kur aizskriet, kādu kaut kur gaida.Arī es ceļos, kopā ar vēl kādu, atvadamies, iela sagaida mūs ar salta vēja glāstiem, mēs atvadamies vēlreiz, kaut kādas norunas par kaut ko, ko noteikti izdarīsim vēl, kad satiksimies un satiksimies mēs noteikti, rokasspiedieni, kāda pat apskauj mani draudzīgi, es samulstu, bet noslēpju to cītīgi sienot un kārtojot šalli, mēs atvadamies trešoreizi un beidzot izklīstam.
Es eju, soļus plati sperot, bet nesteidzoties, caur pilsētu, klusi elpojošu naktī.Garām noiet kāds apskāvies pārītis, vēl kāds bariņš jautri tērgādams, arī pāris klusu stāvu, tumšām, tukšām acīm, kā aukstām peļķēm, kas mirkli nopētījušas mani atkal novēršās.Kaut kur iegaudojās un apklust sirēna.Aiz tilta no šķersielas aicinoši rokām pamāj pāris vientuļas ielasmeitas-“ei, puisīt, ei, dārgum, kurp steidzies, viss ir te, nāc, nesteidzies prom…”-nogurušas, aukstumā piesmakušas balsis.Tālāk, caur skumju graustu rajonu, kur no tukšām, aklām logu rūtīm tumsā nolūkojās tikpat tukšu acu pāri un sasprēgājušā asfalta spraugās zied stikla lauskas.Garām pamestam rotaļlaukumam ar apgāztu slīdkalniņu, tumsā hromā mirdzošu autostāvvietu…Svilpoju kaut ko pie sevis.Lifts draudoši iedūcās nakts klusumā, augšup, gaitenis, durvis.Mājas.Laikam.
“Ei, puisīt, viss ir te, nesteidzies….”
Cik tad maksā..?Cik maksā mājas?Cik maksā mīlošas acis?Un cik-dzīves garša?Cik cerība?Cik…cik maksā viens glāsts..?
Svētdien vecais kinoteātris nezināmu iemeslu dēļ bija slēgts un es, nezinot īsti, ko darīt, aizklīdu līdz centram, kur nejauši satiku zaļacaino meiteni.Viņa nāca no mēģinājuma un rīt, ja nemaldos ir pirmizrāde.Mēs pasēdējām kafejnīcā un parunājām.Es solīju, ka noteikti atnākšu uz izrādi.Es ceru, ka man izdosies atprasīties ātrāk no darba.
Vakar vakarā bija ienākusi metinātāja sieva no apakšējā stāva, atnest to grāmatu.Es tagad pazīstu viņas vīru, mēs kādu rītu saskrējāmies liftā.Viņš veda viņu mazo dēlēnu uz bērnudārzu.Ostā viņš strādā tikai vakaros, pa dienu viņš vēl piepelnās kāda noliktavā.Es nezinu, kā viņš vēl kājās turās no noguruma.
Viņa sieva stāvēja atspiedusies pret durvīm un šupoja sarkanajā čībā un tumšā neilonā ieauto kāju, vērīgi lūkojoties manī.Mēs pārmijām pāris vārdus par Bulgakovu.Viņa uzaicināja mani nokāpt lejā pie viņas iedzert kafiju.Es apsolīju, ka citreiz un pateicu, ka viņu dēlēns ir ļoti jauks.Viņa aizgāja.
Uz manu e-pastu šodien bija atnākušas divas vēstules-abas man nezināmas izcelsmes.Viena no kādas, cik noprotu, kristīgas jauniešu organizācijas par to, ka esmu apstiprināts to dalībnieku skaitā, kuriem decembrī jādodās uz Prāgu, uz semināriem par narkomanījas apkarošanu jaunatnes vidū.Es neatminos, ka kādreiz būtu pieteicis savu dalību uz kaut ko tamlīdzīgu, bet vēstulē uzrādīts mans vārds un viss pārējais arī izskatās ļoti officiāli.
