|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ani | | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kārtējais vecāku strīds beidzās ar skaļu durvju aizciršanu. Kristaps piegāja pie loga un no ceturtā stāva augstumiem redzēja, kā tēvs ieliek automašīnas bagažniekā piekrauto čemodānu, kas vēstīja attālināšanos no savas iepriekšējās ģimenes – kā garīgi, tā materiāli. Liekas, ka viņam pat sagādāja prieku nemitīgie ķīviņi – tie it kā attaisnoja bēgšanu no labiekārtotā dzīvokļa Ausekļa ielā uz šauro aliņu Āgenskalnā, kur mitinājās viņa tagadējā sieviete ar saviem diviem bērniem. Reiz tēvs uz turieni Kristapu aizveda – iepazīstināt ar savu nākamo ģimeni, kā viņš pats izteicās. Vai tiešām nesaprata, cik ļoti sešpadsmitgadīgajam puisim var sāpēt šie vārdi?
“Tu jau esi pieaudzis, spēsi to saprast,” tēva acis kā diedelējot vērās viņa sejā, gaidot atzinību un sadarbību. Kristaps to nespēja. Viņam bija tikai viena ģimene – tā, kurā bija dzimis un audzis, kurā galvenā gādātāja un pelnītāja bija māte – veiksmīga biznesa sieviete. Tēvs - pakluss, cītīgs, apzinīgs – bija dēlam vienmēr blakus un palīdzēja gan ar padomu, gan draudzīgu attieksmi. Savu bērnību zēns atcerējās kā drošu un interesantu laiku, kad kopā ar tēti devās izzināt pasauli, kad viņam piederēja sava senča nedalīta uzmanība un sabiedrība. Kristaps ģimenē bija vienīgais bērns, vairāk mūžam aizņemtā māte nebija varējusi atļauties. Likās, pavisam normāla ir tāda lietu kārtība, ka elegantā, gaumīgi ģērbtā un nevainojami koptā mamma mājās ielido kā tāds rets, eksotisks putns, pačalo un atkal aizlido, atstājot aiz sevis smalku, netveramu smaržu dvesmu. Viņa bija skaista – to zēns saprata jau agri, un paslepus vēroja – kā mamma šodien izskatās, kā apģērbusies, kā mirdz viņas mati, kādā krāsā nokrāsojusi lūpas… Aizejot viņa dēlu arvien apkampa, piespieda sev, un mazais pēc iespējas dziļi ievilka elpu, lai ilgāk saglabātu sevī viņas brīnišķīgo aromātu.
Martā Kristapam palika sešpadsmit, jau sen bija beigušies mātišķie apkampieni. Satiekoties arvien tika uzdots formālais jautājums:”Nu, kā iet?” Sekoja tā pati formālā atbilde:”Normāli.” Abas puses palika apmierinātas. Ja dēls kādreiz gribēja steidzīgajai mātei kaut ko teikt, tā pacēla acis un īsi pajautāja:”Cik?” Viņa lepojās ar savu spēju visu paredzēt pāris gājienus uz priekšu. Citādi biznesā nevarēja pastāvēt.
Vakar Kristapam nevajadzēja naudu, to viņam allaž deva pietiekami, nespēja pat visu iztērēt. Viņš tikai bija gribējis pastāstīt par spēli netālajos tenisa kortos, kad izdevās pieveikt savu mūžīgo pretinieku Aigaru, visai lecīgu čali, ar kuru abi bija uz nažiem jau vairākas sezonas. Puisis bija pāris gadus vecāks, attiecīgi arī ilgāk trenējies, viņa uzvaras bija likumsakarīgas, tikai allaž kremta izrādītais pārākums. Tagad gribējās ar kādu dalīties uzvaras priekā. Vecāki abi savulaik kaut cik bija spēlējuši tenisu, kā nekā - tāds intelektuāls sporta veids. Kristapu jau no sešu gadu vecuma tēvs veda uz kortiem maksas treniņgrupā, lai izaug sportisks un attīstīts. Tagad zēns nodarbības apmeklēja pats, cik un kad vēlējās, jo skaitījās pieaudzis.Tā uzskatīja māte – no sešpadsmit gadiem vīrietim savas lietas jākārto pašam. Puisis gan nejutās tik drošs, lai izlemtu pilnīgi visu, tēva padoms bieži noderēja. Bet tagad mīļais tētis tikai skatījās uz durvju pusi, lai ātrāk varētu tās aiz sevis aizcirst. Vai tad viņam nemaz vairs neinteresēja paša dēls?
Vārdu pārmaiņas, kas agrāk bija notikušas klusinātos toņos, tagad norisinājās skaļi un atklāti.”Lai puisis iepazīstas ar visām pieaugušo dzīves pusēm, lai dzird, kāds cūka tu esi!” mamma atkliedza, kad tēvs viņu kušināja. Kristaps uzlika austiņas, caur basu dārdiem vecāku strīdi nebija saklausāmi.
Sirdī perinājās melns tārps – tuva neizbēgamas nelaimes nojausma. Tēvs aizies, tas bija skaidrs. “Kā tu iztiksi bez manas naudas?” bija kliegusi māte, uz ko viņš bija atsmējis:”Man ir divas rokas, ar tām taču var kaut ko iesākt?”
