X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
3.,4. un 5. nodaļas
  
Komentāri (44)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

3.nodaļa.

Nākamajā rītā viņus jau no agra rīta uzmodināja pie durvīm pieliktais zvans. Skaista melodija atbalsojās pa visu dzīvokli un Kristiāns negribīgi atvēra acis. Paskatījies pulkstenī Kristiāns secināja, ka darbs sākies tikai pēc divām stundām, tādēļ, nedaudz padusmodamies par agro pamodināšanu, tas devās pie durvīm.
Agrie nācēji bija kaimiņi no ceturtā stāva – Einārs un Linda, abi ar nelieliem saiņiem, kas likās smaržojam pēc kaut kā ēdama. Jā, patiesi, vakardien ar sālsmaizi apsveicot jaunos kaimiņus tie nebija nākuši, bet nu no rīta atnesa ne tikai sāls maizi, bet arī gardas brokastis, domādami, ka šiem abiem nekā nav ko ēst.
Visi četri tie pabrokastoja kājās stāvot. Nožēlojami jutās Kristiāns un Anda, bet Linda ar Eināru viņus par to nesodīja un nežēloja, jo aptuveni pirms gada arī viņi paši bija dzīvojuši tieši tādos pašos apstākļos. Pēc brokastīm abi jaunie vīrieši devās uz pilsētu, atstādami savas sieviņas un mīļotās. Protams, viņām jau nebija prātā visu dienu atsēdēt mājās, ja tik daudz, kas bija jāveic, lai iekārtotu dzīvokli.
No sākuma abas jaunkundzes, lai labāk iepazītos, nedaudz parunātos, devās pastaigāt pa veikaliem, lai nopirktu kaut nedaudz no sadzīvē nepieciešamām lietām. Viņas iegāja veikalā, bet kad sāka meklēt lietas, likās, ka tik daudz, kas nepieciešams, un ka naudas beigu beigās var arī pietrūkt.
Linda bija runīga, viņa bija atvērta un sabiedriska, lai iepazītos ar jauniem cilvēkiem. Visu laiku starp jaunajām sievietēm viesās interesanta saruna. Viņas runāja par to kā iepazinušās ar otrajām pusītēm, kā iemīlējušās un kā sākušas dzīvot atsevišķi no vecākiem. Linda pastāstīja savu dzīvesstāstu, cik dīvaini viņa bija satikusies ar Eināru. Lidostā, kad viņa skrienot puisi gandrīz nogāza no kājām. Toreiz viņa ar klasi, astoņpadsmit gadu vecumā brauca uz Atēnām, bet viņš tikko kā bija atgriezies dzimtajā pusē, viņi iemīlējās no pirmā acu uzmetiena un, liekas arī uz mūžu. Protams, viņi jau svinēja trīs gadu jubileju, bet neskatoties ne uz ko, Andai likās, ka savu Kristiānu viņa tomēr mīl vairāk.
Lai nu kā, bet šķita, ka abām jaunajām sievietēm dzīves stāti ir kaut cik līdzīgi, tie abi bija pietiekoši nereāli, lai tie, kas paši neko tādu nav izdzīvojuši viņām arī neticētu.
Linda pastāstīja kā pagājušo gadu apprecējusies šai pašā baznīcā, kad abas sievietes devās garām piemineklim ar paceltajām rokām netālu no Dieva nama. Anda noelsās, arī viņa to vēlējās, viņa gribēja būt saistīta ar Kristiānu ne tikai garīgi, ne tikai fiziski, ne tikai cilvēku priekšā, bet Dieva, nezin, kādēļ, bet Anda ticēja, ka laulība, kas noslēgta Dieva priekšā nes kā lielāku svētību tā arī lielāku laimi. Viņa gribēja apprecēties ar Kristiānu pa nopietnam un nebūt vis tikai saderināta ar viņu, bet būt viņa sievai.
