|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mana mazā iedomība | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kāds es no malas izskatījos iedomīgs brīdī, kad gāju pakaļ pāri skatuvei! Pašam sanāca smiekli par sprukstiņu, kas degunu uzrāvis augšā līdz debesīm un tādu sejas izteiksmi… Palika mazliet kauns par sevi :)
Šo novērojumu man smiedamies pasvieda arī draugi, kas bija atnākuši uz izlaidumu, bet es uzreiz tam nenoticēju. Es – un iedomīgs? Esmu pēdējo pusgadu centies maksimāli izskaust ārā šo īpašību, bet te tev nu bija! Ne bez tā – es kursā biju pati viduvējība, ne arī kas pārcilvēcisks ir šis diploms manā uztverē, tikai kārtējais kalniņš, kuru esmu uzvarējis, kas gan izraisa patiesu prieku.
Kas tad bija tas, kas lika man izskatīties pēc tik iedomīga knariņa, kas uzpūties aiziet pakaļ diplomam kā zelta vērtei, kam ir pasaulsvarīga nozīme? Pirmajā brīdī likās, ka nav nekā. Bet – nekas nenotiek tāpat! Ja es absolūti neuzskatīju sevi par sasniegušu ko ļoti īpašu, lai arī tas nav iemesls būt iedomīgam, tad kas tas bija? Šodien man nāca apgaismība. Brīdī, kad nosauca manu vārdu, vēderā kaut kas iekņudējās. Palika tā jocīgi, bet kājas kļuva iestīvas. Es sakautrējos! Publika, kas sēdēja zāle - visu kārie, bet daudzviet tomēr garlaikotie skatieni, kas pielīp pie katra, kas mēro šo piecpadsmit metru distanci. Redzama katra kustība, katra mīmika. Prieks, ka nemaz nebiju satraucies līdz pēdējam mirklim, tikai brīdī, kad nosauca manu vārdu. Nesatrauc mani domas, vai es tur pakluptu, vai kas, bet sakautrēties sanāca tāpat un pamatīgi! Skaidri apzinos, ka šāds izgājiens ir absolūti nekaitīgs un smieklīgi ir par to satraukties, bet mulsuma esamību apzinājos tikai pēdējā mirklī. Variantu nebija. Kā es rīkojos šādā mulsumā? Vienā mirklī saņēmos, deguns pacēlās gaisā un muļķīgi, mazliet nedabiski smaidoša pārnopietna seja tika pārnesta uz it kā drošiem soļiem līdz diploma saņemšanas punktam. Kā kara laukā! No malas – iedomības kalngals, kas no sevis iedomājies Nobela prēmijas saņemšanu. Pašam par sevi sanāca smiekli vēlāk.
Secinājums ir tāds, ka mēs bieži vien varam izlikties iedomīgi, sakuļoties savās mazajās iedomās un nedrošībās. Tās mēdz uznākt pilnīgi negaidīti un pataisīt mūs citu acīs par iedomīgiem tipiem, sprukstiņiem, par nezin ko vēl. Ik pa reizei satieku kādu cilvēku, kurš šķiet ļoti iedomīgs, bet nevajag lielu mākslu, lai saprastu, ka tā ir cilvēka aizsardzības maska. Cilvēks dotajā mirklī vai, diemžēl, pat bieži ikdienā nespēj būt atraisīts un dabisks, un tad viņš, neprotot citādi, uzvelk iedomības masku. Paldies Dievam, ka man šādi mirkļi ir stipri sarukuši pēdējā laikā, jo atceros vēl labi laikus, kad tāds centos būt visu laiku, jo citādi nepratu. Ar iedomību es slēpu savu nedrošību, nepārliecību, kautrīgumu utt. Arī tagad gan gadās ikdienā, ka kāds mani tā iedzen kompleksos ar savu bravūru un nekaunību, ka sāku slēpties iedomības kalnā. Tomēr – cenšos apdomājot meklēt risinājumus, kā no tā tikt ārā, jo, izliekoties par iedomīgu jūtos kā ne pats.
Kā to risināt? Pēdējā laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka viss risinās, kaut ko darot, apzināti ejot tam pretī. Kā gadījumā, kad man pateica, ka būs jārunā runa izlaidumā. Zināju, ka nebūs viegli, jo nav gadījies uzstāties publikai. Tomēr – es izlēmu to darīt. Kādēļ? Lai to izdarītu vienreiz, citur vēl kaut kur, lai ar laiku to pārvarētu. Kopumā ņemot – palieku brīvāks, par vienām bailēm un atkarībām mazāk. Un – runa pēc diploma saņemšanas, pēc attapšanās, ir norunāta pāris teikumos absolūti brīvā stilā, pat iepriekš to nesacerot. Nekas spīdošs, bet pirmie kucēni slīcināmi, vismaz visiem bija jautri par maniem neveiklajiem momentiem :).
Katrā ziņā – šis man bija piedzīvojums, kurā skaidri pats sastapos ar to, ka varu izskatīties iedomīgs, pats nemaz to negribot, tā nejūtoties. Viss atkarīgs no paša uztveres. Bet vēl – arī no pieredzes! Atkārtojot izdarības, kas tevi provocē uz šādu tendenču paušanos, ar laiku no tām baidies mazāk, pie tām pierodi. Šobrīd šādu taktiku mācos piekopt jebkurā dzīves situācijā. Tikai – vienmēr saprast, kur ir cēlonis šai problēmai. No kaut kā baidies – tieši uz to iet, protams, saprāta robežās, uz nazi virsū tomēr vēl negrasos apzināti iet :). Jo – kaut vai es – es izmantoju tik maz iespēju no visa tā, ko dzīve sniedz. Bet – pamazām – uz pārvarēšanām. Ticu, ka pēc pāris reizēm publikas priekšā no manas iedomības maskas nebūs palikusi ne smaka. Un tā laikam var ar visu – vienkārši izlemjot un darot.
Bet – es atcerēšos no savas pieredzes, ka, ja cilvēks šķiet vīzdegunīgs vai iedomīgs, tas norāda uz viņa problēmu, nespēju atraisīties, esot diskomfortā. Tak varbūt mēģināt tādiem palīdzēt kā? Viņš tāds ir, jo savādāk nesanāk… Bet var arī sanākt, tik viņš to nezina!
29.06.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2879
Kopā:6436307
|
| |
| |
|
Autori
