|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mans pirmais dators | Autors - Efeja
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Jā, kāds tad bija mans pirmais dators? Vai es maz to atceros? Nu, protams, ka atceros! Kā gan var aizmirst to, kurš tik ļoti izmainīja manu dzīvi, Kurš deva tai jaunu jēgu? Kurš padarīja manu dzīvi daudz vieglāku, interesantāku un piepildīja to ar jaunu, agrāk neizjustu prieku. Un vai vispār ir iespējams aizmirst to, kurš ilgus gadus bija mans vienīgais draugs? Man šķiet, ka nē.
Es labi atceros to vēlo rudens vakaru, kad pirms vairāk kā desmit gadiem, viņš, pavisam negaidīti ienāca manā dzīvē. Es saku “viņš”, jo vienmēr savu datoru esmu uztvērusi, kā dzīvu būtni, kā labu, mīļu draugu. Mans dadors bija viens no pirmajiem, PSRS ražotajiem personālajiem datoriem. Viņš bija pavisam necils, diezgan primitīvs, paliels savos gabarītos un, kā vēlāk izrādījās, arī samērā neveikls darbā. Turklāt, tam nebija grafiskā monitora. Tolaik, šāda veida datori, tautā, iegāja ar īpašu krievu nosaukumu – букашки, vai arī vienkārši -. БК (Бытовой компьютер).
Mana tēva draugs, kurš atnesa datoru, nolika to uz galda un teica: “Tā, Sandra, šeit Tev būs dators, grāmatas un vēl šis, tas. Iepazīsties ar šo dīvaino, bet visai gudro radījumu! Iemācies ar viņu apieties! Un jau pēc nedēļas, kad es atkal atnākšu, lai tu man parādītu jūsu abu kopīgi veidoto darbu – kādu nelielu, pavisam vienkāršu programmu. “ To izdzirdējusi, es ar lielām, izbrīna pilnām acīm palūkojos te uz datoru, te uz tēva draugu un pajautāju: “Tu joko? Es taču pat nezinu, no kura gala viņam pieiet? Un kā ar viņu vispār darboties?” Tad, šis cilvēks, piesēdināja mani pie galda un smaidot teica: “Es tevi ļoti labi pazīstu, un tādēļ esmu pilnīgi pārliecināts, ka tu ar visu lieliski tiksi galā! Lasi grāmatas, bet pats galvenais, “ieklausies” it visā, ko tev “teiks” dators! Par viņu vari īpaši neraizēties. viņš ir pietiekoši gudrs, lai neļautu nodarīt sev pāri. Ja izstrādāsi kādas muļķības, dators pats tevi par to brīdinās. Ja darīsi visu pareizi, viņš tev pamirkšķinās ar kursoru un teiks – OK, meitenīt! Man tas tīri labi patīk! Tā turpini!
Vēlāk, kad mēs abi ar manu jauno draugu bijām palikuši divi vien, es uzmetu tam mazliet bailīgu, bet draudzīgu skatienu, viegli pārlaidu ar roku pār klaviatūru, un klusi teicu: “Nu, ko, sāksim palēnām iepazīties! Ai, kāds tur - palēnām! Nāksies krietni pasteigties. Tu taču dzirdēji, ko mums teica, vai ne? Jau pēc nedēļas ir jābūt gatavai kādai nelielai programmai. Zini, mani nemaz nenomierina tas, ka tā, it kā esot pavisam primitīva. Varbūt kādam tā šķiet, bet man sastādīt šādu programmu, nozīmē turpat vai augstākās matemātikas uzdevuma atrisināšanu. Labi, tagad es izlasīšu visu, kas par tevi rakstīts šinīs grāmatās, un tad ķeršos pie tuvākas tevis izpētes. Man teica, ka tu esi visai gudrs radījums. Nu, mani jau arī it kā varētu pie tādiem pieskaitīt. Tāpēc es domāju, ka mēs lieliski sapratīsimies. Un kas zin, varbūt pat kļūsim par ļoti labiem draugiem!”
Tā nu es sāku apgūt šo cilvēku radīto, elektronisko brīnumu. Sākumā, šī apgūšana aprobežojās vienīgi ar speciālās literatūras lasīšanu. Bet jau pēc pāris dienām, kad mans dators uzskatīja, ka esmu ieguvusi pietiekoši daudz zināšanu, lai droši varētu laist mani sev klāt, viņš ļāva imēģināt praksē visu, ko tikko biju iemācījusies tīri teorētiski. Sākumā, mums abiem gāja diezgan grūti. Es turpat vai uz katra soļa pieļāvu dažādas kļūdas un mans dators, nenoguris atkārtoja: “bad command or file name”. To varēja iztulkot apmēram tā – Nē, tā to lietu nedara! Tas man galīgi nepatīk! Mēģini savādāk!
Bet jau pēc neilga laika, šādas neapmierinātības izpausmes, kļuva aizvien retākas, un mans dators ar vien biežāk jautri mirkšķinādams savu kursoru, teica – OK! Un tas savukārt nozīmēja – ļoti labi! Tu visu dari pareizi! Tā turpini!
Tā, soli pa solim, es aizvien vairāk un labāk iepazinu savu jauno draugu. Es iemācījos viņu saprast. Iemācījos viņā ieklausīties un tādēļ jau drīz vien zināju daudz ko no visa tā, kas viņam, patik, un kas nepatik.
Tad, pienāca laiks mums abiem ķerties pie programmēšanas. Viegli tas nebija. Mana datora elektroniskās smadzenes “kūpēja” un manējās tāpat. Mēs abi stundām ilgi sēdējām, galvas kopā salikuši, un domājām, kur, kādu komandu likt, vai kur, kādu ciparu rakstīt? Ja mana jaunā drauga sakarsusī galva atpūtās kaut vai naktī, tad manējā nerada mieru pat miegā. Man sapņos rādījās dažādu komandu un funkciju nosaukumi, un es miegā turpināju cītīgi domāt – kur, ko rakstīt un kur, ko nerakstīt?
Pēc nedēļas ilga, ļoti spraiga darba, programma bija gandrīz gatava. Atlika vienīgi vēl šo, to “pieslīpēr” un atrast kādu nelielu kļūdu, kura neļāva programmai darboties tā, kā es to biju iecerējusi. Sev par lielu pārsteigumu un par prieku cilvēkam, pateicoties kuram es iepazinos ar savu elektronisko draugu, es tomēr tiku galā ar uzdoto. Kopš tā laika, mēs ar manu datoru kļuvām gandrīz nešķirami. Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopīgi mācoties sastādīt prorgrammas, rakstot vēstules, dzeju un vēl šo, to. Ar viņu man nekad nebija garlaicīgi. Viņš palīdzēja kaut daļēji mazināt to bezcerīguma sajūtu un skumjas, kuras es izjutu savas slimības dēļ. Es vairs nejutos viena un nekam nederīga. Viņš vienmēr bija man līdzās un vienmēr bija gatavs palīdzēt apgūt aizvien ko jaunu un interesantu. Tāpat viņš bija arī ļoti labs sarunbiedrs, jo prata klusējot mani uzklausīt. Cilvēki prot runāt, bet bieži vien neprot viens otrā klausīties. Mans dators to lielski prata. Es varēju viņam “izstāstīt” visus savus priekus un bēdas, visus savus sapņus. Turklāt, slimības dēļ man bija grūti runāt, un viņš kļuva par savdabīgu saziņas līdzekli starp mani un citiem cilvēkiem. Pateicoties tam, ka dators deva man iespēju rakstīt, es ar vēstuļu palīdzību, atradu sev daudz, jaunus draugus no visas pasaules. Tomēr mans pirmais, mans pats labākais un uzticamākais draugs, bija un vienmēr būs viņš pats.
Lūk, tā viss sākās. Un lai arī pagājuši daudzi, daudzi gadi, un mana pirmā datora jau sen vairs nav, es viņu vienmēr atcerēšos, kā kaut ko ļoti īpašu un mīļu.
(22.06.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
