|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad otram “vajag padomāt” | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kādu manu tuvu cilvēku pameta draudzene. Lai gan – gluži par pamešanu to saukt vēl nevarētu – viņa pateica “kādu laiku mēs nevarēsim būt kopā, kas būs tālāk, tad jau redzēs. Tu, protams, vari darīt, ko vēlies”. Man ļoti žēl ir sava tuvā cilvēka, kuram nākas šobrīd diezgan daudz ciest, tomēr es centos būt viņam par labu draugu un visu rādīt īstās krāsās. Nevis atbalstīt viņu it visā, skaidrojot, ka viņa ir tā sliktā un viņš tas nelaimes zelta gabals, bet visu redzēt, parādīt kā ir bez “iejūtīgas” lišķēšanās.
Puisis, protams, šobrīd jūtas slikti, bet bez tā visa man šķietami likās, ka viņš noveļ atbildību uz meiteni, vainojot viņu par to, ka tā nevar atbildēt ar skaidru “viss cauri”. Uzzinot, ka viņa vairs ar viņu nevēlas vispār neko kopīgu, puisim būtu vieglāk izsvītrot otru pusi no savas dzīves. Taisnība! Bet es atradu iespēju aizrādīt šim puisim, ka viņš noveļ visu atbildību uz savu draudzeni, ka viņš pats nevar izlemt, ka nu viss ir cauri. Ja šo problēmu skata bez jūtām un vēsu prātu – viss izskatās vienkārši. Tomēr, kad cilvēkam pret otru ir jūtas, viņš nevēlas to apzināti izsvītrot ārā no savas dzīves un pats būt atbildīgs pie tā, ka to zaudējis. Tai pašā laikā! Vai nav iespējams kaut mazliet atvieglot savas ciešanas, piespiežoties un izlemjot, ka viss ir cauri? Pie šādas situācijas tā ir vissaudzīgākā izvēle attieksmē pret sevi.
Atzīstu, ka ir grūti sevi iedvesmot uz to, ka vairs nekas nav labojams, bet tomēr pamestajam tas ir vieglāk kā dzīvot “gaidīšanas režīmā”. Un, protams, viss jau ir atkarīgs no tā, cik ļoti cilvēks ir stiprs kā arī, cik spēcīgas ir jūtas pret otru. Var gadīties tāda situācija, kad cilvēks gadiem gaidīs, līdz otra puse atgriezīsies. Un varbūt pat sagaidīs. Tomēr vieglāk, ja cilvēks ļoti mokās, ir apzināti šīs mocības izbeigt, izsvītrojot šo cilvēku no savas dzīves. Neiespējami? Ne viegli, bet tā tomēr ir rīcība, kas agri vai vēlu vainagosies ar kādiem rezultātiem.
Ko nozīmē tas, ja viens pārtrauc attiecības, pasakot “Man vajag laiku, lai padomātu”. Pirmkārt jau tas norāda, ka attiecībās ir iestājusies krīze. Bet kas ir tālāk? Cilvēks, kurš tā saka, ar to parāda, ka nav pārliecināts par šīm attiecībām, ka meklē risinājumu. Starp citu, atšķirībā no problēmu risinājumiem divatā, šeit tiek meklēts risinājums priekš sevis, kā atkal justies labi, zaudējušam šo sajūtu vai ilūziju par to. Šai brīdī vairs netiek domāts par diviem un tas ir tikai loģiski. Ja cilvēks pasaka, ka vajag laiku, lai padomātu, tas rāda to, ka viņš rūpējas par sevi, nevis par attiecībām vai otru. Iedomāsimies – viņš aiziet prom uz laiku un sajūtas divtik labi kā esot kopā ar šo cilvēku. Tātad – attiecības ir apgrūtinājums. Un nevis obligāti vaina ir tai otrā cilvēkā, bet gan attiecībās kā tādās. Nekur nav rakstīts, ka, ja sajūties slikti, ka vainīgs ir kāds cits.
Tātad – šķietami, ja otra puse pasaka “Man vajag padomāt, padzīvosim kādu laiku atsevišķi”, tā rīkojas egoistiski, rūpējoties par savu pašlabumu jeb atpakaļceļu. Tieši tā! Tai pašā laikā, pārsvara attiecībās gadās periodi, kad nāk krīze un šis ir viens no risinājumiem – padzīvot šķirti. Varbūt, ka cilvēks vēl vēlas atjaunot kādreizējās gaišās attiecības, bet neprot to izdarīt, izrisināt kaut galvā skrejoša vilciena gaitā. Tad sagribas apstāties un padomāt vēsāku prātu.
Tad jautājums – vai iespējami pamestais ir tiesīgs nevis prasīt, bet pieprasīt, lai otrs izvēlas uzreiz, vai viss cauri? Pamestais rūpējas par savām sajūtām, lai ātrāk beigtos šis murgs un būtu skaidrība. Bet – otrs nav dzenams, ir jāpadomā, katram tiesības ir padomāt. Tātad – tikai cilvēcīgi būtu arī pamestajam saprast pametēju par to, ka viņam vajag padomāt, ka nepieciešams laiks. Diemžēl šī ir tā dzīves situācija, kad nākas ciest un ļaut otram domāt. Acīmredzot reizēm nākas saņemties vīrišķību un pieciest šādu grūtumu.
Un rodas nākamais jautājums. Iedomāsimies situāciju, kad cilvēks laika gaitā otru (pametēju) ar grūtībām izsvītrojis no savām domām. Vai nav iespēja, ka otrs kādreiz varētu atgriezties un viss sāktos no jauna jeb turpinātos? Vai tāda iespēja nepastāv? Šāda iespēja patiesi nebūtu reāla, ja pamestais savā prātā otru ir izsvītrojis ar naida palīdzību. Pārsvarā, kad esam pamesti, agri vai vēlu uzdzimst naida asns. Ar šo aizvainojuma un sāpju naidu ir vienkāršāk padzēst jūtas pret otru. Jūtas taču ir emocijas, kurām tik atliek padod polaritāti un tās bangos kā pluss tā mīnuss zīmē. Tātad – ja mēs otru “aizmirstam”, ienīstot to, tad šādas attiecības visdrīzāk arī nebūs atjaunojamas. Tātad – saudzējot sevi, mēs reizē nogriežam iespējas. Kā redzams, cik garš, tik arī plats. Tomēr – mums vienmēr paliek izvēles iespējas, tik vairāk apzināt.
Rezumē par situāciju, kad otram vajag padomāt ir sekojošs… Jā, pirmais tiek nostādīts mokošā situācijā – gaidīšanas režīmā. Kā zinām, tad akumulators parasti ilgāk darbojas ;). Pametējs parūpējas par atpakaļceļu, kas tomēr no vienas puses ir pat demokrātiski – attiecībā pret attiecībām, tām vēl tiek dota iespēja! Otram paliek izvēles iespēja – gaidīt vai negaidīt, tā ir katra personīgā jūtu un sirdsapziņas darīšana. Ar negaidīšanu es nedomāju skraidīšanu pa klubiem, meklējot jaunu “gaļu”, bet gan pamestā centienus izsvītrot pirmo no prāta. Ja pamestais grib dzirdēt, ka viņš patiešām ir pamests, lai varētu meklēt sev nākamo mīļāko, tas norāda, ka nevis viņam trūkst tā cilvēka, bet gan tam nepieciešamas attiecības kā tādas. Tālāk komentāri nav nepieciešami.
Vienīgo loģisko risinājumu no “cietušā” jeb pamestā puses es redzu – patiešām dot laiku un netirdīt otru ar jautājumiem, lai tas ātrāk izlemtu. Jo tieši šī nespēja būt pacietīgam un ļaut otram kādu brīvību, lai arī sāp, norāda uz nevīrišķības tendencēm. Bet to var mainīt, mācoties reizēm paciest sāpes, lai arī cik tas grūti nebūtu. Mums visiem patīk skaidrība, bet ne vienmēr viss ir tik vienkārši iespējams.
Kā mēs varam prasīt no otra, lai tas atbild jā vai nē, ja viņš to nezina? Tad šī ir laimes spēle, rulete. Tik pat labi, arī pamestais tad var atbildēt pametējas vietā uz šo jautājumu. Tikai tad, atšķirībā no pametējas, vairs nebūs lēmēja viņa, bet viņš būs atbildīgs par izvēli. Tātad – mēs gribam dzirdēt, ka viss beidzies no otra, lai būtu nešaubīgi, ka neko nevarējām padarīt. Tas ir tikai loģiski, bet steidzināt šādu lēmumu nevar, jo atbilde tāpat nebūs īsta. Tātad – steidzināšana ir tādēļ, lai saudzētu sevi, lai ātrāk pārtrauktu šīs ciešanas. Bet mēs paši varam izlemt sevi stiprināt un izlemt, ka nu viss ir cauri un dzīvot tālāk. Tas viss taču notiek mūsu galvās. Bet, gadījumā, ja pametējs kādreiz atgriežas – tas būtu patīkams pārsteigums, ja otrs nav aizmirsts ar naidu. Atkal – ja vairs jūtu nav, tātad tā tam bija jābūt un dzīve turpinās. Mēs dzīvojam, lai nešļūktu pa vienu konstantu taisni! Ir vieglāk dzīvot, nepieprasot konkrētas atbildes, bet ļaujot visam notikt kā notiek. Sākumā ir grūtāk, bet kopumā dzīve ietver plašākas krāsu spektru un dod vairāk brīvības kā pašam, tā apkārtējiem. Tikai izvēlēties, mēs varam sevi mainīt, ja vēlamies, ja zinām, kādēļ to darām.
15.09.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2886
Kopā:6436314
|
| |
| |
|
Autori