Abas jaunās sievietes kopā staigādamas pa pilsētu un lūkodamās veikalos uz veļas mašīnām, ledusskapjiem un tādām pašsaprotamām lietām kā gultām, segām un palagiem, pavadīja visu dienu, jauki runādamas un čalodamas. Viņām atradās daudz kas kopīgs un divu dienu laikā, Andai likās, viņa ir atradusi savu sirdsdraudzeni pēc kuras ilgojās jau vairākus gadus, pirms bija sastapusi Kristiānu, kas viņai bija gan vīrs, gan sargs, gan draugs, gan mūža lielākā un vienīgā mīlestība. Viņai nelikās, ka viņi kādreiz izšķirsies, bet ja tomēr kāda spēkā ir viņus izšķirt, tad tā ir vienīgi nāve... Bet nē, arī tai nav tādas varas.

4.nodaļa.

Ejot laikam visi jaunieši satuvinātājās. Viņi kļuva par labāko draugu kompāniju, kas jebkad manīta. Kristiāns ar Eināru bija kā brāļi, bet abas meitenes viena ar otru, kā māsas. Viņi kopā pavadīja arvien vairāk laika, katru brīvu brīdi, kad nebija uz darbu ne puišiem ne, meitenēm tie devās kopīgos izbraucienos, bieži vien devās kopā uz kino un tāpat vienkārši iepirkties gan pusdienas maltītēm, gan daudz lielākiem pirkumiem. Ikvienā jautājumā, kuru gribēja pieņemt Anda, viņa vairs nekonsultējās tikai ar Kristiānu, bet nu jau arī ar Lindu. Uz mirkli likās, ka abi jaunieši, mīlnieciņi ir attālinājušies viens no otra, bet tad viņi padomādami tomēr secināja, ka nav vis. Joprojām Andai Kristiāns bija pati lielākā Dieva dāvana un Kristiānam sava Anda.
Bija pagājis pusgads, kad laukā uzsniga pirmais sniegs, no savas nabadzības viņi bija nedaudz atkopušies. Mājā bija jauns linolejs, plīts un galds ar diviem krēsliem kur sēdēt. Bija arī gulta un segas. Varētu sacīt, tiem netrūka nekā un nu viņi krāja, lai izremontētu māju un nopirktu dažas sadzīvē vēl nepieciešamas lietas. Auksti, lai arī viņi atradās tik tuvu debesīm, nebija, viņus sildīja mīlestība.
Vienu dienu Kristiāns nedaudz apslima, paņēma no darba slimības lapu un gulēja mājās. Anda viņu aprūpēja un aptekalēja kā mazu slimnieciņu, no rīta līdz vakaram uzraudzīja viņu un lūkojās vai tik kaut ko nevajag, vai negribas. Laikā, kad dzīvoja kopā un nebija nekur jāsteidzas, nekas jādara, viņi satuvinājās vēl vairāk un drīz vien arī mīlestība lika Kristiānam atkal kāpt uz pekām un droši cīnīties un stāties pretī pat liktenim. Viņš izveseļojās un atsāka darba gaitas. Turpretim Lindas un Eināra draudzība bija pamatīgi sašķobījusies. Viņi bieži strīdējās un klusos vakaros varēja dzirdēt, kā stāvu zemāk kliedz cilvēki, kā plēš traukus un raud. Linda sacīja, ka pieķērusi Eināru ofisā kopā ar kādu sievieti, kad tā viņam skūpstījusi kaklu, bet Eināra versija bija tāda, ka vējš bija sapūtis sprandu un masiere atnākusi to pamasēt.
