|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tālas zvaigznes gaismā (skan tāli zvani) | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
kaut kas jauns no manas puses. proza.
darbs rakstīts, kā literatūras mājasdarbs.
„Guļot uz siena vārtiem, kad Saule taisās rietēt un sāk parādīties pirmās zvaigznes. Blakus sēž indiānis un uz savas cilts taisīta pūšamā instrumenta spēlē kādu sēru maršu. Rokās sadevušies gaidam to brīdi. Miers un klusums. Tikai garām lidojot dvēseles saceļ nelielu vēju. Līdz viena notupstas man klāt un saka, ka ir! Jā, ir! Tas brīdis ir klāt. Debesīs iedegas vistālākā un reizē visspožākā zvaigzne. Mana dvēsele ietrīcējās. Kaut kur tālumā es dzirdēju zvanu skaņas. Tur tālumā zvana. Tur, tālumā, var dzirdēt taures pūšam. Nedzirdiet? Kuš...ieklausieties... vai dzirdiet? Nu, lūdzu, sakiet, ka dzirdiet. Kuš! Aizveries! Klausies! Ieklausieties..,” tā viņa uzrunāja to mazo pūlīti, kas bija sapulcējies ap viņu, jau stundām ilgi. Viņa stāvēja ielas vidū, starp garāmbraucošām mašīnām. Tie, kas viņā klausījās, vai vismaz izlikās to darām, bija gudrāki un atradās uz troutuāriem.
„Neko mēs nedzirdam!” teica viens.
„Liecies tu mierā!” sacīja otrs.
„Ko tad te vispār var saklausīt? Galu galā, te taču ir pilsētas centrs,” burkšķēja trešais.
„Nu ja, nu ja! Te jau vispār nekā nevar dzirdēt, izņemot mašīnu rūkoņu un cilvēku runas.”
„Tieši tā... ko tu vispār te centies ieskaidrot? Kādi zvani? Kādas taures? Tīrākās muļķības!” noteica pēdējais un aizgāja.
Viņa bija palikusi viena pati. Ielas vidū.
Joprojām dzirdēdama taures un zvanus, viņa apsēdās turpat, ielas vidū, un dusmīgi teica: „Muļķi! Nevajag arī! Nedzirdiet neko vairāk par savām mašīnām un tukšām runām. Tukša prāta greznība. Pilsētā taču ir tik daudz ko dzirdēt! Uz brīdi apstājoties var dzirdēt kā aug betons, kā izgaro zāle un kā notrulinās cilvēku prāti un dvēseles, sēžot birojos, nedomājot un darot to, ko liek no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā. Tukša prāta greznība, ka es jums saku! Un var dzirdēt manas taures un manus zvanus.”
Uz brīdi viņa bija sajutusies kā praviete. Viņai tika pievērsta visu nedalīta uzmanība. Toties tagad... tagad viņa stāvēja viena pati ielas vidū.
Pēkšņi pie viņas pienāca klāt mazs puisēns. Zēns raudzījās viņā ar savām lielajām, zaļajām acīm tā, it kā vēlētos viņu nohipnotizēt.
Tā tas turpinājās kādas piecas minūtes, līdz viņa saņēma drosmi un uzrunāja puiku: „Ko tev vajag? No kurienes tu uzradies?”
„Kā beidzās stāsts?” puisēns it kā nevērīgi atbildēja.
„Stāsts? Kāds stāsts?”
„Stāsts par indiāni un lidojošajām dvēselēm.”
„Ak, tas stāsts? Tas jau nav nekāds stāsts. Un tam turpinājumu es arī nezinu. Es zinu tikai sākumu. Kaut gan nezinu pat vai tas ir sākums,” viņa mēģināja paskaidrot, bet pati sāka saprast arvien mazāk.
„Tas ir sākums,” atbildēja puisēns, iedrošinādams viņu, „un beigas zinu es.”
„Kādēļ tad tu prasi, lai es tev pastāstu kā beidzas stāsts?” viņa nesaprata.
„Tāpēc, ka beigas no manas mutes jau sen ir zināmas un pierastas. Man nepieciešams, lai tu tās pasaki. Kaut vai vārds vārdā, bet no tavas mutes tās tomēr skanēs citādi. Stāsti! Es tev palīdzēšu.”
Pēdējie četri vārdi tika pateikti ne skarbi, ne dusmīgi, bet gan pavēloši un pazemīgi lūdzoši. Viņas acīs puisēns pārvērtās. Pēkšņi, tas kļuva par viņas labāko draugu un sīvāko ienaidnieku. Apkārt vairs nebija it neviena. Nebrauca neviena mašīna, kaut gan viņi atradās pilsētas centrā, pašā dienas vidū. Laiks šķita apstājies. Viņa nespēja sev neko padarīt. Viņa sāka stāstīt beigas, kuras sekoja uzreiz aiz sākuma. Stāstam par indiāni un lidojošajām dvēselēm nebija vidus.
„Tātad, guļot uz siena vārtiem, kad Saule taisās rietēt un sāk parādīties pirmās zvaigznes. Blakus sēž indiānis un uz savas cilts taisīta pūšamā instrumenta spēlē kādu sēru maršu. Rokās sadevušies gaidam to brīdi. Miers un klusums. Tikai garām lidojot dvēseles saceļ nelielu vēju. Līdz viena notupstas man klāt un saka, ka ir! Jā, ir! Tas brīdis ir klāt. Debesīs iedegas vistālākā un reizē visspožākā zvaigzne. Mana dvēsele ietrīcējās. Kaut kur tālumā es dzirdēju zvanu skaņas. Likās, ka skaņu pavadījumā zvaigznes dejo, bet mūs apspīd visspožākā un vistālākā zvaigzne. Pēkšņi sāk līt nebeidzams lietus. Ir tāda sajūta, ka tas nebeigsies nekad. Visas zvaigznes aizsedz mākoņi. Savā vietā paliek tikai tā – tālā un spožā zvaigzne. Lija lietus, jo pasaule zaudēja varoni. Tas bija kāds bezpajumtnieks, kurš stāstīja tādus stāstus, kas lika laikam apstāties. Es stāvēju lietū un sapratu... es zaudēju varoni. Es esmu pasaule.
Viņš mira dēļ cilvēkiem, kas apkārt runā. Balsis, kas kā zāģa skaņas grieza katru diegu, kurā turējās viņa dvēsele. Bet pēkšņi, tā bija brīva. Viņa dvēsele pacēlās pār tirgus laukumu. Viņš vairs nedzirdēja cilvēku lamas un lāstus. Viņš lidoja blakus putniem un brīvības sajūtām. Naida vairs nebija. Un skaudības arīdzan. Viņš bija laimīgs. Viss ļaunais palika uz zemes. Viņš beidzot mīlēja sevi. Mīlēja sevi. Caur ciešanām uz brīvību? Iespējams, bet šīs ciešanas bija skaistas. Reizi pa reizei, kad viņš palūkojās uz sev blakus lidojošo zvirbuli, viņam uzmācās sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš savus stāstus nav publicējis, ka atļāvis Laikam tos visus paturēt. Viņš uzbļāva Laikam, ka tas nav izdarījis apsolīto – sadziedējis dziļi plēstās brūces. Bet Laiks tikai klusēja. Bezpajumtnieka pirksti bija kropli, bet parakstīt vēl varēja. Uz rokas, kas netīra, tapa vēl viens stāsts. Tas tika pierakstīts ar zagtu zilu pildspalvu.
Viņa rokas bija notraipītas asinīm un vēmekļiem. Laiks bija pavēlējis visiem vemt, kad bezpajumtnieks pameta šo pasauli. Un visi vēma... visi vēma ārā savas plaģiātiskās domas un atgremoja savas atrofētās dvēseles. Kā zināms vemšana ir organisma attīrīšanās.
Bet kur bija viņš pats? Viņš jau bija tālu prom. Viņa miesa bija zem zemes, bet gars atradās augstu. Daudz augstāk nekā tas jebkad bija bijis. Viņa ķermeņa 21 gramu vairs nekas neierobežoja.
Viņam bija vienaldzīgs paliekošais un slava,” tā viņa pabeidza stāstu par indiāni un lidojošajām dvēselēm.
„Tu aizmirsi pašu galveno,” skumīgi noteica zēns, „viņa dvēseles lidojuma laikā skanēja tāli zvani, kas radīja tik skaistu mūziku, kuru nkad nevienam vairs nebūs lemts dzirdēt. Viņa dvēseles lidojuma laikā viņu un mazo zvirbulēnu apspīdēja tālās un visspožākās zvaigznes gaisma. Viņs beidzot jutās piepildīts.”
Pēkšņi, viņa saprata, kas bija šis zēns. Viņa to nezināja, bet viņa to juta. Viņa zināja kaut ko citu. Viņa zināja, ka sekos šim zēnam visu savu atlikušo dzīvi. Šis zēns bija tas bezpajumtnieks, kura stāsti lika Laikam apstāties. Šis zēns bija tas, kuru viņa bija meklējusi visu dzīvi.
Zēns paņēma viņu pie rokas un sacīja: „Ejam!”
Viņa paklausīja. Devās līdzi. Dienas vidū pēkšņi uzausa nakts. Mašīnas sāka atkal braukt, bet visi brīnījās par pēkšņo tumsu. Un tagad visi dzirdēja un redzēja.
Tālā un spožā zvaigzne dejoja zvanu skaņu pavadība. Un tālumā bezpajumtnieks un praviete gāja aizvien tālāk. Un šūpojās zvanu skaņu ritmā zvaigznes apspīdēti.
(11.01.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2023
Kopā:6424919
|
| |
| |
|
Autori
