Autors par savu jaunradi, darbiem:
Viss jau ir tūkstoškārt pateikts. Viss ir izrunāts, pierakstīts, ierakstīts, mīlēts un nīsts. Es esmu stīga. Caur mani iziet rīti un rieti. Es nevaru neskanēt, kaut gan tie paši nošu augstumi, tās pašas skaņas
un nokrāsas… Taču es jūtu. Un nevaru nejust = nevaru neskanēt.
Laikam jau nav nozīmes stāstīt, cik ilgi es rakstu un ko ar savu dzeju gribu pateikt. Cik ilgi – neatceros, kāpēc – nav izskaidrojuma. Dzīvesveids. Ticība. Dzīves mīlestība. Es smejos – dzeja ir mana reliģija. Es nerakstu, lai vēstītu pasaules plašumiem, neaprēķināmām sabiedrības masām utt. par to, ka man kādreiz sāp, par periodisku vientulības sajūtu, par iemīlēšanos, savām dusmām vai nepiepildāmajām ilgām. Es esmu stīga. Stīga skan tā, kā to ieskandina. Stīga viena pati nav nekā vērta. Vērtība ir skaņai. Nepretndēju uz nemirstību.
Smejieties, smejieties! Kliedziet! Es arī tā varu! Mani ieskandina jūsu emocijas, jūsu soļi un acis. Mani ieskandina ielas un kapu pieminekļi, sliekas pēc lietus, jūsu prieks un spēles, un par banālajiem sauktie – vējš, debesis, putni un jūra, un pilnmēness… Varat nelasīt mani. Varat lasīt. Varat mēģināt ieskandināt, bet es nevaru solīt, ka ieskanēšos. Es jau nemaz neprotu notvert tos mirkļus…
Tava izelpa var kļūt par manu elpu. ‘Tu’ manos dzejoļos ne vienmēr ir tieši viņš vai viņa, tāpat kā ‘es’ ne vienmēr esmu es. Kā man pieskaras, tā arī skanu.
...vecākā mūžīgā mantra
ir kliedziens... |
Autori
publikācijas datuma
