|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tam došu, tam ne | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Reizēm, ejot pa Vecrīgu, es iedodu santīmus kādam, kas lūdz palīdzību. Ik pa reizei un kādam. Tas ir atkarīgs no mana garīgā un arī no tā, vai esmu spējīgs pamanīt, cik skumji izskatās šie cilvēki. Patiesībā jau biežāk kā pāris reizes mēnesī, nenodarbojos ar šādu labdarību.
Nesen radās minūtes diskusija par to, kam vajag palīdzēt, kam ne. Un kāds mans paziņa izleca ar viedokli, ka dzērājam-klaidonim nav jādod nauda, tik un tā viņš nodzers. Vairums jau pieturās pie šādas nostājas. Jo tā ir gan ērtāk, gan arī mazāk ir jādomā.
Kādēļ dzērājs, kam nav paveicies un ir nodzēries, ir sliktāks, kā citi? Tādēļ, ka viņam vājāks raksturs bijis? Tādēļ, ka dzīve ir riebīgi sagriezusies un nav izturējis? Tātad – dzērājam nav jāēd? Labi, viņš daļu naudas, ko “labvēļi” tam iedos, nodzers. Bet tāpat jau viņš ir cilvēks, kas grib ēst, kas jau tā jūtas pamests, jūtas slikti par to, ka ir dzērājs. Un tad vēl šis nosodījums viņam par to, ka viņam nedošu. Viņš nav pelnījis, viņš ir sliktāks, kā citi, kas nedzer. Vai alkoholisms nav slimība? Sākumā uz to uzķeras vājākie un tie, kas domā, ka esmu jau labāks kā citi, ar mani jau tas nenotiks. Tālāk tas iet un iet, līdz nonākam tādā atkarībā, ka cauri ir. Tad zūd darbs, zūd ģimene, zūd draugi. Zūd cieņa pret sevi, zūd viss. Un tad mēs vēl viņu nosodām par to, ka viņš ir dzērājs un izslēdzam no cilvēku loka, ar ko runāsim, kam palīdzēsim.
Esmu nonācis pie tāda secinājuma, ka man nieka divdesmit-piecdesmit santīmi nenāks par skādi, es no tā nekādi neciešu. Man mēnesī pāris lati, kādam palīdzot, lai arī dzērājam vai sīcim, kas aizies uzspēlēt automātus, neļaus nomirt badā, ne arī īpaši to izjust. Un tā jau ir visiem, tikai līdz tam ne vienmēr aizdomājamies. Vieglāk ir norakstīt, nekā padomāt. Pats jau vēl pirms gada nicināju nodzērušos ģīmjus, kas vāļājās pie stacijas, ar cepuri vai kastīti priekšā. Bet, kad padomā, var saprast arī viņus. Pajautāju – vai dzērājs ir sliktāks tādēļ vien, ka atšķirībā no manis, nav izturējis un nodzēries, padodoties vājumam? Tātad – vājāks, tātad necienāms un sliktāks?
Tas ir tāpat, kad pienāk man klāt divpadsmitgadīgs sīcis un prasa cigareti. Šis vēl ir moments, kad sevī šaubos – dot vai nedot. Un pēdējā laikā gan iedodu. Tāpat viņš dabūs to cigareti, tikai būs vairāk nomocījies. Pateicoties manai nedomāšanai un tās izrietošai idejai: “Neatbalstīšu mazo smēķētāju, būšu tak labs”, bērns tāpat smēķēs. Tikai būšu noturējis savās acīs “pareizā” statusu. Atceros sevi piecpadsmit gados, kad nebija naudas un sāku smēķēt. Tas bija trakākais pašcieņas laušanas mocījums, kad gāju reizēm klāt kādam onkulim un “šāvu” cigareti. Vēl tagad tirpas noskrien, to atceroties.
Tikai atkal šķiroju, kā cilvēks pajautā, kā palūdz. Ja uzbāžas nekaunīgi, tad bieži neizturu un pasūtu trīs mājas tālāk. Kārtējais gadījums – Vecrīga. Kāda jauniešu kompānija spēlē populāras krievu dziesmas. Starp citu – man tā grupa, ko viņi pārsvarā dzied, patīk. Bet. Ejot tiem garām, tie vienmēr uzbāžas, bez maz skrien katram pakaļ, atgādinādami, ka nu tiem ir jādod nauda. Par to, ka esmu nogājis tiem garām? Vai arī tādēļ man būtu jāatbalsta tie, ka patīk, ka vēlos tos atbalstīt? Un vēl, kad neiedodu naudu, novīpsnā. Un es arī turpmāk nedodu, iedams tiem garām. Jo rodas nepatika pret tādu uzbāzību un nekaunību. Protams, var saprast arī viņus. Tie par katru cenu grib savākt jo vairāk naudas, ķeras pie tiem, kas saplīsīs viņu nekaunības priekšā. Ir aitas, ir cirpēji! Bet es atkal vēlos dot tādēļ, ka vēlos, nevis tādēļ, ka mani nostāda par parādnieku. Un tā arī paliks, vismaz, kamēr nesapratīšu ko jaunu :).
Protams, vēl jau paliek tā neērtā situācija, ko stādos sev priekšā. Eju ar kādu meiteni, kas man patīk, šie jaunieši paprasa kādu naudu atbalstam. Es to negribu. Agrāk laikam es būtu saplīsis. Kā tad es meitenes priekšā izrādīšos par tādu žņaugu? Tagad man tam ir pamatojums. Atbalstu tad, ka vēlos un ko vēlos. Atbalstu, domājot. Jo bija pirmajā mirklī tāda štruntīga sajūta, kad neiedevu kādus santīmus tai muzikantu grupai. Bija, pavadīja pāris dienas tādu pārdomu, līdz sapratu to, ka viņi uzskata, ka katrs, kas iet tiem garām, ir ko parādā. Kam man ir pienākums tiem dot. Pienākums tādēļ, ka viņi tā grib. Un kas būs, ja es sākšu visiem ko prasīt, kad vien sagribēšu tik tādēļ, ka, redz, man visiem ir jādod? Tad es arī dabūšu iekšās no apkārtējiem par šo alkatību un visvarenību. Un tieši tāpat es noreaģēju pret tiem muzikantiem. Bet varbūt ir arī pamats, kādēļ man būtu jāatbalsta viņi? Vēl tad neesmu sapratis. Vispār – vajadzēs kādreiz vēl, ejot tiem garām, paskaidrot divos teikumos, kādēļ neatbalstu viņus un pagaidām negrasos. Bet – negribēs, nesapratīs.
Katrā ziņā, ejot pa Vecrīgu un kādam tantukam iedodot kaut divdesmit santīmus, pats arī sajūtos labāk. Sajūtos kādam palīdzošs, man tas patīk. Nedaru to bieži, bet daru. Ne vienmēr pamanu grūtos cilvēkus, bet, kad manu un vēlos izdarīt ko labu, palīdzu. Man tas robu makā negriež. Kādam griež?
Patika man kāds arguments: “Bet ir ubagi, kuri patiesībā pēc tam braukā bez maz ar Meršiem u.t.t. Nu un kas? Man prieks reizēm, ka kādam arī iet. Lai arī man kāds kādreiz palīdz Mersedesu nopirkt! :). Ne mēs tak varam zināt, kā nu kuram iet. Bet pāris lati mēnesī man palīdz labi sajusties kādu laiku, kad esmu iedevis santīmus nelaimīgam tantukam, kas apraudās, pateicoties. Tad tāda jocīgi patīkama un reizē skumja sajūta.
Gala rezumē – arī dzērājs ir cilvēks. Vai tādēļ, ka viņš dzer, viņu nolemt badā nomiršanai? Vai mēs tik gudri esam, lai spriestu, cik vienkārši ir nedzert, kad jau esi nodzēries, pilnīgi slims un atkarīgs? Man tā nav bijis, lai es varētu lemt, kam palīdzēt izdzīvot šo vakaru vai kaut Mersi nopirkt. Tāpat jau tam dzērājam ir jāēd. Kā visiem. Kad vēlos, kad ir iekāriens, tad kādam noziedoju nedaudz naudiņas, kas man neko nenozīmē, bet varbūt viņam tas ļoti daudz nozīmē. Vai tādēļ, ka baidīšos, kur viņš to notērēs, vispār nedošu? Tad laikam man ir ļoti spiedīgi apstākļi :)
Jā, esmu arī gājis nopirkt maizi un desu, margarīnu. Bet – vismaz man reti kad ir laika, vienmēr steidzos. Ērtāk ir iedot santīmus.
Arī mazajam sīcim, kas lūdz naudu, iespējams, to gribot notērēt spēļu automātos. Vai katram negribas kāda prieka? Lai jau uzspēlē. Vismaz kāds prieks. Varbūt pat negribēsies savu prieku gūt, sadodot pa purnu kādam citam puišelim. Protams, tikai varbūt :). Protams, arī ir otra medaļas puse – ja tā sāksim lutināt apkārtējos nelaimīgos, tie sāks pie tā pierast un necentīsies to mainīt. Par to man vēl ir jādomā :)
Bet nesaku, ka ir tagad slikts tāds cilvēks, kas nepalīdzēs alkoholiķim un nodzērušam pļēguram. Nevar tak saprast visu un uzreiz. Es arī pirms gada vēl šādi nedomāju.
18.04.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2929
Kopā:6436357
|
| |
| |
|
Autori