- Jā, ar lūpām?! – bija kliegusi Linda un izmetusies laikā no mājas. Viņa neatgriezās pie Eināra un jau kuro dienu viņa klaiņoja pa pilsētu vai bija devusies tālu, tālu prom. Einārs katru vakaru bēdas slīcināja alkoholā un nāca pie Kristiāna, lai tas dodot kādu padomu. Bet viņam nebija, ko sacīt, puisis teica, lai iet un izstāsta taisnību, lai lūdz piedošanu, lai izstātas, ka, bez Lindas nevar dzīvot… Bet tas nepalīdzēja, jo, kad beidzot Linda tika atrasta pēc dažām nedēļām, viņa jau bija ar citu vīrieti. Vai viņa bija laimīga, vai nelaimīga?! Kura pusē nostāties? – Eināra, kas par visām varītēm un no visas sirds zvērēja, ka mīl Lindu, vai jaunās sievites, kas šķietami bija pieķerta ar citu vīrieti. Anda vairs nezināja, kam ticēt un arī Eināram bija jāpaliek ar asarainām acīm. Viņš meiteni mīlēja, bet toreiz, lai pieietu un pateiktu sejā, ka ienīst viņu par to, ka tā staigā ar citu vīrieti, viņam bija pietrūcis drosmes.
Viņu attiecības nenoskaidrojās un Anda sāka baiļoties, ka arī ar viņu tā nesanāk. Viņi naktīs bieži ar Kristiānu runāja par to, ka kāds kādu varētu krāpt un puisis noliedza to, jo viņš mīlot Andu. Un meitene Kristiānam ticēja. Ar laiku viņa atkal bija sapratusi, ka viņas un Kristiāna attiecības ir stipras, bet viņa skuma un sēroja par savas labākās draudzenes Lindas laimi.
Ar Eināru palika arvien sliktāk, lai arī kā Kristiāns mēģināja to uzvest uz ceļa atpakaļ, nekas neizdevās. Dažu nedēļu laikā viņš bija nodzēris kā savu darbu, tā algu, tā drēbes, palicis parādā un tikko kā nenosalis uz augstās zemes salā februāra sākumā. Viņš bija piebeigts kā fiziski tā garīgi. Andai žēl bija puiša un Kristiānam tāpat, bet neko, lai palīdzētu viņi nespēja darīt.
Ko tik nespēja darīt mīlestība? Tā lika lidot pāri visaukstākajai sienai un vislielākajam plašumam, bet viņa arī spēja noslīcināt savās sāpēs un ciešanās, pazudināt sapņus un likt noticēt, ka pastāv arī elle un, lai to sastaptu nekur daudz jau nav jāmeklē.
Reiz, kad Einārs jau piekto reizi bija ielikts slimnīcā, lai skalotu kuņģi no alkohola un atindētu, Anda uz ielas satika Lindu. Viņa bija viena un bēdu sagrauzta. Viņas acis bija tukšas un likās saraudātas. Nekas vairs nebija tā kā bijis. Viņa bija bāla un izkāmējusi. Likās slima un tukša. Vai mīlestības trūkums to bija darījis? Vai rūgtā nodevība bija likusi par sevi manīt?
Linda viņu nepazina, bet Anda, ieraugot savu draudzeni, veikli to apskāva un sasildīja. Linda izstāstīja savas bēdas par to, ka mīl Eināru, bet tas viņu neuzmeklēja, turpretim Anda pastāstīja, ka puisis to dažus mēnešus atpakaļ atradis kopā ar citu. Tas bija pārpratums, kā izrādījās, jo tas, kas staigāja ar Lindu, bija neviens cits, kā viņas brālēns. Milzīgs pārpratums bija licis Eināram skumjas slacīt alkohola rūgtajā dvesmā un abu jauniešu dzīves pataisīt par murgiem ar sliktām beigām. Anda visu viņai pastāstīja un aizveda uz slimnīcu, kur puisis gulēja.
Tonakt Anda stipri raudāja, pati gan nezinādama par ko. Iespējams, viņā bija sakrājies pārāk daudz skumju un bēdu, kuras atkal vajadzēja izrunāt, bet iespējams sievišķīgās jūtas un hormoni pirms mēnešreizēm nelika mieru.
Kristiāns bija mierīgs, visu darīja, lai Andu nomierinātu, bet nekas viņam neizdevās, izņemot vienu lietu – viņš viņu maigi apķēra un gādīgi noglāstīja viņas galvu. Kristiāns bija sirds cilvēks, kurš zināja, kas nepieciešams pat tad, kad Anda to vēl nebija izrunājusi ar vārdiem. Viņai palika labāk un drīz vien slapjās asaras nokalta no viņas vaigiem.

5.nodaļa.
Ar pavasara iestāšanos iesākās jauna dzīve, pusotru mēnesi vēlāk saule spulgoja siltāk un uzziedēja pirmie ziedi. Narcises spulgoja zem māju balkoniem, pie taciņām un uz balkoniem, iepriecinādami vēl un vēl cilvēkus, kas devās apkārt. Pasaule atplauka. Einārs ar Lindu satuvinājās un turpināja kaut cik laimīgi dzīvot, viņi atguva savu dzīvoklīti, un, lai arī viss bija jāsāk no sākuma, Kristiāns ar Andu viņiem daudz palīdzēja. Jaunieši atkal satuvinājās. Viss bija kā agrāk, visi četri kopā tie atkal tagad spēja pārpeldēt kā jūras un okeānus, tā kalnus pārstaigāt.
Kristiāna bizness, kad viņš paralēli darbam celtniecībā atvēra auto mazgātuvi, gāja no rokas. Viņa uzņēmumā pieteicās jauni un jauni darbinieki, bija arī pieprasījums, jo šajā pilsētā nebija nevienas aouto mazgātuves, nauda viņiem nāca griezdamās un pirms gada trūcīgais dzīvoklis nu bija pārtapis skaistā, jo skaistā, izremontētā mājoklītī ar laimi, siltumu un kārtīgumu. Viņi bija to nopirkuši un nu tiem vairs nebija jābaidās, ka kāds viņus varētu izmest vai padzīt no savām mājām. Kristiāns uzcītīgi strādāja divos darbos, vienā, kā strādnieks, otrā kā saimnieks, katra sestdiena, svētdiena viņam bija brīva un tās nu viņi pavadīja kopā ar Andu, dažreiz arī ar saviem draugiem Eināru un Lindu, bet pēdējā laikā arvien retāk un retāk.
Kaut kas bija noticis. Atkal neliels klikšķis, kā dzeguzes zvans pulkstenī bija iznīcinājis kaut ko tik tuvu un ierastu.
Linda bija nesamērīgi bāla, katru rītu viņa cēlās ar sliktu noskaņojumu, katru nakti devās gulēt, pa nakti bezmiegā nomurgoja līdz pat rīta gaismai. Viņa neēda un tikai tad, kad bija jau pavisam slikti viņas kopā ar Eināru un Andu aizbrauca pie ārsta.
- Varbūt tu esi tikai stāvoklī?! – Anda ieminējās, tikko kā bija tikusi laukā no mašīnas, kad Einārs ielika mašīnu stāvlaukumā.
- Nē, tā būtu tīrā laime! – viņš ierunājās, bet nepasmaidīja. Kļuva vēl drūmāka. Man ir divdesmit divi gadi… - viņa noklepojās. - … bet mums ar Eināru nevar būt bērni. Es esmu neauglīga.
- Ak! – Anda nopūtās, nespēdama iedomāties, kā būtu, ja, piemēram, viņa nespētu ieņemt bērnu. Reiz ar Kristiānu tie bija runājuši, ka dažreiz bērni ir nevēlami, jaunībā, kad jauniešu galvenās domas ir tikai par seksu. Tad, proatms, neviens negrib palikt stāvoklī, bet ejot laikam, cilvēki satuvinās un pieaug un vļeas dibionāt ģimeni un bērniem tajā ir liela nozīme.
- Mēs jau ar Eināru samierinājāmies! Mēs adoptēsim! – viņa pasmaidīja. – Tādu mazu puisīti, ko nosauksim par Kārli! – no acīm izspiedās asaras. – Kārlis, un tad mēs staigāsim pa pludmali… Zini, kāpēc Kārli? Man bija brālis ar tādu vārdu! Viņš bija pasakainākais brālis, bet viņš nomira un vēža, sešu gadu vecumā!
Vēzis!? Andas sirds sažņaudzās. Sešu gadu vecumā. Tik jaunam nomirt…
- Linda Krūmiņa, ārsts ir gatavs jūs pieņemt! – atskanēja māsiņas balss un meitenes izšķīrās.
Viņai ieejot pie ārsta, pie Andas atnāca Einārs un palūkojās meitenē. Viņš bija norūpējies un skumjš. Viņu uztrauca sievas spēpes, bet visvairāk viņš vēlējās, kaut pats justos slikti, bet Linda būtu vesela. Par visu vairāk viņš vēlējās, lai viņai nesāp un, lai viņas acis atkal zaigo tik pat spoži, kā zaigoja kādreiz.
Ārsts izgāja no kabineta pirms Lindas. Viņš bija norūpējies. Viņš atvēra muti, bet tikai pēc dažām sekundēm spēja izdvest, par aizdomām, ka Lindai ir neārstējams vēzis.
- Tas nevar būt! – Einārs izsaucās un sabruka. – Man vajag viņu redzēt!
- Nomierinieties, mēs viņu vēl pārbaudīsim! – ārsts teica. – Tagad mūs, lūdzu, netraucējiet, viņu izmeklēs ārsts un tad pateiksim, kas viņai kaiš. No viss sirds ceru, ka kļūdos.
- Nē, man viņa ir jāredz, man jāpasaka, lai neuztraucas, ka es viņu mīlu.
- To viņa jau tāpat zina! – Anda noteica un apķērās ap Eināra pleciem. Acīs kāpās asaras. Viņai sāpēja draudzenes sāpe un Eināra skumjas par sievu. Neko tādu viņi nebija gaidījuši. Pasuale, liekas, bija sazvērējusies pret laimi un viņiem.
Pēc stundas ilgas izpētes no kabineta iznāca laukā ārsts, šoreiz viņš bija vēl bēdīgāks nekā pirmīt otrs ārsts, kas bija izraudzījis Andu. Viņš pienāca klāt pie jauniešiem un pavaicāja, vai kāds no viņiem ir Andas tuvinieks.
- Es esmu vīrs! – izsaucās Einārs
- Un es esmu draudzene, kas ir tik pat kā māsa. – piemetināja Anda.
- Labi, šeit nav ko slēpt! Viņa ir neārstējami slima. – notrieca ārsts. – Labākajā gadījumā vel trīs, četrus mēnešus viņa dzīvos. Man patiešām žēl!
Einārs sāka raudāt. Acīs iespiedās lielas asaras un lūpu kaktiņi drebēja. Viņš nespēja iedomāties dzīvi bez sievas. Vairs nē, viņš nevēlējās viņu zaudēt. – Ta-a-as ne-ne-var būt!
- Viņa mirts, un pat profesionāļi nevar tur neko darīt! – ārsts noteica. – Lūdziet Dievu, lai viņa aiziet bez sāpēm.
- Tas nav iespējams! – viņš nokliedza un ar kāju nospēra tējas galdiņu uz kura atradās dažādi žurnāli un lapas par slimību simptomiem. – Man viņa jāredz! Viņa to zina!?
- Nē! – ārsts nomurmināja. – Un to, vai viņa to uzzinās vai nē, es atstāju jūsu ziņā!
Ārsts aizgāja. Einārs iegāja pie savas sievas, bet Anda palika viena. Viņa sēdēja uz soliņiem, ielikusi galvu starp ceļiem un klusēja. Sirds sāpēja par draudzeni. Kāpēc Dievs tā dara? Kādēļ paņem pie sevis jaunus cilvēkus, kam tikko kā sākusies laime un lielā dzīve? Kādēļ viņš sēj un iznīcina mīlestību? Kādēļ viņš lika ciest cilvēkiem, kas to nav pelnījuši!? Bija tika daudz jautājumu, bet atkal, kā jau vienmēr, protams, nebija nevienas atbildes.
Andas galvā zibēja daudzas domas, bet viņai nebija spēka, ne lai pieceltos, ne lai kaut kur dotos. Viņa raudāja, jo sāpēja tas, ka mirst draudzene. “Trīs, četri mēneši!” Atbalsojās viņas galvā. “Lai nesāp.. Lūdziet Dievu..” Viņa nespēja turēties, asaras bira kā monētas no bāgātnieku caurajām kabatām, kā lāes no pelēka negaisa.

Viņi brauca mājās, sēžam vienā mašīnā gluži klusi. Einārs par to, ka viņa mirst nebija sievai neko sacījis. Viņai sameloja, ka tas nav nekas liels un, ka padzerot zāles drīz vien paliks labāk. Linda, likās, tam arī ticēja, bet Andai, meli, kaut arī labu domājam, nebija piedodami… Un, ja nu Linda vēl gribēja dzīvē kaut ko paveikt? Kaut kur aizbraukt vai kaut ko izdarīt? Un, ja nu tam nepietiek laika, ja viņa nomirts to neizdarīdama? Lindai tas, ka viņa mirst bija jāuzzina, bet Einārs bija ar visām četrām “pret”, jo nevēlējās sievu satraukt par to, ka drīz vien viņus izšķirs, bet nu jau uz mūžīgiem laikiem. Pie tam, viņš arī pats negribēja neko tādu domāt. Jaunasi vīrietis labāk maldījās aizplīvurotās fantāzijās, nekā pieņēma skarbo realitāti un samierinājās ar to, ka vislielākais dārgums uz viņa mazās pasaulītes tiks pazaudēts. Tas bija sāpīgi un tikko kā viņš par to kaut vai iedomājās, acīs kāpa asaras. Viņš nezināja, kā lai to pasaka sievai, nezināja, kā viņa reaģēs un tādēļ, klusēja.
Lindas lūpās parādījās smaids, kad viņa beidzot pamanīja jūrmalu. Viņai tā patika un saules stari, kas atbalsojās dzidrajā ūdenī, baltajos viļņos un putās, radīja pasakainus sapņu mākonīšus. Andas sirds aizlūza, viņa redzēja Lindu smaidam, bet skaidri apzinājās, ka drīz tas tā vairs var nebūt.

Ejot laikam, visi, liekas, nedaudz aprada ar to, ka Linda mirst. Katru rītu Einārs pavadīja pie savas sievas, uz darbu tas iet nesteidzās, jo daudz augstāk par visu vērtēja sekundes ko pavadīja būdams kopā ar sievu. Ik dienas Lindai palika arvien sliktāk un pēc mēneša viņa vairs necēlās pat no gultas laukā. Visu dienu nogulēja, ne ēda, ne dzēra. Viņi vairāk ārstu nemeklēja un liekas, arī Linda tagad zināja, ka mirst. Einārs vienu dienu nebija izturējis un, kad sieva to pirms miega bija pieķērusi raudam, viņš atdzinās cik liels ir viņa bēdu iemesls. Lindai nebija sevis žēl, viņai sāpēja viss un viņa gaidīja to mirkli, kad nomirs. Sievietei bija skumji par to, ka uz zemes ciešot atstās savu vīru, bet viņa tur nekā nespēja darīt un tā, jo vairāk laiks gāja, jo biežāk viņi tāpat gluži vienkārši bija aizmiguši viens otram līdzās, skaidri apzinādamies, ka drīz vien vairs nebūs tādas laimes.
Viņa nomira, tikko kā bija sākusies vasara. Linda kopā ar savu vīru uz mola skatījās saulrietu. Slimniece bija spēcīgajās Eināra rokās, viņi bija apskāvušies un tikko kā norietēja saule, viņa aizvēra acis. Nomira, lai vairs nekad nepamostos. Dienu pirms tā Linda bija pateikusi, ka vēlas tikt uz jūrmalu, redzēt saulrietu, pastaigāt pa smiltīm. Iespējams viņa juta, ka nāve ir tuvu, juta, ka ja to neizdarīs tūlīt, tad nepaspēs nekad… Einārs viņu aizveda uz jūrmalu, paņēma brīvdienu un viņi kopā tikai divatā aizbrauca. Nodzīvoja tur pusi dienas un saulei rietot uzkāpa uz mola.
Trīs dienas pēc viņas nāves līdz pat pašai apglabāšanai Einārs neizteica ne vārdiņu, visu laiku klusēja, raudāja un čukstēja, ka viņu mīlot, kādēļ Dievs tā izdarījis un kāpēc gan atstājis viņu šeit uz pasaules ciešot, kādēļ, neņēma vis viņu, bet gan tieši Lindu?
Minūtes pārgāja dienās, bet dienas nedēļās, pat pēc divām trim nedēļām viņš nebija atkopies. Likās, ar katru dienu ir arvien sliktāk, viņš nerunāja, viņš neēda un pat dzert vairs nebija spējīgs. Katru dienu Einārs modās kā uz kārtējo dienu ellē. Viņu neuztrauca ko par viņu domāja sabiedrība, neuztrauca tas, ko sacīja ārsti un tas, ko Kristiāns. Viņam nerūpēja vairs neviens un pat sava dzīve viņam bija bijusi, nebijusi.
Pēc Andas ieteikuma viņš sāka apmeklēt psihoterapeitu, bet arī tas viņam nelīdzēja. Cik pasaule bija drūma, tik arī palika un vienīgā saule, kas bija bijusi pie viņa debesīm, nu bija norietējusi – Linda bija nomirusi, un nebija vairs nekā, kas viņam nestu kā prieku, tā laimi.
Bieži vien Einārs uzdeva pasaulei un arī Dievam, kuram viņš bija pārstājis ticēt, jautājumus par Lindu. Viņš jautāja “kādēļ?”, bet nekad tā arī nesaņēma nevienu pašu atbildi. Tiesa gan, vienu reizi viņš redzēja sapnī savu sievu un viņa teica, ka viņai iet labi, lai viņš neraudot un neskumstot, jo drīz jau atradīs kādu, kas viņa tumšo nakti atkal pataisīs gaišu. Toreiz viņš to izstāstīja Andai, bet viņa neticēja, arī Kristiāns padomāja, ka Einārs zaudējis prātu savas mirušās sievas dēļ. Kopš tā laika viņš ierāvās sevī, laikam sāka domāt, ka tiešām zaudē prātu un jau redz lietas, kuras neeksistē.
Visu jauniešu dzīves bija iegājušas kārtējā moku virpulī, kas tikai griezās un griežas un griezās. Tas nerima, tik aiz katra līkuma solīja un atkal parādīja kaut ko jaunu un tik pat briesmīgu. Visu jauno cilvēku dzīvēs bija iezagušās skumjas un sāpes par mirušo Lindu, par Eināru, kas staigāja pa pasauli te dzīvs, te miris.
Bet kā jau viss - gan prieki, kas viņu dzīvēs bija bijuši ne mazums, gan sāpes, laika gaitā pārgāja. Viss kļuva vienkāršāks un asie dzeloņi, kas līdz sirdij ievainoja katru, kas tiem pieskārās ar laiku notrulinājās. Lēni ienāca miers. Viņi aprima. Jūtas norima un sāpes pagasa… Lēni un ar laiku, bet gluži tāpat kā viss labais, arī sliktais beidzas.
(06.09.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.67
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 10)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (12.05.2020, 20:38)Toč, var pārņirgties! :)))Ješka (viesis) (06.05.2020, 09:29)Diskusija par nopietnu tēmu, bet šodien prāts nenesās to padziļināt ar savām gudrībām. Pārsmējos. :))) :))) :)))āksts (viesis) (05.05.2020, 15:54)Pats Tu burlaks.8) Autors ir spāņu rakstnieks Roberto Bolanjo, daudzu starptautisko prēmiju saņēmējs par šo romānu., neuzskaitīšu visas.
Te gan jāpiebilst,ka rakstnieks visu apraksta un nosaukumus...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
E-māksla

Kopā.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 196 Kopā:5186939

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec