|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tējas krūzē iekrīt sapnis | Autors - Evy
| | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tējas krūzē iekrīt sapnis. Es domāju un sapņoju. Viss, kas ir man apkārt un kas ir apkārt tev, mums ir vienaldzīgs. Es redzu tikai sapni – tevi. Zila debess kož man atkal acīs, viss tik kluss un mierīgs. Bāc! Putns ieskrien loga rūtī ar spēku, es pielecu kājās, un man klēpī izlīst daļa sapņa. Tik daudz laika pazaudēts, man slāpst. Es ieskatos savā tējas krūzē, kas ir tikpat neinteresantā krāsā kā tavs mūžīgi rigidais naktsskapītis pie gultas, es to mīlu. Savu krūzi. Man atkal acīs sāk kost un bakstīties saules stari, kas ir kā atgādinājums par pavasari. Es pieveru acis, jo pēc ziemas miega lāči nevar tik strauji būt atkal spirgti un rāpties priedēs kopā ar vāverēm. Es ar lūpām pieskaros atlikušajai tējai, sapnis pārņem mani, tiklīdz sajūtu tās rūgteno garšu. Tu vienmēr pārcukuro tēju, man garšo tēja bez cukura, bet tavējo es mīlu. Tu pārcukuro arī vārdus un žestus, un tava gultasveļa ir tik salkani salda kā karamele. Man garšo skābs, bet saldu es mīlu. Vai arī mūsu tik bieži izsapņotā nākotne ir plāna un gaisīga kā cukurvate? Vai vecumā mēs joprojām gulēsim tajos pašos cukurpalagos un elposim gaisu, lipīgi saldu kā zemeņu sīrupu?
Vai vispār kaut kas, ko mēs darām (un kas mēs esam), ir īsts? Oho, varbūt tas putns, kas ieskrēja loga rūtī, īstenībā bija maskējies pilots-izmēģinātājs, kurš eksperimentēja, lai atrastu īsto ceļu, bet... nošāva greizi. Vai tie zobi, kurus tu vecumdienās pirms gulēšanas liksi glāzītē ar ūdeni, būs tavi īstie zobi vai arī taisīti no plastmasas? Es nezinu, es nesaprotu, vai kāds vispār saprot, ka brīžiem tās nav mūsu īstās acis, ar ko mēs uzlūkojam citus. Varbūt tās acis ir taisītas no cukurotas glazūras kā jūras akmentiņi, un varbūt tās ūdenī izšķīst. Un tu pamodīsies bez acīm.
Es negribētu dzīvot tā.
Man garšo skābs, kaut gan es mīlu saldu.
Tavs nakstsskapītis ir tukšs tagad. Kā mana krūze. Esmu izdzērusi tēju, aplējusies ar to. Man vienalga.
Acis es nevēršu vaļa, jo atkal tās sāks bombardēt nežēlīgie saules stari, kas ir tik karsti, ka var izkausēt manu cukuru.
Labāk, lai manas acis izšķīst tavā glāzē. Bet – es mīlu savu krūzi.
31.02.2004
(19.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2338
Kopā:6414103
|
| |
| |
|
Autori
