|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsts par vīru, kas nokļuva aizspogulijā | Autors - AIS
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
" Sēdies! Nekautrējies. Kas ? Uz krēsla zirnekļa tīkls un pats zirneklis. Tūlīt noslaucīšu. Tā, tikai ar ko? Āaaa, lūk, burvju slotiņa. Viens, divi, krēsls tīrs. Oh! Kas tas tur aizripoja. He,he,he zirneklis par kaut ko pārvērtās. Pacel, lūdzu, tas nokrita tuvāk tev. Ooo, sudrabaini spoža monēta, laikam lats. Nē , tikai lits. Eh, tie lietuvieši riņķī un apkārt. Ņem vien šo monētu, būs tev laimes naudiņa. Varbūt uz Lietuvu kādreiz aizbrauksi? Nu, sēdies, krēsls tīrs, tūlīt ieliešu veselības zāļu novārījumu. Neskaties krūzē tik aizdomīgi, tā tiešām ir tīra, ar avota ūdeni mazgāta un labākajām nātrēm izberzta. Lūk, te būs, šis dzēriens ir ļoti veselīgs. Jaunību neatgriezīs, bet pāris negulētu nakšu iespaidu izdzēsīs. Ta es skatos, tev zem acīm tumši loki. Dzer! Ko skaties tik aizdomīgi apkārt? Netīrība un nekārtība. Jā, nedaudz ir. Tie stūrī ir burvju kauliņi, speciāli tur nolikti, he, he, he. Labi, jau labi jokoju. Bet kāda nozīme, tos mest ārā. Iedomājies atnāks kāds ciemos ar suni. Kur tad es tos kaulus meklēšu, labāk lai stāv , gan noderēs. Varbūt kādai burvju ziedei, vai pulverim. Es jau pats esmu domājis par to, lai visu sakoptu. Un vienreiz likās, ka tūlīt būs gadsimta darījums un māja būs tīra. Tas bija tā -"
Jā, atnāca reiz ciemos pie manis vīrs, labākajos gados. Tāpat tramīgi lūkojās apkārt un burkšķēja par drausmīgu netīrību. Ielēju viņam nomierinošu zāļu novārījumu un vīrs norima, pēc tam viņš pastāstīja par sevi. Bija viņš vārdā Edgars un precējies bija ar, ēēē, laikam Viju. Jā laikam Viju, un vēl viņam bija dēlēns vārdā .. vārdā ... un meita vārdā..... Jā bērnu vārdus aizmirsu. Nu nekas, nav svarīgi. Pats viņš bija profesionālas uzkopšanas firmas īpašnieks un vadītājs. Un vaina viņam bija tāda, ka viņam likās , ka viņš ir noburts. Edgars, bija pēc dabas kārtīgs un centās , lai viss apkārt būtu kārtība, tīrs, nolikts pareizā vietā, nevis izmētāts. Viņš to centās ieaudzināt gan sievā, gan bērnos. Viņš vienmēr rūpīgi skatījās, lai bērni pēc spēlēšanās sakārto savas mantas, lai neizmētā apģērbu, kur pagadās. Palīdzēja sievai sakopt istabas, arī virtuvi. Pēc svinībām atgādināja, kurā plauktā stāvēja vīna glāzes, kurā - šampanieša, lai Vija nesajauktu, un nākamreiz, kad tās ievajadzētos, nebūtu ilgi jāmeklē. Grīdas tīrīšanai viņš bija iegādājies profesionālo putekļu sūcēju un ilgi bija apmācījis sievu ar to darboties. Edgars bieži pārbaudīja, vai grīdas labi uzkoptas un, ja likās, ka kaut kas nav kārtībā, kad pats ņēma putekļu sūcēju un pasaucis sievu, parādīja, kā pareizi bija jāuzkopj. Jā, visu viņš darīja kārtīgi. Nekad neaizmirsa, kad sievai un bērniem bija svinamās dienas, kad bija kāzu gadadiena. Vienmēr jau laicīgi nopirka dāvanas un no rīta pirmais apsveica jubilāru. Arī firmā valdīja kārtība, katrs zināja , kas viņam jādara, grāmatvedība bija perfektā kārtība, jo viņš
pats desmitiem reižu pārbaudīja grāmatvedes darbu.
Bet, lai kā viņš centās visu darīt pareizi, kaut kas likās nesanāca. Sieva aizvien attālinājās no viņa un aizvien mazāk kaut ko stāstīja, kaut arī viņš vienmēr bija gatavs uzklausīt un dot padomus, kā lietas sakārtot un atrisināt problēmas. Bērni vairījās spēlēties ar viņu, kaut arī viņš labprāt būtu spēlējies ar tiem un pat palīdzējis pēc tam sakārtot rotaļlietas.
Arī darbā, likās darbinieki centās viņam nerādīties acīs, un parasti viņam ienākot kaut kur pazuda, aizbildinoties ar darbu, pat ja nebija nekāda steidzama izsaukuma.
Ar vienu vārdu, Edgaram likās , ka kāds ir ar ļaunu aci viņu nobūris, lai visi viņu nemīlētu un no viņa vairītos. Bet viņš nezināja kurš un gribēja to noskaidrot. Tāpēc viņš arī bija ieradies pie manis, lai lūgtu palīdzību. Es teicu, ka saprotu, bet nevaru uzreiz iedomāties, kā viņam palīdzēt. Tad viņš teica, ka esot dzirdējis, ka man esot burvju lode, kā īstam burvim un vai es nevarot paskatīties tajā. Es atbildēju, ka kristāla lode bija, bet sen neatceros kur to esmu nobāzis, pats jau viņš redzot šo nekārtību.
Tad Edgars teica: " Es tev palīdzēšu ieviest kārtību, ja vajadzēs izsaukšu un pielikšu pie darba visu firmu, tikai palīdzi."
Es padomāju, tā ir vienreizēja izdevība, otras tādas var patiešām vairs nebūt. Bet kur tā nolādētā kristāla lode, un vai tā vispār palīdzēs.
Es ierosināju:" Paklau, Edgar! Varbūt tu izsauc savējos, lai sakārto šeit visu, varbūt lode atradīsies un tad es tev palīdzēšu. Tā teikt, var taču sakārtot avansā."
"'Nē", noliedza Edgars. " Nekādu avansu. Samaksa tikai pēc padarītā darba. Tikai tāda var būt kārtība. "
Es apstulbis palūkojos uz Edgaru. Jā, tas bija viens pareizs vīrs.
Viņš pamanīja manu skatu un saskāba, acīmredzami saskāba. Piecēlās no krēsla piegāja pie spoguļa istabas stūri pie durvīm un sakārtojis kreklu, apkakli un nedaudz sagriezušos kaklasaiti neapmierināti noteica:" Laikam velti pie tevis nācu. Esi īstenībā tikai vecs muldoņa, kas var tikai atcerēties seno dienu darbus, ja tādi vispār bija. Varbūt tikai stāsti pasakas, lai izklaidētu retos viesus un apkārtnes lētticīgos ļautiņus. Es nu iešu, pietiks nosist pa velti laiku. Paliec sveiks, Mežaveci!"
Mani stipri aizvainoja viņa vārdi, ļoti stipri. Šitā mani neviens vēl nebija aizskāris. Pat padomju laikos, kad vietējā partijas komitejā mani strostēja, saukdami par veco šarlatānu un draudēdami iesēdināt par nemateriālistiskā pasaules uzskata izplatīšanu, gandrīz vai pretpadomju propagandu,- es to tā neņēmu pie sirds. Toreiz, starp citu, tiku cauri izārstējot partsekretāru no plikpaurības.
Tagad manas smadzenes strādāja kā tvaika katls, iekšā viss vārījās un simtiem,
un tūkstošiem domu iztraucās pa tām," Ko lai izdomā ? Kā lai pierādu, ka neesmu tikai pasaku stāstītājs". Skatījos uz Edgara pareizo atspulgu spogulī un ienāca doma, kaut viņš tur tajā iekristu, un nonāktu ciemos pie Alises aizspogulijā, tur tad viņš redzētu, kas ir pareizs, kas nepareizs. Starp citu, tas ir labs stāsts par to Alisi, vai ne?
Edgars pagriezās uz durvīm un jau atvēra durvis. Un tad manās verdošajās smadzenēs,
un kā parasti pēdēja brīdī, ienāca vienreizēji labs, patiesi man likās, superīgs risinājums.
"Pagaidi", es iekliedzos, patiesi nobijies, ka Edgars tūlīt izies ārā un nedomās pat paskatīties atpakaļ." Ir risinājums, ir viens plāns, uzgaidi !"
Edgars apgriezās, taču palika durvju ailē, istabā atpakaļ nenāca. " Tad stāsti!", viņš sapīkušā balsī atsaucās, neapmierināts par to, ka vēl tiek aizkavēts.
" Es sapratu, ka Tu gribi noskaidrot, kas ir tas , kas atsvešina Tevi no apkārtējiem, pirmkārt, jau no ģimenes, vai ne? Un tu gribi pats to ieraudzīt savām acīm. Vai es pareizi sapratu ?",-es iesāku.
"Jā pareizi, ļoti pat pareizi! Bet kāds ir tavs plāns? Tu varētu nevilkt garumā?",- Edgars to teikdams, manī lūkojās saraucis uzacis, un pat likās ar nosodošu skatienu.
Neskatoties uz šo pārmetošo toni, es atviegloti nopūtos, jo izskatījās, ka biju ieinteresējis viņu un piesaistījis uzmanību.
Es turpināju:" Plāns ir tāds , ka es tavu apziņu pārcelšu aiz spoguļa, bet tavs ķermenis paliks, kā robots, kuru tu vadīsi no tāluma. Tu varēsi visu redzēt it kā no malas, visu , kas notiks apkārt. Pilnībā tu savu ķermeni nevarēsi just, bet tas netraucēs tev viņu vadīt. Protams, esi uzmanīgs. Taču galu galā, viņš jau saglabās pamatinstinktus un varēs ar daudzām vienkāršām funkcijām tikt pats galā, kā ēst, aiziet uz poda, un atvaino pat, he, he, apmīļot tavu, īstenībā arī savu sievu. Pie tam, zini, es viņā iemitināšu apziņas atspulgu no tava spoguļa attēla, ar kuru tu apmainīsies. Liekas sarežģīti, bet nekā sarežģīta, redzēsi, tur nebūs. Esi taču bērnībā vadījis ar tālvadības pulti kādu kuģīti vai mašīnīti. Ātri apgūsi arī vadīt sevi. Tā, vēl ko. Protams, kad kāds cits tuvosies spogulim, slēpies aiz spoguļa malas, lai cilvēks nesāk domāt, ka jūk prātā vai mājā parādījušies spoki. Kā slēpties arī pats sapratīsi, ietrenēsies dzīvot aizspogulijā. Un iegaumē, lai redzētu pēc iespējas vairāk no tā, kas notiek mājās, tev būs jāiemitinās spogulī, kurš atrodas vietā, kur visi visbiežāk atrodas. Vai tev ir tāds spogulis?"
" Jā, protams, tas ir dzīvojamā istabā. Šajā istabā mēs ar sievu skatāmies televizoru, bieži arī vakariņojam. Arī bērni šeit bieži spēlējas. Un no tās vietas redz arī virtuvi un gaiteni, kas ved uz ārdurvīm ", jau jūtami samulsušā balsī atbildēja Edgars.
" Un tu esi ar mieru? ", es pārjautāju , godīgi sakot nedaudz pārsteigts, jo pats
sirds dziļumos šaubījos par plāna nevainojamu izdošanos.
" Labi, es neko daudz nezaudēšu, kā izklausās, bet kā es atgriezīšos sevī?"
" O, tās jau ir sīkas tehniskas detaļas. To es tev paskaidrošu. Bet tātad tu piekrīti ?Un ja plāns izdosies un tu visu noskaidrosi, tad uzkopsi manu māju. Sarunājuši ?,"-es mēģināju novest vienošanos līdz loģiskam galam.
" Jā ", apņēmīgi atbildēja Edgars.
" Tad uzgaidi brīdi, es tūlīt uztaisīšu burvju pulverīti. ", es noteicu un sāku darboties, lai izpildītu teikto. Pēc pusstundas darbu biju pabeidzis un turēju plaukstā nelielu sinepju burciņu, kura bija līdz pusei piepildīta ar nenosakāmas krāsas pulverīti. Recepti, protams, es neizklāstīšu, tā ir manas ražošanas komercnoslēpums.
Burciņu pasniedzu Edgaram: "Ņem. Izlietot vajag sekojoši. Pieej pie spoguļa, uzber pulverīti uz plaukstas, apmēram pusi no tā, kas ir burciņā. Tad ievelc gaisu dziļi plaušās un izpūt pulverīti spoguļa virzienā. Pūt tā, kā to dari nopūšot sveces uz dzimumdienas tortes, no visas sirds. Sevišķi tāpēc , ka tas, kas notiks būs līdzīgs piedzimšanai no jauna. Tad, kad būsi nopūtis visu pulverīti no plaukstas, aizver acis un iešņauc nedaudz no burciņā atlikušā pulverīša. Pēc tam tu nošķaudīsies un kad atvērsi acis viss jau būs noticis, -tu būsi aizspogulijā. Nesāc nervozēt, nenobīsties, rīkojies prātīgi un septiņreiz apdomā, pirms ko dari, vai liec darīt savam ķermenim. Lai atgrieztos, liec ķermenim pieiet pie spoguļa un skaties tam acīs apmēram desmit sekundes, neko vairāk un tu būsi atpakaļ savā ķermenī un attēls - atpakaļ savā vietā- spogulī. Centies, lai ķermenis lieki neiet pie citiem spoguļiem, var gadīties, ka tam vairs nebūs attēla. Tas liksies jocīgi, ja citi to pamanīs, neriskē lieki, ej nu zini kas var notikt.
Bet var gadīties, ka aizspogulija- tā ir kā noslēgta telpa un tu pagūsi tikt , aizlidot vai pārnesties pie cita spoguļa, jebkurā pasaules malā, tikko sajutīsi, ka tavs ķermenis tuvojas kādam spogulim. Tad tu būsi ieguvējs un varēsi sekot un vadīt ķermeni jebkurā vietā, kur ir spogulis. Bet es to negarantēju , ka tā būs. Bet ja būs, ceru tu to uztversi kā papildus iespēju un man pienāksies atbilstoša prēmija – par to tu varēsi sakopt arī manas mājas pagalmu. Labi?"
Edgars paņēma burciņu, pagrozīja to , pārbaudīja vai vāciņš labi uzskrūvēts un sakratīja tās saturu, :" Labi. Uz drīzu redzēšanos, Mežaveci."
To pateicis Edgars, kurš joprojām bija stāvējis durvju ailē, pagriezās, nokāpa pa kāpnēm un izgaisa aiz mājas stūra.
Par to, kas notika tālāk man nenāktos zināt, taču es biju nedaudz brīnumpulverīša atstājis sev, katram gadījumam. Nu kaut vai, ja Edgars savu burciņu pazaudē , vai nejauši izbārsta. Protams, tik kārtīgam vīram tas nevarēja gadīties, bet ja nu kāds nepārvarams spēks stājas pretī, piemēram, zaglis vai zemestrīce. Man bija vistīrākie nodomi, varat ticēt, vismaz sākumā. Taču pēc pāris stundām, mani sāka mocīt ziņkārība. Pulverītim bija tāda īpašība, - ja to nedaudz uzpūta uz spoguļa, - tikai pats nedrīkstēja šņaukt degunā, tad acīm atklājas cita vieta , kur pulverītis tika lietots un tas, kurš to bija lietojis. Tā es piegāju pie jau pieminētā spoguļa savā istabā, kurā bija spoguļojies Edgars un uzpūtu tam nedaudz pulvera. Nekas nenotika un caur pulverīša putekļiem sev pretī joprojām lūkojos es pats, vai tomēr pareizāk sakot mans attēls. Pagāja vēl pāris stundas un man likās, ka kaut ko esmu salaidis šķērsām un mans pulverītis nedarbojas kā nākas. Domās jau gatavojos uzklausīt Edgara lamāšanos un manis kaunināšanu par krāpšanu, bet tad spogulis pēkšņi iegaismojās.
Es pavēros tajā un ieraudzīju Edgaru, kurš tikko bija uzpūtis pulverīti uz sava spoguļa.
Sāku uzmanīgi skatīties. Edgars izbēra vēl nedaudz pulvera no burciņas uz savas plaukstas, aizvēra acis un pietuvināja to degunam. Tas tik bija šķaudiens! O, tik tālu es biju izdarījis un paredzējis visu pareizi. Bet kā būs ar attēla un apziņas apmainīšanos? Es nepacietīgi gaidīju, mani pārņēma kaut kas līdzīgs lampu drudzim. Likās, ka mirkļi un sekundes velkas kā gliemeži. Beidzot pagāja 10 sekundes, Edgars atvēra acis. Pretī raudzījās viņš pats, tāpat kā vienmēr. Taču es jutu, ka kaut kas ir mainījies. Pavisam droši. Tas, kas tagad atradās spogulī visu darīja pirmais, un tas, kurš stāvēja spoguļa priekšā kustības tikai atkārtoja. Šī aizkavēšanās bija tikai dažas sekundes miljonās daļas, bet es to jutu. Tas bija noticis, - Edgars bija aiz spoguļa, bet attēls bija izlauzies no aizspogulijas plašajā pasaulē. Mani tā ieinteresēja tas, kas varētu notikt tālāk, ka es paņēmu mīksto atzveltnes krēslu, kurā parasti skatījos televizoru un piestūmu to pretim spogulim -aptuveni metra attālumā un apsēdos tajā.
Edgars un attēls vēl joprojām raudzījās vien otram pretī. Es saprotu viņu abu bailes no nezināmā, kas varēja notikt. Sāku jau baidīties, ka Edgars neizturēs un nolems samainīties atpakaļ. Taču laikam viņš satraukumā, bija piemirsis, ka jāskatās attēlam tieši acīs, tikai tad viņi atgriezīsies katrs savā pusē.
Dīvaino klusumu iztraucēja Edgara sieva. Viņa ienāca istabā un noteica:" Cik tu vari lūkoties tajā spogulī? Neesi jau nekāda skaistuma karaliene un uz naktsguļu jau nav īpaši jāsapošas. Es eju gulēt."
"Jā labi ej. Man vēl nedaudz vajag padomāt, es pasēdēšu kādu brīdi tepat. ", pēc pailgas aizkavēšanās atbildēja attēls. Es redzēju kā Edgars, aiz spoguļa kustina muti, taču vēl nemāk likt runāt attēlam. Un tā viņi abi pāris sekundes bez skaņas kustināja lūpas, kamēr Edgars beidzot galīgi aptvēra situāciju un galu galā lika attēlam pateikt šos vārdus.
To attēls izdarīja joprojām skatīdamies spogulī.
Sieva piesarka, pēc balss varēja just , ka viņa bija nedaudz aizkaitināta: " Nepietiek ar to, ka tu stulbi veries tajā spogulī, tu vēl nevīžo pagriezties pret mani, kad runā. Es jau nepieminēšu tavu tradicionālo bučiņu uz vaiga, ko tu pats centies vienmēr tik kārtīgi neizlaist. Man to nevajag, skūpsti savu attēlu spogulī, ja tas tev tā tīk! "
Tad Edgars acīmredzami saņēmās, viņš bija pārvarējis ieilgušo sastinguma un neziņas sajūtu. Attēls pagriezās un piegāja pie sievas, nedaudz noliecās un noskūpstīja to uz kreisā vaiga.
Sieva pakāpās soli atpakaļ:" Ar tevi viss labi?", viņas balsī jau skanēja bažas.
" Kas? kāpēc tu tā jautā? Kas atkal ne tā ? ", izbrīnīti pajautāja attēls.
" Tu jau vairāk kā desmit gadus mani vienmēr noskūpsti uz labā vaiga, kas tad pēkšņi noticis tagad?" , noteica sieva.
" Vienkārši tāpat, tā sanāca. " stomīdamies atbildēja attēls, vai pareizāk sakot, tā tam lika pateikt Edgars. Bet es redzēju , ka Edgars pats bija apjucis.
" Vai gaismu atstāt? Domāt var tumsā, nav ko gaismu lieki dedzināt ", iziedama no istabas pajautāja sieva.
" Labi izslēdz", noteica attēls.
Sieva izgāja izslēgdama elektrības slēdzi. Istabā iestājās puskrēsla, jo ārā vēl nebija pilnībā satumsis un aizkari nebija aizvilkti logiem priekšā. Varētu teikt iestājās neveikls klusums, taču šoreiz tas nebija precīzi teikts, drīzāk iestājās neveikla bezdarbība. Edgars acīmredzami nezināja , ko darīt. Tikmēr attēls, acīmredzot noguris, pats piegāja pie dīvāna istabas vidū un apsēdās uz tā. Tas bija viņa pirmais patstāvīgais solis. Edgars cauri krēslai, varēja just , kaut kā greizsirdīgi uz to noskatījās. Taču pats neko neuzsāka un nelika attēlam darīt.
Attēls iegrozījās ērtāk un drīz aizmiga. Pa laikam tas iekrācās.
" Re cik labi," es nodomāju" vismaz to Edgars uzzinās, ka guļot viņš patiešām krāc un sieva nestāsta pasakas, lai tikai izjokotu viņu".
Edgars turpināja no aizspogulijas skatīties uz attēlu. Man tas likās garlaicīgi un es savā krēslā arī aizsnaudos.
Mani pamodināja spilgta gaisma no spoguļa puses. Bija sākusies jauna gaiša diena, saules stari iespīdēja Edgara spogulī un pēc tam arī manā. Citādi manā būdā būtu valdījusi pustumsa, jo to visapkārt ieskāva mežs un tikai pašā pusdienlaikā pa maniem logiem varēja iespīdēt saule.
Acis sažmiedzis es turpināju raudzīties spogulī. Edgars saules staros bija knapi
saskatāms, saules stari izgāja cauri viņam bez aizķeršanās. Es skatījos , kā viņš jau apradis ar savu dzīvi aizspogulijā trenējās aši un nemanāmi izzust spoguļa malā. Likās, ka viņš pat spēlējās ar sevi , slēpdamies te vienā , te otrā malā , tad augšā , pēc tam apakšā.
Darba jau viņam nekāda cita nebija, un gulēt arī nevajadzēja, droši vien tāpēc mocīja garlaicība. Pēc brīža sakustējās un pamodās attēls. Edgars pārstāja spēlēties un lika attēlam piecelties un pieiet pie spoguļa. Tas ko viņš ieraudzīja, lika saviebties. Attēls gulēdams bija saburzījis bikses un kreklu, kaklasaite bija sašķiebusies un pat likās sagriezusies mezglā. Seja attēlam bija noaugusi ar sariem, kādus viņš nekad neatļāvās , jo vakaros vienmēr noskuvās un, protams, arī no rītiem. Edgars varēja redzēt bija sadusmots, likās viņš atkal bija gatavs mainīties atpakaļ, lai nepieļautu to, ka viņa ilgi veidotais kārtīga un tīrīga cilvēka tēls tiek sagrauts. Bet viņu iztraucēja sievas parādīšanās, kura ienāca istabā. Varēja redzēt, ka viņu pa nakti bija mocījis bezmiegs un arī tagad viņa izskatījās satraukta un šis satraukums acīmredzami pieauga, kad viņa ieraudzīja pie spoguļa stāvošo vīru. Viņa noteikti nodomāja, ka vīrs nav gājis gulēt un visu nakti ir nostāvējis pie spoguļa. Vija, kā viņu patiešām sauca, piegāja pie attēla. Protams, viņa to uzskatīja par savu vīru Edgaru, satvēra to aiz rokas un lika novērsties no spoguļa un pagriezties pret sevi.
" Tu izskaties šausmīgi", viņa bažu pilnā balsī. " Tu neesi noskuvies" , viņa pārvilka ar plaukstu pāri vīra vaigam. " Kaut kas ir noticis", viņa turpināja" Pasaki man, neklusē. Kaut kas darbā, varbūt ar tavu veselību? Ārsts tev pateica, ka tu esi slims ar vēzi? Saki! Varbūt esi atradis citu sievieti un baidies man par to pateikt? Saki , lūdzu, neklusē! Es visu nakti negulēju, domādama par to kas noticis. Tu tā arī neatnāci gulēt."
Edgaram palika žēl sievas un viņš lika attēlam maigi apskaut sievu un to noskūpstīt uz vaiga. Sievas reakcija bija negaidīta. Viņa atrāvās no attēla , atkāpās soli atpakaļ.
"Tu atkal mani noskūpstīji uz kreisā vaiga!" viņa iesaucās.
"Nu un ", Edgars lika pateikt attēlam.
“ Nu un ?" pārsteigta nomurmināja sieva, " Tā tu arī sen neesi teicis." Ej ātri uz vannas istabu un saved sevi kārtībā , tūlīt celsies bērni, ko viņi padomās.", beidzot likās , ka Vija cenšas pārvarēt dīvaino situāciju, kuru nevarēja saprast un izskaidrot un vēlējās, lai viss ieiet vecajā ierastajā ikdienas ritumā.
Edgars paklausīja un lika iet attēlam uz vannas istabu, jo tur bija spogulis un Edgars cerēja tur atgūt kontroli pār attēlu. Taču to es viņam nebiju laikam pateicis, ka samainīties atpakaļ viņš varēs pie spoguļa, pie kura to izdarījis sākumā un kaut arī varēs ieraudzīt attēlu no citiem spoguļiem, pie kuriem tas tuvosies, tomēr to ietekmēt un vadīt varēs ļoti minimāli. Lai to veiksmīgi darītu, būtu ilgi jātrenējas. Tāpēc atlika paļauties uz attēla un ķermeņa ieraduma spēku un Edgara dzīves laikā ietrenētajām kustībām un citiem ieaudzinātiem ieradumiem.
Izmantoju īso pārtraukumu, kamēr attēls bija vannas istabā, lai sagatavotu ātras brokastis. Nekas labs jau nesanāca, paguvu noķert tikai vienu ķirzaku un apcept to ar T-mārketā pirms nedēļas pirktām olām, kuras vairs nelikās pārāk svaigas.
Un tad jau redzēju, kā attēls iznāk no vannas istabas un atkal ieiet dzīvojamā istabā. Paķēru pannu un ātri metos atpakaļ uz krēslu, lai neko nepalaistu garām. Aši lauzu pa ķirzakas gabaliņam, piespiedu to pie kāda olas gabaliņa un tad tos kopā metu mutē. Uzmanīgāk paskatījies uz attēlu, gandrīz vai aizrijos, laikam jau no smiekliem.
Īpaši veiksmīga bārdas skūšana acīmredzami nebija. Divas vietas uz sejas bija nolīmētas ar plāksteriem un vēl pāris vietās varēja redzēt nelielus sakaltušus asiņu plankumiņus. Edgars arī bija atgriezies lielajā spogulī un viņa skatiens bija drūms un neapmierināts. Laikam bija sapratis, ka tik vienkārši ar to attēlu neies. Grūti tēlot attēlu savam attēlam, pat ja tas vajadzīgs tādā personiskajā higiēnā nepieciešamā, vienkāršā, bet atbildīgā pasākumā kā skūšanās, kur bez spoguļa neiztikt.
Jā -te parādījās visa šī pasākuma vājākā puse. Laikam nekur citur vīrietim nav nepieciešams pilnīgs un skaidrs attēls, kā skujoties. Es vismaz neko citu uzreiz iedomāties nevarēju. Es Edgara vietā uz kādu laiku būtu atlicis skūšanos un sāktu audzēt bārdu. Man mana pagarā kazbārdiņa tīri labi patīk un netaisos to nekad dzīt nost. Varbūt arī Edgaram piestāvētu bārda, es nodomāju.
Edgara kārtību mīlošajam garam. tas bija kārtējais pārbaudījums. Ar šausmām viņš lūkojās uz attēlu un gribēja aptaustīt sevi , lai pārbaudītu, vai arī viņš nav tādā pašā bēdīgā izskatā, taču to viņš, protams, nevarēja. Bet es redzēju, ka šajā brīdī attēls atšķīrās no Edgara. Attēls nedrīkstēja nākt pie spoguļa, jo ja kāds pamanītu, ka attēla izraibinātajai sejai pretī lūkojas pilnīgi gluda seja, tas varēja izraisīt neparedzamas sekas. Edgars, protams, gribēja pievest attēlu pie spoguļa, taču šoreiz par nelaimi šo nodomu izjauca bērni, kas grūstīdamies ieskrēja istabā.
Ieraudzījuši tēvu, viņi pārstāja bakstīt viens otru un nostājās viņam pretī gandrīz vai miera stāja. Tad ieraudzījuši tēva dīvaino paskatu sāka ķiķināt.
" Par ko jūs priecājaties? Kas te smieklīgs", Edgars lika runāt attēlam.
Bērni pieklusa, un dēls pajautāja:" Tēti vai mēs šodien brauksim uz jūru. Tu mums solīji brīvdienās aizvest. Es gribu peldēties un gribu uzcelt smilšu pili".
" Es solīju to darīt , ja jūs uzvedīsieties labi, taču neesmu pārliecināts, ka jūs tā uzvedāties" varēja just Edgara stingro toni attēla balsī.
" Kur nu vēl labāk var uzvesties, kā šitie divi jaukumiņi ", to teikdama no virtuves parādījās Vija. " Es domāju tev solījums jāpilda. Bet tagad visi ejiet uz virtuvi un paēdiet brokastis." Vija likās ar sāpēm noraudzījās uz vīru, kurš ar saviem plāksteriem jau sāka likties galīgi svešs un neierasts. Viņa vairs pat baidījās jautāt, kas noticis, jo nekādu paskaidrojumu līdz šim vēl nebija saņēmusi.
Pēc brīža no virtuves atskanēja troksnis un plīstoša trauka šķindoņa.
" Piedod," atskanēja attēla balss, "es biju tik neveikls. Vai tā nebija tava mīļāka krūze?"
"Nekas, nekas ēd ? Es visu sakopšu " noteica Vija " Bet jūs bērni ēdiet, nav ko smieties par tēti. Paši arī esat traukus plēsuši. Tēti šoreiz nelamāsim, viņam pirmo reizi jāpiedod. "
Edgars, to visu dzirdēdams, bija piesarcis. Viņu sāka mākt izmisums. Viņš bija sācis spēli, kuru vairs nespēja vadīt.
Vēl pēc brīža no virtuves izskrēja bērni un tiem pakaļ noskanēja Vijas balss: " Velciet tās
drēbes, ko es jums noliku uz krēsla pie durvīm un žigli, savādāk tētis vēl pārdomās un nevedīs tādus palaidņus uz jūru."
Pēc laiciņa no virtuves iznāca attēls un tam nopakaļ Vija. Viņa pielika roku pie attēla pieres un noprasīja :" Varbūt tu esi tomēr slims un nekur nebrauksi?"
" Nē nekas, protams, ja esmu solījis, tad to arī izdarīšu": Edgars atkal bija attēla vadītājs, taču ne uz ilgu brīdi.
" Labi tad ejam uz guļamistabu, es tev palīdzēšu piemeklēt apģērbu un pati apģērbšos. Man arī ir krēms, kas palīdz pret nelielu asiņošanu. Ar tiem plāksteriem tu tāpat nevari parādīties cilvēkos", noteica Vija un kopā ar attēlu pazuda gaitenīša durvīs.
Edgars bija tik satraukts un arī aizdomājies, ka pat nesekoja viņiem pakaļ uz guļamistabas spoguli.
Vēl pēc laiciņa visi bija saposušies un devās prom. Dzīvoklis palika tukšs un kluss. Es domāju, ka Edgars iedomāsies un dosies tiem pakaļ, jo automašīnā bija pat vairāki spoguļi, cik es zinu. Taču Edgars palika , viņš izskatījās kaut ko pārdomāja un viņa seja bija nopietna, piere saraukta.
Mājās visa ģimene atgriezās ļoti vēlu, jau sāka satumst. Bērni tika nosūtīti ātri mazgāties un gulēt. Edgars ar Viju apsēdās istabā uz dīvāna.
" Tu šodien biji ļoti jauks. Nedaudz stumjams un bīdāms, bet citādi ļoti jauks. Nestrostēji bērnus par katru uzvedības nieku, pat pats ar viņiem dauzījies. Tu sen nebiji tāds bijis. Varbūt pat nekad. Man pat liekas, ka tevi ir samainījuši. Bet tāds kā tagad, tu man patīc daudz labāk. Es ceru neviens tevi nemainīs atpakaļ.", smiedamās savu sakāmo nobeidza Vija pieliekdamās uz Edgara puses un ar abām rokām sajaukdama matus uz viņa galvas.
" Redzi tu pat tagad nesāc lamāties, kaut agrāk tu vienmēr paliki dusmīgs, pat senos laikos, kad mēs iepazināmies un iemīlējāmies viens otrā, vienmēr atgaiņāji mani prom. Dīvaini, bet man tā vienmēr gribējās tev to tās sajaukt, dīvaini, ka tagad es varu to tik vienkārši izdarīt. Tev tas taču tā nepatika."
" Man patīk, tagad man patīk. Vari vēlreiz tā izdarīt", atbildēja attēls.
To Edgars neizturēja : " Kā tev var patikt tādas muļķības?" , viņš pārjautāja.
Sieva, neizpratnē atrāvās no attēla :" Es nevaru saprast vienu brīdi tu runā vienu, jau nākamajā pavisam ko citu."
Vija paskatījās uz spoguli un juta, ka tas vīra atspulgs, ko viņa redzēja bija kaut kāds dīvains, nepatīkams, noskaities. Taču pagriezusies pret vīru viņa redzēja laipnas, mierīgas un jaukas acis.
"Man liekas, ka tas spogulis tevi kaut kā nelabi iespaido. Neskaties uz to, lūdzu.", to teikdama vija piecēlās un nostājas pretī vīram, starp viņu un spoguli.
" Tātad tu negribi, lai es atgriežos" , drūma balsī noprasīja Edgars.
" Ko tu teici? Kas atgriežas? Kur tad tu esi?", ar pārsteigumu balsī pajautāja Vija.
"Es gribēju teikt, vai tu negribi , lai es būtu tāds kā vakar, aizvakar, kā vienmēr.", Edgara balss palika aizvien drūmāka un tajā parādījās bezcerības nokrāsa.
" Nē negribu, esi tāds kā šodien, esi tāds turpmāk, esi tāds vienmēr, lūdzu. Neatgriezies tas vecais un neapmierinātais par katru sīkumu, līdz riebumam pedantiskais un kārtīgais. Tādu, kā šodien man likās es atkal tevi mīlēju kā senāk. Vai tu mani mīli? ", ar tik sievišķīgu jautājumu savus vārdus nobeidza Vija.
"Jā. Jā, protams.”, likās it kā galīgi sakauts atbildēja Edgars.
" Tad paliec kāds esi tagad, lūdzu! Ja tu mani patiešām mīli." Vija noteica paņemdama vīra plaukstu savā.
" Jā, tā laikam būs labāk," apņēmība parādījās Edgara balsī.
Viņš lika attēlam piecelties un maigi atbrīvojot roku no Vijas rokas, pieiet pie spoguļa.
Es padomāju, ka viņam viss ir kļuvis skaidrs un Edgars grib samainīties atpakaļ. Taču tad Edgars lika paņemt attēlam svečturi, kas stāvēja uz galdiņa pie spoguļa un - ... triekt ar to pa spoguli. Pašķīda stikla lauskas. Es biju tik uzmanīgi skatījies, ka tagad lidojot stikla lauskām uz visām pusēm, pats bailēs atsprāgu no spoguļa, gandrīz apgāzdamies ar visu krēslu.
Attēls spogulī izbalēja, Edgars arī izzuda.
Tā, lūk, tas viss beidzās. Līdz ar Edgaru izgaisa arī mana cerība ieviest savās mājās kārtību. Jā, bet viss vēl pilnībā nebeidzās.
Reiz, pēc gada, būdams pilsētā, uzskrēju virsū attēlam. Bija jau vēls un viņš gatavojās
slēgt ciet veikaliņu ar uzrakstu "Greizie spoguļi".
Jā, neuzmanīgi ieskrēju viņā, lūkodamies uz vienu no viepļiem, kas man ņirdza pretī no vitrīnā izliktajiem spoguļiem.
"Atvaino", es noteicu.
Edgara attēls (es taču zināju , kas viņš bija), paskatījās manī un noteica : " Es zinu, kas tu esi. Ienāc! " Viņš plati pavēra veikala durvis. Es iegāju veikalā, viņš iegāja uzreiz aiz manis un ieslēdza gaismu.
" Es gan tev neko neesmu parādā, bet tomēr, es kaut ko gribu tev uzdāvināt", to teikdams attēls piegāja pie viena no skapīšiem un izņēma spoguli apmēram cilvēka sejas lielumā. " Tas ir absolūti nepareizais spogulis, ņem, lūdzu, to."
" Paldies", es noteicu paņemdams spoguli, taču man interesēja kaut kas pavisam cits.
Es nenocietos un pajautāju- " Kas notika pēc tam?"
" Kad? Kad pēc tam?", attēls aizdomīgi paskatījās uz mani.
"Pēc tam , kad Edgars sasita spoguli", es neatstājos.
" Nekas, nekas tāds īpašs. Dzīvojam mēs ļoti labi un draudzīgi. To tīrības biznesu gan es necietu un firmu pārdevu. Toties pēc tam pievērsos spoguļiem, - to izgatavošanai un tirdzniecībai. Sevišķi man padodas greizie spoguļi. Es tos izgatavoju visdažādākos, pat priekš daudzām greizo spoguļu istabām visā pasaulē. Tirdzniecība ar tiem iet ļoti labi. Tā kā mums iet ļoti labi, gan man , gan Vijai, gan visiem trim bērniem."
"Visiem trim? Diviem taču," es izlaboju kļūdu.
" Trijiem. Otrs dēls mums nāca pasaulē pirms diviem mēnešiem", atbildēja attēls.
" Apsveicu ", es nomurmināju galīgi nokaunējies un samulsis.
" Es tad nu iešu. Veiksmi tev turpmāk. Uz redzēšanos!", es iespiedu dāvināto spoguli dziļāk padusē un devos uz durvju pusi.
" Uz neredzēšanos! Un lai tev arī veicas. Bet esi uzmanīgs ar tiem brīnumiem", man aiz muguras novēlēja attēls.
Tā tas viss beidzās.
Beigas stāstam par vīru, kas nokļuva aizspogulijā.
Bet spogulis, ko attēls man iedeva, tas gan ir interesants. Patiešām absolūti nepareizais spogulis. Kad es esmu skumjš, mans attēls tajā liekas smejas, bet kad esmu priecīgs, tad liekas, ka attēls tūlīt sāks raudāt. Šis spogulis patiešām ir meistardarbs.
Paskaties tajā! Ko tu piecēlies? Iesi prom? Bet kāpēc tad tu nāci? Domāji, ka palīdzēšu. Jâ, labprāt, stāsti, kas par lietu. Vai tev apnika mana muldēšana? Nē! Ko? Nolēmi iztikt bez burvestībām, un pats tiksi galā. Nu ko darīt, dari kā izlēmi.
Bet ja vajag nāc, es jau lielu samaksu neprasu. Vienmēr laipni gaidīšu.
Eh, vēl viens klients prom un labuma nekāda.
Varbūt uztaisīt cenrādi? Piemēram, ļaunās acs atburšana 2,70 Ls, lāsta noņemšana 4,40 Ls, aizburšana aiz spoguļa...... Mjā, kāds no tā labums, ja pēc tam samaksu neizdodas saņemt, un avansā neviens nedos. (Dziļa nopūta).
(08.03.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
