X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
1.nodaļa. 2.daļa
  
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Nākamajā dienā sākās pieaugušu cilvēku dzīve – visi kā viens viņi aizgāja strādāt. Meitene uz savu pagājušā gada darba vietu, bet abi puiši uz celtniecību. Tā pagāja daudzas dienas – no rīta celšanās, tad došanās uz darbu, darbs… un tā visu laiku. Rutīna… Pieauguša cilvēka dzīve. Anda saprata, ko ir zaudējusi, vēlēdamās ātrāk izaugt un kļūt par pieaugušu cilvēku. Brīvais laiks tagad bija tas, kas viņai trūka, bija rutīna, katru dienu viens un tas pats, nekā jauna un nekā, kas spētu iepriecināt, ja neskaita Kristiānu, kas katru brīvu mirkli centās radīt Andas sejā smaidu kā vien spēja. Tā bija viņu vājība vienam pret otru, lai arī cik slikti justos pats cilvēks, viņš darīja visu, kas bija viņa spēkos un visu, kas nebija, lai tikai mīļotais justos labi.
Dzīve dzīvoklī Andu smacēja. Visu mūžu viņa bija nodzīvojusi laukos, katru rītu cēlās ar saules iespīdēšanu logā un brīvību, pirms miega skrēja pa puķainām pļavām vasaras laikā, bet nu kā putns, kam aplauzti spārni tā bija ieslēgta dzīvoklī. Pamodās, izdarīja darbu un devās gulēt atkal tajā pašā nolādētajā istabā ar diviem puišiem. Vienīgais labums, viņa kopā ar Kristiānu gulēja gultā, bet Raivis upurēdams savus apartamentus – gultu, bija nometies blakus uz grīdas. Kā jau noprotams vienistabas dzīvoklī trīs cilvēkiem nebija diez ko viegli, tie ielauzās viens otra privātajā dzīvē smacēdami viens otru ar problēmām, ar sliktajiem garastāvokļiem. Viņiem nebija privātās dzīves, ne Kristiānam ar Andu, ne Raivim, kas dažu brīdi vēlējās pabūt gluži viens. Varbūt ņemt un dzīvot kopā ar brāli un viņa draudzeni bija slikta doma? – viņš mēdza aizdomāties un ar katru mirkli kļuva arvien, arvien domīgāks. Un likās, ka ne tikai Raivja uzskati par izmitināšanu, bet arī par mīlaspārīti sagrozījās. Šķita, ka viņu smiešanās un ķiķināšana pirms miega Raivi dzina izmisumā, ka prieks par abu jauniešu laimi viņam pēdējā laikā nesa riebumu un skaudību par to, ka pašam nav attiecību, ka nav stabilas meitenes ar ko ķiķināt un smaidīt tik pat labi kā ar Andu. Pēdējā laikā, kad Anda tika gatavojusi brokastis halātā Raivis izteikti uz viņu lūkojās, uz viņas izspūrušajiem rīta matiem, viņas trauslajām rokās, skaisto ķermeni un garajām kājām. Likās, puisis nogaršo viņu ar acīm, vēlas tai pieskarties, skūpstīt un glāstīt tik pat nepiespiesti kā to dara Kristiāns. Bet tā nebija viņa meitene – vienmēr viņš atcerējās un novērsa skatienu. – Tā ir brāļa draudzene, tu nedrīksti uz viņu lūkoties, nedrīksti… Un tomēr viņa ir tik skaista.
Bet likās tai robežai, ko prāts uzcēlis jūtas viegli pāri tika. Jo, kas gan mīlestībai ir šķērsis, tai ir spārni un katru mūri, lai arī cik tas augsts un biezs, tās spēj pārlidot. Viņš izpatika Andai, izteica tai komplimentus, bieži vien palīdzēja darbos un pavisam nejauši centās to dažnedažādi apskaut un samīļot, viņš gribēja viņu just.
- Nē, tu nedrīksti! – viņš atkal sev atgādināja, kad kādu rītu pie brokastu galda lūkojās uz meitenes ķermeni, kas pie izlietnes mazgāja traukus. – Atstājies! Tā taču ir tava brāļa meitene, viņa sieva! Priecājies par viņu.
Meitene neievēroja Raivja acis, kas vienmēr un visur lūkojās uz viņu, un, ja arī ievēroja, tad nepiefiksēja, jo vienīgais par ko meitene spēja domāt bija un palika tikai Kristiāns, viņa rokas un lūpas, viņa sarunas, smiekli un smaids. Viņa skaistais ķermenis un viņa izcilās domas.
Turpretim Kristiāns vienreiz ievēroja kā Raivis lūkojās uz meiteni, viņš tam nepievērsa nekādu lielo uzmanību, jo domāja tas tikai sportiskas intereses dēļ, bet vēlāk viņš atkal redzēja kā brāļa acis caururba viņas Mīļuma ķermeni. Toreiz viņi sakasījās. Kliedza viens uz otru un kāvās, līdz beidzot Andai viņus izdevās apturēt. Kristiānam bija ievainots vaigs un no tā tecēja neliela asiņu strūkliņa, bet Raivis bija sveiks un vesels. Toreiz gan nekā vairāk kā spītīgu frāzi – man laikam vajag sievieti! – viņš nespēja izdvest un pazuda no mājas gaužām sakaunējies par savu uzvedību.
- Nolādēts, Kristiān! – meitene čukstēja slaukot viņa ievainojumu. – Kādēļ tev tas bija nepieciešams?
- Ak šausmas! – viņš izsaucās. “Kur es esmu nonācis, es kaujos ar brāli!” viņš čukstēja. – Bet, Anda, viņš raudzījās uz tevi!
- Un vai tagad tu taisies sist visus vīriešus, kas uz mani raudzīsies?! Tad jau tev puspasaule jānogalina!
- Nožēlojami! – viņš izdvesa. – Tu taču mani mīli, es mīlu tevi. Un kādēļ, lai gan kaut kādi tur vīrieši lūkojoties uz tevi spētu iedragāt mūsu attiecības?
- Nespēs! Bet tas nebija vis nekāds vīrietis, bet gan tevis paša brālis.
- Jo vaina dziļāka. Es jūtos nožēlojami. – viņš izdvesa un apklusa.
Anda redzēja viņu nožēlojam izdarīto. Nekas liels taču nebija noticis, lai brālis paceltu roku pret brāli, pie tam tie taču jau bija pietiekoši lieli cilvēki un reizē arī pietiekoši nesavaldīgi. Kopš reizes, kad abi brāļi sakāvās, Raivis izvairās no reizēm, kad jābūt kopā ar Andu vienā istabā, vai vienā telpā. Viņš baidījās, no tā, ka spētu krist grēkā un atļauties kaut ko tādu, kas beigu beigās būtu jānožēlo. Anda to nemanīja, viņa bija pārāk aizņemta ar dzīves pamirumu, jeb rutīnu, kā viņa nodēvēja katru garlaicības mākto dienu. Viņa vairāk nedzīvoja, viņa eksistēja nožēlojamu dzīvīti. Laulība. Saderināšanās! Studenta dzīve! Lūk, kas bija tas par laiku starp bērnību un skolas soliem un jaunību starp studijām, darbu un ikdienišķo rutīnu, kas likās nemanāma ikdiena.
Vienu dienu abi vēl jaunie rutīnas māktie cilvēki devās nosvinēt vairāku gadu jubileju. Hmm, dieniņa jau nu neko – skaists novakars, saules atblāzma nespodri zilajās debesīs, kas spīdēja, likdama noticēt, ka tikai mirklim cilvēki piedzimst, un skaistais jūras krastā gar kuru veda viņu ceļš. Vējš cēlās, koku galotnēs saķēries, tas raustīja lapas un zarus, centās tās notriekt zemē, bet tam nebija spēka. Vējš bija sapinies meitenes garajās cirtās un savēlies Kristiāna atpogātajā kreklā, bet, lai arī kāds būtu bijis vakars, abiem mīlētājiem tas bija pasakains.
Ar basām kājām tie devās pa smilšoto līci uz priekšu, viļņi aizskaloja pēdas un palika atkal klajš aiz viņiem, Raivis nezināja, kur abi palikuši, un abus tas arī neuztrauca. Viņi bija sadevušies rokās un Anda atcerējās bērnības, savu izdomāto aforismu “un divām ēnām ne tikai saulē kopā staigāt, bet arī tumsā palikt sadotām rokām”. Tas bija iesēdies viņas apziņā un ar katru mirkli, nelikdams meitenes saprātam mieru, uzbangoja arvien spēcīgāk un spēcīgāk.
Viļņi auga, un baltas putas mezdami krastā, tie skalojās gar viņu kājām, gar akmeņiem un viens pret otru. Viņi smaidīja zinādami, ka mīl viens otru.
Vakara noslēgumā, netālu pie alas bija uzslieta nojume, spoži dega ugunskurs, uz smiltīm bija sega, kuru greznoja vairākas skaistas, sarkanas rozes. Nedaudz attālāk, pie alas, kur jau no seniem laikiem iegravēts bija “Kristiāns + Anda = liela ļubestība” bija nolikts ledus trauks ar šampanieti un divas glāzes. Viss, likās tik perfekts, tik skaists. Nekad mūžā pirms Anda satika Kristiānu viņa nebija iedomājusies, ka jau vidusskolas laikā spēs satikt savu lielo un vienīgo mūža mīlestību. Viņa nebija spējusi to iedomāties, bet nu tam ar visu sirdi un dvēseli bija noticējusi. Brīnumi notiek, un, kādēļ gan tik skaistas lietas kā mīlestība, sapratne un apbrīns nespētu eksistēt?
Toreiz viņiem atkal pēc ilgiem laikiem bija tuvība. Nežēlīga kaisle. Viņi bija izslāpuši viens pēc otra un nu apmierināja kā savas slāpes, tā izsalkumu. Viņi atkal juta, ka jaunības dienu apbrīna un pieķeršanās nekur nav zudusi, vēl vairāk juta, ka mīlestība kļuvusi jo dienas, jo spēcīgāka.
Mājup nebija jāsteidzas un viņi palika siltajā rudens novakarē, saulei rietot, turpat pludmalē. Viņi aizmiga sarāvušies cieši kopā starp rozēm un vienu segu, guļam smiltīs.
(20.08.2007)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.2.nodaļa. 1.daļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
žļurben žļarbenis (viesis) (26.03.2020, 09:37)Nav te jāgudrojas, vajag dzejot, bet teikumu salikšana stabiņos nav dzeja. Kas vēl nav skaidrs?! :(((( :D :)))Uzrocis (viesis) (23.03.2020, 16:31)Sapratu, ka nav iespējams noteikt pasaules sabiedrības kopējo intelekta koeficientu vai tās pagrimuma līmeni. Tas tāpēc, ka katrs cilvēks to mēra pēc sevis... Cik cilvēku, tik šādu līmeņu.../arpa (viesis) (21.03.2020, 20:53)Re kā, aiztaisījās bez brīdinājuma, attaisījās ne no šā, ne no tā. Ne skaidrojumu, ne atvainošanās. Attieksme. Nu, spriežot pēc jaunākā gara darba, labāk būtu palikuši miruši. Ja salīdzināt...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
Interesantas bildes


Kuģi vai tilts ?
 
 
E-māksla

Kopā.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 306 Kopā:5169703

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.2 sec