|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Komentāri - Arkas
Autors - Jānis Čupiņa
|
|
|
kopā komentāri: 9
Lapas: 1 |
Lapas: 1 |
|
|
|
| |
|
| lora viesis , | | |
| 18.01.2007, 23:03 |
Es tev kartupeļu maisu, tu man komentāru! Domāju, domāju. Domāju, domāju un tā arī neizdomāju, ko lai tev dod. Nāksies bez nekā palikt ar neko.
Redzēji  - ja tev vajag mani, lai talciniekus iekustinātu un kopiski ar mani kādu kartupeļu lauku noskrietu - sauc mani, es dzirdēšu un būšu klāt, tu būsi apmierināts, tava vajadzība tiks izpildīta. Un tu man kartupeļu maisu iedosi pret... Un kā lielāko balvu tu man iedosi savu prieku - savu apmierinājumu!
Ja kādam, ja tev vajag kādu jubeli vienreizēji jautri, silti un mīļi iekustinot visu publiku, nosvinēt - sauc mani, es dzirdēšu un būšu klāt, tu to jubeli mūžu pārcilāsi un atcerēsies ar siltu mīļumu, ar prieku un brīnīsies, kā pat tie tev zināmie, kas priecāties tavuprāt nekad nav pratuši, tomēr tovakar ir to iespējuši...
Ja tev vajag un tu gribi kaut vai vienkārši papļāpāt - gudri vai negudri, vēlies tik - es dzirdēšu un būšu klāt! Tad pļāpāsim, kamēr abiem mutes sausas un pauri abiem totālā ķīselī... 
Vai tu patiesi nesaproti, ko es tev jau cik reižu mēģinu pateikt?
Tu neļauj otram justies vajadzīgam, noderīgam - tu neizsaki vēlmes, tu nesaki, kas tev vajadzīgs! Tu nedari pats. Un nesauc arī citus, otru sev talkā!
Ja es rūpētos tikai par savu labumu - par to, ka lorai tu nesaki savas vēlmes vajadzības, tad es tev neko pat neteiktu!
Es kopā ar pārējiem lasīju tavus pirmos tekstus te ar šo tavu niku, Čupiņkungs , no kuriem visiem bija redzams tieši šis - ka tu neizsaki vēlmes. Pats neizsaki - pats nesauc otru!
Tāpēc tu pats arī juties kā nelaimes pelnu čupiņa...
Un es jau kuro reiz mēģinu tevi visādos veidos izprovocēt  - lai tu apjēgtu un sāktu runāt, savas vēlmes izteikt, citus, otru, arī loru - a kāpēc gan ne?! , talkā sev saukt - vai uz kartupeļu talkām, vai uz jubeļu jautru pasvinēšanu, kaut uz papļāpāšanu.
Tikai tu kā kurls nedzirdi un nedzirdi, ko mēģinu tev pateikt... Un nevēlies ne pa kam - neko...
Bet līdz tam, kamēr tu pats neproti vēlēties un izteikt, saukt palīgā citus un kopā ar citiem savas vēlmes kā kartupeļus savākt , tikmēr man nav nekādas jēgas pat izteikt savas vēlmes, vajadzības tev - jo tu tās vienkārši ignorē jau tagad teiktas. Jo tu tās nesaproti - nedzirdi!
Tāpēc, ka pats vēlēties=mērķus uzstādīt un tos piepildīt pats neproti!
Tu esi bezmērķīgs cilvēks - cilvēks bez vēlmēm! Cilvēks, kurš pats nezina, ko grib - ko vēlas... Un, ja pat zina savas vēlmes, tad kaunas un nespēj tieši un konkrēti, vienkārši tās izteikt un pats piepildīt!
Lūk - ja kas man ļoti patīk mans sirmais, senāk traks meitu ģēģeris un iemetējs labs arīdzan - otrā sieva ar ne mazumu asaru lējusi un traukus plēsusi , ments visu mūžu - tas tomēr izsaka diezgan daudz... - vīra tētuks. Un tomēr man, abpusēji vispār - mums ar viņu vienmēr, no laika gala ir bijis interesanti gan papļāpāt , gan strādāt kopā ir viegli un raiti , gan dancot viņš patiesi prot no sirds - ar pašapziņu un tādu tīģeriski lokanu veiklību, kas viņa gadiem un dūšīgi staltajam augumam no skata liekas ka nekādi pat piemist nevarētu...
Viņš prot izvirzīt mērķi - es gribu novākt kartupeļu lauku. Prot sasaukt palīgus - gan talciniekus, gan apjaust - ka vajag vēl palīdzību un mūs nesakaunējās saukt no 150 kilometru attāluma.
Un viņš tieši tāpat prot tieši izvirzīt mērķi un pateikt: "Ek, man tagad gribas papļāpāt. Man ir labi - gribas patrīt mēli..."
Viņš prot izvirzīt visvisādus mērķus un tos pats piepildīt!
Un man viņš looooti patīk!
Viņa otrā sieva, lieliska un mīļa mums visiem tante arī ir spridzīga, tomēr ne tik brīva - raizējas "kā tas..., ko kāds padomās..., vai tas būs pareizi..., u.tml." Tieši tāpēc ar viņu nav nav tik interesanti kā ar vīra tēvu... Un, manuprāt, tieši tāpēc vīra tēva uzmanības lauvas tiesu viņa gadu gaitā noturīgi piesiet sev tomēr nespēja... Jo neprot tā - tik tieši vēlēties! Tāpēc vīra tēvam bija... ir bieži ar viņu garlaicīgi.
Tāpat kā man garlaicīgi ar tevi!
Bet ka tu novērtētu to, kā es cenšos tev to paskaidrot - apbruņot tevi pret sevi, lai tu spētu un prastu manu interesi modināt...
Jo, ja tu spēsi manu uzmanību, īstu interesi pret tevi modināt, tad tu spēsi ikvienas, ko vien vēlēsies, uzmanību sev piesiet - tāpēc es pūlos - vispirms jau sevis, lai man interesantāk , tomēr arī tevis un vēl iznāk, ka citu dēļ...
Redzi, cik daudz mērķu gribu trāpīt ar vienu pašu šāvienu? |
|
|
|
|
|
|
|
| lora viesis , nu, nu, krāpties nav labi... | | |
| 18.01.2007, 21:38 |
Paga paga - tu krāpies! Tu man, man - lorai, nevienu kartupeļu maisu devis neesi!
Tu tik te par saviem sapņiem un ideāliem vidžini - tu pats savām fantāzijām dāvā savus kartupeļu maisus!
Lorai tu neesi devis pilnīgi neko un nevienu!
Tā ka - ko muldi lieku?! > |
|
|
|
|
|
|
|
| lora viesis , p.s. | | |
| 18.01.2007, 21:36 |
Mūs ar vīru tik traki gaidīja arī vīra mammucis ar pārējiem jubelē tieši tā paša iemesla dēļ, kā uz kartupeļu lauka - jo mēs iekustinām pat akmeņus ne tikai kartupeļus lasīt, jebkuru darbu darīt , bet arī uz jautrību, muldēšanos un dančiem.
Tieši tādā pat veidā - arī uzmanām atpalicējus!
Kas samulsuši un klusiņi malā sēž, stāv un pārējos, kas līksmo, tikai vēro , tieši tiem pievēršamies, tieši "kutinām" - ar vārdiem un darbiem iekustinām!
Jo pašiem, man pašai tikai tad ir prieks - ja redzu citu prieku.
Jo man ir un nāk spēks tieši no tā - ka redzu, kā atbrīvojas un ārā nāk citu spēks.
Tiesa - tādu, kas spējīgi būt paši kā partneri un kustināt citus kopā ar mani, tādu ir maz...
Tāpēc tev saku - ka neredzu no tavām izpausmēm, ne no taviem patreizējiem penterīšiem , kas patiesi ir interesantas dzirkstis jau paši par sevi - un man prieks to ir redzēt , ne no taviem tekstiem komentāros, neveikli mēģinot man pretī atburkšķēt vai bērnišķīgi vāvuļojot, nekādu vajadzību vairs pēc manis.
Palīgu - kas pļaukas iecērt tev šobrīd nevajag acīmredzami.
Tomēr partneris būt tu pats ne gribi - vēlmes tādas nemanu , ne arī proti - tā izskatās...
Tad ko man citu kā vien - nodejot plašu gulbju deju un laisties tālāk! Kur mani vajag!  |
|
|
|
|
|
|
|
| Jānis Čupiņa viesis , | | |
| 18.01.2007, 21:33 |
| Es tev kartupeļu maisu, tu man komentāru! Domāju, domāju. Domāju, domāju un tā arī neizdomāju, ko lai tev dod. Nāksies bez nekā palikt ar neko. |
|
|
|
|
|
|
|
| lora viesis , | | |
| 18.01.2007, 21:07 |
Tev, izrādās, tomēr patīk pļaukas saņemt?!?
Tu i` mazohists... Tomēr...
Ok... Mēģināšu vēlreiz kaut ko tev ieskaidrot... Jo tev nepieleca ar pirmo reizi...
Gribi zināt, kāpēc m a n n a v interesanti šobrīd tev kaut ko teikt?
Jo , pirmkārt, tu pats dikti ātri izbeidzi tikai glupa nīkuļa vien "cienīgo" gaudošanu: "ak, es nelaimes čupiņa, ak, es nabadziņš" stilā - bet es tieši šo arī gribēju panākt, lai tu pats beidz tā sevi pazemot bez jebkāda iemesla, bet pat tieši uzjautāts , tu tomēr man neiedevi citu - jaunu iemeslu tevi te pabakstīt... - šis ir otrkārt!
Jo - vai nu tev podi jāgāž , bet netīšām - vismaz lai es domātu, ka tu gāz netīšām , tad man ir iemesls iebilst - pastutēt, pabakstīt tevi kā garīgo pļēgurīti.
Vai arī... - tu otra, jebkura cilvēka, arī manu uzmanību vari piesaistīt arī kā sakarīgs radījums - bet tad tev pašam ir jāsaspēlējas ar mani kā partneri. Tev ir jāpiedabū arī mani to gribēt - lai man būtu interesanti, lai man gribētos spēlēt pret!
A tagad man nav interesanti - otrreiz jau skaidroju...
Pļundurēt tu nepļundurē šobrīd vairs - palīga roku, pļaukas un atbalstu manu tev vairs nevajag!
Bet saspēlēties ar otru kā tev līdzīgu tu tomēr ... neproti?! Vai negribi?! Pagaidām izskatās, ka abi kopā... Vispār - es nezinu...
Klau, pastāstīšu cik iespējams īsi tev kādu stāstiņu iz dzīves , varbūt no tā spēsi un sapratīsi - gan to, 1) kāda ir nemainīgi jau no dzimšanas mana būtība - tā nav maināma , gan to - 2) kādas, kas ir palīdzēšanas - devēja un ņēmēja jeb vienvirziena attiecības un kādas, kas ir ir partnerattiecības - divu saskaņotu devēju-ņēmēju attiecības.
Pirms kaut kādiem gadiņiem kādā saulainā septembra paša vidus sestdienā es un visa mana kuplā famīlija - četri vīrieši un spriganā rotveileru kuce tara, ap 12 dienā nīkstam mūsu mašīnā, lēnām bīdoties caur pablīvo Rīgas satiksmi. Mēģinām izbīdīdies caur kārtējo sastrēgumu - pie vefa tilta.
Vīra telefons piepeši iezvanas: "Čau, tēt!" - vīrs ņipri atsaucas uz tēva zvanu... un klusējot klausās dikti garu tēva runu man blakus.
Visi šoreiz esam bez jebkādām darba drēbēm, bet mazliet palabās drēbju kārtās - vīra mātei, vīra tēva pirmajai sievai, šodien viņu krāšņajā dārzā visā kuplajā radu, draugu un kaimiņu pulkā esam gatavi un dodamies pasvinēt viņas 60. jubileju, arī vīra audžutētuku viņa 62. jubelē pagodināsim... Laižam iklaidēties.
Vīrs, ar tēvu sarunu beidzis, pavisam šķību skatu uzmet man un visai lielo puiku trijotnei mašīnas aizmugurē: "tēvs, opis, lūdza, vai mēs nevarētu palīdzēt kartupeļus novākt... Viņi netikšot pat līdz vakaram ar to hektāru galā..."
Tā! Bāc! Te nu bija "šoreiz tikai izklaides brauciens" - ne darba drēbju līdz, ne zābaku... Ok, pāris darba cimdu pāru ir turpat mašīnas durvju kabatā... Bet ne zābaku, nekā - mēs taču jau esam ceļā un gandrīz jau kilometrus simts no mājām, vēl tik nieka 60 palicis līdz vīra senču galam - jubelim un kartupeļu laukam... Labi, ka vismaz gan jubelis, gan kartupeļu lauks viens no otra tikai pāris kilometru attālumā...
O - jomajo, vīrene ārdīsies atkal kā pats nelabais uz bijušo vīru - uz vīratēvu, viņai atkal liksies, ka šis tīšām visu rūpīgi izplānojis un mēģina tikai viņas jubeli izčakarēt - bērnus un mazbērnus tīšām pie sevis uz kartupeļu lauku aizvilināt no viņas viesību galda... A tur būs radu un draugu bars lielāks kā kāzās - ja mēs notīsimies uz kaut kādu draņķa kartupeļu lauku, tad toč neviens no tiem arī tādu mūsu gājienu nesapratīs... Bļin..., bet ko lai mēs tagad darām?!? - Abi ar vīru blenžam viens uz otru pat bez vārdiem, jo domas ir abiem pilnīgi skaidras un saprotamas...
Vīra senci piedirst - ignorēt nedrīkstam! Viņa izmisīgo lūgumu vismaz jāmēģina izpildīt. Kaut daļēji - aha, re, pie galda jau visus jubeļa ciemiņus dārzā vīrene un audžutēvs grib saukt ap sešiem, tagad nāk viens dienā, tātad ap diviem varam viss piecu darba roku pāru bars būt kartupeļu laukā un līdz pieciem novicot tur, cik nu mūsu nagi nes! Jāsarunā tik, lai kāds, resp., vienmēr gādīgā vīra māmiņa jau laikus mums sameklē pēc augumu izmēriem, ko mums visiem uzmaukt pāri labajām drēbēm un labo apavu vietā priekš kartupeļu lauka. Domāts - darīts, vīrs zvana mammai... un aši pasaka, ka vajadzīgas drēbes un zābaki, cieti un sausi neielaižoties nekādās diskusijās.
Kad pēc stundas izkāpjam vīra mammuča un audžutēva māju pagalmā, tad drēbes un zābaki jau ir salikti kārtīgās kaudzītēs. Blakus stāv mamma - skats no viņas visa stāva nāk drūmāks par drūmu... Bet tas ir normāli - mēs to esam gaidījuši. Un mēs esam visi pilnīgi gatavi zibenīgi ģērbties un zibenīgi atvairīt pat baisākos gaudu plūdus, jo jau uz jebkuru gaudu esam sagatavojuši atbildes: "nē, tu ko, kā lai viņš jauktu tavu dzimšanas dienu - neglaimo tak sev, tavs bijušais sen neatceras, kad ir tava dzimšanas diena - viņam tas ir vienaldzīgi..., nē, mēs piecos būsim atpakaļ... Tas nekas, ka lauks liels un talcinieku pamaz, ja pat visu nepaspēsim - cik paspēsim, tik palīdzēsim, sešos ar visiem kopā jau te sēdīsimies pie galda..."
Un pazūdam visi pieci, lai arī saģērbušies kā uz klaunādi , mašīnā! Pēc piecām minūtēm jau piebraucam pāris kilometru tālāk pavenī pie kartupeļu lauka gala... Ducis visraibāko talcinieku - sākot ar pusauga pagasta meitēniem un puikām, beidzot ar sirmām, sīkstām lauku sieviņām un vīriem, acīmredzami galīgi nomocījušies un iznīkuši elš un pūš lauka malā, malkojot bērzu sulas un džinkstinot alus kastes... Paskatos uz mūsu ar vīru reiz sen, sen uzplēsto, iekopto lauku - kartupeļi ir divās trešdaļās, bet novākuši no deviņiem rītā padsmit vācēji ir tikai knapu ceturtdaļu... Laikam būs vakars uz ezera - mēs tikai pieci, šie jau pārguruši, bet vēl trīs ceturtdaļas lauka vācamas... Uzreiz pēc atkalredzēšanās prieka apskāviena cieti ieskatos vīra tēva acīs: "Mums ir laiks līdz pieciem!" Vīra tētuks no sava staltā auguma augstumiem manī paveras pavisam izbrīnīti jautājošu skatienu un paskaidroju: "Tavai bijušajai šodien vispār paliek 60, ..., ja kas! Varēji jau nu kaut vārdiski pasveicināt..." - "Oij, johaidī... Būs vēlāk jāiebrauc..."
Piecas minūtes - kopā ar vīru kāri iztukšojam alus pudeli. Diena ir septembrim izcili skaista, saulaina, vasarīgi silta - uz lauka naturāli cepina ārā... Bet visa mana famīlija saskatāmies, kāres nav nekādas, protams..., tomēr izvēlamies vagu pārus un sākam locīties. Pārgurušais vairāk kā ducis talcinieku vēl negribīgāk par mums lien pa vienam, pa pāriem ārā no ēnas... Johaidī, nudien neapskaužu viņus - redzami, ka cilvēkiem vairs nav iekšās, knapi vairs kust...
Piecpadsmit minūtes vēlāk abi ar vīru kaut kā gluži dabiski bijām pārņēmuši no vīratēva visu talkas organizāciju.
Vīrs paspēja izlēkāt un gan grozu lielāko daļu savākt no lauka un izbērt augstajā piekabes kastē, gan padzīt traktoru ar kartupeļu piekabi - lai tā kurinātu un palīdzētu uzturēt kartupeļu lasītāju bariņa kopējo tempu vagās.
Es - ta vienam, ta citam pāriem paejos pret un palasu, loģiski, ka knaši - cik nagi nes - loģiski, ka pretī to redz un cenšas vēl ātrāk, veiklāk zibināt kartpueļus grozos par mani , pie tam, eju pretī tikai atpalicējiem. Jo apzināti visu laiku vaktēju tieši talcinieku atpalicēju pakaļgalu uz lauka - kā manu, ka kāds pāris sāk atpalikt, tā paņemu kādu gabalu un iztīru, lai paspēj līdz ar pārējiem.
Piecpadsmit minūtes un viss bars jau esam nokļuvuši 150 metrīgo vagu otrā galā - uh, kā aliņš nočūkst lielākajai daļai. Fiksi pīpētāju vairums ar baudu izkvēpina pa zārka nagliņai, lai slapjās muguras paspēj atvilgt, un tikpat knaši, tikpat saskaņotā un raitā barā metamies visi atpakaļ - virzienā uz ēnas piecminūšu veldzi lielo koku alejas ēnā...
Pēc divām ar pusi stundām mēs visi barā čalojām, jokojot un muldot, aliņu skalinot, lāčojām uz māju - lauks bija nokopts!
Paspējām turpat pie vīratēva jau dūšīgi "iesildīties" vīramammas jubelim...
Un tieši solītajos piecos bijām jau kopā dārzā ar visiem vīra mammas jubeļa viesiem - smuki, tīri, mazliet fiziski izvingrinājušies, lai dančos kājas vakarā nesagurtu tik ātri...
Vīra mamma bija klausījusi un nebija raizējusies - ko nu ko, bet viņa vismaz to gadu gaitā zina, ka abi ar vīru kaut ko solām reti - jo, ja solām, tad izpildām...
Un visu izdarījām - vīra tēva apmierinājums bija acīmredzams! Viņš jau bija samierinājies, ka lauku nenokops, ka nāksies vēl tērēties talciniekiem citu dienu, ka nāksies arī pašam vēl brīvdienu un labu laiku kombinēt un pa lauku līkņāt...
Lai arī palīgā ieradās tikai pieci - trīs lieli, divi mazi puišeļi...
Lai arī svaigiem spēkiem, tomēr tikai pieci, drīzāk - četri pie esošā talcinieku krietnā duča...
Un tomēr - pa visiem mēs divreiz īsākā laikā trīs reizes vairāk spējām izdarīt - darba ražīgums tieši nogurušajam baram pieauga vismaz divas reizes... Cilvēki bija pārguruši, tomēr mūsu mazākais bariņš, faktiski tikai mūsu abu ar vīru un bez vārdiem, jo jau sendienās, kad paši tieši tai un pārējos vīratēva laukos saimniekojām, tad ne šādas vien talkas iemācījāmies organizēt un visefektīvākajā veidā "izdzīt". Mēs tikai iespējām iepūst dzīvību jau apgurušajos, sanīkušajos - kuri jau bija samierinājušies ar to, ka netiks galā...
Un bija divi - kas tieši par atpalicējiem domāja, tieši tos uzmanīja un tieši tiem gāja palīgā bez saukšanas, līdz ar to tieši tā kāpinot visiem enerģiju un tempu. Jo kopējo sistēmas spēku, efektivitāti nosaka tieši sistēmas vājākie posmi - nostiprini tieši tos un visa sistēma aiziet tempā! Ar maksimālo atdevi!
Nav nekā graujošāka par gaudām - viens pats atpalicējs, viens pats gaudotājs, kas zaudējis ticību pats saviem spēkiem, spēj atņemt spēku un ticību savai varēšanai ne tikai ducim vēl sev apkārt esošu ļaužu, bet miljoniem - ducis, miljoni strādās ar niecīgu efektivitāti...
Un tieši tāpat nav nekā varenāka par ticības spēku - tā ir radošs spēks, kas izstaro spēku sev apkārt un tieši ar šo spēku atmodina ikvienu no tiem, kas grib tikt atmodināts - kas ir uz lauka kopā ar visiem lai cik pārguris, tomēr ir gatavs mēģināt strādāt pats kopā ar pārējiem!
To, kas neiet un nestrādā pats uz kartupeļu lauka, uz dzīves vagas - tam, loģiski, ka nekas no ticības spēka netiek...
Man patīk ar vīru daudz ko kopā darīt, arī citiem palīdzēts ir dikti, dikti jau daudz un regulāri un arī uz priekšu tāpat būs - tieši tāpēc, ka mums bieži nav pat nekas jāskaidro un jānorunā - es un viņš pats katrs zinām, redzam, kas man vai viņam jādara, lai kopējā lieta visātrākā un efektīvākā veidā ietu uz priekšu - un gan es redzu un daru, gan viņš redz un dara!
Tie ir partneri - ņēmēji un devēji savstarpēji viens otram, viens pret otru.
Tas un tā ir būt, uzvesties kā partnerim.
Talcinieki uz lauka - tie bija enerģijas ņēmēji, kurus mēs tomēr "piespiedām" enerģiju arī ārā dot ar visu sparu - mēs viņiem palīdzējām! Tieši viņu enerģija - darba ražīgums cēlās vismaz divas reizes.
Tas ir pieņemt palīdzību - talciniekiem pašiem nācās taču vismaz divreiz aktīvāk pašiem sākt strādāt...
Mēs ta abi ar vīru un puikām ko?
Neko īpašu - mazliet pastrādājām ar sajēgu, ar nevienaldzību pret atpalicējiem, pret palīgā saucējiem, dabūjām vēl tik daudz kartupeļu maisu par to un arī jubelis, izklaide un atpūta, jau iecerētā jārēšanās mums nekur nepazuda - visu var pagūt, paspēt un izdarīt, ja vien grib!
Tu mēģini uzvesties pret mani kā talcinieks, kurš pampst liepu ēnā un lūr, kā lora uz lauka lokas... bet vēl prasi - lai komentēju, lai kādu kartupeļu maisu tev arī dodu...
Bet - ko tu pats esi darījis, tieši ar loru, lorai devis, lai lora tev dotu? Dotu un dotu - komentētu un komentētu?
Nesmuki tu uzvedies pret mani... Nesmuki!
Pampulītis... |
|
|
|
|
|
|
|
| Jānis Čupiņa viesis , | | |
| 18.01.2007, 19:16 |
| Es par to nesaspringstu! Es pats labi zinu, ka visiem nekad neizpatiksi. Kad es teicu, lai tu komentē manus penterus, es tā gibēju, jo tevi (tavus komentārus) patīk lasīt. |
|
|
|
|
|
|
|
| lora viesis , | | |
| 18.01.2007, 18:13 |
Tev paranoja?
Nē, tas domāts - tieši tā kā pateikts: ka nav kur piekasīties, tb, nav ko iebilst, piebilst. Trūkumus jeb pārrāvumus loģikā jeb dabiskumā, sauktā arī par īstumu, dīvainā (...? ;P) kārtā šobrīd nespēju ieraudzīt.
Un tas nozīmē - ja man nav vairs par ko piekasīties, tātad man nav par ko raizēties , bet tas, kopā ar vienīgo izteikto vēlmi "komentē - man interesanti", nozīmē - ka, ja man nav ko iebilst, piebilst, tad attiecīgi mana turpmāka klātbūtne ir lieka.
Krievu laikos produktam, kas atbilda produktam noteiktajām kvalitātes prasībām , uzspieda tādu, laikam, piecstūrainu zīmodziņu - zīmīti. Iezīmēja tā sacīt - ar kvalitātes zīmi! Es tev tādu uzspiežu - staigā laimīgs, tu esi apzīmēts kā normāls, sabiedrībai nekaitīgs, bet derīgs pat!
Tu šķieti simpātisks cilvēks - nopietni. Patiesi.
Ceļamaizei... - atceries: vārdi no sirds, tas ir labi , skaisti arī mums te tos palasīt , tomēr paša teikti, bet slinkuma, gļēvuma un citu paša mēslu dēļ nerealizēti ir tikpat "vērti", tāpēc tikpat lielas nepatikšanas sekās var pašam teicējam izraisīt kā viltota nauda tavā kabatā...
Lai tev labi klājas!
p.s. Nafig tu springumā mēģini tēlot rēcošu lauvēnu?!
Ko tu tā visu laiku te raizē, ko kaut kāda lora domā vai nedomā par tevi?! Tak lai viņa domā, ko grib - tavu dzīvi tak loras domas nekādi neskar. |
|
|
|
|
|
|
|
| Jānis Čupiņa viesis , | | |
| 18.01.2007, 15:55 |
| Tas domāts, ka es esmu cilvēks "galīgi, garīgi garām" ??? |
|
|
|
|
|
|
|
| lora viesis , | | |
| 18.01.2007, 13:22 |
Par visiem četriem penteršīsiem uzreiz - man nav ko teikt... Pat ja gribētu piekasīties - ir tad nebūtu par ko...
Nu tu dod - es i` mēms...
Laikam jau saredzēju tavu seju pa īstam, ja tik precīzi laikus jautu, ka nāk laiks, kad man paklusēt. |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
kopā komentāri: 9
Lapas: 1 |
Lapas: 1 |
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2111
Kopā:6422884
|
| |
| |
|
Autori
