|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 6. daļa. Nobeigums | | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Akupa un Aizkraukles Vecajais klaiņoja pa Daugavas krasta pļavām un mežiem augšup Lielvārdes, cerot uzdurties Eri vai arī viņas atstātajām pēdām.
Iepretī stāvam krastam, vecā vīra drūmajā sejā atplauka smaids.
-Skaties! – viņš ar savu zizli norādīja uz vīrieti, kas tobrīd gāja pāri pļavai. - Tas ir Dorans. Visu mūsu nedienu un raižu cēlonis.
-Šitāds sīks pintiķis?
-Jā! Un tomēr Eri izvēlējās viņu.
-Ja viņš ir šeit, tad jau arī Eri ir kaut kur tuvumā, – Akupa izvilka zobenu un iegrūda savu šķēpu Vecajam rokās.
-Piekrītu. Un drīz arī viņai ir jābūt klāt. Tā kā ķeries klāt Doranam.
-Ar lielāko prieku! – Akupa skrēja ārā no meža. Arī Vecajais gāja līdzi, lai būtu pēc iespējas tuvāk cīņas vietai, lai labāk to varētu vērot.
-Stāvi, draņķi! Tu atņēmi man līgavu! Tagad atbildēsi par to! – Akupa auroja. Dorans apcirtās ap savu asi, tik tikko paspējot izvilkt zobenu, lai bloķētu pretinieka cirtienu. Viņam vienā mirklī bija skaidrs, ar ko ir darīšana.
-Un tad tu būtu tas briesmonis, kas sita vecai, nevarīgai sievietei. Nav brīnums, ka Eri tevi negrib ne redzēt. – Dorans dzēlīgi atteica.
-Kverplis! – Akupa metās uzbrukumā.
-Var jau būt, bet Eri tomēr izvēlējās mani.
-Tev viņu tāpat nekad nedabūt.
-Par vēlu. Viņa jau pieder man. Gan ar miesu, gan dvēseli. – Dorans atcirta. Akupas un Dorana cīņa - gan vārdiskā, gan ar zobeniem un dūrēm – ieilga. Viņiem abiem pietika spēka, izturības un prasmes ilgai divcīņai. Vecajais ar nepacietību raudzījās notiekošajā.
-Akupa, ko kasies? Tu taču skaities liels karotājs, – sirmgalvis rājās.
-Nejaucies vecais, nejaucies! – Akupa atcirta, bet pa to laiku pats saņēma cirtienu plecā. Viņš iekaucās un zobens izkrita no vīrieša rokām Doranam bija visas izredzes uzvarēt, ko arī viņš grasījās izmantot. Vīrietis atvēzējās, lai nestu beidzamo cirtienu.
Vecajais vairs negaidīja, viņš pacēla gaisā Akupas šķēpu un no visa spēka meta. Bronzas uzgalis ieurbās Dorana krūtīs. Pār viņa lūpām sāka plūst asiņu straumīte.
-Nolādētais, veci, vai tiešām Eri laime tev neko nenozīmē? – viņš sabruka zemē.
Akupa piegāja pie kritušā un izrāva šķēpu. Brūce vēl asiņoja, bet dzīvības Dorana ķermenī vairs nebija.
-Nu tā! Tagad esi saņēmis pēc nopelniem, – krimuldietis nicīgi noteica.
-Nelielies! – Vecajais apsauca latgalieti. - Ne tu viņu nogalināji. Ja ne es, pats tagad vāļātos uz zemes.
-Neesi sīkumains. – Akupa atmeta ar roku. - Galvenais, ka viņš ir miris.
-Apklusti taču reiz un atgriezies slēpnī. Gaidīsim Eri. – Vecajais domīgi noteica, vēlreiz palūkojoties uz mirušo lībieti.
-Doran! Doran! – Eri jau pa gabalu sauca. Atbildes nebija. - Doran! Atsaucies taču, mīļotais! Nespēlē te muļķīgas spēles. – viņa iznāca pļavā. Tur viņa uzreiz pamanīja nomīdīto zāli un nekustīgi gulošo ķermeni.
-Doran! – viņa iekliedzās. Tāss turza ar avenēm izkrita Eri no rokām, un sieviete metās skriešus pie viņa. Redzot mirušo, asinīm nošķiesto Doranu, viņa sastinga. Tas bija gluži kā tajā sapnī.
-Doran, nē! Nē! Nē! Nē! – smagi elpodama viņa atkāpās. Baisā sapņa piepildīšanos Eri nepavisam negribēja piedzīvot. - Sapnis nedrīkst piepildīties. Nedrīkst. Tā vienkārši nedrīkst notikt. Viss nedrīkst būt veltīgi.
-Tu pati pie visa esi vainīga. Tas par tavu spītību un bēgšanu, – pēkšņi līdzās Dorana līķim nostājās vecaistēvs un Akupa. - Un tā kā galvenais traucēklis ir aizvākts, tu kļūsi par Akupas sievu. – vārds vārdā vecaistēvs atkārtoja visu to pašu, ko Eri bija dzirdējusi viņu sakām sapnī.
-Nē! Nekad! – jaunā ragana izmisīgi iekliedzās un metās mukt, bet ceļu uz mežu viņai nogrieza Akupa. Otru ceļu, uz Lielvārdi, aizšķērsoja vecaistēvs. Atlika tikai viens, uz Daugavu, tās stāvo klinšaino krastu.
-Esiet jūs nolādēti! – viņa kliedza, skrienot, cik ātri vien kājas nesa un garā kleita ļāva. Akupa nedrīkstēja viņu saķert.
Klints korē viņa apstājās un atskatījās, vajātājs tuvojās. Tad Eri skatiens pavērās lejup un tumšajiem likteņupes ūdeņiem. Apakšā bija pasekls, bet ļoti akmeņains. Eri bija pilnīgi droša, ka nolecot lejā, viņa būs pagalam , vienkārši nositīsies pret akmeņiem.
-Stāvi! Vēl viens solis un es lekšu, – draudu kliedziens izlauzās no viņas mutes. Akupa uz brīdi apstājās.
-Neticu! Tev nepietiks dūšas. – vectēvs sauca.
-Nešaubies! Pietiks! Es to izdarīšu ne tikai ar vārdiem. Jums taču pietika dūšas un nelietības, nogalināt Doranu.
Akupa atkal sakustējās.
-Stāvi! Cik es redzu, jūs abi alkstat manu nāvi. Tad jūs to saņemsiet. Ja šai pasaulē nav taisnības priekš manis, tad lai tās nav arī priekš citiem. – Eri balss skanēja pāri Daugavai, tās krastu pļavām un mežiem. - Lai nav taisnības visai ciltij, visai cilvēcei, visai pasaulei. Esiet nolādēti! Dzirdiet! Esiet nolādēti! Lai dievi izdzird mani un uzklausa mani. Lai nav taisnības! – baisais lāsts skanēja pāri Daugavas krastiem, pāri pļavām, pāri mežiem.
Eri nostājās ar seju pret Daugavu un nostājās pašā klints smailē.
-Atbrīvo mani no ciešanām, klints gars, – Eri žēli iegaudējās. – Daugaviņ, māmuliņ! Sēļu un lībiešu likteņupe, lai arī mans liktenis pieder tev, uzņem mani savā klēpī.
Dzirdot šos atvadu – lūgšanu vārdus, Akupa metās uz priekšu, lai vēl paspētu noķert pašnāvnieci pirms viņa sper liktenīgo soli. Eri to manīja un paspēja spert savu pēdējo soli pāri klints malai.
Nošļakstēja ūdens un ar milzīgu spēku Eri augums atsitās pret akmeņiem. Drausmīgas sāpes pārskrēja pār viņas ķermeni, acu priekšā viss aptumšojās.
-Lai nav taisnības! – viņa vēl beidzamo reizi atkārtoti izdvesa sava briesmīgā lāsta novēlējumu, kas līdz ar pēdējo elpas vilcienu izzuda tālēs. Stiklaini sastingušām acīm viņa palika guļot dolomīta klints piekājē uz akmeņiem. Apkārt čaloja ūdens, skalojot prom asinis, kas vēl plūda no Eri brūcēm.
-Viņa tomēr to izdarīja. Neviens neticēja, bet viņa to izdarīja. Viņa tomēr nolēca. Viņa nositās pret akmeņiem Daugavas krastā. Ak, Dievs. Viņā uzņēmās uz sevi pašnāvības grēku. Viņa ietiepīgi palika pie sava. – Akupa murmināja, no augšas raugoties lejup.
-Tas nav tas ļaunākais. Tā jaunā ragana mūs nolādēja. Viņa nolādēja visu pasauli. Viņai bija lemts būt par gaismas raganu, bet viņa mūs nolādēja. Ja tas piepildīsies, tad cauri ir. – Vecajais pienāc pie klints malas un palūkojās uz mirušo mazmeitu. Viņas nāve veco vīru apbēdināja, bet ne satrieca. Daudz vairāk izbiedēja viņas teiktais novēlējums.
-Domā tas piepildīsies? – Akupa tā īsti neticēja raganu spēkam.
-Es nedomāju, es zinu. Eri ir spēcīga. Jau kopš bērnības piepildījās viņas pareģotais, viņas vārdiem bija spēks, bet mēs to neņēmām pierē. Mēs gribējām viņu novērst no šī spēka, padarīt par parastu cilvēku. Un tagad nelaime pār mūsu galvām, pār visu cilvēci. Daugava aizskalos viņas asinis uz jūru, no turienes tās aizplūdīs tālāk, un ik vieta, kuru tās skars, būs arī viņas baismīgā lāsta skarta, – drūmi atteica vecais vīrs.
-Nerunā tā. Tu sāc mani biedēt.
-Man pašam paliek bail. Un, kas ir pats ļaunākais, tad tikai šīs bailes, bet ne mīlestība pret Eri vai žēlums par viņas nāvi, man liek nožēlot, ka biju tik nepiekāpīgs viņas vēlmēm, ka neieklausîjos viņas vārdos, ka iedzinu viņu nāvē.
-Tu būtu lauzis man doto solījumu, ja zinātu, ar ko tas beigsies? – Akupa ieinteresējās, novēršoties no mirušās līgavas. Viņš neizjuta ne vismazāko žēlumu par Eri nāvi. Nožēloja tikai to, ka sieviete beigās tomēr bija uzvarējusi, viņu atstājot par zaudētāju.
-Jā! Būtu. Tad nebūtu miris arī Dorans, arī Tulas dusmas negāztos pār mums. Bet nu jau ir par vēlu… Viss ir par vēlu…
Vecajais smagi nopūtās un devās prom. Ne viņš, ne Akupa vairs nelikās ne zinis par abiem mirušajiem. Viņi bija nobijušies no Eri lāsta, bet ne tik ļoti, lai nevarētu vēl nolādēt Doranu un arī pašu Eri. Satraukti, bet ne nožēlas pilni, abi “bendes” atgriezās Aizkrauklē, kur Vecajais atvēlēja Akupam izdarīt vēl vienu grēka darbu, ko viņš tik ļoti vēlējās.
-Tula! Tā vecā ragana. Tomēr pie vainas ir viņa. Viņa jau sen sagrozīja manai līgavai prātu, viņa padarīja Eri par to, kas viņa ir. Bet manas atriebības viņai neizbēgt. Es solīju, ka tā ragana mirs, ja melos. Viņa meloja. Viņa mirs.
Divas dienas pēc Eri un Dorana nāves mira arī Tula. Akupa viņu vienkārši nožņaudza pats savām rokām. Vecā sieviete viņam nemaz nepretojās. Viņai tāpat vairs nebija priekš kā dzīvot. Vienīgais gaišais stariņš – Eri – arī bija apdzisis.
Krāšņas bēres abiem nelaimīgajiem sarīkoja Lielvārdes vecajais, kura ļaudis dienu vēlāk atrada līķus. Cauru nakti dega bēru ugunskuri, bet pēc tam spirgtie rīta vēji izkaisīja mīlētāju pelnus pār Daugavu. Tā uzņēma savā klēpī gan Eri, gan Doranu.
Gaismas raganas pēdējais lāsts nepalika dievu neuzklausīts. To dzirdēja ne tikai vietēji, bet arī visas pasaules dievi un gari, dēmoni un citi spēki.
Taisnības vairs pasaulē nav. Uzvar stiprākais, varenākais, naudīgākais, bet ne tas, kam vajadzīgs atbalsts pēc visiem taisnības likumiem. Plaukst un zeļ ļaunums un naids, kamēr līdzcietība un mīlestība iznīkst. TAISNĪBA! Ir palicis vairs tikai šāds vārds, kura nozīmi cilvēki nojauš vairs tikai aptuveni.
(06.02.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1207
Kopā:6412972
|
| |
| |
|
Autori
