X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Jānis Bruģis | Neklasificēta jaunrade |
PASAKA par Taciņu un Lielceļu
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Reiz dzīvoja Lielceļš un Taciņa . No jaunuzbūvēta rūpnīcas ciematiņa ar gandrīz vienādām kā dvīņu māsas tipveida mājiņām , Taciņa aizvijās gar saules pielijušiem, nelieliem sakņu darziņiem , pa tikpat nelielas , bet ļoti jestras upītes krastu ; garām bērzu birztalai .Zaļā birztala no ciematnieku skatieniem paslēpa gleznainā upītes senlejā ieslīgušu pilsētiņu , kura tā vien likās , esam izkāpusi ar savu patriarhālo izskatu un mieru no kādas senas bilžu grāmatas , apbrīnojami iekļaujoties un harmonējot ar upītes līkločiem un zeltaini smilšaino taciņu , kura liecot slaidu loku ap putnu piedziedāto bērzu birztalu , škērsoja Lielceļa uzbērumu. Nevarētu teikt , ka Lielceļam tas būtu sevišķi pa prātam , jo viņs allaž no sava grantētā uzbēruma augstumiem bija raudzījies uz taciņu mazliet no “augšas” , neapmierināti rūkdams savā nodabā: “Ko tā sīkaļa man te pa kājām pinas.” Gluži tāpat nevarētu apgalvot , ka Taciņa būtu pievērsusi jel kādu vērību Lielceļa nicinošajām replikām.
Viņai daudz labāk patika sajust kā pa viņas smilšaino augumu , īsinot ceļu no ciematiņa uz pilsētu , no rītiem devās dienas gaitās daudzie darba darītāji. Uz pilsētiņas skolu, pulciņos čalodami, steidzās skolēni. Pa dienas vidu Taciņa vēroja namamātes ar pilnām iepirkumu somām un draiskuļus bērnus , kuri kā dzīvsurabs tecēja mājup no skolas , piepildot visu apkārtni ar smiekliem un klaigām. Tikai vakarpusē, kad dienas rosība bija jau pierimusi , uz Taciņas parādījās cienīgāka publika , vectētiņu un vecmāmiņu izskatā, kuri uz pastaigu bija izveduši savus četrkājainos ģimenes mīluļus - suņus. To visu redzot , Taciņas dzīve guva piepildījumu , un tas darīja viņu laimīgu . Tik laimīgu , cik laimīgs vien var būt katrs , kurš gūst gandarījumu par to , ka var būt noderīgs citiem ar savu darbu. Tā tas nu bija iegājies un likās , ka pastāvošajai lietu kārtībai nav pamata būt citādākai
Līdz kādu dienu tai vietā , kur Taciņas pavediens pārslīdēja pār Lielceļa plato lentu , sākas dzīva rosība . Uz ceļa parādījās lielas un varenas mašīnas , piepildot gaisu ar jaudīgo motoru rūkoņu un tvanīgu bitumena smārdu. Nepagāja ne cik ilgs laiks un Lielceļš visā savā garumā tika ietērpts jaunā , koši melnā asfalta frakā. Gar Lielceļa malām gluži kā spožas mundiera pogas tika sarindotas krāsainas ceļa zīmes un rādītāji,bet pats galvenais , līdz ar to visu , Lielceļam tika piešķirts svarīgais Valsts nozīmes ceļa tituls.
Lielceļš nu kļuva varen lepns un iedomīgs. Viņš nicinoši šņāca savā lielmanības apziņā uz mazo taciņu: “Kā tu dubļainā klaidone uzdrīksties man ceļu šķērsot! Vai nemaz ar neredzi pa mani braucošos greznos limuzīnus , kuri ved svarīgas personas valstiski nozīmīgās darīšanās. Pa tevi tik dažādi plikadīdas vien staigā. Kur tādiem būtu jāsteidzas.” Taciņa cieta klusu , jo ko gan viņa būtu varējusi iebilst.savā necilajā vienkāršībā.
Pagāja vēl kāds laiks . Un tad kādu dienu ar Lielceļa dzīvē notika pavisam negaidīts likteņa pavērsiens. Pa tā plato muguru atripoja autofurgons,no kura izkāpa vairāki vīri koši sarkanos ar baltu krāsu notraipītos kombinezonos. Tajā vietā kur taciņa kautrīgi manījās pār Lielceļu , uzkrāsoja spožas baltas svītras kuras šoferu valodā par “zebru” saucot . Lai tā lieta būtu pavisam droša , ieraka ceļa apmālēs divas ceļa zīmes “Gājēju pāreja.” Katru savā ceļa pusē.
Tādu pliķi savai lielmanībai Lielceļš nu gan nebij varējis nedz iedomāties nedz bija gaidījis. No aizvainojuma un sašutuma viņa pelēkmelnais asfalta vaigs kļuva par veselu toni gaišāks. Nu nēkādīgi viņs nespēja pierast un pieņemt to , ka viņam , uzticamam valsts vasalim , jādod priekšroka kaut kādai tur taciņai. Tā tak pat ne vienā kartē nav iezīmēta. Šķendējies cik gribi. Izdarīt pēc sava prāta Lielceļš tik un tā neko nevarēja. Nācās vien samierināties ar notikušo.
No tās dienas jau bija aizritējuši vairāki gadi. Siltas un saulainas vasaras vairākkārt bija nomainījušās ar aukstajām ziemām. Lielceļa vaigs , ziemas sala ,saules un automašīnu deldēts, kļuva raupjš un grumbains. Tā asfalta ietērps nodila un saplaisāja. Arvien vairāk bedru un ielāpu izkropļoja tā kādreiz švītīgo augumu. Automašīnas kļuva arvien retākas viešņas Lielceļa ikdienā , līdz kādu dienu pazuda pavisam. Ļaudis mēļoja , ka kaut kur tālu priekšā esot sabrucis tilts pār upi. Citi apgalvoja ka aiz pilsētiņas jau esot uzbūvēta jaunā , modernā šoseja , pa kuru braukšana esot daudz ātrāka un patīkamāka. Kā tur īsti bija , ne Taciņai , ne Lielceļam nebija lemts īsti uzināt. Varbūt ka taisnība bija kā vieniem ,tā otriem. Ej nu īsti un sazini .
Bezdarbībā un garlaicībā Lielceļš pavisam sanīka . Vientulīga klusuma apņemts tas slīga snaudā , apcerēdams “vecos labos “ laikus , kad viņš bija visiem vajadzīgs. Jutās ievērojams un godājams. Taciņai , to visu redzot , sametās kaimiņa žēl. Viņa nēmēdza pieminēt ļaunu . Tā centās , kā nu varēdama mierināt to. Lielceļš spītīgi klusēja , un nekādās sarunās neielaidās . Tikai nerātnais vējš , nevienam neprasot atļauju , laiku pa laikam savērpa uz tā putekļu vērpetes ,mezdams tās virsū kādam vientuļam ceļa gājējam . Retu dien , kāds klaiņojošs kaķis vai suns uz mirkli iznira ceļa uzbēruma augšā , lai jau pēc dažām sekundēm nozustu ceļmalas krūmos , pamezdams Lielceļu atkal vienatnē pašu ar sevi. Ceļmalas zāle , kas bija bagātīgi sakuplojusi grāvjmalēs , likās to vien bija gaidījusi lai mestos virsū vecajam saplaisājušajam asfalta segumam un pārņemtu to savā valdījumā, sadrupinot un ieaužot pēdējās asfalta paliekas zaļā zāles segā. Pienāca diena kad par Lielceļa kādreizējo nozīmību liecināja vairs tikai ar zāli un krūmājiem noaudzis zemes uzbērums pār , kuru slaidu loku arvien vēl lieca mūsu vecā , labā Taciņa. Tā nepavisam nebija izmainījusies un izskatījās tāda pati kā daudzus , daudzus gadus atpakaļ.
No rītiem pa to , tāpat kā senāk, uz darbu steidzās ļaudis. Kā zvirbuļu bariņi aizspurdza bērni , skolas somas vicinādami , bet vakarpusē pa to cienīgi pastaigājās terjeri , kolliji , dogi un citi cienījami suņu cilts pārstāvji , savu tikpat cienījamo saimnieku pavadībā.
Ar to arī šai pasakai pienākušas beigas , bet tā slēpj sevī morāli , kuru var būt ir vērts arī pieminēt.
Viss pāriet . Gan pasaules godība , gan spožums. Tikai patiesas , lai arī necilas vērtības kalpo cilvēkiem vienmēr un nekad nenoveco.
(07.03.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (16.11.2019, 15:29)Viss notiek, nemuldi! :DSensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Interesantas bildes


Spermatozoīds un ugunsmūris /Krieviski/
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 349 Kopā:5064616

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.2 sec