X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
2.nodaļa. 1.daļa
  
Komentāri (24)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Nākamais rīts, ko tie kopīgi sagaidīja, bija skaists, vakardienas vējš, kas bija pluinījis kokus un jūras baltos putu viļņu, nu bija pazudis. Jūra dusēja un klusi elpoja. Saule spulgoja pie debesīm, nepievērsdama uzmanību tam, ka kāds gaidīja lietu, vai vēlējās, lai arī šodien varētu gar jūras malu un pa ūdeni laisties ar izpletni lielā vēja dēļ.
Viņai patika ilgi pagulēties no rītiem, savīties vairākās segās, citreiz, izpatikt savam vīrietim atnesot gultā kafiju ar siltu grauzdiņu. Viņam, turpretim, no rītiem bija tā labākā oma, lai padarītu kaut ko perversāku. Kaut ko kaislīgu! Parasti, pēc Kristiāna paražām viņi ēda šokolādi, nosmērēja viens otra miesu ar milzīgām šokolādes sirdīm un tad tā kā tādi divi kaķēni visu nolaizīja. Kaislīgi un beigu beigās pienāca arī mežonīgs sekss. Protams, pēdējā laikā ar to visai bieži viņi netika nodarboties, jo vienmēr mājās bija kāds, kas viņu divvientulībai nedaudz traucēja.
Kristiāns pamodās pirmais, iedeva meitenei maigu buču no sākuma uz lūpām, ļaudams, viņai pamosties, tad maigi pieskārās ar savām lūpām pie viņas pieres un beigu beigās klusi un mierīgi līda pie ausu ļipiņām. Trīsas pārskrēja pār viņas ķermeni un meitene atvēra acis. Lielas, zaļas tās raudzījās puiša izteiksmīgajā skatienā un viņa smaidīja. Bija sagaidīts nākošais rīts, viss bija iesācies pasakaini un bija gaidāms labs arī dienas turpinājums.
Viņi mielojās ar vakardienas neizdzerto šampanieti, kas jau bija nedaudz „atšālējies” un ēda zemenes, kad Kristiāna telefonā atskanēja zvana signāls. Uz darbu! Jau kārtējo rītu zvanīja, lai viņš nākot un pastrādājot brīvdienā. Puisis jau tikpat kā atteica, bet tad meitenes pierunāts, viņš tomēr pateica, ka pēc pusstundas būs. Viņam negribējās braukt prom, negribējās atstāt Andu vienu, jo neizsakāma balss sirdij sacīja, ka varētu kaut kas notikt. Un tomēr, tas bija jādara.

Meiteni izlaida pie ēkas, ieveda viņu mājā un atstāja dzīvoklī gluži vienu. Raivja nebija. Bija savādi būt ēkā pavisam vienai, un, lai arī cik dīvaini tas liktos, bet meitene nebija pieradusi palikt viena.
Pēc divām stundām, kuras Anda, protams, pavadīja pilnīgā garlaicībā mājās, ieradās Raivis, pilns kā mārks. Dzērumā, nespēdams turēties kājās un dažu draugu pieturēts, viņš ieklunkurēja istabā un Anda viņu noguldīja. Uz jautājumiem, kādēļ jaunais cilvēks tā dzēris viņš neatbildēja. Varbūt nespēja, varbūt nevēlējās. Viņš iekrita gultā un dažas reizes izsaucies kaut ko rupju un nepiedienīgu aizmiga. Andai likās dīvaini, ka tik ilgu laiku nodzīvodama kopā ar Raivi Kristiāna brāli viņa tomēr vēl nepazina tik labi, cik tas bija nepieciešams.
- Varbūt ieej dušā?! – Anda ievaicājās, nostādamās pie puiša gultas un vēlēdamās, lai no smagās alkohola reibuma viņš kaut cik atžirgtu.
- Nē-ē! – viņš izsaucās ar nepiedienīgi augstu balss tembru. – Man dušu nevajag!
- Nu un tad varbūt ir kaut kas tāds, ko tev vajag!?
- Man vajag tevi! – viņš izsaucās.
- Ko?! – meitene, domādama, ka pārklausījusies, pārvaicāja.
- Tevi! Es bez tevis nespēju dzīvot. Redzot tevi kā tu apejies ar manu brāli, kā tu viņu mīli, mani pārņem melna skaudība, par to, ka tu nevari piederēt man. Dažreiz man liekas, ka mēs esam tik līdzīgi, ka es tevi varētu paraut aiz rokas, aizvilkt pie altāra un tu varētu pateikt “jā!”. Es tevi gribu! – viņš gaudoja, ar roku pieskardamies pie meitenes plaukstas. – Man tevi vajag!
- Es nedomāju, ka tas būtu labi! Es mīlu tavu brāli un man nevienu nevajag. Ko tu vispār atļaujies!? Es esmu tava brāļa sieva, bet tu pieprasi, lai es bez maz vai ar tevi precos!
- Nē, tu vēl neesi! – viņš iebilda.
- Tas nav no svara! Es viņu mīlu!
- Bet es mīlu tevi! Vai par to, ka tu piederi manam brālim, es nedrīkstu būt laimīgs!?
- Izgulies! – meitene izdvesa, nespēdama noticēt ausīm. Viņai bija tāda sajūta, ka Raivis, savas laimes dēļ būtu spējīgs savu brāli pataisīt nelaimīgu. – Man liekas, tu esi pārāk daudz dzēris, lai runātu ar mani par kaut ko tik nopietnu!
- Nē, neesmu! – viņš vēl vienu reizi izkliedza un parāva meiteni aiz rokas. – Lūdzu, paliec pie manis! Neaizej.
- Liec mani mierā! – viņa iekliedzās un izlauzās laukā no puiša rokām.
- Nē, pagaidi, man tev vēl kaut kas jāsaka! – viņš iekliedzās. – Ja tev nebūtu man brāļa, tu mani precētu?
- Nē! – viņa noskaldīja
- Kāpēc? – Raivis nelikās mierā.
- Un kādēļ tev liekas?! Jo es tevi nemīlu!
- Bet, ja tu iemīlētu? Es tevi mīlu? Mums ar manu mīlestību pret tevi pietiks abiem!
- Tā saka tikai tie, kam nerūp partnera laime!
- Man rūp!
- Ja rūpētu, tad tu nevēlētos mani aprecēt, jo vēlētos, lai es esmu laimīga ar Kristiānu. Un zini, es arī būšu! Es jau esmu. Un man nevajag nekādu svešu vīrieti! Liecies mierā, un pat tad, ja tu paliktu vienīgais vīrietis uz šīs zemes, es tevi neprecētu!
- Tādā gadījumā ej prom, es nespēju dzīvo zem viena jumta ar sievieti, kas pieder citam!
- Tu brālim nespēj vēlēt laimes?
- Tad, kad es tevi nepazinu, es viņam, patiešām tās arī vēlēju! Bet tad es tevi nepazinu. Ej, ja gribi palikt ar Kristiānu! Man nav jāmokās. Ja vēlies būt kopā ar Kristiānu, ejiet prom.
Anda aizgāja. Izsoļoja laukā no istabas, palikt kopā ar Raivi, kas bija piedzēries pilns kā mārks, bet joprojām, lai arī šļupstēja, bet runāja visai skaidri un saprotami. Beidzot Anda saprata, ka turpināt dzīvot šajā piemīlīgajā miteklītī nav iespējams. Viss gāja uz beigām, viss. Attiecības starp visiem trim jauniešiem, privātās dzīves un pat mīlestība sāka kā pastiprināties, tā radīt atkarību… Kaut kas bija jādara. Ja neņem vērā, ka Andu ar Kristiānu izmeta no mājas Raivis, tad diez ko daudz izvēles iespējas nebija palikušas, bet Andai bija jāatzīst, ja Raivis viņus arī neizmestu no savas mājas, tad Andai atliktu nekas cits kā aiziet pašai. Viņa nespēja dzīvot kopā ar vīrieti, kas viņu iekāro, laikā, kad viņa mīl un pieder savam sapņu princim. Tas nelikās ne ētiski, ne pieņemami, meitenei tas radīja riebumu, un, sagaidīdama līdz Raivis iemieg, no istabas paņēma lielo čemodānu, salika dažas savas lupatas, sakravāja Kristiāna mantas un skumji raudāja.
Viņa, kopā ar Kristiānu bija uz ielas. Bet, katrā sliktumā bija arī savas gaišās puses. Viņa raudāja un tagad tās centās arī saskatīt. Viņai taču bija Kristiāns. Kaut uz ielas! Kaut ellē! Kaut lietū, kaut negaisā, bet, lai arī cik lielās nepatikšanās viņa nokļūtu, vienmēr būs kāds, kas gribot ies līdzi, kas nevēlēsies viņu pamest, kas mīlēs viņu, kas būs saudzīgs un iecietīgs, kas atbalstīs… “Mans eņģelītis…” viņa nodomāja. “man nav nekas vairāk nepieciešams, lai būtu tikai viņš un maza vietiņa kur palikt. Viņš ir mana gaisma, manas acis, manas rokas un kājas. Viņš ir mans nams, mans gaiss, ko elpoju un mana dzīve…”
Uz mirkli Anda iedomājās arī par to, ka varētu atgriezties pie vecākiem un prasīt palīdzību no viņiem, bet tad atminējās arī viņu attieksmi, pret vēl, viņu domām, jaunajiem cilvēkiem. Nē, reiz jau tēvs bija nosolījies, ka ja meita pametīs viņu māju pirms būs atradusi labu izglītību un paliekošu darbu, tad mājās vairs var neatgriezties. Māju Andai vairs nebija, pati izmesta no ģimenes ligzdiņas viņa tagad bija simtkārt laimīgāka nekā ģimenes nosodošajā, paliekošajā mājā ar māti un tēvu… Un tomēr, dažreiz viņai viņu trūka. Viņu padomu, neliela rājiena par vēlo ierašanos mājās, kabatas naudu un bezrūpīgo dzīvi, Andai trūka tā visa un dažu mirkli viņa juta, kā sirds pamirst krūtīs māti redzot pa tv un atceroties tēvu.
Un tomēr Anda nenožēlo. Viņa jau ir liela. Liela meitene, kas grēko nenožēlojot izdarīt. Viņa neraudās, pie tam nebija jau tā, ka tagad ar Kristiānu viņai galīgi nebija kur palikt. Viņi bija nedaudz iekrājoši un ar Kristiāna darbu viņi tiks tālu.

Kristiāns atnāca uz mājām nedaudz noskumis, nedaudz bēdīgs. Viņa sejā rotājās bāluma iegrebti vaibsti un uz mirkli Andai jau bija sācis šķist, ka viņš zina par notikušo, ka viņi aiziet no Raivja mājas pa pusei paši to gribēdami, pa pusei tikdami padzīti.
Viņš pasveicināja savu saderināto ar maigu buču uz vaigu kauliem un pagriezās, lai noliktu mobilo telefonu uz galda, kur tas stāvēja visu laiku. Viņš neizturēja, pagriezās pret Andu un apķēra viņu. Vai darbā būtu gājis slikti?!
- Mīļum, - ar drebošu balsi viņš iesāka.
- Kas noticis?! – Anda izsaucās, sabijusies ne pa jokam.
- Ar darbu… - Kristiāns noteica un turpināja. – Mani paaugstināja.
Anda neizpratnē pasmaidīja. – Un kādēļ, gan tad tev tik slikts garīgais?
- Mani paaugstināja par priekšnieku darbā Ventspilī. Man ir jauna darba vieta un arī atvēlēta dzīvesvieta pilsētā, kurā strādāšu…
Viņas sejā iezagās smaids.
- …bet es nezinu, ko teiksi tu par pārvākšanos. Es jau it kā atraidīju piedāvājumu, bet man pēc stundas zvanīs, lai pārliecinātos, ka neesmu pārdomājis. Sacīja, ka tur nepieciešams tieši tāds boss, kā es… Nu jā… ko tu saki?!
- Mēs taču sen jau vēlējāmies uzsākt kaut cik patstāvīgu dzīvi! – Anda ieminējās. – Viss, no tā mums ir rokā! Mēs vairs “nesēdēsim uz kakla” tavam brālim un arī pašiem būs brīvāka dzīve!
- Un tu, kā būs ar mācīšanos? Tu taču tik ļoti vēlējies apgūt žurnālistes profesiju, bet tā augstskola ir te pat blakus!
Anda nobālēja. Tikai šis sīkums viņai lika griezties visam vēdera saturam. Viņa patiešām vēlējās to profesiju, bet nu ceļš uz to bija pēkšņi pārtrūcis…
- Nekas! Tu vēlējies studēt un kļūt par perfektu inženieri, par labu arhitektu!
- Un tu par žurnālisti
- Nē, manai žurnālistes karjerai vairs nav nozīmes. Es esmu ar tevi, man neko citu nevajag!
- Un man pietiek ar tevi! – viņš pasmaidīja. – Kur mans brālis, jāpasaka, ka viņa dzīvē gaidāmas pārmaiņas, nebūs vairs divu, kas “sēdēs uz kakla”.
- Viņš?! – Anda sagrīļojās. – Viņš šodien pārvilkās mājās galīgā pālī. Es nezinu, kur viņš bija palicis pa nakti, bet pēc visa spriežot viņam bija gājis jautri… Nu jā, mēs runājām, biku laikam sakasījāmies un tad, nu, kā lai to pasaka, viņš mūs maigi izstūma aiz durvīm!
- Es nespēju tam noticēt! – viņš izsaucās. – Kopš kura laika mans brālis dzer? Un, kopš kura laika viņam ir tiesības kādu izlikt aiz durvīm?! – Kristiāns satrakojās. – Kur viņš ir?! Man vajag ar viņu parunāties!
- Guļ gultā, nesen aizmiga!
Kristiāns palūkojās uz Andu. Viņā kaut kas notrīcēja. Kaut kas lika puisim sagrīļoties.
- Un kādēļ gan viņš dzēra?! Cik zinu parasti ir tikai divi iemesli, lai iedzertu un nodzertos! Vai nu sāpīga mīlestība vai tuva cilvēka zaudējums!
- Viņam noteikti nav neviena no viņām! – Anda ieminējās. – Braucam prom! Saki, savam šefam, ka mēs braucam uz jauno darba vietu, saki, ka tu strādāsi un visam šim nolādētajam murgam lielpilsētā atmetam ar roku. Es apņemšu noderīgāku profesiju, bet tu… nu jā, tu būsi boss celtniecībā. Nešaubos, ka tas tev mazāk ies pie sirds! – meitene runāja un aiz rokas vilka Kristiānu prom. – es somas jau sakravāju, sēžamies mašīnā un braucam prom.
- Un Raivis?! Mēs tā guļam viņu arī atstāsim?! – Kristiāns, rūpēs par brāli, ieminējās.
- Nedomāju, ka viņš tevi paņemtu! – Anda nomurmināja.
- Kādēļ tu tik aplami domā?! Kas tev ir uznācis?
- Braucam prom! – Anda izsaucās. – Ejam!
Par visu notikušo Anda noklusēja. Viņa negribēja padziļināt jau tā pietiekoši dziļo plaisu starp abiem brāļiem. Kristiāna aklā mīlestība pret bāli bija par naivyu, viņš daudz ko neredzēja un Anda bijās no sekām, kas rastos, ja puiša acis atdarītos.

Kristiāns nebija no tiem spontānajiem, kas spēja kaut ko iedomāties un tad kā vēja skarts mesties to īstenot, bet viņš arī nebija no tiem kūtrajiem mājās sēdētājiem, kam interesēja tikai tas, kas notiek ārpusē. Viņam patika eksperimentēt, bet tik liels ķīmiķis kā Anda šeit nebija neviens. Viņa izrāva viņu aiz rokas, paņemdama rokās somas un metās laukā no Raivja mājas kā no ēkas ar spitālīgajiem. Nebija nozīmes palikt, pēkšņi, kaut kas pret šo māju bija radījis jaunkundzē dziļu nepatiku. Tas bija Raivis, kas likās viņai pretīgs, tāds bezjūtīgs ērms, kas domā tikai par sevi, tāds egoists, kam svešas likās cilvēcīgas jūtas un attiecības…
Ar milzīgu motora rūcienu viņi iedarbināja mašīnu un aizbrauca. Māja palika klusa un vientuļa. Nu viņi bija vieni un ceļā uz jaunu, savādāku un noteikti labāku dzīvi. Kaut gan arī neviens no jauniešiem nezināja, kas sagaida viņus aiz pagrieziena, abi mīlētāji bija noskaņojušies ieraudzīt kaut ko jaunu un laimīgu, kaut ko tādu, kas nesīs kā laimi, tā prieku.
Viņi aizbrauca, garām zibēja ēkas un mašīnas, pazuda cilvēku veidoli un jūras krastā pie kreisā sāna. Izzuda zeme un debesis izplēnēja. Viņi brauca skatīdamies tikai uz priekšu un redzēdami tik vien kā ceļu – tumšu asfaltētu strīpu, pa kuru uz priekšu drāzās mašīnas un motocikli, strīpu, kas veda uz citu dzīvi.
Uz vakarpusi, pēc divu stundu braukšanas viņi piestāja kādā benzīntankā, lai piepildītu bāku un nopirktu kaut ko, lai apmierinātu izsalkumu. Nopirkdami nabadzīgas vakariņas, tik vien kā baltmaizi, desu un dažus tomātus, tie devās ceļā. Protams, ja Anda atrastos mājās, pie savas izlietnes, savas cepešplīts no niecīgajām uzkodām viņa pagatavot spētu labas vakariņas, bet diemžēl tā nenotika un pat šo, visai niecīgo ēdienu neviens no jauniešiem nesmādēja.
(20.08.2007)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.1.nodaļa. 2.daļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 5.17
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5.5)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (22.06.2020, 14:27)arpa kārtējo gaudu dzejoli "putni...putni" uzskrāpējusi. :DLjurbenjaaks (viesis) (12.05.2020, 20:38)Toč, var pārņirgties! :)))Ješka (viesis) (06.05.2020, 09:29)Diskusija par nopietnu tēmu, bet šodien prāts nenesās to padziļināt ar savām gudrībām. Pārsmējos. :))) :))) :)))
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Vientuļais koks.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 26 Kopā:5200895

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec