X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Kojas. Stāsta IV daļa
Autors - Dizzyja
  
Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Raitis mēģināja satikt Kristīni, taču viņa nebija atrodama. Viņš meklēja kontaktus, taču bez panākumiem. Viņš saprata, ka meitene bēg.Kādu vakaru pie meitenēm atnāca Aigars ar Nigeru un aicināja mazliet iedzert. Meitenes piekrita. Viņi sēdēja uz akmeņiem netālu no kopmītnēm un malkoja sidrus. Kristīni pārņēma vientulības sajūta, kaut kas pietrūka, lai vakars būtu izdevies. Viņai pietrūka Raita uzmācības, vēlmes sarunāties un pieskarties. Viņa vēlējās atgūt puiša uzmanību, taču nespēja ar viņu kontaktēties. Viņa dzēra vienu pudeli pēc otras, līdz sagriezās galva un viņai kļuva jautri. Meitene uzkāpa ar pudeli uz akmens un sāka lēkāt. Apkārtējie smējās, līdz meitene zaudēja līdzsvaru un pakrita. Viņas galva atsitās pret blakus esošo akmeni un pudele sašķīda zem viņas. Meitene bija zaudējusi samaņu. Puiši veikli pacēla Kristīni un mēģināja dabūt pie samaņas, taču neveiksmīgi. Viņas vēders bija sagriezies ar stikla lauskām no pudeles. Visi bija ļoti nobijušies.
- Kika, saulīt, celies! – Lindiņa izmisīgi lūdzās.
- Viņa asiņo! – iekliedzās Elīna.
- Mums vajag ārstu. – Nigers nervozi teica.
- Bet kā mēs to izskaidrosim? Viņa taču ir alkohola reibumā! – Satraukti, valodu raustīdama jautāja Elīna.
- Mums nav izvēles. Ja nu viņai ir nopietnas traumas? – Aigars bija nobijies.
Nigers piezvanīja ātrajai palīdzībai un pēc piecām minūtēm Kristīne jau atradās ātrās palīdzības mašīnā.- Kas tagad būs? Ko mums teiks audzinātāja? Mēs būsim pie visa vainīgi! – Elīna bija ļoti satraukta.
- Vai nav vienalga, galvenais, lai ar Kiku viss būtu kārtībā. – Aigars noteica.
- Tev taisnība. – Meitenes piekrita.
Kad viņi ieradās kopmītnēs, audzinātājas par visu jau bija informētas. Viņas nosodoši skatījās uz viņiem.- Tagad ejat gulēt. Rīt uzrakstīsiet paskaidrojumus un 3. stāva atpūtas istabā notiks sapulce, kur tiks runāts par drošības noteikumiem.
Neviens nespēja neko iebilst. Viņi bija klāt, kad notika nelaimes gadījums. Viņi visi bija līdzvainīgi. Neviens no viņiem pa nakti nespēja iemigt. Viņu acu priekšā bija krītošā Kika. Nekad agrāk nekas tāds nebija noticis, kad viņi devās iedzert.Nākamajā rītā pie kopmītņu izejas satikās Elīna un Linda ar puišiem, lai aizietu apraudzīt Kristīni. Viņi nopirka lielu puķu pušķi un šokolādes konfektes.
Ierodoties slimnīcā, viņi uzzināja no medmāsām, kurā palātā atrodas meitene. Viņa gulēja slimnīcas gultā kopā ar citiem slimniekiem. Viņas galva bija sasaitēta un acis aizvērtas. Uz sejas bija mazi skrāpējumi. Viņiem kļuva meitenes žēl. Viņa visu nakti bija bijusi viena, bez pazīstamo sabiedrības. Viņai pašai bija jāmēģina saprast, kas bija noticis.
Pie viņiem pienāca medmāsa un paskaidroja, ka meitenei ir smadzeņu satricinājums un, ka viņai kādu nedēļu būs jāpaliek slimnīcā.Viņi piegāja pie Kristīnes gultas, Elīna ielika puķes ūdenī un uzlika uz Kristīnes galdiņa kopā ar konfektēm. Lindiņa saņēma Kristīnes roku. Meitene lēni atvēra acis un uzsmaidīja atnācējiem.
- Kika, saulīt, kā tu jūties? - Lindiņa skumji vaicāja.
- Sāp galva. - Viņa pasmaidīja.
- Jā, tas tā kā būtu saprotams. – Elīna palūkojās uz apsaitēto galvu.
- Kad es tikšu prom? – Viņa pieskārās savai galvai.
- Pēc kādas nedēļas. – Aigars atbildēja.
- Man te vienai būs jādirn vesela nedēļa. – Kristīne skumji nopūtās.
- Mēs tevi bieži apciemosim. Būs labi. – Lindiņa mierināja noskumušo Kiku.
Viņi palika slimnīcā divas stundas. Ar savu klātbūtni viņi mēģināja uzlabot Kristīnes skumjo omu un tas izdevās. Viņi pajokojās un izrunāja vakar vakarā notikušo. Kad Kristīne jau izskatījās labāk, viņi devās prom.
Nākamajā vakarā pie meitenēm atnāca Raitis. Viņš jau kādu laiku nebija redzējis Kristīni un bija nolēmis beidzot ar viņu aprunāties.
- Sveikas. Kur tad Kristīne? – Raitis jautājoši uzlūkoja Kristīnes tukšo gultu.
- Sveiks. Tu vēl nezini? – Elīna izskatījās izbrīnīta.
- Kas man būtu jāzina? – Raitis mazliet satraucās.
- Viņa ir slimnīcā. Notika nelaimes gadījums, viņa pakrita un tagad guļ slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu. – Linda izskaidroja.
- Kurā slimnīcā? Man viņa jāsatiek. – Raitis bija šokēts.
Meitenes apstāstīja puisim, kur Kristīni meklēt. Viņš nopirka vienu sārtu rozi un devās pie meitenes. Iegājis palātā viņš ieraudzīja meiteni, viņa vērās laukā pa logu. Viņa nepamanīja ienācēju, līdz Raitis viņu uzrunāja:
- Sveika sirsniņ. – Viņa balss bija klusa, gandrīz čukstoša.
- Raiti... Es domāju, ka tu neatnāksi. – Viņa bija pārsteigta.
- Kā es varētu neatnākt, tu man nozīmē ļoti daudz.
- Es ceru, ka šie vārdi nāk no sirds. – Viņa pasmaidīja.
- Tā ir. Pretējā gaidījumā manis šeit nebūtu. – Viņš pasniedza meitenei rozi.
- Cik romantiski. – Viņa nespēja nesmaidīt.
- Piedod, ka tevi sāpināju tajā vakarā. – Raitis maigi uzlūkoja meiteni un satvēra viņas roku. Kristīni pārņēma sāpes un kauna sajūta. Viņa vēlējās šo notikumu izsvītrot no savas dzīves.
- Būs jau labi. – Viņa mēģināja pasmaidīt.
Raitis pieliecās pie Kristīnes maigās sejas, un noskūpstīja viņas siltās lūpas. Viņi saplūda ilgpilnā skūpstā. Viņi bija tik ļoti noilgojušies viens pēc otra.
- Vienu brīdi man likās, ka esmu tevi pazaudējis. – Raitis čukstēja.
- Ceru, ka tu tā vairs nedomā.
Raitis apciemoja Kristīni katru dienu. Viņi kopā pavadīja jautrus un mīlošus mirkļus. Viņi devās pastaigās svaigā gaisā, kas palīdzēja Kristīnei ātrāk atveseļoties. Viņš mēdza ieguldīt Kristīni savā klēpī un stāstīt par savu ģimeni. Par to, ka viņš dzīvo kopā ar saviem vecākiem un māsu, kura ir gadu jaunāka par viņu. Kristīnei patika klausīties, cik jauki viņš izsakās par savu ģimeni, lai arī kādi netikumi tai piemistu. Arī istabas biedrenes bija diezgan bieži ciemiņi. Nedēļa paskrēja vēja spārniem. Kristīne jutās pilnvērtīgi atpūtusies un bija gatava atgriezties skolas vienmuļajā dzīvē, ko tagad Raitis iekrāsos spilgtākās krāsās.Bija jau pagājuši vairāki mēneši un tuvojās Ziemassvētki. Pa šiem mēnešiem viņi bija ļoti satuvinājušies. Viņai ļoti patika Raita sabiedrība, viņa runas veids un mīlestība. Lai gan vārdos neviens šos vārdus nebija izrunājis, viņi juta, ka viņos tik tiešām dzimst mīlestība. Raitis uzaicināja Kristīni svinēt Ziemassvētkus pie viņa kopā ar viņa vecākiem. Sākumā Kristīnei tā nešķita īpaši laba doma, viņa uztraucās, ka Raita vecākiem viņa nepatiks, taču viņš spēja pārliecināt meiteni, līdz viņa piekrita.
Skolas pēdējā dienā meitenes staigājās pa veikaliem un kopīgi iepirka ziemassvētku dāvanas saviem mīļajiem. Dāvanu izvēle nebija viegla. Viņas staigāja pa dažādiem veikaliem un pasmējās par interesantām vai pat jocīgām dāvanām. Ziemassvētku gaidīšanas laiks bija skaists. Gaisā virmoja sniegpārsliņas. Veikalu skatlogi bija skaisti izrotāti ar sarkanām cepurītēm, spīdīgām bumbām un spožiem rotājumiem. Veikalos skanēja līksmas Ziemassvētku dziesmas. Iepirkšanās meitenēm sagādāja daudz prieka.
Bija pienācis pēdējais vakars, kad meitenes bija kopā, pirms divu nedēļu garā brīvlaika. Viņas ieslēdzās istabiņā un atkorķēja šampanieti un saskandināja uz brīnišķīgiem Ziemassvētkiem.Bija pienākusi Ziemassvētku diena. Kristīne iesaiņoja Raitim un viņu vecākiem nopirktās dāvanas un ielika glītā maisiņā. Viņu pārņēma savāds satraukums un neziņa, kā viņu uztvers Raita vecāki. Viņa uzvilka mēteli un devās uz staciju, lai brauktu pie Raita uz Rīgu. Viņa iekāpa vilcienā un viņas satraukums pieņēmās spēkā. Raitis viņu sagaidīja gala stacijā. Viņš samīļoja Kristīni un silti noskūpstīja.
- Man tāds prieks, ka tu tomēr piekriti atbraukt. – Raitis bija laimīgs.
- Es arī. – Viņa uzsmaidīja.
- Mamma jau cep cāli un ir sajūsmā par tavu atbraukšanu.
- Mīļi. – Kristīne nespēja nesmaidīt.
- Neuztraucies sirsniņ, tu viņiem noteikti patiksi.- Ja tu tā saki.
Raitis saņēma meitenes roku un viņi lēni slīdēja uz Raita dzīvokļa pusi. Laiks bija pietīkami silts. No gaisa lejup slīdēja baltas sniegpārsliņas, noklājot balto paklāju ar jaunu kārtu. Pilsēta šķita romantiska un mierīga, ievīstīta baltā miera segā. Viņi gāja pa skaisti izgreznoto parku, kur atradās liela egle, kurā mirguļoja krāsainas lampiņas.
- Es jūtu, ka šie būs visjaukākie Ziemassvētki kādi man bijuši. – Kristīne jutās kā sapnī. Viņa sajūsminājās par visu kā mazs bērns, jo viņas acis bija aizmiglojusi mīlestība.
- Man ir tāda pati sajūta. – Viņš noskūpstīja meiteni.
Viņi bija nonākuši pie Raita dzīvokļa durvīm, uz kurām bija piekārts glīts vainadziņš, aptīts ar sarkanu lenti un pie tā bija piesprausti mazi apzeltīti zvaniņi. Raitis atvēra durvis un ieveda Kristīni iekšā. Viņš paņēma meitenes mēteli un pakāra glītā skapī. Dzīvoklis šķita vienkārši fantastisks.- Mammu, mēs esam klāt. – Raitis uzsauca savai mammai.
- Nāku mīļais. – Kāda smalka sievietes balss atsaucās.
- Sveiki. – Kristīne pasveicināja jauko kundzi, kas smaidot vilka nost priekšautu.
- Nu sveika. Kāds bija ceļš? Ceru, ka tas tevi pārāk nenogurdināja.
- Ceļš bija jauks. Jūtos labi, paldies.
- Nu nāc vien iekšā. Priecājos, ka atbrauci. Mani sauc Elīza.- Kristīne. – Meitene paspieda Elīzas pasniegto roku.
- Jūties kā mājās. Raiti, tēvs būs mājās vakarā. – Elīza aizslīdēja uz virtuvi.
Raitis ieveda Kristīni savā istabā.- Nebija nemaz tik traki ko? – Raitis smaidīja.
- Viņa šķiet jauka sieviete.
- Viņa tāda ir sirsniņ. – Raitis ieslēdza Ziemassvētku dziesmas un apsēdās Kristīnei blakus uz dīvāna, mīļi apskaudams meiteni. Viņi lūkojās viens uz otru un smaidīja.
Satumsa. Pilsētā iedegās milzum daudz lampiņu. Viss izskatījās brīnišķīgi. Pārnāca Raita tēvs Gatis un sirsnīgi sasveicinājās ar Kristīni. Viņiem radās abpusējas simpātijas. Pēc kāda brītiņa ieradās Raita māsa Dagnija ar draugu Kristapu un krustmāte Laura ar vīru un piecpadsmit gadīgo meitu Gunu. Visi sasveicinājās un sēdās pie galda. Viņi sarunājās par visdažādākajām tēmām līdz nonāca pie katra pāra iepazīšanās vēstures. Elīza stāstīja, ka bijusi jauna sekretāre kādā labā firmā un viņas šefs bijis Gatis. Laika gaitā viņi iemīlējās viens otrā. Citi stāstīja savus iepazīšanās piedzīvojumus līdz nonāca pie Kristīnes un Raita. Visiem šķita romantiska viņu iepazīšanās kopmītnēs un garais lenkšanas process, līdz nelaimes gadījums viņus satuvināja.Bija jau ap pusnakti. Raitis ar Kristīni devās pastaigā pa skaiti izgaismoto pilsētu. Viņi, sadevušies rokās, lēni slīdēja pa balto pilsētu, kur visapkārt pavērās spožas gaismas. Viņi skūpstījās un sarunājas. Vakars bija patiešām izdevies. Raita stingrās rokas samīļoja Kristīni. Viņa nebija viena, viņai bija kāds mīļš cilvēks.
Vēlāk notika dāvanu pasniegšana. Pēc tās Raitis ar Kristīni devās pie miera. Raitis izslēdza gaismu savā istabā, atstādams tikai mirgojošās gaismiņas. Kristīne stāvēja durvīs. Raitis pienāca viņai klāt un apskāva.
- Paskaties uz augšu. – Raitis mudināja.
- Āmuļi.. Tādus esmu redzējusi filmās. – Viņa smaidīja.
Viņi saplūda jutekliskā skūpstā zem āmuļiem.
- Man tev ir dāvana. – Kristīne izņēma no somiņas mazu sainīti. Raitis to atvēra un pasmaidīja. Tajā bija sudraba sirsniņa, kas sastāvēja no divām daļām. Viņš vienu ķēdīti ar pus sirsniņu aplika Kristīnei.
- Es tev dāvāju manu pus sirdi.- Un es tev savu. – Viņa aplika Raitim otru medaljonu noskūpstot viņu.
- Man ir arī kaut kas tev. – Viņš pasniedza Kristīnei jauku kārbiņu. Viņa to atvēra un tajā bija pasakaini auskari ar maziem akmentiņiem
- Tie ir ļoti skaisti. Paldies.Šī nakts bija viņu nakts. Kristīne vairs nebaidījās, ka Raitis viņai varētu nodarīt pāri. Viņu starpā bija dzimusi uzticība un mīlestība. Raitis bija ļoti maigs. Viņi ieguva viens otru ar mīlestību un maigumu. Viņi bija burvības lokā, no kuras nevēlējās izkļūt. Beidzot viņi piederēja viens otram.
- Es tevi mīlu sirsniņ. – Raitis maigi čukstēja.
- Es tevi arī mīlu.
- Ar mani vēl nekad nebija kas tāds noticis, taču tu manī esi pamodinājusi ko īstu – mīlestību.
Viņi baudīja viens otru līdz bezspēkā aizmiga viens otra skavās.
(12.05.2006)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Kojas. Stāsta III daļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.33
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
Interesantas bildes


Maziņš knaģītis
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 247 Kopā:5028470

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec