|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | trīs izbalušas kaijas | | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
neļāva. nelaida vaļā. Tu kā dadzis man biji pielipusi. kā sērga, kā mēris pārstaigāji manas dienas. raudzījos, lai Tevi nesatiktu, uzmanījos, lai neskartu, bet ik reizes Tu izrādījies pārāka. tikai kā ēna. kā rēgs.
trīs izbalušas kaijas
neļāva. nelaida vaļā. Tu kā dadzis man biji pielipusi. kā sērga, kā mēris pārstaigāji manas dienas. raudzījos, lai Tevi nesatiktu, uzmanījos, lai neskartu, bet ik reizes Tu izrādījies pārāka. tikai kā ēna. kā rēgs.
tagad droši vien gulēji, salikusi rokas pār krūtīm, augsti uzvilktu segu un smalku majpuķīšu pušķi nelielā vāzē. viss bija tik miniatūrs, ka vajadzēja vēlreiz pārliecināties, vai tas patiesi tur bija. vai bija iespējami Tavi soļi šajā telpā, vai bija iespējams, ka turpat blakus Tu klusi šņākuļoji, sapņodama par ko man nestāstāmu. domādama. jā, Tev tik bieži patika gulēt un bez iemesla skatīties grieztos tik ilgi, līdz acīs sariesās asaras, un tad Tu pieliecies pie manis un sāki stāstīt ko aplamu, tikko iedomātu. Tu gribēji, lai aplieku rokas Taviem kalsnajiem pleciem, pievelku sev cieši klāt.
gara gara tā dieniņa. tik tiešām nepanesami gara.
iedomāju, ka esam kādās sacīsktēs, kur man no Tevis jāizbēg. sāku skriet, bet Tu tiki līdzi - sarāvos pēkšņās bailēs. ja nu ledus auksta roka pastieptos man ceļā, sagrābtu un turētu. kliedzu. situ cieti savilkto dūri pret galda malu, viebos asās sāpēs. pats uz sevi auroju kā neprātīgs. ja nu Tu panāksi. ja nu nebūšu gana veikls un neizvairīšos no Tava pieskāriena?
ienāca vija. aplika rokas manam kaklam, asi saspieda.
-mans muļķa puika, ko ārdies? vai domā, - tā drīzāk pāries?
vēl nespēju rimties, kaut gan apzinājos - tiku pieturēts. kāds pēc manis savāks šīs mandarīnu miziņas, ko plucināju sīkās drumslās un sviedu uz grīdas. Tev bija te jābūt!
-cik neprātīgs gan esi! eh, puikān! tu kā tāds sīks zeņķis, kurš palaists savā vaļā, trako! ko āksties! reiz panāksi to, kas jāpanāk.
-mani agrāk noķers un nelaidīs.
-tev daba brīva. tak neesi tas, ko varētu sasaistīt.
-bet ir tās - nesaraujamās.
-nekļūsti smieklīgs! tu esi saķēries ar ko tikpat stipru kā pats. tālab baidies zaudēt, tas arī viss.
pamāju. negribēju ar viju ielaisties kādās runās.
viņa mani noskūpstīja uz kakla, atkal un atkal braucīdama delmus. šajā mirklī jutos tik pasargāts. cik ļoti es viņai ticēju. vija nezināja. es viņai nestāstīju. tad viņa arvien biežāk ienāktu pie manis, sāktu gatavot kafiju abiem un akurāti katru sesdienas rītu uzkoptu manu istabu, skaļi rībinādama putekļu sūcēju. viņa iegūtu tik parastus vaibstus. tik līdzīgus Taviem.
-nicinu. saproti, ne lāga ienīstu, ne lāga nolādu. neko, tikai līdz bezspēkam nicinu. kaut to ķertu visi pasaules vēji, posti. ligas.
-tā daļa no tevis.
-tā? tā ir tikai daļa no šīm mandarīnu miziņām. es viņu varu saplucināt sīkāk, es varu nosviest zemē. kas ar to izmainītos?
-tu. pēc ilga klusēšanas viņa tikko dzirdami noteica.
ļāvu, lai viņa mani aizved līdz gultai, iegulda tajā, sasedz divas vai trīs segas un aizejot nošmaukstina gaisu augstu virs manas galvas.
-vija, tu pat nevari iedomāties, cik ļoti es tev ticu. viņa bija tāda pati. vismaz smaržas bija tās pašas. un arvien tāpat sarauca uzacis. bet citādāk viņa bija pilnīgs pretstats. tu nekad nekļūsi veca. tev nekad nebūs bailes no krunciņām. nākamnedēļ, vija, tu nokrāsosi zilus matus un saliksi sarkanas piespraudes pie krūtīm, bet jau nākamajā mirklī ieskriesi, tieši tā, aizelsusies ieskriesi pie manis, saņemsi aiz rokas un vedīsi parādīt kādu uzmācīgu zirnekli, kurš jau stundas trīs vai četras karāsies virs tava galda. tā varētu būt viena no iespējām. citā tu ierastos tāpat vien pasēdēt pie galda, izdzert vīna glāzi, sakārtot salvetes alfabēta kārtībā, noslaucīt drupatas tieši uz grīdas un pagrūzt tās zem ledusskapja vai atkritumu kurvja. vairāk neko. sēdētu līdz rītam. ļautos maniem izdomājumiem par viņu. par Tevi.
visa mana ticība būtu iespēja tevi aizsūtīt pēc cigaretēm. sarkanā vinstona. vairāk nekā cita man no tevis nevajadzēja. varbūt alu. un tu uzticīgi aizietu pēc tā, nodinģētu kādu stundu mana laika, pastāstītu par draugiem. par tiem, kas bija starplaikā starp manu aiziešanu un atnākšanu. uz darbu. tas visbiežāk. vēlāk tu pasāktu ienākt, ik reizes bikli pieklauvējot. un es nosmēķētu visu paciņu, ietīdams telpu kodīgā dūmu mākonī, bet tu tikai savilktu uzacis, apliktu rokas manam kaklam un noteiktu, mans pīpmanīt. un ja šitā bilde sanāktu melnbalta, tā raisītu tādas dīvainas sajūtas. kaut ko no melanholijas. es atkal lietoju vārdus, ko nepazīstu, bet tu pasmaidītu un paziņotu, ka jāceļas pēc trim stundām. iemigtu turpat. pikpaunā. tā bija mana lielākā ticība un tagad man juka, vija, tavs tēls ar Tavu tēlu
šonakt gulēju neparasti mierīgi, tikai reizi pa reizei uztrūkos no tā, ka nespēju nošķirt šos vaibstus. vija!
----
bija jau liela diena.
pirmo rītu pamodos bez dusmām un naida - laikam vakara neprāts vēl nebija pārņēmis, tikai trula sāpe reizi pa reizei izskrēja caur augumu, izkodīja, cik nu prata, un tad uz mirkli nozuda. tā atkal un atkal. droši vien varēju noregulēt laiku pēc tās. paskatījos pulsktenī, kas joprojām turpat pie sienas apputējis stāvēja. vēl varēju pavaļāties. visu šo dienu. apķēru ceļus ar rokām, iesāku raudāt. bez elsām un vaidēšanas - jutu, kā asaras lēni nogulsnējas sejā, tad salien acu kaktiņos un slīcina acis. nespēju pakustēties. šķita, ka lēnām noasiņoju.
iemigu.
----
visu dienu pavadīju kā apātijā. sapratu, ka pats vien esmu pie vainas. neviens darbs, ko iesāku, nevedās. šodien man bija jāpabeidz raksts par to drosmīgo jaunieti, kurš no degošas mājas izvilcis kādu večuku. ja man būtu tāda dūša. varbūt viss būtu citādāk. vēl pāris teikumos vajadzēja pastāstīt par to, ka nākamajos pāris mēnešos pirmās nepieciešamības precēm tik ļoti celsies cena, ka kritīsies vispārējais dzīves līmenis. jāatbild uz dažiem telefona zvaniem. sakiet, ko jūs domājat par mūsu partijas lēmumu parkā celt jaunu lielveikalu? trīs četrus pēc iespējas dažādākus cilvēkus - jūsu vidējie ienākumi mēnesī, jūsu izglītība, vecums. sēdēju sagumis pār galdu un virpināju pirkstos pildspalvu. kādus mēnešus piecus vai sešus biju no tās atsacījies, nu atkal sevi radināju pie neregulārās formas un neizlasāmajiem burtiem. ļāvos.
mēs parasti tā sēdējām un rakstījām viens otram muļķīgas zīmītes.
nevarēju sagaidīt pusdienu. iztēlojos, kā es nosēstos līdzās kristīnei un strēbju kafiju īsiem, asiem malkiem, baidīdamies apdedzināties un tajā pašā laikā nervozi vērodams, vai kāds nav atnācis, vai kāds nešmakstina ēdot, vai kāds steigā nerij nesakošļājis. šī bija mana vienīgā izprieca. kristīne parasti paēda pirmā un mani tincināja uz ātrāku došanos pie darba. viņa bija tik bezpersoniska, ka visticamāk, aiz gara laika to biju izdomājis.
----
nemanīju, kā biju izdzēris visu kafiju. slinki piecēlos un apjautājos, vai kāds tuvākajā laikā neaizies un nenopirks vietā jaunu paciņu, bet nesaņēmu pat neapmierinošu ņurdēšanu par iztraucēšanu. pa roku galam pabeidzu iesākto teikumu ar divdabi. darīdams. pārlasīju - radās pacilājoša sajūta. it kā es būtu uzcēlis milzīgu pilsētu, izkrāsojis katru grīdu, pielīmējis tapetes pie visām sienām, nobalsinājis visus iespējamos grieztus un tagad palūgtu piecu minūšu pārtraukumu, lai izsmēķētu šo cigareti. pasvārstīju plaukstās tukšo, auksto krūzi. nekā laba. pāris brūngani pilieni, kas pazibēja, pazvāļojās un tad norima. mana piecminūte beidzās. uzvilku cimdus, atrotīju atpakaļ kombinezona piedurknes un devos turpināt krāsot, līmēt, balsināt un mainīt santehniku un elektrovadus. centos pagūt visu.
-es uz pāris minūtēm.
lejā man piedāvāja visstiprāko kafiju. saldu, karstu virumu, ko te ienāca dzert visi apkaimes strādnieki, mākleri, studenti. atvainojos un atkārtoti izstāstīju visiem zināmo - man, lūdzu, aukstu, no liela iezaļgana termosa un ceturtdaļu barankas. māte pie tādas pieradināja. jā. varētu būt, ka tūdaļ viņa ienāks un teiks, mīļo puisēn, braucam. uz nedēļu. varbūt uz mēnesi. un kafija no termosa ar sūci. ar siltuma sūci. un pretīgu, aukstu kafiju, kurā neviena cukura graudiņa.
atjēdzos sēžot pie galda un neskaitamas reizes pārlasot iepriekš uzrakstīto teikumu. divdabis pašās beigās. tas man nepatika. nu nebija man raksturīgas šādas patosa lēkmes. lai arī cilvēks labs. lai arī visādi runāja.
apdedzināju mēli, bet šobrīd tas nešķita būtiski. darīdams. domādams. dzīvodams. vienalga, tas vedināja uz neīstumu. par visu vairāk es neieredzēju fetišu.
----
bija jāiet mājās. vismaz citi satraukti sāka čalot, vērodami, kā laukā aumaļām ielas pildās ar ļaudīm lietussargos, salīkdami negantās vēja brāzmās, kas pagriezās ap stūriem. gandrīz kā pie jūras. pie sevis nodomāju. atpūtnieku pārbāzts balts liedaga strēlītis, kur koki beidzot izlūgušies vētru. mežs izvadējis, jūra izkrākusi un cilvēki nu skrien viens pār otru, bāzdami uz galvas un kailajām miesām kāda aizsega. tā kā vistu bars. joprojām man priekšā uz lapas dirnēja divdabis. pat šeit viņš smēja tiem visiem sejās. lai tā sestdiena vai svētdiena. tik maziem, neizteiksmīgiem burtiem, tik ironisks.
palika kluss. darīdams. domādams. dzīvodams. vajadzēja mainīt izteiksmi. tā vienkārši. tad labāk saprotams.
izdzēru krietnu malku un apsēdos citādi. kājas tirpa. Tu varēji būt šāds aprauts teikums. ha! cik viegliņām ienākusi, pieglaudusi galvu plecam un uzmanīgi vēro, kā es velku sīkos burtiņus, tos mēmi lasot līdzi. mans izbīlis.
----
eju mājās. ir pārstājis līt un es apzinos, ka rīt, nākot atpakaļ, būs norimušas sīkās tērcītes, kas tekalē, meklēdamas kanalizācijas caurules un sīkos ierobiņus ietvēs. paklūpu, bet palieku nenokritis. kurpēs dzied iesmeltais ūdens. laikam vēls, jo neviena cita neredzu.
----
kā atnācu, neatceros. tāpat. pustukšas ielas. iespējams, rudens. ļoti iespējams, ņemot vērā nokrišņu daudzumu un nemitīgās barometra svārstības. ņemot vērā daudzos vilnas džemperus. šajā pusdienu starpbrīdī uz mirkli iztēlojos sevi tādā ģērbtu. nomainīt šo kaklasaiti pret augstu apkakli. melnā vai pelēkā krāsā. nē. droši vien tur tiktu iepīts kāds vienmuļš, nesteidzīgs raksts. tādā varētu būt dziļas kabatas, kurās sabāzt rokas un kādu brīdi tāpat sēdēt.
pašreiz sēdēju pie tā paša vakardien atstātā teikuma. tas divdabis galā nederēja. viņam piemita tāda dīvaina riebumu izraisoša īpašība. gluži kā padsmitgadnieču rakstītajās dienasgrāmatās. patoss, skumjas, degsme, netīksme, skaudība, naivums. viss vienkopus, tikai ar to izņēmu, ka man vairs nebija tās pirmreizējās, vairākkārt nepārbaudītās atklāšanas dabas.
nodevu vairākus rakstus, bet pie šī atgriezos jau kuro dienu. nebiju ticis tālāk par to nolādēto teikumu ar divdabi beigās. varbūt jāpamaina pieturzīme. punkts. beidzās ar patosu. tiešām lieliski. skuķēni priecātos un mazi puikas, kas tikko lauzās valodā. nē, ja ieliktu izsaukuma zīmi, vajadzētu turpināt. vismaz vienu vai divus teikumus, kas paskaidrotu. jautājuma zīmi? ieņēmu lielu malku un ilgi valstīju to pa muti. jautājuma zīme. varbūt iederētos. bet tādā gadījumā tas liktu apšaubīt. neticēs. noriju. saviebos no sājās garšas. neticēs gan.
turpināju strēbt kafiju. apcerēju, ka sēžu līdzās kristīnei un uzmanīgi ieklausos viņas košajās, pilnīgajās lūpās. kaut ko par pasaules galu. un lieliem lieliem sapņiem. viņa bija fantasts. no tiesas. liela sapņotāja. rāpusies kādos tur ne latvijas kalnos, izceļojusies puspasaules. tagad dīdījās tepat divu trīs roku attālumā un pusčukstus stāstīja, kā tad tas viss toreiz bijis. ar tādu kā drūmumu un pelēcību. viņa zināja savus trīs bērnus un vīru holēriķi. viņa lieliem malkiem dzēra rumu, katru reizi noskurinādamās.
----
pildīju zviedru mīklu par sēnēm. no kuras iestājas vispārēja ķermeņa paralīze. nosaukums latīņu burtiem. tālāk. sēne, kuru bieži izmanto medicīnā pret audzējiem. tautas medicīnā. es zināju tikai sviesta bekas, mušmires, bērzlapes un vilnīšus. tos vecāmāte man lika lasīt. sārtus un spurainām maliņām. tagad es varētu aprēķināt, cik lielu laukumu aizņem to cepurītes. bet to neprasīja.
domādams. darīdams. dzīvodams. nepareiza darbības vārda forma. nepareizi izvēlēts darbības vārds. dams. dams. dams. tāds ass un paģērošs ritms. satrūkos. jāiet mājās. biju palicis viens. atstāšu līdz rītam. ielikšu punktu. tā, oficiāli, ar visu sākumu un beigām. nav slikti. uzliku vārīties ūdeni, brīnīdamies kā izkaltušajā krūzē vispār izdodas sasildīt to litru vai divus, cik nu kuro reizi ielej. nostāvēju pie automāta, vērodams, kā lēnām paceļas burbuļi un sašķīst pret trauka sieniņām.
----
jau agrā pēcpusdienā ir krēsla. pilsēta guļ. šur tur pa lampai logā vai neaizvērtiem bieziem aizkariem. līst. joprojām vai atkal. nevaru izšķirties. uzmanīgi raugos zem kājām. tad nu laikam gan rudens. nosaku pie sevis un neatļautā vietā pāreju ielu. lai tagad mani nošauj kā likumpārkāpēju.
slinki nospiežu rokturi un tāpat, nenoģērbies, ielienu gultā. man līdz sešiem jānoguļ.
----
šodien oficiāli tika aizliegts smēķēt desmit metrus no sabiedriskām ēkām. vija tam par godu man uzdāvināja mazu tabakdozi un dārgas cigaretes.
-ceru, ka nenobīsies no tiem sodiem. varot pat ielikt cietumā.
šodien normatīvie dokumenti tika atvērti arī šeit, bet neviens nevarēja aizliegt man puskailam uzlīst uz trešā stāva palodzes un izsmēķēt trīs vai četras cigaretes. tikko sāka salt pēdas, tizli nolēcu no palodzes un apsēdos pie galda, saņēmu pildspalvu un pieskribināju tos nedaudzos teikumus, kādos centos loģiski definēt savu domu. tas bija neapstrīdami. nelauzīju galvu par pieturzīmēm, saprazdams, ka man nebūs gana daudz spēka iespaidot to pielietojumus. punkts.
-punkts. gan jau korektore tiks galā.
gulēt aizgāju īsi pirms astoņiem. vistu laiks. kādreiz sevi būtu nicinājis, bet šodien nevarēju pavilkt kājas. neatceros, kā atnācu mājās, bet tāpat arī iekritu gultā, pat nepūlēdamies pārvilkt segu pār galvu. iemigu, cenzdamies saskatīt pulksteņa rādītājus. varēja būt uz astoņiem. un aizmigu.
----
visu dienu slepus dzēru degvīnu.
sēdēju uz pelēka soliņa, nopircis nenosakāmas krāsas neļķes. šodien iedomājos, ka Tu varētu tā pavisam netīši šeit noiet garām un pamanīt mani dirnam un kodām apakšlūpu.
biju uzvilcis biezos cimdus, kurus Tu man vēl pērnajā ziemā uzdāvināji, aplicis Tevis aizmirsto šalli, tomēr neganti sala, kaut gan varēja būt pat plus grādi. tā tāda fizioloģiska nelabuma sajūta.
aizsmēķēju.
----
jau bija krietni pāri pusnaktij, kad pārrados. nokritu turpat gaitenī pie vijas āra apaviem un mēteļiem. tātad viņa bija mājās. viņa bija īsta. varbūt vajadzēja ieiet sasveicināties, bet viņa droši vien gulēja. tāpat aizmigu.
----
pamodos ar sāpošu galvu un greiziem locekļiem. vija arī tikko bija uzcēlusies un izbrīnīta pārrāpās man pāri, lai tiktu uz vannas istabu. viņa saprata. pamāja. turpat sēdēju un smēķēju.
-neatnāca. vija nodudināja, pavērusi durvis un atklādama sava auguma baltumu.
-neatnāca. tā vairāk izklausījās pēc atbalss un es paliku ieplestām lūpām, nespēdams noķert cigareti.
-gaidīji?
-mazlietiņ.
vija triumfēja - pabāza galvu pa durvju spraugu un papliķēja man pa plecu, tad izņēma cigareti no pirkstiem, izbārstīdama pelnus virs izdilušā paklāja. vairāk viņa nebilda ne vārda un es pateicīgs uzsvempos kājās un iegāju virtuvē. ar skatu uz kaimiņmāju logiem. ar skatu uz trešo, ceturto, piekto un sesto stāvu logiem.
uzliku vārīties tējkannu. joprojām rokās bija cimdi.
atceries, ar kādu rūpību tos izvēlējies, kā ietini čaukstošajā, raibajā papīrā un tad netīši atstāji uz gultas malas ar nelielu dzeltenīgu lapiņu. novēlēji siltu ziemu. sen.
----
pāris stundas nejaudāju pat pacelt plakstus. slinki vēroju, kā vija, ietinusies vienā palagā, staigāja šurpu turpu, arvien atrazdama kādu sīkumu, lai vieglītiņām man piebikstītu un pasprauktos garām. viņa uzcepšot pāris olas. esot jāpaēd. viņa nomazgāšot traukus. kāda nekārtība! viņai noteikti vajagot sviestu, citādāk būšot negaršīgi. esot jāapmaisa.
sēdēju neizkustējies.
viņa attupās man līdzās, cieti saspieda delmu un izbrīnīta ievēroja maināmies manus vaibstus.
-ēd!
saliku rokas uz viņas kailajām un siltajām plaukstām un piespiedos mitrajiem matiem. vija smaržoja pēc citrusaugļiem.
-gluži kā reklāmā!
-mmm.
-tu būtu izcila šampūna modele. ar tik krāšņiem matiem.
saņēmu viņas cirtas virs pakauša. viņas vaigi bija sasārkuši un nāsis nedaudz ieplestas vēl no nesenās rosīšanās. lūpas pavērtas.
-vai tevi pārtraucu?
----
pamodos no smaga bezsapņu miega, bet visu ķermeni caururba trauksme. reiba galva. uz galdiņa stāvēja maizes rieciens, alumīnija krūzīte un maza, dzeltena zīmīte.
vija prasīja nopirkt pienu. šovakar viņa aizkavēšoties un man esot jābūt tik labam un jāaiziet pēc piena. naudu vēlāk atdošot.
savilkos vairākām kārtām un nostājos pie spoguļa. izģindušais stāvs atgādināja manekenu, kuru tūdaļ kāds jauns veikala strādnieks izņems no skatloga, lai tajā ievietotu identisku. man bija iespējama nomaiņa. vismaz tā.
pacēlu turpat nomestos, salauzītos ziedus un aizgāju. uz to pašu soliņu.
----
man nebija noteiktas domas. iet. iet. iet. tik ilgi, līdz vairs nesapratīšu, kur atrodos. šāds iešanas sapnis mani sezonionāli pārņēma jau kādu piekto vai sesto rudeni. tieši tā, rudeni, jo vasarās mani nogurdināja tā steiga un saules apmātība, kad sievietes, ģērbušās uzkrītoši niecīgos apģērbos, klīda pa ielām, arīdzan nezinādamas, vai drīkst doties tālāk. ārpus pelēkā mūra, ārpus šīs uzspēlētās steigas. viņām piezvanīja un jau pēc pāris stundām viņas gurdeni uzsmaidīja aiz letes, aiz slimnīcas reģistrācijas galda, aiz saldējuma kioska brūnajām sienām. pavasarī mani mocīja augšana un steigšanās pēc pumpuriem un apsaldētiem locekļiem. ziemā? nu kur var aiziet ziemā?
šodien pirmo reizi biju ticis tik tālu. gāju gar mājām ar numuriem un nikniem suņiem. aiz šiem žogiem bija citas, izdomātās dzīves un likteņi. viens pats būdams, neuzdrošinājos apstāties un iztēloties kādu no tiem. varbūt tālab domas jaucās, steidzināja mani. nepazinu šo rajonu. gaišas, augstas vienstāva ēkas ar koka sētām apkārt un smejošiem bērniem. gāju tālāk.
biju pārsteigts, kā tik nebūtiskas lietas mani pārņēmušas, bet nebija nekā cita. ne dusmu, ne naida. tikai iešana iešanas pēc. balsī ar sevi sarunājos, bet ar laiku atskārtu, ka tie ir vieni un tie paši vārdi, viena un tā pati situācija – sev aizstāvējos par Tevis gaidīšanu, par to, kā apsēdos, pārliku kāju pār kāju. atkal un atkal.
Tu tagad parādītos no tuneļa, ietu lēni, pētīdama apkārt stāvošos. tik sen te nebija būts, domātu, nevērīgi meklēdama mani starp tiem. neizteiksmīgi pamātu kādam nejaušam paziņam un pagrieztos pret mani, neticēdama, ka es tik tiešām tur sēžu. es pieceltos, pieietu Tev klāt, noskūpstītu uz labā vaiga. tad Tu viegli pašķiebtu galvu un es uzdrošinātos pieliekties arī kreisajam. Tu kautri pasmaidītu un vainīgi apjautātos, cik ilgi es jau gaidu. atbildētu, ka tas viss ir gana acumirklīgi, lai atkārtotu vēlreiz. Tu ieķiķinātos un valšķīgi pagrieztos uz papēža, grasīdamās tūdaļ aiziet, pakļaujot mani atkārtotai mocībai. es piesteigtos Tev klāt, ieķertos elkonī un mēs ietu atpakaļ to ceļu, ko Tu atnāci. mēs runātu par niekiem. par kaimiņiem. par paziņām. par darbu. par neskaitāmiem sīkumiem. visu. visu. visu.
iztēlojos Tevi šajā mirklī, skopi savilktām lūpām. Tu censtos izskatīties pēc iespējas mazāka, bet es cīnītos ar nepārvaramu vēlmi Tevi noskūpstīt. pēc tam Tu zinīgi ieliktu roku manā plaukstā un sāktos jauna odiseja. homērs savilktu baltās, biezās uzacis, aklajām acīm reizi pa reizei pavērdamies mums virs galvām, pajautātu, kur šobrīd atrodamies un tad pēkšņi mēs tiktu ierauti baigā, fantastiskā ceļojumā. ar mūžīgo tikšanos galā. ar manu drosmi un spēku. ar Tavu pakļāvību un trauslumu. kā porcelāna vāze, kā vissmalkākais zelta piekariņš pie manām krūtīm. mēs pārrakstītu šo stāstu. es uzvarētu katrā kaujā, ko iesāktu. duelī? lai iet! es būtu varonis, pārdrošnieks un katru reizi Tu mani svētītu savu pirkstu pieskārieniem.
it kā akla būtu, Tu mani pārskatītu rokām.
tā arvien.
nespēju rimties.
----
lija. jutu, kā asas lāses iegraužas plecos. seju ik pa brīdim kapāja sīkas vēja brāzmas.
nometos ceļos un rāpoju. man vajadzēja tikt laukā no kaimiņmājas logiem un Taviem noteikumiem. no tās pašas kaimiņmājas hiacintēm un plaucinātām tulpēm uz palodzēm.
rāpoju.
jutu, kā ūdens smeļas aiz piedurknēm, bet tas man lieti derēja par tādu kā katalizatoru. bija jāiet. jātiek tālāk. vēl un vēl. šeit neiezīmējās nesasniedzamais horizonts, nebija izplatījušās melīgas teiksmas un leģendas par šādām tādām laimes zemēm un karagājieniem. nebija to melu. te bija vienādas mājas. karkasbūves, kurām katrs centās iedvest savus vaibstus. visur, lai kur es pagriezos. lai kur es paskatījos. cik vēlu šāda apziņa mani bija pārņēmusi. kā mazs bērns priecājos. biju atklājis savu lielo noslēpumu un baidījos, ka arī tas man ir tikai iemācīts. un tagad es to tikai atminējos.
----
šoreiz es tikko jaudāju pasniegt slēdzeni. vija bija mājās. es nometos viņas priekšā ceļos, sakampu kājas un sāku tās skūpstīt.
-paldies, paldies, paldies, mīļā vija, ka tu šovakar biji mājās. paldies, ka neizgāji pēc maizes. vai piena. vai kā cita. paldies, vija.
viņa man atļāva zemoties, tad stingri sagrāba aiz skausta un vilkšus ievilka priekšnamā.
----
man bija saplēstas bikses un asiņojošas plaukstas. pirmo reizi viņa man pārliecās, lai novilktu slapjo mēteli. svīteri. kreklu.
vija mani ieveda virtuvē, nosēdināja pie galda un salika manas rokas uz tā.
-rāpoju.
-to es redzu.
man nepatika viņas tonis. ļoti zinīgs.
-biju tik ļoti piekusis, ka nejaudāju pavilkt kājas, tāpēc nometos rāpus. man vajadzēja tik prom, bet paskat, kur atkal esmu iekūlies.
šoreiz viņa neatbildēja, tikai gudri rosījās ap zāļu kastīti, izvilkdama saiti un vairākas vienādas pudelītes.
sarāvos sāpēs. tad tomēr locekļi nebija gājuši bojā līdz ar mani.
vija tik stingri saspieda mana plaukstas, ka iekliedzos.
-rāpoju un manī nebija nekādu domu. tagad arī tukšs te sēžu - bez jelkādām sajūtām. bez kā. es varētu būt izgriezts no papīra un nolikts par ēnu.
-vai.
vija maniem pleciem aplika palagu un krūzītē iebēra trīs tējkarotes cukura.
tikko dzirdami pateicos.
iemigu turpat pie galda. pēdējais, ko atceros, bija vijas balss, viņai stāstot par kādu jocīgu atgadījumu darbavietā.
----
aprīļa sākums. pirmā diena, kopš apzinājos sevi šajā pilsētā. pēkšņi mani pameta visas sajūtas un es stāvēju ielas vidū, plaši vaļā acīm un lielu lielu grūtumu. pirmā reize, kopš sevi apzinājos kā pilnīgi svešu šai vietai. visam. luksoforiem, īsziņām uz tramvaja vai trolejbusa pieturvietām, ar astoņdesmitgadīgu večiņu fonā un sīku huligānu, kurš savu grafiti nekaunīgi precīzi un korekti vilka uz cirka mājas sienas. te bija visa iesākums. es nebūšu nedz pārsteidzies, pieņemdams šādu apzīmējumu, nedz kā maldījies. šeit bija sākums trīspadsmitajai, četrpadsmitajai, piecpadsmitajai, sešpadsmitajai. pasmīnēju pie sevis. ja ielas būtu numurētas, šeit būtu sākums četrām no tā. tieši šajā vietā, kur es stāvēju, un nedaudz tālāk bija vēl un vēl. uz kuru pusi kārojās, uz to izgāja tramvajs, trolejbuss.
vija bērziņa pārgāja pār ielu tik tuvu man klāt, ka es uz mirkli zaudēju sajēgu, apreibdams no viņas kairinošajām maijpuķīšu smaržām. viņa pielieca galvu, pastiepās pirkstagalos un sūtīja man gaisa skūpstu. šajā vietā katru rītu mēs izšķīrāmies. kā tas nācās, kā ne, bet te mēs bijām ieraduši atvadīties. šajā lielajā burzmā, katru reizi sagaidīdami luksofora atļauju iet. viņa arvien izšmauca pa priekšu un apstājās, mani nopētīja un nosūtīja kādu īsu žestu ziņu un aizgāja, apzinīgi klidzinādama savus sīkos, asi iedobtos zābaku papēdīšus.
šajā mirklī, kad vija soļoja man garām, tikko manīdama manu pēkšņo apstāšanos, centos izzīlēt, kāpēc viņa katru rītu iziet kopā ar mani. kāpēc viņa katru vakaru tik apzinīgi pārrodas. viņai šeit ir tuvāk uz darbu. es noliecu labās rokas pirkstu. viņai tiešām te bija tuvāk uz to māju ar pieciem vai sešiem pērn uzbūvētajiem papildstāviem un viņas sīko birojiņu pašā augšā ar skatu uz pēdējiem celtajiem debeskrāpjiem vai citiem lieliskiem urbāna eksemplāriem.
saviebos skaudrā apjēgā. pēc tam viņa pa merķeļa ielu, garām vecam un kurlam muzikantam, kurš strinkšķina trīs stīgu ģitāru un ačgārni mēģina nodziedāt zināmākās paula dziesmas, tad garām kafejnīcai, kurā mēs ieturamies sestdienu vakaros, meklēdami glābiņu no pārpildītajiem krodziņiem. tad pāri ielai. sadzīves preču veikals. ķīmiskā tīrītava. ienīdu šo ielu. līdz kaulam zināju tās patiesības un šobrīd uzdrīkstējos ienīst. viens nulle manā labā. atliecu otras rokas rādītāju. vija man katru vakaru gatavoja kādu aizdaru. tas bija vairāk kā apsveicami. varbūt jāatliec divi pirksti par viņas uzcītību un spēku? nē! šoreiz paliksim tāpat. tagad varbūt vēl kas. nekā nebija. par šo dzīvokli tev nebija jāmaksā, vija! tu to izmantoji labāk kā es. jā, reizēm atnāca apakšējā stāva kaimiņi, palūdza, lai sakārtojam savu santehnikas sistēmu, kas reizi pa reizei sagādāja viņiem galvasāpes. vēl? centos izdomāt, bet tas kaut kā nevedās.
vijai bija tikai vārds, ierašanās dati un adrese. mana adrese.
pagriezos uz iešanu atpakaļ. viņa aizgāja, iemesdama kurlā spēlmaņa cepurē sīknaudu. šorīt no rīta pirms iziešanas viņa to salasīja plaukstā.
----
sēdēju vilcienā un, patiesi noguris, aizvēru acis, atspiezdams galvu pret trīsuļojošo stiklu.
----
nekas nebija mainījies. autobusa šoferis mani nepazina, bet ieraduma pēc apstājās vairākus simtus metru pirms paredzētās vietas. mazā vienstāva ēka bija vēl vairāk iegūlusi zemē. pie tās stāvēja panīcis zirģelis, gremodams kādu ēdmaņu, tālāk atradās vairāki jaunākie auto modeļi ar vietējo zeņķu ievilktām atšķirības zīmēm to sānos. brūni krāsots ziņojuma dēlis, uz kura apdriskāts paziņojums vēstīja, ka šosvētdien baznīcā būs dievkalpojums, aicinot ierasties visus pagasta iedzīvotājus. ja kancelē kāpa vecais streiškānu papus, tad to noteikti nedrīkstēja laist garām, jo viņš sprediķī arvien iemanījās iepīt visas jaunākās pagasta tenkas, apvārdot vecās sievas, kas vismaz reizes trīs nedēļā satikās un pārrunāja visu jaunāko un svarīgāko. jā, jurkas dēļ vien bija vērts iet, viņš bija arī tas, kurš man deva iesvēti.
tādas nezāles kā tu, puikān, viņš man teica, kad pēdējo reizi tikāmies, neiznīkst. to iegaumē. kā vissvarīgāko nes sev līdzi, atmini. lai Dievs ko nu kuram būtu teicis, lai kā apgājies, tu arvien atceries, ka esi nezāle un tā arī izturies. audz tur, kur tevi izmet, dzen kuplu un plašu sakni, izstīdzi, ja vajaga tikt pie saules gaismas, salapo, lai prieks skatīties. pēc dievkalpojuma mēs abi atnācām uz šo pašu veikalu, nopirkām vairākas pudeles alus un tās arī izdzērām, sēdot viņa vienistabas dzīvoklī, ar skatu uz daugavas ieloku un kuplu ceriņa krūmu pasētē.
-zini, ja man nebūtu tā nolādētā krūma, es te sajuktu prātā.
----
cik sen te nebiju bijis! tas nebija sentiments, tikai biklums, ieraugot savā priekšā kādreiz tik iemīļotās skrejas un paslēpju vietas. mani pārņēma dīvaina atsvešinātības sajūta. tagad es ielauzos nu jau man svešā, neierastā vidē. šeit vairs nedrīkstēju ko ieteikt. manas tiesības bija tikai vērot.
-kā viesis. tik tiešām, kā vēls, nomaldījies ciemiņš, ienākšu pasērst, atminēties vecos labos laikus un tad atkal pie vijas, pie viņas veikalā zagtajiem nieciņiem. pie pārceptajiem kartupeļiem un lielu lielu kefīra krūzi, ko strēbsim par abiem, ekonomējot mazgāšanas līdzekļus. vai mēs nebijām nelgas, vija?
----
iegāju veikalā nopirkt cigarešu paciņu. precēm lieki nepārbāztajā telpā atradās pārdevēja ar nogurušiem vaibstiem un vairāki vīrieši, kuri centās izdiņģēt simts gramus uz iestādes vadītājas rēķina.
-es izmaksāju! uzsaucu un patikā noskatījos, kā viņi ar savām vienreiz lietojamajām glāzītēm nostājās rindā.
te bija arī mikus. salīcis, bārdas apaudzis, ar elkoņiem izgrūstīdams citus. mikus! mans kaimiņu mikus. nē, viņam es neko neteicu, tikai biju tik pārsteigts, ka kādu sekundes ceturtdaļu nostāvēju izbrīnā pavērtu muti. tas nu gan bija! mikus tagad mangoja alkoholu. necēlu galvu.
----
durvis bija vaļā. klusi piebungāju rūtij, pagaidīju. atbildes nebija. piebungāju vēlreiz, tad saņēmos un pavēru durvis. asa dvinga tūdaļ iecirtās degunā. vai Tu šeit vēl biji?
-vai Tu vēl esi šeit?
nebija atbildes, tāpēc uzmanīgi pārkāpu pār slieksni un ienācu priekšistabā.
-he-hei!
sāku šaubīties, vai esmu atnācis pareizi. tā. septiņi vai astoņi gadi, kopš pēdējo reizi te biju, bet Tu neko nebiji teikusi.
piebungāju stiprāk un pēc pavisam īsa mirkļa Tu nostājies manā priekšā, ģērbusies netīrā, gaišā džemperī ar augstu apkakli un platās, rūtotās biksēs.
-ā, tas esi tu? negaidīju, negaidīju!
nepaguvu dot sveicienu, kad Tu, pagriezusies uz papēža, devies atpakaļ.
nekautrēdamies tev sekoju. ievēroju nekārtīgi zemē samestās grāmatas un dažādus pierakstus, drēbes gabalus. uz virtuves galda stāvēja jauns, jaudīgs dators un pusizdzerta vīna pudele. Tu smagi apsēdies krēslā, stingri kreisajā rokā saņēmi pudeli un, galvu nepacēlusi, to pieliki pie lūpām. apsēdos Tev iepretim. tik daudz bija, ko teikt, bet neuzdrīkstējos.
----
Tu man biji kļuvusi sveša. seja, rokas, apģērbs. viss.
-es padevos. paskat, cik tagad man viegli un labi! padevos! Tu atkārtoji. man nebija sagatavota aizstāvības runa. ko es varēju teikt?
-zini, ar katru gadu es palieku arvien vecāka. man jau četrdesmit četri. puse dzīves nodzīvota. vairāk. daudz vairāk, jo es šaubos, vai novilkšu līdz septiņdesmit. līdz sešdesmit. pusdzīves vairs nav. neko ar to nevar pasākt!
iedzēri lielu malku un ilgi to vaļāji pa muti, nespēdama izšķirties - norīt vai atstāt.
-tagad ir vieglāk. noteici, noliki pudeli uz galda un pagriezies pret iesākto darbu.
sēdēju nostāk un vēroju šo augumu. sievieti, kuru es iemīlēju bez nekādiem nosacījumiem. šī, vija, bija tā, kuras priekšā es būtu gatavs mesties uz viena ceļa, solīdams mūžīgu mīlestību, gādību, rūpes. šī bija tā, kura man nekad nepiederēs. pirmo reizi tu apzinājies, ka topi vecāka. viņa bija padevusies. Tu tā arī sēdēji pie datora, ietinusies tajā pašā gaiši pelēkajā džemperī un gaidīji mani pārrodamies, lai pateiktu, ka vairs nav spēka. Tu vairs neuzdrošināsies.
----
vija sēdēja savā istabā, ģērbusies platā, raibā naktskreklā, izlaidusi garos matus. viņa bija tik bāla šajā klusinātajā apgaismojumā. vijai droši vien piestāvētu viduslaiku pilis ar lielajām, tumšajām telpām, garajiem gaiteņiem, plašajām hallēm un nebeidzamām viesībām. vija, tu būtu tik daudzu pielūgta, ka es nokaunētos par savu iedrošināšanos.
-vija? viņa pacēla galvu un veltīja man īsu skatienu.
-ja?
-es metos ceļos tavā priekšā.
---- (vija)
-mana pirmā apmātības nakts. biju nosolījusies iztikt bez tiem māņu vārdiem, bez liekuļošanas pati sev, jo gana to darīja citi, bet šajā acumirklī neatradu tam spēku. tiku ierauta virpulī, kura vienīgais glābiņš bija ļaušanās.
viņa pagriezās pret mani.
-sēdēju pie atvērtā loga. šķita, ka vīns glāzē ir sarūdzis un tu ienāc tikai tālab, ka esi ko aizmirsis. piedāvā man uzsmēķēt. pienākuma pēc neatsaku. ilgi meklēju pēc pareizās cigaretes. tu garlaikoti noskati manu plaukstu izliekumu. pasmaidu-paliecos-paklanos-aizdedzu-nopūšos, bet tu nemani. tik vēls jau. nosaki, apsēdies pretim un saņem manas pēdas. zinu, ka tūdaļ tās noskūpstīsi. es gribētu, lai tu to izdari. nezin kāpēc mani pārņēma šāda sajūta, bet jutos tiesīga to pieprasīt. to arī pasaku un pagaidu, iekams tu izņem cigareti no mutes un pieliecies manām lūpām.
-noskūpstīt tavas pēdas? atjautā kā neprātīgs.
pamāju. pirmo reizi apzinos savu spēku. pamāju, viegli pieliecu galvu uz labo pusi un pieceļos. tu joprojām paliec sēdus - šoreiz šķieti kā lūdzējs.
-man nepatīk dramatika!
-tā nav dramatika. es nevienu nenogalēju. es nevienu neuzrauju karātavās.
-tāpat tu nevienam nedāvā brīvību. tu nevienu neiežēlini.
-ar ko? ar sevi? jā, es neiežēlinu, jā es neesmu dāvājusi brīvību. es pat neesmu dāvājusi dzīvību, bet man šajā mirklī ir lielāka nozīme kā tev.
-kā?
-manā būtnē! manā spēkā! es neatkārtoju kāda teiktos vārdus, es nepaļaujos uz citu spriedumiem. es pati izvēlos, es pati esmu gana stipra.
-lai būtu vāja.
-jā, lai būtu vāja. paldies tev, ka šo pateici. es patiešām biju tik stipra, lai būtu vāja. lai būtu puse no tavas puses, lai būtu simtdaļa no citu veseluma. un šajā mirklī, tajā pirms kādas minūtes es biju vairāk kā tu. tādēļ ļauju noskūpstīt savas kājas. tu paliec izbrīnīts.
-lai es būtu vāja? zini, cik daudz drosmes man vajaga. spēka? tas ir gluži tāpat kā cīnīties briesmīgā kaujā. ar neskaitāmiem mirušiem. ar uzvarām un lauru vainagiem. ar visu to, kam tu noteikti neesi pievērsis uzmanību. ar maniem tūkstošiem, ar maniem miljoniem, kuru priekšā es nedrīsktu palikt vāja. viņiem, zini, ir sava taisnība. es arvien esmu nožēlojusi tos vājos, kas padodas, kas neriskē, kas nav gana drosmīgi, lai izaicinātu, bet zinu, ka man pietiktu dūšas būt nedrosmīgai, ka man pietiktu dūšas. tieši tā, pietiktu dūšas būt tādai, par kuru kaunētos visi. tu būtu pirmais, kurš no manis novērstos.
-tās ir aplamības, ko tu šobrīd runā!
-aplamības tās bija tajā brīdī, kad es par tām iedomājos. aplamības tās bija tad, kad tu savu domu neizteici skaļi, bet tagad man ir lielā vara būt pārākai. visādā ziņā. nebaidies, es nelikšu tev skūpstīt kājas, es tevi nepiesavināšos, pat šo vīnu es labprātāk esmu ar mieru izdzert viena, bet man vajag kādu, kuram pateikt, ka, lūk, šajā acumirklī man vajag to stiprumu. ka šajā mirklī es esmu uzvarējusi. ka šajā acumirklī es esmu pārāka par tevi. kurš gan cits pienāks pie tevis un to pateiks?
-es zināju, cik niecīgs tu biji. tas nebija nedz apvainojums, nedz nosodījums. es zināju, cik niecīga biju es. pašā sākumā, kad iepazināmies. kad es pieļāvu kādas mistiskas būtnes eksistenci. tās kājas tu droši vien skūpstīji arī bez prasīšanas. un iemeslu te nevarēja atrast nekādi. nebija. es biju lepna uz sevi. tev nebija iemesla tās otras priekšā zemoties, bet tu kriti ceļos ikreiz, kad izrunāju viņas vārdu. tagad es tā vairos.
-vai tālab tu šeit sēdi, lai man nez ko atgādinātu?
-nē, es sēžu tālab, ka tu ienāci. lai tevi saņemtu tik stingri savās plaukstās, ka tu apreibsi. tālab, ka citādi nevar. tāpēc es te sēžu.
sākās iežēle. mana iežēle pret sevi. tā man visvairāk rieba, bet tu tai tik ļoti pakļāvies, ka es neuzdrīsktējos neticēt.
-vai zini, kādreiz, kad abi būsim veci, es pie tevis atnākšu un atgādināšu šīs bezmiega naktis, kuras mēs pavadījām ilgās sarunās, apspriezdami visu, tikai ne to, kas kremta visvairāk.
iemetu cigaretes izdeguli pustukšajā kafijas krūzē.
-iešu gulēt.
viss. šajā vietā es pielieku punktu. vai vismaz daudzpukti. viss. tālāk par to tu netiksti ielaists. lai kāda būtu tava argumentācija, lai cik bieži un degsmīgi arī tu mani neiegūtu. tālāk netiksi. es biju apmierināta. pirmo reizi biju uzvarējusi.
pēc tam es katru vakaru sēdēju pie galda, smēķēju un lasīju vecajā drukā Stenderu. man piestāvēja. jā, es gaidīju, kad tu ienāksi un tāpat vien apsēdīsies man pretim, lai uzklausītu. tik vien. zini, reizēm es biju bagāta, tikai dzirdot tavu kluso šņākuļošanu sev līdzās.
(15.05.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2446
Kopā:6420703
|
| |
| |
|
Autori
