X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
2.nodaļa. 2.daļa
  
Komentāri (85)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Turpināja ceļu. Bija iestājusies jau neliela krēsla, bet starmeši bija spoži un ceļu tie redzēja labi. Šodien nebija daudz braucēju, reti, kad kāda mašīna pabrauca garām, visi jau viesās uz mieru un miegu. Diena bija beigusies daudziem, tikai šie divi pasaules atraidītie klaiņoja un brauca uz savu jauno dzīvesvietu, iespējams, labākām, iespējams, sliktākām mājām.
Kristiāns nedaudz satraucies par brāli un viņa nepierasto dzeršanu sēdēja un uztraukti lūkojās uz visām pusēm. Viņu nedaudz biedēja brālis un viņa dzeršana, nedaudz tas, ka viņus izmeta. Turpretim Anda sēdēja gluži mierīga priekšējā solā un klausījās radio. Bija uznācis viegls miedziņš, bet pretodamās tam, viņa stīvi raudzījās uz priekšu, baiļodamās, ka kaut kas nenotiek. Ik mirkli viņa iedomājās par Raivi un viņa reakciju, redzot, ka abi mīlnieciņi pazuduši, bet tad tik pat strauji, kā par jaunieti iedomājusies, domāt arī pārtrauca.
Kad viņi iebrauca pilsētā bija jau melna tumsa. Pilsēta nebija liela, bet savāda – viena daļa jaunas, saremontētas un brīnumaini sakoptas pilsētas, bet otra… otra parasta, dzīves netīrumu savākusies, neliels graustu reģions. Viņi brauca pa ceļu, kas bija robežjosla abām šīm svešajām pasaulēm un brīnījās, kā gan viena pilsēta var tik ļoti atšķirties. Pretī bija jūra, maigs vējš pūta no ziemeļiem un viņi redzēja jūrā kāpjam viļņus. Skaisti zaigoja veikalu uzraksti, kas aicināja ienākt visiem turīgajiem, reklāmas to logos un vitrīnās lika noprast par jauniem pievedumiem un plašo piedāvājumu klāstu.
Liels Jēzus Kristītāja piemineklis pie pašas baznīcas ar paceltām rokām gaisā, nedaudz līdzīgs tam, kā bija filmā “Romeo un Džuljeta”, lika aizrauties abu jauniēsu elpai. Jā, tas piemineklis bija skaists. Anda vienmēr bija vēlējusies aizbraukt pie tā un zem tā kājām salaulāties, tiesa gan filmā viņš bija daudz lielāks, toties ne tik skaists kā šeit. Brīnišķi! Šajā pilsētā abi jaunieši bija pirmo reizi un tādēļ viss viņus kā nedaudz satrauca tā arī iepriecināja.
Braucot tālāk, bija manāms milzīgs parks. Izgaismots ar laternām, kluss un mierīgs tas gatavojās iemigt. Pa tā iztīrītajām taciņām nedaudz attālāk, rokās sadevies devās kāds pārītis. Viņi izskatījās jaunāki, vēl bērni, kādus sešpadsmit, septiņpadsmit gadu veci un Anda atkal, gribot negribot atcerējās sevi un Kristiānu šajā vecumā.
Tur bija šūpoles, kāda meitene sēdēja, blakus tai bija draudzene, kas sēdēja uz soliņa un ēda saulespuķu sēkliņas. Viņa bija ģērbusies tumši – melni, gari svārki, tumša blūze un acis kā ērmam – lielas un melnas. “Mūsdienu gote” Anda nodomāja. Viņa likās biedējoša, bet reizē arī noslēpumaina un skaista.
Viņiem pretī pa ceļa vidu gāja kāds jauniešu bariņš, tie negrieza ceļu un tikai tad, kad Kristiāns, nedaudz nokaitināts tiem uztaurēja piekto reizi, nekaunīgie jaunieši pagāja malā. Nedaudz dzēruši, jo likās, ka gāja tie šķībi un, ka pie katras straujākas kustības dažs no tiem pat tika pieturēts, lai nenokrīt.
Kristiāns apstādināja mašīnu pie kādas necilas kafejnīcas. Bija norunāts satikties ar darba devēju, tas iedos dzīvokļa atslēgas un dos norādījumus par jaunu dzīvesvietu, darbu un likumiem, kas jāievēro, lai neiekultos problēmās. “Emblēma” sauca kafejnīcu pie kuras tie piestājās un izkāpa no mašīnas. Caur stiklotajiem logiem varēja redzēt, ka tā ir patukša un, ka galvenokārt, tie, kas tur atrodas ir Kristiāna un Andas vecuma jaunieši. Tālāk, pie loga, pie četrvietīgā galdiņa sēdēja kāds kungs labākajos gados. Tas bija Pēteris, Kristiāna darba devējs un lielisks cilvēks. Viņš gaidīja abus jauniešus, lasīdams vecus žurnālus un dzerdams karstu šokolādi.
Kafejnīcā “Emblēma” pie neona gaismiņām, sveču liesmiņām un viesmīlīgās apkalpes, viss smaržoja pēc svaigām kūciņām un kafijas. Viss likās, tik ērti ietaisīts un tik skaisti izgreznots, ka jaunieši pasmaidīja. Viņi jutās kā mājās. Mājīgums un siltums bija galvenās lietas, kas pievilka atnākt uz šo kafejnīcu, pasēdēt ar draugiem un nobaudīt garšīgās kanēļa maizītes.
Kristiāns sasveicinājās ar Pēteri un iepazīstināja arī ar Andu, likdams to uzrunāt, kā Kristiāna sievu. Viņi apsēdās pie galdiņa un īsu mirkli parunādami, tie sagaidīja viesmīli balti pelēkā uzsvārcī un ēdienkarti, kas gan tikai, diemžēl, sastāvēja no ikdienišķiem gardumiem.
Pēteris bija jauks cilvēks. Vecs, bet pieklājīgs. Viņš vienmēr smaidīja un runāja ar tādu mieru, ka pat apkārtējiem vairs negribējās nedz steigties, nedz uztraukties. Viņi pasūtīja kafiju un kanēļa maizītes, kas bija šās kafejnīcas iecienītākais ēdiens. Lēni, nekur nesteigdamies tie nobaudīja gardās vakariņas un aprunāja kā darba, tā arī atpūtas lietas un, protams, arī abu jauniešu jaunās mājas.

Apēzdami maizītes un izdzerdami kafiju, viņi aizbrauca uz jauno dzīvesvietu. Dzīvoklis atradās ēkā netālu no jūras, daudzdzīvokļu mājai bija pieci stāvi un, lielāku un mazāku māju ielenkumā tā lepni stāvēja ar skatu uz jūru. Pēteris ļāva jaunajiem darba ņēmējiem izvēlēties dzīvokli, jo lielākā daļa mājas vēl bija tukša un, ka tikai uz septembra sākumu parasti salasās jauni strādāt gribētāji, kas patstāvīgi veiks savu darbu.
Viņi izvēlējās dzīvokli ar skatu uz jūru un to, kas atradās pašā pēdējā stāvā. Viņus vilināja jūra un doma, ka arī jumts pieder viņiem, lika sarkt. “Vai atceries dīvānu uz jumta?! Mēs uzliksim un tas skaidros rudens vakaros lūkosimies zvaigznēs un mīlēsimies zem tām” Anda smaidīja, liekas visi sapņi bija apvienojušies un piepildās, lai tikai iepriecinātu abus jaunos cilvēkus.
- Dzīvoklim ir viena istaba, virtuve, tualete un dušas kabīne. Tikai, jāsaka, ka nav mēbeļu. – viņš novilka, atvērdams durvis. – Ak, jā, pēdējo reizi, kad šis dzīvoklis tika manījis cilvēkus, pirms dažiem gadiem. Tapetes nav no tām jaunmodīgākajām, linoleji ir ieplēsti un logi izdiluši. Vēl jāsaka, ka daudz putekļu un, ka domājams paies ilgs laiks, līdz jūs savedīsit te visu kārtība. Bet nezutraucieties, mēs nelielu daļiņu remonta kompensējam un, ja darbs tev, Kristiān, ies no rokas, tad jau drīz vien dzīvosit jaunā un gluži mājīgā dzīvoklītī.
Uz mirkli jaunieši sastinga. Grīda bija apklājusies ar baltu putekļu kārtiņu, linolejs bija saplēsts un nedaudz pūta no logu šķirbām. Viņi bija ieguvuši sev lūžņu kaudzi, nevis dzīvokli.
- Ak, šausmas! – izsaucās Kristiāns iebraukdams ar roku zirnekļu tīklā. – Vai arī pārējie dzīvokļi bija šādi?
- Jā! – nomurmināja Pēteris ar ikdienišķo mierīgumu. – Bet kas gan jums diviem mīlnieciņiem, viens divi un dzīvoklis kā jauns!
- Kā jauns?! – Anda ironizēja. – Tikai pārtaisot viņš būtu kā jauns! Grīdas seguma nav, tapešu nav, logi cauri un jumts… Kaut tas nepil? Vai ir kaut kas, kas šajā dzīvoklī arī funkcionē?
- Jums taisnība, grīda ir šausmīga, logi traģiski, sienas… sienas, nu neizturamas. Visur pūš… Bet viens gan man ir jāsaka – kanalizācija te ir labu labā un, ak, jā, jumts arī. Tas ir izturīgs un drošs, pat pie Grēku plūdiem, kad visi mājas stāvi jau būs zem ūdens, jums ne no griestiem pilēs, ne no grīdas sūksies. Māja ir izturīga, nepieciešams tikai kosmētiskais remonts.
- Un, vai ir garantijas, ka nekas tomēr neiebruks? – uzmanīgi piemetināja Kristiāns.
- Garantiju nav, bet mans goda vārds gan! Pie tam, ko gan jūs labāku gribējāt. Tam dzīvoklim ir puscena, ja grasāties to pirkt.
- Pirkt?! – viņš nopūtās. – Mēs par tādu lietu vēl nedomājam.
- Nu, jā, es saprotu, no sākuma jāsāk darbs, jāsapelna, jāsapērk mēbeles un tad jau kaut ko arī par pirkšanu. Nu tad jūs sāksiet īrēt, mēnesī tikai trīsdesmit lati, plus kādi desmit, divdesmit, nu pēc lietošanas, par komunālajiem… Tev, ja vēlies var atvilkt arī no algas un maksāt no tās, Kristiān! – Pēteris runāja. – Nu jaunieši, tad īrēsiet?
- Citur jau nekur nav kur palikt! – Kristiāns noteica vairāk Andai, nekā Pēterim. – Ņemsim!
Pēteris iedeva dokumentus, Kristiāns tos rūpīgi izlasīja un parakstīja. Viņš iemaksāja mēneša naudu un Pēteris pagriezās, lai dotos prom.
- A un, kur mēs varam gulēt?! – Anda iekliedzās, lūkodamās ar nelielu daļiņu izmisuma uz Pēteri. Te jau nav kur! Ne gultu, ne segu, pie tam viss ir netīrs!
- Nāksies iztīrīt! Pašreiz neko labāku nevaru piedāvāt! – viņš noteica un izgāja laukā.
Abi jaunieši palika stāvam vienistabas dzīvoklīti un klusējot. Kur viņi bija iekūlušies? Anda drūmi palūkojās uz grīdu, tad uz sienām, bet pēc tam uz griestiem. Viņas sirds sažņaudzās. Jauniete nebija slinka, iztīrīt jauno dzīvesvietu, lai kaut cik būtu patīkami, viņai nebija slinkums, bet ja tikai būtu ar ko. Abu jauniešu bagāžas ietilpa tik vien kā drēbes un nedaudz ēdiena, nebija ne segu, ne gultas veļas nekā cita.
Fū! Kristiāns skumīgi nopūtās un nespēja pasmaidīt. Vai labāk tomēr nebija palikt pie brāļa un augt viņa paspārnē, dzīvot tur un neattīstīties?
Anda pieglaudās pie viņa pleca un apskāva ar plaukstām viņa krūtis. Viņš izstaroja siltumu, rūpes un gādīgumu un uz mirkli meitenei pat sāka likties, ka vienmēr jau varēja būt sliktāk, piemēram, tagad viņiem nebūtu nedz dzīvoklis, bet, piemēram, viņi gulētu uz ielas vai mašīnā. Viņa bija optimiste un neskatoties ne uz ko, nākotne viņas acij rādījās gaiša.

Tonakt viņi negulēja. Sliktākās drēbes pārtaisīja par lupatām un aiziedami pie kaimiņiem paprasīdami kādu tīrīšanas līdzekli izmazgāja māju un katru tās stūrīti līdz pakāpei, kad vairs jau ar basām kājām nebija pretīgi pieskarties grīdai. Kaimiņi, pie kuriem abi jaunieši griezās bija kāds jaunlaulātais pāris, kas gluži tāpat kā Kristiāns un Anda bija atnākuši no Rīgas. Viņi bija jauni un nepieredzējuši, maz zināja no dzīves cietsirdības un tādēļ arī, laikam domādami, ka arī viņiem kādreiz būs nepieciešama palīdzība, izpalīdzēja gan ar mazgāšanas līdzekļiem, gan ar segām, kas, lai arī nebija tās pašas labākās, tomēr sildīja un deva mīkstu pamatu gulēšanai uz grīdas.
Abus jauniešus, kas dzīvoja tikai stāvu zemāk sauca par Lindu un Eināru. Viņi bija gadu vecāki par Kristiānu un Andu, bet likās tik pat nepieredzējuši kā šie abi. Viņu dzīvoklis bija diezgan mājīgs un Anda, raugoties uz to, iztēlojās kā būs viņu dzīvoklī pēc gada. Lai arī tur trūka tādu lietu kā televizors, viņi to lieliski aizvietoja ar laiku, ko pavadīja viens ar otru. Viņi bija jautri un optimisma pilni cilvēki, kas lika smaidīt arī Kristiānam, likdami noticēt, ka arī viņa un Andas dzīve drīz vien iegrozīsies pavisam citā sliedē.
Un viņi noticēja. Todien uz rīta pusi, lai arī gulēja tie jaunā vietā un pavisam, pavisam nepazīstamā dzīvoklī, Anda ar Kristiānu gulēja mierīgi. Uz grīdas, ar vienu segu uz, bet vienu zem, viņiem nesala un nebija bail. Viņi sargāja viens otru.

(28.08.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
Interesantas bildes


Spermatozoīds un ugunsmūris /Krieviski/
 
 
Zīmējumi

Richard Roxburg.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1211 Kopā:6037955

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec