|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Neuzticīgā | Autors - Juris Šķudītis
| | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Vienā no kvadrātisko māju dzīvokļiem, savilkusi kājas zem sevis, mīkstā atpūtas krēslā sēž jauna meitene un, atbalstījusi galvu rokās, kaut ko domā. Sapņotāja vairs nav pusaudze, bet viņai saukties par pieaugušu sievieti arī būtu pāragri. Tumšo acu garlaikotais skatiens bezkaislīgi vēro raustīgos attēlus zilajā televizora ekrānā. Pēkšņi ieskanas telefona zvans. Tas uzrauj meiteni no sēdvietas un pievelk pie tālruņa.
“Sveiki! Kā iet? Ko dari?” klausulē skan zēnišķa un samāksloti jautra balss.
“Kas zvana? Ā, tu tas esi?” vēl neatjēgusies no negaidītā pārsteiguma, jautā iztraucētā.
“A, ko tad tu gaidīji?”
“Neko. Tāpat vien… Biju nedaudz aizdomājusies.”
“Par ko tad tu domāji?”
“Neatceros vairs.”
“Kā tas var būt?”
“Nezinu… Sanāca tā… Ko tu gribēji?”
“Gribēju zināt, ko tu šovakar dari.”
“Neko… Sēžu mājā.”
“Varbūt tu gribētu atbraukt uz diseni? Mums te šovakar šūlē būs.”
“Nezinu…”
“Bet vajadzētu zināt! Atbrauc. Es gaidīšu.”
“Nezinu…” nepārliecināti, bet ar manāmu interesi atbild meitene. Viņa ir maza auguma, gariem, melniem matiem un sīku, uzrautu deguntiņu. Garais, adītais vilnas džemperis apsedz pirmās, nesen uzradušās sievišķās līnijas.
“Brauc ar vilcienu,” mēģina pārliecināt zvanītājs. “Sākums būs desmitos.”
“Labi, bet tu atnāc man pretī. Es negribu viena iet tos divus kilometrus,” ātri izlēmusi, lūdz aicinātā.
“Ko tu baidies? Gan jau tur būs pilns ar cilvēkiem, kuri brauks uz šejieni… Es negribu iet tādu gabalu turp un atpakaļ.”
“Sliņķis…”
“Neesmu gan, bet negribās staigāt… Fizenē kāju arī nedaudz sastiepu… Sāp…” nepārliecinoši atsaka par sliņķi nosauktais.
“Melis, bet es atbraukšu. Ja paspēj pārdomāt, tad atnāc pretī, ja?”
“Labi, es mēģināšu. Nu tad līdz vakaram.”
“Jā! Gaidi. Es būšu ar vilcienu 8. 47.”
Zvanītājs noliek telefona klausuli un iziet no telefona būdiņas. Tad viņš slaidā solī dodas uz skolas pusi – jauns, izskatīgs, pašapzinīgs, nedaudz lielīgs un skaļš. Baltās pūkas uz zoda nekārtīgi dursta mitro rudens dienu. Noskatoties viņa lēkājošajā gaitā, it nemaz nevar teikt, ka kādam sāpētu kāja.
Šajā skolā apmāca jaunos zemniekus, lopkopjus un pavārus. Sabrauc laucinieku un slinkākie pilsētnieku bērni, lai pēc trijiem vai četriem gadiem dotos prom un strādātu lauku saimniecībās.
Tepat netālu ir arī pilsēta. Uz to var nokļūt gan ar mikroautobusiem, gan vilcienu. Ja brauc ar pēdējo, tad nekas cits neatliek, kā pēdējos divus kilometrus iet ar kājām. Ja kājotu pāri laukiem un tīrumiem, tad skola tepat vien būtu, bet ceļš, kas jānoiet, ir šaurs un līkumots.
Reizi divās vai trīs nedēļās skola saviem audzēkņiem rīko izklaidējošus vakarus. Tiem viņi gatavojas jau laikus – gludina bikses, ieaicina draugus un draudzenes. Pienākot gaidītajam vakaram, daudzi jau ir manāmi nobrieduši. Dažkārt ātrāk, citreiz vēlāk, bet pasākums vienmēr sākas nedaudz par ātru. Vēl tik daudz kas nav padarīts un sakārtots!
Tāpat kā citas reizes, diskotēka sola sākties arī šoreiz. Iepriekš iepazītais zvanītājs stāv skolas vestibilā un vēro atnācējus no vilciena. Jautrie atbraucēji viens aiz otra iet viņam garām, bet gaidīto viņš neatrod. Tur nāk arī jaunieša kursa biedrs.
“Sveiks, Agni! Vai tu no vilciena?”
“Jā! Tikko kā atbraucu.”
“Vai manu draudzeni neredzēji?”
“Kuru?”
“Nu to, ar kuru pagājušo nedēļu bijām klubā.”
“Nē!”
“Maita, apsolīja, ka atbraukšot ar šo vilcienu.”
“Varbūt arī bija. Šoreiz nesanāca pavazāties pa vagoniem, jo it kā esot bijusi kontrole. Un menti arī.”
“Varbūt vēl atnāks. Jāpagaida.”
“Nu gaidi arī! Aiz manis vēl daži gājēji palika.”
“Labi! Tad jau līdz disenei.”
Jaunietis vēl kādu laiciņu nogaida, vai draudzene neparādīsies, bet tad neapmierināts dodas atpakaļ uz telefona būdu, lai zvanītu neuzticīgajai. Vada otrā galā klausuli vienmēr paceļ meitenes vecāki, bet no tiem runātājam ir bail. Tādēļ viņš klusējot nomet telefona klausuli un ar dūri sit pa automāta ciparnīcu.
“Maita, maita! To tu vēl pieminēsi! Šitā piečakarēt mani? Es jau visiem paspēju izstāstīt, ka tu atbrauksi, bet tu mani tagad iegāz. Īstākā cūka! Ko gan es tevī esmu tādu atradis, ka aicinu šurp?” pie sevis burkšķ piemuļķotais. Viņš dodas atpakaļ uz vestibilu un tur cerībā nogaida atbraucējus ar pēdējo vilcienu. Arī šo ciemiņu straume apsīkst, neatnesusi gaidāmo.
Skolā ienāk arvien vairāk un vairāk dejot gribētāju. Gan redzēti un neredzēti, gan pazīstami un nepazīstami. Visi ir glīti uzposušies un pacilātā noskaņojumā. Meitenes nāk bariņos, viltīgi lūkojas apkārt, saķiķinās un pārspīlēti skaļi smejas. Jaunie vīrieši satiekas, izgāž krūtis, svinīgi sasveicinās un runā nesvarīgas lietas. Ārā krūmos ir paslēpta stiprās dziras pudele, kas viņus padara runīgus, miegainus un agresīvus.
Jaunietis, kurš vēl joprojām gaida draudzeni un kuru sauc par Mareku, sēž krēslā un vēro garāmgājējus.
“Tu domā, ka esi pati skaistākā un krutākā? Ha! Nekas tu neesi, ja vari šādi izdarīties. Es te kā duraks sēžu un gaidu tevi. Droši vien, ka visi sen jau rēc par mani. Interesanti, ar kuru tu mani piekrāpi? Kurš tad bija tas, kura dēļ nevarēji atbraukt šurp? Maita! Gan es tev vēl atmaksāšu! Pieminēsi un lūgsies!” nikni zobus griezdams, pie sevis spriež greizsirdīgais.
“Čau, Marek!” saka pie apvainotā pienākušie draugi. “Ko tad tu te viens tā nīksti?”
“Ai, man šodien škrobe.”
“Kas tad nu? Kāds nomiris?” smejas runīgākais.
“Piečakarēja mani…”
“Kas tad tevi tik smagi?”
“Draudzene. Svēti apsolīja, ka atbraukšot, bet tagad sazini kur vazājas.”
“Lai jau! Vai tad pasaulē skuķu trūkst?” izmet jau cits.
“Jā! Arī es tā sāku domāt. Te sēžot, noskatīju vienu baby."
"Pareizi, bet bēdas vajag slīcināt,” pamāca mazākais no četriem draudziņiem un gudri piemiedz vienu aci. “Vai nāksi ar mums?”
“Bet kāda runa? Kas jādara, tas jādara!”
Un tas, ko šie jaunieši sauc par diseni, var sākties. Spoži mirguļo krāsainas gaismas. Tumsā un troksnī iepīti stāvi kustas pa deju zāles grīdu. Citam tas padodas labāk, citam sliktāk. Meitenes ir sasēdušās uz krēsliem gar deju zāles malu, vēro garām ejošos jauniešus un sačukstas. Tikko kā izveidojušies pārīši lokās deju ritmā un līdz ar dziedātāju izkliedz dziesmas vārdus. Paslēpies zem austiņām, dīdžejs rokas mūzikas ierakstu kaudzē un piemeklē nākošo dziesmu.
Alkohola apreibināts, Mareks stutējas pie īsos svārciņos tērptas būtnes. Viņa ik pa mirklim pietur savu pavadoni, kad viņš bīstami sazvīļojas un gatavojas pakrist vai uzgrūsties garāmgājējiem. Blondā zēngalviņa klausās augstprātīgajos šļupstos un, ik pa mirklim pakratot galvu, piekrīt visam sacītajam.
“Tu esi īsta sieviete! Ne tāda, kā tā! Ar tevi vismaz var parunāties. Zini, es viņai teicu, ka mīlu viņu, bet vai tad tā ir mīlestība? Ha, ha, ha! Un es muļķis vēl domāju, ka viņa ir pati skaistākā sieviete pasaulē. Nav gan! Pat tu esi skaistāka. Un ar tevi var izrunāties no sirds…”
Deju zāles grīda, kas diskotēkas sākumā bija pustukša, tagad tiek noklāta ar arvien jaunām un jaunām dejotāju kājām. Tās līdz ar saviem īpašniekiem jautri un skaļi lēkā deju ritmos. Malā palikušās meitenes žēli noraugās uz laimīgajām vienaudzēm, kuras zēni un jaunieši ir uzlūguši dejot. Tuvojoties vakara noslēgumam, izredzēto kļūst arvien vairāk. Un apreibušo arī. Tie truli klīst pa deju zāles stūriem, lielās ar pastrādātajiem varoņdarbiem un pievemj atejas podus.
Kad pasākums ir pietuvojies noslēgumam, dejotāji tiek izšķirti un sadzīti kopmītnēs pa istabiņām. Tagad var nākt nakts un midzināt apreibušos un uzbudinātos dejotājus. Pēc tam ātri atauļos rīts, kas visu pārvērtīs savādāku.
Nākošajā dienā, vēlā pēcpusdienā Mareks slepus izlien no vakardienas paziņas istabiņas un klusi aiztipina uz savējo. Pārģērbies un ieēdis, sāpošu galvu, viņš dodas uz pilsētu. Pa ceļam uz vilcienu, par sarunu biedru uzrodas viens no kursa biedriem.
“Kā tad vakardienā gāja?” viņš prasa.
“Neko daudz neatceros. Ātri pielējos, un pārtrūka filma,” izgāzis krūtis kā tītars un ar acīmredzamu lepnumu par padarīto, atsaka Mareks.
“Tad jau gan! Es redzēju, kā tu spārdīji ieejas durvis un skaļi lamājies. Labi, ka Andža tevi aizvāca prom, jo tūlīt arī nāca menti.”
“Ja? Nemaz neatceros. Un ko tad es vēl darīju?”
“Es pats nebiju labāks, tādēļ neko daudz neredzēju. Tikai dzirdēju, ka tu esot visu vakaru notusējies ar to padauzu. Nu ar to Rudīti.”
“To es arī neatceros,” klusāk un nedroši nosaka Mareks.
“Vairāk arī nekas interesants nebija. Feldmanis atrada mūsu krājumus un tos savāca. Dabūjām mesties pa jaunam. Pie manis ar mašīnu bija atbraucis klasesbiedrs, tāpēc pirms disenes pamatīgi pielējāmies. Ko tik tur nedzērām? Gāja viss no augšējiem plauktiem. Jau diezgan ātri sāku nefilmēt. Atceros, ka gonkojām ar mašīnu turp un atpakaļ, līdz nolūzu mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Pagulēju un nedaudz atgāja.”
“Un kas tad tur pa klapi bija?”
“Kaut kādi vietējie piekasījās mūsējiem. Tie tad arī atrāvās.”
Sarunas nebeidzas līdz pilsētai. Tiek apspriesti sīkumi par jaunajiem pārīšiem, dzeršanu un notērēto naudu. Klausoties izteiktajos vārdos, liekas, ka tika izdzerts vagons “Martini", nosmēķēta tonna cigarešu “Marlboro" un iztērēta visa valsts bankā esošā nauda.
Nemanot pienāk pilsēta. Te kursabiedri izšķiras, un katrs dodas uz savu pusi. Turpat aiz stacijas ēkas Mareks pamana vakardienas pāri darītājas māsu. Galvu nokārusi un acis paslēpusi, viņa mēģina nozust aiz kafejnīcas stūra. Jaunietis viņu panāk, aptur un pie sevis spriež:
“Ko tad slēpies? Ak, tad jūties vainīga? Ak, tad tu arī kaut ko zini par vakardienu? Par to, kādēļ tava māsiņa neatbrauca pie manis? Droši vien, ka atrada kādu labāku! Interesanti, kāds tad viņš ir?”
To Mareks skaļi neizsaka, bet runā citu:
“Sveiki! Kur tad tu tā steidzies?”
“Nekur… Tāpat vien…”
“Kur vakar palika tava māsa?”
“Nekur nepalika…”
“Viņa solīja, ka atbraukšot pie manis, bet neatbrauca.”
“Zinu…”
“Zini? Kas tad notika, ka viņa neatbrauca?”
“Tev vajadzēja aiziet viņai pretī uz vilcienu.”
“Gudriniece! Bet varbūt labāk iztiksim bez padomiem? Kur tad ir Kristiāna?”
“Viņas vairs nav…”
“Kā nav?”
“Nav vairs. Vakardienā viņa brauca pie tevis… Ejot no vilciena, kaut kādi sadzērušies džeki ar mašīnu notrieca Kristiānu un turpat grāvī arī atstāja…”
(18.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2486
Kopā:6420743
|
| |
| |
|
Autori
