|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | |
Mana pēdējā vēstule Tev | Autors - Dace Ločmele
| | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ir ideāls vakars, lai uzrakstītu Tev vēstuli. Ir pietiekami visa kā sakrājies, sagāzies, lai es atkal varētu bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem nodoties vecu atmiņu pārcilāšanai un tagadnes kristīšanai. Šoreiz iztikšu gan bez “augsti godātais” un “sincerly yours”, jo mēs taču jau sen esam labi paziņas. Cik brikšņi nav izbristi, sāls pudi apēsti, vakari nodirnēti, bēdas izpriecāts un prieki izbēdāti!! Īsāk sakot, gribu beidzot būt atklāta līdz galam ar Tevi, jo Tu ļoti labi zini, ka patiesa pa īstam es esmu gaužām reti.
Šovakar gribējās iedzert kaut ko stiprāku, bet redz kā nesanāca – mājās atradu tikai atšālējušos aliņu, un tas pats nav manējais. Nekas. Aizņemšos uz neatdošanu.
Pēdējā laikā man ir iestājies lielais besis. Nezinu kāpēc. Laikam kaut kas sagājis uz īso. Nē, nē, mājās ar elektrību viss kārtībā, man pašai kaut kas ar sirsniņu. Gribas raudāt, it kā jau nav par ko. Labi, labi nestāstīšu. Domās jau redzu, kā tu garlaikoti žāvājies.
Klausos Bītlus. Varbūt Tev arī patīk? Kādreiz, kad atnāksi pie manis, uzliksim uz pašu skaļāko un tad – lai tā būda rūc!
Melnīt, atceries, kā mēs toreiz kalnā apsolījām viens otram vairs nekad nemelot. Tu turēji manu roku (Tava roka bija liela, silta un spalvaina, manējā – maza, nosalusi un trīcoša) un teici: “vai vari apsolīt, ka mēs vairs nekad nekarosim?” (Drusku jau smieklīgi, jo šī vārda visprimitīvākajā nozīmē mēs nekad to neesam darījuši. Nav jau bijuši nekādi šaujamieroči, rokasgranātas, asaru gāzes. Mēs jau paši to tikai saucām par kariņu.Man liekas – to izdomāji Tu, bet arī tas vairs nav svarīgi.) Tā kā tā bija viena no mūsu pirmajām tikšanās reizēm klātienē, es ļoti mulsu, kautrīgi nodūru acis un ar lielām pūlēm pār lūpām pārdabūju to pašu“jā”. Drusku sniga, bija tumšs, kalnu apspīdēja laternas un mēs noslēdzām derības. Tobrīd jau es to vēl tā īsti neaptvēru, lūkojos lielajos, kailajos veco koku siluetos un īpaši necentos iedziļināties notiekošajā.. Toties Tu to prati darīt ar uzviju. Prakstiski arī manā vietā jau viss bija izdomāts. Šķiroties Tu vēl pamācīji: “Vienmēr visu vajag analizēt. Nekad nevienam neuzticies, bet gan analizē, domā, apsvēr visus viņa/ viņas rīcības motīvus! Nekad netici tam, ko Tev saka, bet tikai tam, ko redzi vai jūti!” Tajā gadā es ar analizēšanu neaizrāvos, daudz nedomāju (arī šodien domāšana nav mana stiprā puse), vien brīdī, kad atvadoties sajutu Tavu karsto elpu uz sava kakla, es nodomāju: “Cik viņš ir pievilcīgs,” un aizgāju. Toreiz jau es vēl nezināju, ka slēgt derības Tev ir ierasta lieta un tas vairs Tev nesagādā ne mazāko baudu vai citas izjūtas. Tu vēl tad nebiji nosaucis savu īsto vārdu, to es uzzināju nedaudz vēlāk. Nejauši, laikam biji kļuvis nepiesardzīgs. Kā šodien atceros – saņēmu Tavu vēstuli un tur ierastā paraksta vietā atradu “666”.
Kā savādāk? Svētdienās parasti ilgi guļu. Baznīcā neeju, jo tad man būtu jāpārtrauc jebkādas attiecības ar Tevi. Nu, papriecājies, papriecājies!! Domās jau redzu, kā Tu priekā savelc seju un luncini asti. Nekad neesmu saprtausi, no kurienes Tev tā astes luncināšana. Kā tādam padevīgam sunim, kas priecājas par ikvienu sava saimnieka roku pieskārienu. Dažreiz, īpaši šādos brīžos, Tu man liecies pliekans. Nu kā gan var būt tik ļoti aizrāvies ar kādu lietu?! Jā, jā, zinu, ka Tu mums esi ļoti azartisks un dari ko vari, lai tādi būtu mēs visi, bet ne jau visi kāpj tavā kalnā, klausās tavā sadzejotajā pasaciņā par gaišāku nākotni, patieso mīlestību, dzīves īsto jēgu, ložņā pa dvēseli kā Vērmaņdārza begonijām un beigās vēl izlamā par neuzticamu. Es redz esot Tevi nodevusi! Atradies nevainīgais! Un pats? Pats neviji intrigas, nemusināji, skaisti nemuldēji, netrinkšķināji pa visām manām maņu stīgām, lai tikai es tā muļķīgi sacītu”jā, nekarosim”. Un beigās vēl piebildi : “Tas viss Tev vienīgajai, jo cūkām es pērles nebārstu.” Kaut ko vēl sacīji par savu māti, laikam salīdzināji ar mani, bet tam jau nav nozīmes, jo tā arī neesmu sapratusi, kas tad īsti ir tava māte, ko viņa dara, un vispār Tava izcelsme ir visai mīklaina lieta.
Tāpat es nevaru tikt gudra, kāpēc mums bija jākāpj kalnā, lai vienotos par tik zemiskām lietām. Vai tu seko principam - jo tuvāk debesīm, jo grēcīgākas lietas tiek darītas. Varbūt, ka tādēļ. Nē man jau nav nekas pretī pret pastaigām svaigā gaisā un vispār pret pauguru pasauli, vienkārši gribējās zināt. Vai tā ir pieņemts?.
Vienreiz gan Tu mani pamatīgi uzlielīji. Sacīji:” Tu esi cienīga sbiedrotā vai arī pretiniece”. Gandrīz vai kļuvu lepna, tādu uzslavu dzirdēdama. Biju jau arī pamatīgi pacentusies. Mācēju uzticēšanos izmantot savu savtīgo mērķu realizēšanai. Mērķi, protams, bija saistīti ar Tevi. Nez, kā man tas toreiz bija izdevies, bet pastrādājusi biju labi. Parasti jau protu tikai naivi mirkšķināt acis, labestīgi smaidīt un līdzīgi mirstošam zvirbulim raudāt par brūkošo pasauli, netaisnību un cilvēcības trūkumu. Bet toreiz...laikam tas bija tikai vienu reizi, citkārt samierinājos ar mazās marionetes lomu tavā spēļu laukumā.
Šoreiz laikam būs jābeidz Tevi apgrūtināt ar savām ne pārāk saistošajām minūtēm manā dzīvē, kas kā mazi smilšu graudiņi krituši Tavā plaukstā. Tev noteikti ir daudz darāmā! Nobeigumā jāsaka arī kas labs, jo Tev ļoti patīk dzirdēt uzslavas, to esmu ielāgojusi. Esmu priecīga, ka esmu slēgusi ar Tevi derības tieši tad un tieši tur, jo zinu, ka vēlāk, ātrāk vai citā vietā tam tāpat nebūtu nekādas nozīmes. Tagad es vismaz atļaujos domāt, ka viss ļaunākais ir aiz muguras, lai gan arī to es tāpat vienmēr esmu zinājusi.
Kāda Tava sena paziņa.
18.11.2003
(18.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
