|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | kaķis | Autors - Eižens Robērs
| | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
jau pieci gadi, kopš kaķis man uzticīgi soli solī staigājis. pieci gadi? laikam jau daudz. vajadzēja atrast sevī ticību šiem gadiem. palūkojos spogulī. melnas, dziļas acis, izdiluši vaibsti, pelnu pelēki mati. kā rēgs. pirmais, ko nodomāju - cik veca esmu. cik sadēdējusi! tu droši vien mani nepazītu. paietu garām, kad es centrāltirgū lavītos pēc adventes vainaga un vēlāk apgalvošu, ka gatavoju pati. joprojām tā sieviņa tur stāv un iztirgo savus rokdarbus. nopirktu arī nelielu zvaniņu, ko piekārtu pie durvīm. tumšus, smagus zamša aizkarus. lielu bērza karoti.
kaķis glaudās pie kājām un prasīja savu daļu. nereti viņš pat uz vairākām dienām nozuda dzīvoklī - vai nu gulēja skapjaugšā, kādā aizdurvē, kaktā - negāju, nemeklēju, vēlāk viņš atvilkās noskretis, izbadējies un vairākas dienas nevarēja ne atēsties, ne atkopties.
-nevar būt, ka tu te jau vairākus gadus dirni. reiz es viņam teicu un ievēroju, kā viņš lēnām pieceļas, saslej asti, uzmet kūkumu un nāk rūkdams uz durvju pusi. kāda vellata todien viņu dzenāja, jo ne mirkli viņš nespēja likties mierā. pašā vakarā, kad es vēl pārskatīju pēdējos dokumentus, viņš man ierāpās klēpī, iesāka sāpīgi knaibīt saviem asajiem nagiem un uzstājīgi glausties. šī bija vienīgā reize, kad es viņam pieskāros, uzmanīgi to izmezdama no klēpja.
toreiz. todien pirms pieciem gadiem bija vecticībnieku lieldienas. un tevis jau nebija. cik savādi tagad to pieminēt. cik savādi apjēgt, ka bija tāda diena, kad tevis vairs nebija! kad tu vairs neienāci, nepasveicināji, neielīdi man blakus guļas vietā ar tik aukstām kājām, ka skudriņas pārskrēja muguru, līdz ko tu man pieskāries. bet tu gulēji sarāvies čokurā. retas bija tās reizes, kad tu mani noglāstīji, noskūpstīji. un tad iemigi, stāstīdams kādu jocīgu atgadījumu. to es tevī visvairāk apbrīnoju - šo spēju mani uzjautrināt. ar vēlāko bija aprasts.
paraudzījos pa logu. cik sen tas nebija darīts! kāds, zemu noliektu galvu, gāja pa pretējo ielas pusi un plecos nesa smagu koka krustu. lieldienas. nespēju atraut skatienu no šī vienkārši ģērbtā stāva, kura seju ieskāva gari, pelēki mati. galvu viņš bija noliecis dziļi pār krūtīm, iespējams, no smagās nešļavas, tādēļ to neredzēju. viņš nedaudz pievilka kreiso kāju. šķiet, citi gājēji viņu nemanīja.
grotesks tēls. papurināju galvu. atkal māņi. atkal. izberzēju acis, skaitīdama lūgšanu. viņa vairs nebija. biju piecēlusies no gultas. gluži neprātīga stāvēju istabas vidū, nesaprazdama, vai raudāt aiz laimes, ka nebiju aizmirsusi iet, aiz dusmām, aiz izmisuma.
mildas tante bija vecticībnieks.
nokritu ceļos. Dieva vienpiedzimušā dēla augšāmcelšanās.
noskaitīju Tēvreizi. varbūt vajadzēja saģērbt pāris kārtas un aizbraukt pie viņas?
man pretim nosēdās vīrietis rūtotā kreklā. viņa vaibsti bija neizteiksmīgi, sejā ievēroju vairākas nevienādas rētas. tātad kāvies. zem acīm bija lieli, iezaļgani riņķi, uzacis, biezas, smagas, slinki pacēlās uz pieres, veidojot krāšņu loku. slaidais, aristokrātiskais deguns vairāk izskatījās pēc izsmiekla, kā parādot, kādu tad pašā sākumā Dievs to bija vēlējies radīt, bet tad nezināmu iemeslu dēļ pārdomājis.
kaut kas viņā bija kropls.
viņš man veltīja bailīgu skatienu, tad novērsās un ilgi pētīja savas rokas - mezglainas un sastrādātas tās smagi gulēja uz viņa ceļiem. nagi bija aplupuši, āda sasprēgājusi.
novērsos.
kabatas lakatiņā noslaucīju seju. joprojām nebiju mitējusies raudāt.
pēc brīža viņš apsēdās man blakus, pievilka sev klāt tik cieši, ka aizcirtās elpa.
-neraudiet! jums acis tik skaistas. bet seja tā nejauki savelkas, kad raudat. nevajag!
-ko jūs melšat! man gribējās teikt, bet es kā skuķēns pielīdu viņam pēc iespējas tuvāk. vai zini, es vēl nebiju iemācījusies raudāt. varbūt to viņš ievēroja.
no trolejbusa izkāpu neziņā, vai tik neesmu pabraukusi garām dzirnavu ielas pieturai. uz īsu mirkli nobijos, ka nāksies iet tos trīs vai četrus kvartālus. tik ļoti reiba galva. vēl arvien slepus kādu reizi noslaucīju acis.
iejuku darbdienas vakara pūlī, kurš rāva sev līdzi uz man nezināmām mājām, pie nekad nepazītiem cilvēkiem. kāda jauna māte uz rokām nesa mazu bērnu. veca sieva. vesels bars sīku puišeļu. visi viņi streipuļoja, apmāti pūļa spēka.
nespēju pretoties. aizvēru acis. lai mani nes, kurp iepatīkas - droši vien uzradīsies kādi, kuri mani atvedīs atpakaļ. atstās šajā pieturā, ieraus trolejbusā, kur konduktore pienāks pastieptu, gaļīgu roku un neticīgi mani uzlūkos. viņa mani pazīs. papurināšu galvu. vēl kādu mēnesi tā klīdīšu. aizbildināšos un biļeti neiegādāšos.
-jums jāiet mājās. kāds mani saķēra aiz elkoņa un vilka sev līdzi.
jutos paralizēta. no rokām izslīdēja maisiņš, kurā vēl pirms brīža ar vislielāko rūpību biju ielikusi vairākus kilogramus vīnogu, rupjmaizes klaipu un kartona piena kārbu. daļa ogu no trieciena noplīsa no ķekara un aizripoja kur kurā; maize pazuda zem kādām augstpapēža kurpēm.
-lai paliek, lai paliek. viņš teica un vilka tālāk tik uzstājīgi, ka nespēju pretoties. ja mani tagad ved nonāvēt, lai ved. ja mani ved izvarot, lai ved. lai.
-tikai dariet to nesāpīgi. teicu.
-man grūti paciest sāpes.
pūlis nozuda krustojumā - pēkšņi bija tik daudz vietas. nespēdama laikus atgūties, joprojām ar visu augumu ķēru pēc gaisa.
man blakus stāvēja tas pats vīrietis rūtotajā kreklā augstu atlocītām piedurknēm. vai viņš nāca mani piesmiet?
viņš atlaida manu delmu un vainīgi pakāpās kādu soli atpakaļ.
-jūs tikko nepazudāt.
neko neatbildēju.
-es jūs pavadīšu. viņš teica un atkal cieti saņēma aiz rokas, šoreiz gan neraujot un nevadot, šķiet, tikai pieturot.
ļāvos.
soli solī mēs nogājām tos pārsimts metrus garām veikalu vitrīnām, pavērtām ārdurvīm, mazām šķērsielām. tas viss bija tik nesvarīgs, ka tikpat mēs šobrīd varējām iet pa tuksnesi vai nopļautu rudzu lauku, kur tikai reizēm uz rugājiem gadās sadurt kailās pēdas.
metāla kaluma sētas durvis vērās smagi, žēli čīkstēdamas.
-šonakt es gribētu palikt pie jums. man, ziniet, nav kur pārgulēt.
pamāju.
viņš mani ieveda pašas dzīvoklī, palīdzēja novilkt kurpes un atsiet lakatu, ko izmantoju kā šalli. cik sen nebiju noāvusies, ieejot istabās! tas bija rituāls, kuram viennozīmīgi vajadzēja tevi. tavu pabalstīšanu, kad es pieliecos atsiet zābakus, tavu pēkšņo vajadzību pēc mēteļa, kas otrā pusē. un tu centies tikt man garām. te bija šauri, es teicu, bet tu paliki pie sava. gan jau tikšu.
virtuvē uz galda stāvēja vairākas kafijas krūzes un dzeltena koka maizes kaste. izlietnē, tikai tagad to pamanīju, bija nekārtīgi samesti vairāki appelējuši šķīvji droši vien vēl no marta beigām. kad tu. apdomāju. kad tu vēl biji. viņš tūdaļ atvēra logu.
sēdēju pie galda un vēroju, kā viņš rosījās pa virtuvi, likdams vārīties tējkannu un cenzdamies atrast ko ēdamu.
ledusskapī atrasto sieru viņš vienādās šķēlītēs sagrieza uz baltmaizes, ko izvilka no krekla kabatas, rikas uzlika uz pannas un ielika cepeškrāsnī. tad apsēja tavu priekšautu un sāka mazgāt traukus.
nespēju novaldīt asaras. ja tu zinātu.
man tika pasniegta glāze verdošas tējas un divas karstas, aprauzdētas maizītes. viņš apsēdās uz mazā krēsla pie durvīm un steidzīgi paēda, tad ilgi palika nekustīgs, raudzīdamies pa logu. neatstāja sajūta, ka tūdaļ ienāksi tu, uzmetīsi viņam īsu, vienaldzīgu skatienu un nokodīsies no manas sviestmaizes.
ēdu lēni, visu laiku cīnīdamās ar nelabu sajūtu vēderā.
tējai viņš bija izmantojis liepziedus, ko mēs jūlijā salasījām kurzemē. atceries, sēdējām ventas krastā pie tava vectēva trim bišu saimēm, klausījāmies to steigā un nolēmām paņemt līdzi šo sanoņu. vismaz tajās reizēs, kad karsts ūdens apņēma sabirzušo, sakaltušo ziedu drusku, visa telpa piepildījās viegla reiboņa. šo tēju parasti dzērām viesistabā, vērodami, kā garaiņi paceļas mūsu acu augstumā gluži kā dūmu mutuļi un apņem mūs abus.
-dzer, citādi atdzisīs.
iedevu viņam lielo ziemas segu, ko tas istabas stūrī pie grāmatplaukta paklāja zemē. palagus droši vien izmantos apsega vietā. spilvenam viņš nolika kreklu.
iemigu, juzdama, kā viņš manī noraugās ar sunisku padevību.
šo nakti pavadīju nemaņā ik pa mirklim mozdamās un slīgdama bezsapņu miegā. viņš tupēja pie manas gultas, labajā rokā turēja jauno derību un lasīja mateja evaņģēliju. klausījos viņa vienmuļajā balsī un centos saprast atsevišķu vārdu nozīmi.
-redzi, es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.
tu ienāci un man pārmeti liekulību. pamāju. viņš lasīja. viņa valoda. viņa vārdi. viņa ticība. es tikai klausījos.
-nāca kapu apraudzīt.
tikai viņa vārdos.
pamodos no trokšņa virtuvē. viņš bija pagatavojis brokastis un tagad sēdēja uz palodzes un smēķēja. man ienākot, vainīgi izmeta cigareti pa atvērto logu.
-es arī kādreiz tāpat darīju.
-mh.
apsēdos pie galda un ļāvu sevi apkalpot. kafija un grauzdiņi. droši vien no tās pašas vakara maizes. cita nekā jau nebija.
-šodien būšu pavēlu. viņš piecēlās un aizgāja, atstādams mani vienu ēdam.
no tās dienas viņš pie manis ievācās pavisam - nekādas mantas gan neatnesa, bet katru dienu ieradās aptuveni stundu pēc manis - arvien noguris, dziļi dobuļos iegrimušām acīm, sastrādātām rokām. es viņam neuzdrošinājos pajautāt, kurp viņš dodas, ko dara. reizi mēnesī viņš man iedeva naudu. visu, kas viņam bija. brīnījos par viņa uzticēšanos.
katru vakaru pagatavoju kādu aizdaru un noraudzījos, kā viņš badīgi uzlasīja ik kumosu, uzmanīgi, pat kaislīgi norija un dzēra teju verdošu tēju vai kafiju. kādreiz viņš atnesa vīnu un tad mēs sēdējām istabā un to slinki malkojām, pārrunādami šo to nesvarīgu. vēlāk atmetām šo pieklājības papļāpāšanu.
reizi nedēļā viņš man uzdāvināja kādu neparastu ziedu pušķi, uzmanīgi iespieda rokās, noskūpstīja uz vaiga vai pieres.
viņš daudz lasīja. nereti es jau biju iemigusi un pavisam netīši ievēroju, ka vēl joprojām uz paklāja greznā raksta krīt gaismas stars no virtuves lielās lampas. iedomāju, ka viņš droši vien atkal sev priekšā noplājis neskaitāmus pierakstus, lielus plakātus ar sīku druku un nez kādiem paskaidrojumiem. es nezinu, kādus aprēķinus viņš veica - nekad nepavaicāju.
kādu dienu pārrados agrāk - biju paguvusi izdarīt visu, kas nepieciešams. mani pārsteidza gruzduma smaka, kas iesitās degunā, līdzko pavēru durvis. neslēpšu, pārņēma panika, kaut ar sajūsmu ievēroju, ka atkal spēju just. ka man ir bail. ka es dzīva. sirds krūtis plēsa pušu, bija arvien grūtāk elpot.
tajā pašā rūtotajā kreklā, kādā viņu redzēju pirmo reizi, viņš stāvēja istabas vidū, augstu atrotījis piedurknes.
viņa rokās bija tavas drēbes. viņš izskatījās gluži kā nāvīgi ievainots zvērs, kurš gatavojas pēdējai cīņai, skaidri apzinādamies, ka zaudēs. aprētojušās lūpas bija pavērtas.
neko nejautāju.
-tev sāp. viņš pienāca, uzlika roku manai sirdij un kādu brīdi palika nekustīgi stāvam.
-man to vajadzēja izdarīt jau pirmajā dienā, bet es neuzdrošinājos. ļauj man sevi paglābt no šī! viņš norādīja sev apkārt.
pašā istabas vidū bija sakurts sārts. lielajā zupas katlā šaudījās badīgas uguns strēles. tajās viņš iemeta tavas bikses, brīdi, neko neredzošām acīm, nolūkojās tam kaut kur garām, tad saņēma mani aiz delma un pievilka liesmām tik tuvu klāt, ka karstajā versmē apdedzināju seju.
-tas pāries. viņš teica un uzmanīgi noglāstīja mani.
-bet šis nekad. nepazudīs.
izrāvu no viņa rokām balto kreklu. pēdējo, ko pati biju gludinājusi. pirms mēnešiem diviem vai trim. to, kuru es biju reižu reizes pārbaudījusi, lai kabatās nepaliktu kāds sīkums, kāda monēta. kuru es pati biju ielikusi veļasmašīnā un gaidījusi iekams man tiek piedāvāts uzstādīt mazgāšanas režīmu, bet līdz tam jau mana nepacietība bija uzvarējusi un es to vannas istabā, sakostiem zobiem, berzu ar rokām.
-tu ne reizes vairs nemazgāsi pati savām rokām. viņš to saņēma tik stingri, ka nespēju noturēt.
viņš piegāja pie skapja un no tā izņēma tavu uzvalku. ogles melnu, astoņi simti septiņdesmit piektās proves zelta pogām.
ar lūpām pieplaku pie žaketes atloka. apzinājos, ka man tagad dota vienīgā iespēja atvadīties. viņš bija daudzkārt stiprāks par mani. kaut gan tieši šajā mirklī, kad viņš pārliecās pār mani, pastūma malā, sapratu, ka viņš tikai tāds. manekens. es nezināju, kas viņš ir stundas astoņas dienā, es nezināju, ka šodien viņam, iespējams, brīvdiena, es nezināju, ka viņš var atnākt agrāk, ka viņš var mani sagaidīt.
uguns aprija kārtu pēc kārtas.
pēc brīža piegāju un atvēru logu, lai abi nenosmaktu asajos, kodīgajos dūmos.
kad bija sadegušas visas drēbes. visi tavi pieraksti. pārskatīju istabu. kad tajā nekas nebija palicis no tevis, viņš pacēla mazu sainīti. sāku balsī kliegt. ar dūrēm situ pa viņa pleciem, muguru, bet viņš pa lapiņai vien meta ugunī.
kad bija atlikušas trīs glītā rokrakstā aprakstītas lapas, viņš tās iespieda man rokās. pašas pēdējās. cik žēli, cik suniski žēli viņš manī noraudzījās, kad es tās ieliku liesmās. nebija jau vairs kam sargāt! lēni uguns piekodās un sagrauza līdz melnai plēksnītei. tur palika tevis teiktie vārdi, tur palika mūsu panāksnieki un mūsu zvēresti. nometos ceļos pie šī katla. tur sadega, sabirza, sagruzda tas viss.
cik gan muļķīgā kārtā esmu pamanījusies aizmirst. kādi tad īsti bija tavi vaibsti? ko tu darīji katru vakaru, kad pārnāci no darba noguris un nevaļīgs? kad tu mēdzi gulšņāt līdz pusdienai. sestdienās vai svētdienās? vai tiešām man bija jāatzīmē kalendārā? un vēlāk, esot vecai un nevarīgai, šķirstīt pierakstus un pašai sev atgādināt - paskat, mīļā, ko tik tu neesi piedzīvojusi, bet amnēzijas dēļ vārdi būs piemirsušies un es zelēšu validolu un centīšos atminēties šīs sejas. staigāšu kā piesmieta fūrija, kura nepazīst nekādu žēlastību. laiks būs kļuvis par lamu vārdu un es sev pārmetīšu vulgaritāti. varbūt būšu kļuvusi par svēto, kura katru vakaru lasa mateja evaņgēliju un iet gulēt līdz ar vistām. vai es varēju vēl vairāk ticēt, ka modīšos gultā, kurai mēnešiem ilgi nenomainīšu palagus tikai tālab, ka tajos vēl ir kas no tavas klātbūtnes? vai tādēļ, ka es kā apmāta stāvēšu pie loga un gaidīšu, līdz ienāc pa sētas durvīm, lieliem, platiem soļiem pārej pagalmu un pazūdi durvju ailē?
drīz iesākās ziema. atklāti sakot, nespēju noticēt, ka esam tikuši līdz sniegam un salnām. es nezināju, ka tik ilgi nodzīvošu. līdz rudenim, ziemai. tādām sāpīgām naktīm, kad bezpajumtnieki sabēga patversmēs un mēs abi gājām apreibuši, apsaldētiem pirkstiem un kājām. mums bija savs sagaidīšanas rituāls. katru sestdienu un svētdienu no tā brīža, kad koki pasāka atkailināties, viņš mani tincināja uz ārā iešanu. no sākuma es viņam paklausīju, pateicībā, ka nevajadzēs tās trīs vai četras stundas nosēdēt aci pret aci vienam pret otru, bet jau nākamajā mirklī pretojos visiem spēkiem. kā apmātais, kā mēmais, kurš pēkšņi bija ieguvis balsi, viņš sauca sev līdzi visus. viņam bija tika daudz ko stāstīt un viņš nemitējās to darīt - katram sastaptajam atrada ko sakāmu. katru sestdienu un svētdienu mēs pavadījām pusceļā uz mājām - kādā parkā, ko es pirmo reizi mūžā caurstaigāju, kādā vārtrūmē, kuras klibais sētnieks, apsēdies uz palodzes, smēķēja. pie kādas večiņas, kura mūs cienāja ar tēju, jo bijām sagrābuši viņas pāris liepu dzeltenās, vienādās lapas. sēdēju šaurajā dzīvoklī ar lieliem grāmatplauktiem un vairākām gleznām pie sienas un malkoju kumelīšu tēju. viņš bija vecajai sievai apsēdies pie kājām un badīgām acīm uztvēra katru viņas teikto vārdu. bet es iedomājos, ka klusi izlavos un eju mājās.
-man ir tik vientuļi. es piegāju pie viņa, uzliku plauktas viņa kailajam skaustam un sajutu asins cirkulāciju ar katru pirkstgalu. viņš bija dzīvs.
-tik viena es nekad neesmu jutusies. sarunājos ar pulksteni, ar galdu, ar spoguli. viņi man neprot atbildēt, bet es pamanos tiem pateikt ko aplamu. tiešām, esmu atradusi no valodas. sagumu.
-nekad nebiju domājusi, ka šādā reibonī tā var grimt. tas dod lielāku veldzi kā alkohols, lielāku aizmiršanos, bet nav pamošanās sāpju. nav dusmu uz modinātāju, nav riebuma pašam pret sevi.
viņš paraudzījās manī nesaprazdams, tad pamāja.
-tev vajag kādu rūpju. viņš noteica un atgriezās pie saviem darbiem. neizkustējusies stāvēju viņam aiz muguras. pēc laba brīža viņš pagriezās pret mani, pievilka sev klāt.
-tev vajag kaķi. viņš teica. to, ka savu klēpi jutu pilnāku, kā jebkad agrāk, es noklusēju.
-kaķi?
no tās dienas ik vakaru viņš ko grabināja, klaudzināja, knibināja. katru dienu, kad atnācu mājās, man pretim stāvēja ar veco mēteli nevērīgi apsegts priekšmets. es zināju, ka viņš izgrebj kaķi. es nebiju pārlieku stipra, lai neielūkotos. es nebiju tik uzbāzīga, lai ievērotu katru viņa darbību.
pēc kāda laika vairs necēlu apsegu.
viņš darbam atdevās kaislīgi. ievēroju, ka vairākas naktis viņš pat ne uz minūti neaizvēra acis, bet vēlāk, brīvajās dienās, viņš gulēja istabas stūrī, sasedzies vairākām segām un man pasūdzējās, ka jūtas pagalam slikti. es viņam atnesu antibiotikas, sakārtoju apsegu, satīstļoju.
kādu nedēļu pēc meteņiem viņš man palūdza eļļas krāsu. esot ļoti vajadzīga. apzinājos, ka tam kaķiem, ko viņš centās izgriezt. pamāju. sestdien.
līdz pat nākamās nedēļas piektdienai man vajadzēja ieturēties dzīvojamajā istabā, ēdot viņa taisītās maizītes un dzerot tēju no termosa. par to ne priecājos, ne skumu - tā vajadzēja mazāk kur iet. tā nebija netīro trauku. tā es varēju, tikko atnākusi, iet gulēt.
svētdien un pirmdien dzīvoklī oda pēc to visu krāsu sajaukuma, ko es biju iegādājusies. nevarēju pat uz mirkli uzturēties šajās telpās.
bija iesācies pavasaris. koki vēl stāvēja kaili, bet šur tur parādījās akurātas kaudzītes, kuras vienmuļi kūpēja, izdvesdamas asu, kodīgu dūmu stīgu. visu pilsētu pārklāja šādi izsitumi, tālab nevarēju arī patverties ārpus mājām.
viņš man uzdāvināja kaķi. salīdzinoši lielu, izgrieztu no koka un ar eļļas krāsām apgleznotu lopiņu.
-tas lēnām taps. ilgi. viņš teica, noglāstīdams cieto, rūsgano kaķa kaþoku un uzlikdams roku uz mana vēdera.
pamāju.
-paldies. sacīju, domādama, kur lai to nolieku. noslēpju. nobāžu.
viņš sēdēja uz manas gultas malas. rokas bija salicis klēpī - tās viņam droši vien bija par lielām.
vairākas nedēļas viņš nāca noguris, sanīcis. apsēdās pie galda un tikko spēja pacelt karoti. tad es viņam palīdzēju aizkļūt līdz guļas vietai un viņš smagi tajā iekrita. biju nopirkusi viņam matraci un spilvenu.
es mazliet uztraucos katru vakaru, kad viņš aizkavējās.
vairāki mēneši pagāja tik vienādi. sēdēju pie tukša rakstāmgalda. uzliku vārīties ūdeni, piegāju pie viņa guļas vietas un pielēju lielo krūzi. visa istaba piepildījās ar siltu, vieglu smaržu. daudzas stundas pavadīju, vērodama viņa trauslo miegu, kā viņš cenšas pēc iespējas vairāk sasildīties.
ārsts teica, ka viņš nesaprotot, kas tā par slimību. izrakstīja antibiotikas un lika man iemācīties tās injicēt. arvien ilgāk uzturējos darbā, jo man rieba viņa padevīgais, nevarīgais skatiens.
viņam bija izgulēti sāni un šad tad viņš bija apķēzījies. slimības neprātā viņš sienu un skapi bija nosmērējis ar izkārnījumiem.
istaba neizturami smirdēja pēc šīs vārdā nenosauktās slimības. arī manas drēbes bija pievilkušās ar šo smārdu.
bija iesākusies un pavadīta jau otrā ziema. nekur nebiju atzīmējusi datumus, tomēr nevarēja neievērot, kā sniga, kā nācās meklēt siltāku apģērbu. visu šo laiku viņš tā arī nogulēja, skatīdamies kaut kur grieztos. izņēmu kaķi no skapja un noliku viņam labi redzamā vietā.
pamodos ap trijiem. viņa izgrebtais, nokrāsotais kaķis stāvēja uz mana rakstāmgalda un zvērojošām acīm manī noraudzījās. kaķi mani arvien ir fascinējuši ar savu brīvību un neatkarību, bet šim iekšā bija kāds valgs. mazliet no viņa pat baidījos. sasedzos. bija pagājis tas aukstais laiks, kad dažurīt neuzdrošinājos iziet laukā. sāka jau lēnām laisties sniega sanesas, kuras bija aizmirstas ielu malās. nespēju ilgāk paciest sajūtu, ka kāds manī nolūkojas. atvēru acis - kaķis pagriezās pret mani. ieņurdējās un smagi ieleca gultā.
viņš sēdēja pie virtuves galda, sakumpušu muguru un uztūkušu seju.
-tev nav kādu pretsāpju līdzekļu? viņš, nepagriezis galvu uz manu pusi, pajautāja.
-nav. teicu, atcerēdamās, cik nobažījies vakar bija ārsts.
-nav gan.
-zini, ļoti sāp galva - sajūta tāda, ka deniņos plēš pušu. varbūt tomēr?
piegāju pie skapīša un izcilāju visdažādākās paciņas. tur bija oglīte. analgīns. nošpa. šo tu dzēri. pacēlu pret gaismu. aspirīns.
-derēs?
-derēs gan.
-sen nav būts ārā. viņš teica, kad biju pagatavojusi kādas maizītes un lūgusi viņam apēst vismaz vienu. tā vietā viņš pastiepās un noskūpstīja manu roku.
virtuvē ienāca kaķis.
-reku arī runcis! viņš pieliecās un to noglāstīja.
pamāju. tas pats vien bija. acis spožas spožas.
-tāds sanāk, ja mēs krāsojam par abiem. viņš pasmaidīja.
-es pieliku zaļo, dzelteno, brūno.
-un šo.
-jā, arī to.
viņš veikalā bija izmeklējies pēc sarkanā, melnā un zelta, kas tagad kvēloja kaķa apaļājā purniņā.
kaķis pagriezās pret mums un iesāka žēli ņaudēt.
-melis. melis viņš ir. viņš teica un cieti saspieda tā plecus.
-melis.
pamāju.
-viņam sava brīva griba.
viņš oda pēc izkārnījumiem. redzēju, kā viņš sarāvās sāpēs ikreiz, kad drēbes ciešāk piegūla sāniem.
visu ceļu viņš smagi atbalstījās manā elkonī, gāja pievilkdams kājas.
-brīnos, ka šodien vari paiet. teicu tik klusi, ka viņš droši vien to nedzirdēja. šie bija pēdējie vārdi, ko es viņam teicu - cita nekā mums nebija, ko runāt.
viņš mani uzlūkoja to pašu pirmo, kautrīgo skatienu, tad nodūra galvu.
bērni jau skrēja īsās bikšelēs. liepām pumpuri bija piebrieduši cieti. nākamajās dienās droši vien ziedēs ievas. šovasar domāju paņemt garāku atvaļinājumu un aizbraukt uz kurzemi. vecaistēvs ļoti priecāsies mani redzot. tāpat noteikti tur vajadzēs talcinieka roku un ventai piestāvēja tāds tikko jaušams, citur aizgūts nemiers.
šoreiz es viņu biju saķērusi aiz delma.
vakarā viņš nomira. apsēdās uz manas gultas malas, noglāstīja kaķi un ielika galvu manā klēpī.
-tagad tev vismaz ir kaķis. viņš teica. tas sēdēja pie viņa kājām un iesāka klusi murrāt.
vakar visu dienu lija. bija drēgna oktobra pēcpusdiena. atvēru abus istabas logus, ienesu lielo zupas katlu. reizi pa reizei asas vēja brāzmas sagrāba aizkarus un tos papluinīja, telpā vienlaikus iemezdams trūdošas lapas, lietus lāses. sala. aizdedzu vecas avīzes un noskatījos, kā uguns lēni apņem plāno papīru. kad liesmas jau sāka noplakt, tajās iemetu viņa rūtoto kreklu.
kaķis sēdēja gultā un žēli noskatījās, kā es rosos. daudz jau man nebija jāpūlas.
(31.05.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1646
Kopā:6426652
|
| |
| |
|
Autori
