|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Rīta kafija ar vārnu | Autors - Margo
| | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tā tik bija naksniņa!
Vakarā pārnācu mājās, dzīvoklis karsts kā tropu māja zooloģiskajā dārzā – solīja taču lietu, tādēļ aizejot logus nācās aizvērt. Steigšus atrāvu vaļā visus – ārā bezvējš, nekādas gaisa kustības, tā arī vēsāks nekļuva.
Neciešu aukstumu, bet arī karstums nav mana stihija, esmu radīta mēreniem klimatiskiem apstākļiem. Tomēr izvēles nebija – likos vien savos krietni karstajos palagos, paņēmu grāmatu un centos sagaidīt miegu. Apakšstāvā izmisīgi brēca zīdainis – nabaga mazulis arī nespēja aizmigt tādā karstumā. Beidzot brēcējs pārguris apklusa, arī es jutu, ka lasītais jau vairs neaiziet līdz apziņai, liku grāmatu malā.
Tikko laidos pirmajā nomiedzī, salēcos no briesmīgas motoru rēkoņas – mūsu rajona motociklisti savas ātrumsacensības rīko ap pusnakti. Tas arī saprotams – tad taču satiksme mazāka! Starp divām daudzstāvu māju rindām atbalsojoties, spēkratu troksnis dubultojās un trīskāršojās. Ātrumposms tika veikts vismaz reizes piecas, pēc tam motoru kaukoņa attālinājās un izgaisa. Pāºbīlī pukstošā sirds gan tik drīz nenomierinājās. Labi vien, ka neiemigu atkal, jo zem loga sāka rūkt cita tehnika – četri puišeļi līkņāja ap mopēdu, kam laikam bija kādas problēmas – starp lamu vārdiem šad tad bija dzirdami arī kādi tehniski termīni. Benzīna smaka spieda mani lēkt augšā un aizvērt logu, tam pateicoties, āra trokšņi mazinājās, karstums gan ne.
Gandrīz jau sāku snaust, te augšstāva kaimiņi sāka skaidrot attiecības, laikam bija izsusējusi pēdējā pudele… Nu ja, pulkstenis jau ap pusdiviem naktī, kur tad lai dabū jaunas rezerves!
Miegs bija pārgājis, ķēros atkal pie grāmatas. Ap pustrijiem grāmata uzkrita man uz deguna. Sapratu, ka vairs nelasīšu. Atvēru logu, jo likās – iestājies miers.
Kas tev deva! Satrūkos no žēlām vaimanām uz ielas. Kāds iereibušais pilnā balsī krievu mēlē žēlojās par pazudušo naudu, kam taču tepat vien esot jābūt. Viņa līdzbiedri, kas droši vien bija palīdzējuši naudiņai izčibēt, deva derīgus padomus meklēšanā. Žēl, ka pilnā rīklē un ar necenzējamiem saikļiem.
Atkal aizvēru logu, centos gulēt. Laikam tiešām aizmigu, jo, kad vienos sviedros pamodos nākošo reizi, logā jau bija manāma rīta krēsla. Atvēru logu, beidzot caur to ieplūda kāds svaigums! Labpatikā baudīju vēsā gaisa glāstus. Tikai galva gan briesmīgi sāpēja…
Gaismai pieņemoties spēkā, aiz loga sāka sarunāties vārnas. Šie putni pēdējā laikā mūsu apkaimē saviesušies lielā skaitā, ik rīts iesākas ar viņu ķērcieniem, allaž kādu redzi vērīgi meklējam kaut ko ēdamu. Ieklausoties ir pat interesanti – cik niansēta un daudzveidīga tā vārnu valoda! Bet tā nav sevišķi baudāma, kad galva sāp!
Jutu, ka ar gulēšanu nekas nesanāks. Cēlos augšā vārīt savu rīta kafiju, tā ir mans vienīgais glābiņš šādā situācijā. Es dievinu svaigi maltas kafijas smaržu, tā man patīk pat vēl labāk par pašu dzērienu. Tajā ir kaut kas no eksotikas, mājas miera, baudas un labsajūtas priekšnojautas. Man ir pašai sava recepte – jāpievieno druciņ sāls, drusciņ cukura, šķipsniņa no šā, lāsīte no tā… Sanāk garšīgi.
Pagatavoju savu glābējdziru, paņēmu krūzīti, ieelpodama patīkamo aromātu, piegāju pie loga. Iepelēkajā rīta gaismā zālienā pamanīju mūžam izsalkušo vārnu meklējot brokastu tiesu. Tomēr šoreiz viņa lēkāja kaut kā neparasti – sāniski. Izrādījās, ka zaļajā zālītē bija ieplacis melns kaķis – viens no mūsu pagraba ņaudošās ordas, ko žēlīgās kaimiņienes uztur pie dzīvības ar saviem ziedojumiem. Melnis neslēpās velti – uz trotuāra apmales bezrūpīgi astīti šūpoja cielaviņa, kurai kaķis klusu lavījās klāt. Putniņš bija aizņemts ar savām darīšanām, un par drošību šķita piemirsis. Toties acīgā vārna mednieku bija pamanījusi, un centās nokļūt starp viņu un mazo pelēcīti. Draudīgais knābis nešaubīgi bija pavērsts kaķa virzienā. Tas, sapratis, ka ir atmaskots, apsēdās un sāka demonstratīvi tīrīt savu kažoku, it nemaz vairs neinteresēdamies par iespējamo medījumu. Pasmējos par tādu brīnumu – lielā vārna taču aizstāvēja mazo cielaviņu! Man nebūtu ienācis prātā, ka putnu starpā valdītu tāds biedriskums. Nu, varbūt tā bija tikai sagadīšanās.
Malkojot kafiju, atgriezos pie loga vēlreiz. Un ko es redzēju? Iepriekšējās ainas atkārtojumu. Kaķis atkal lavījās klāt cielaviņai, kas vēl arvien briesmas nenojauta. Vārna savukārt uzmanīja kaķi. Tikai šoreiz neapmierinājās ar brīdinājumu vien – spārnus plivinādama, metās melnim virsū. Tas laidās mukt, jo lielais putns rādījās nejokojam. Vai nav dzirdēts, ka vārnas spējot izknābt pat aci!
Pēc mirkļa viss atkal bija mierīgi Cielaviņa turpināja tekalēt pa asfaltu, kaut ko ķerstīdama, vārna apcerīgi blenza uz atrasto čipsu paciņu. Manas galvassāpes sāka lēnām atkāpties.
Vārna piešķieba galvu un paskatījās uz mani, it kā gaidīdama novērtējumu savai rīcībai. Nē, patiešām, paldies tev, vārna, tu man atgriezi zaudēto ticību cilvēcīgumam! Ak nē jau – vārnīgumam…
(28.06.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1762
Kopā:6413527
|
| |
| |
|
Autori
