|
|
 |
|
|
|
|
| | Akmens | | Komentāri (5) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Es sēžu, bet seja kā akmens ciets,
Man dvēsele vārās,
Bet mutē ir miets.
Viscietākais akmens reiz saplaisā tas,
No aukstuma, karstuma, no bezjūtības.
Es pelēks, es zemē, es iegrimis,
Bet pāri man redzams ir apvārsnis.
Nāks Dauka, nāks Dullais,
Tas mani glābs,
Tas dvēselē stiprs, kaut fiziski “slābs”.
Tā kopā mēs abi,
Es muskuļots, ciets,
Un Dauka uz apvārsni,
Skatiens tam liegs.
Ja dvēsele cieta,
Tad beigas ir, vakars.
Ja dvēsele ir,
Tik tad dzīvei sakars. (07.01.2006) | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
 |
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1101
Kopā:6712755
|
|
|
|