Mans vārds uzrādīts arī otrajā vēstulē, kur man lūgts steidzami piezvanīt uz klāt pieliko telefona numuru.Vēstule ir bez paraksta.Adrese man nezināma.
Patreiz ir gandrīz trīs naktī.Apkārt kluss.Tik kluss, it kā laiks elpu aizsturējis gaidītu kaut ko.Miegs atkal noklīdis kaut kur, sapņi kā ēnas ložņā istabas kaktos.Aiz loga starp jumtiem iekārušies sniega mākoņi, uzdūrušies uz antēnām .Būs debesis pušu.Un pilsēta modīsies sniega apsegta.Modinātājs, kafija, auksta duša.Stūrī sakrāmēta soma.Tāpat vien, tā ērtāk.Nav jau man nekā daudz te.Grāmatas nemīl pārvākties, tām labāk palikt savā vietā.Arī šonakt tik uzstājīgi jautājoši smaidošajam Kenediju pārim.Viņu mājas ir šis dziestošais monitors, kura dienas ir skaitītas, bet viņi dzisīs kopā.Un tātad tomēr, kaut mazliet, bet laimīgi.Vai tad tas nav galvenais?Modinātājs, kafija, auksta duša…Pirmais autobuss miegaini rūcot mētās sniegu uz visām pusēm.
Uz ostu, garām centram, garām ziedu veikalam, kur izaicinoši un lepni galvas pacēlušas gaida baltas orhidejas.Garām stacijai, kur kasēs laipnas kasieres tirgo biļetes prom.Tad tālāk, uz ostu.Es visu to esmu redzējis tik daudz reižu.Arī šos aplupušos griestus.Arī šīs pretējo māju sienas aiz loga.Bet es neesmu redzējis meiteni ar zaļajām acīm uz skatuves.Un Prāgu februārī, piemēram.
Atkabinājis no sevis visu saplosīto atmiņu vagonu sastāvu, aizmirsis tik daudz no redzētā un justā, vai tādēļ, lai tagad palēnām krātu un vilktu aiz sevis šo nekam nederīgo, tukšo laika taru..?Izglābis sevi, bet kam?
Ja ir kaut niecīgākā iespēja, ka citur es…Tad kāpēc es esmu šeit?
Es nezinu.
Visas šīs pilsētas izskatās vienādas.Jo sevišķi pirmssvētku laikā.Jo sevišķi, ja neviens nekur īpaši negaida.Ja negaida.
Un ko gaidu es pats?Modinātājs, kafija, auksta duša..?Varbūt es gaidu, kad sāksies dzīve?Tad man jāsarūgtina pašam sevi, jo tā sen, kā ir sākusies.
Ieelpa, izelpa-tā sen, kā ir sākusies…
“Vai atceries, Fatall, puisīt, kā skrējies ar vēju caur pilsētu, kurā katra vitrīna, katra peļķe un katrs acu pāris glabā tavu atspūlgu?Kā nesies pār ielām, parkiem un pagalmiem, lecot pār soliņiem, sētām un pamestām smilšukastēm?Tīrā joka pēc, bet kas gan varēja tevi apturēt?Un vai tad…”
Tikai es pats, bet tikai, kad…
“…un vai tad tu neuzvarēji, vai tad vējš nepadevās un tu neiegriezi pasauli ap sevi, Fatall?Un kas gan licis tev aizmirst, ka tā ir tava pasaule?”
Es nezinu.
Ir šodiena.Ir piesardzīgi uzelpojošs laiks un zvanošs modinātājs, gluži lieks, es esmu pamodies vai varbūt tikai vēl mostos-es nezinu.
Bet viss būs kārtībā.
Šorīt tikai jaatrod ziedu veikalā skaistākā orhideja.
attaa, Zhakliin, attaa Dzhon:)
attaa, fatall!:)
attaa!driiz snigs, fatall!
jaa.driiz snigs:)…attaa.
***fatall has Quit (connected closed).
(16.12.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1819
Kopā:6413584
|
| |
| |
|
Autori