Nebija jau tā, ka tēvs būtu dzīvojis uz mātes rēķina. Abi bija vienojušies, ka dēlu pieskatīdams, viņš dažus gadus strādās mājās – bija labs programmētājs. Ar to arī varēja nopelnīt, tiesa, lauvas tiesu ģimenes ienākumos ienesa māte, viņiem bija lielisks, plašs dzīvoklis, divas automašīnas, vismodernākā sadzīves un izklaides tehnika, ceļojumu iespējas. Trūka tikai kopīgā laika, lai to visu baudītu. Kristapam visa bija diezgan, par trūkumu viņš bija gan dzirdējis, tomēr tādas runas likās nedabiskas un pārspīlētas. Nākotnē, protams, būs studijas kādā vērtīgā specialitātē – vēl nebija skaidrs, kādā īsti. Tas bija vēl viens strīdiņu temats. Tēvs stāvēja un krita par savu nozari, māte – par savējo. Neviens neiedomājās pajautāt, vai dēlam arī te kas nebūtu sakāms. Kristaps klusēja, tāpat bija skaidrs, ka viņa interesi par ķīmiju un bioloģiju neviens nopietni neuztvers. Nāks laiks, nāks padoms.
Nākotnes izredzes diviem vien plašajā Ausekļa ielas dzīvoklī Kristapam šķita biedējošas. Mātes taču tāpat gandrīz nekad nebija mājās, viņš būs viens. Kā šovakar. Mamma iznāca no savas istabas saposusies, mirdzoša, eleganta.
“Man jāiziet. Šovakar mājās nebūšu. Ceru, ka tu negarlaikosies,” viņa izmeta.
“Nē, aiziešu tepat Andrejostā uz konci,” atbildēja puisis.
“Labi, tad rīt tiksimies. Tu jau zini, kā jāuzvedas, mans lielais…” mamma pienāca klāt, uzvēdīdama ierasto smaržu vilni. Pabužināja puiša matus, to darot, viņai jau bija jāpastiepjas uz pirkstgaliem. “Kā tu esi izaudzis…” viņa nopūtās, tad uzsmaidīja savu labi iestudēto smaidu – un projām bija.
Koncerts Andrejostā izrādījās gluži pieņemams, garlaicīgi nebija. Klausītāju bija diezgan daudz, tomēr paziņas Kristaps neredzēja. Varbūt arī labi – kokteili sūkt un mūziku klausīties viņš varēja arī viens. Apkārt ņudzēja meitenes – skaļas, košas, izaicinoši smiedamās, aši zibsnīdamas acis - arī viņa virzienā. Pašlaik puisim pastāvīgas draudzenes nebija, uz to nevedināja situācija mājās. Pāris bērnišķīgās aizraušanās bija beigušās, kad vienreiz mājās uzaicinātās meitenes pēc tam uzstājīgi prasījās ciemos vēl un vēl. Tāpat viņam nepatika skaļā bravūra, pavedinošais apģērbs un pārspīlētā krāsošanās, dzeršana un narkotikas, kas jauniešu sabiedrībā bija parasta lieta. Varbūt viņš tiešām bija memmesdēliņš, par kādu tika apsaukāts – nu, un tad? Vai viņam nebija tiesības uz saviem uzskatiem un dzīvesveidu?
Pārtraukumā pie bāra bija krietna burzma. Kristaps skatījās apkārt – varbūt tomēr ieraudzīs kādu paziņu, tad attapās pūļa sagrūsts kopā ar kādu meiteni. Viņa pikti pagriezās, sastapa puiša acis un pēkšņi iesmējās – cik pārsteigts viņš izskatījās!
“Ko brīnies?” viņa noprasīja.
“Vai tad nav par ko?” zēns atjautāja. Apkārt bija daudz visādu spīguļu un krāsu, bet šī meitene tiešām bija īpašs eksemplārs. No dabas dotā varēja apjaust garus, tumšus matus, silti brūnas acis un melnīgsnēju ādu. Tālāk bija strādājusi krāsa un veikla zīmētāja roka, kas meitenes seju bija pārvērtusi līdz nepazīšanai. Rezultāts lika domāt par Indiju, to vēl pastiprināja mirdzošā rota matos, vizuļiem nošūtais ņieburs, šķindošas rokasspādzes un milzums kreļļu.
“Kas tu tāda, kāda Indijas princese,vai?”
“Uzminēji. Mani sauc Ani,” viņa pasniedza sīku, siltu plaukstiņu.
“Es esmu Kristaps. Paklau, Ani, kā būtu ar kādu dzērienu?” zēns turpināja sarunu. Šis košais putniņš likās īpatnēji atšķiramies no visa, kas bija apkārt. Drīz abi ar kokteiļiem rokās izgāja ārā. Likās, ka mūzikas un dārdošā ritma šim brīdim pietika, labāk bija atrasties svaigā gaisā siltajā novakarē. Ar Ani bija viegli un jautri, viņa bezrūpīgi čaloja par šo un to, prata uzklausīt arī Kristapa teikto, aizrautīgi smējās par viņa jokiem. Puisis sen nebija juties tik gaiši un labi, melnais tārps sirdī likās sarāvies pavisam maziņš. Abi klaiņoja pa krastmalu, priecājās par dažādajām jahtām un kuģīšiem, kas tur bija noenkuroti.
“Skaties, cik tas ir skaists! Uz tāda gan es gribētu būt!” Ani rādīja kādu nelielu, koši izkrāsotu braucamrīku – Kristaps īsti nesaprata, kas tas tāds, ūdenssports viņam bija svešs, kaut gan māte kādreiz bija sapņojusi par braucieniem ar baltu jahtu. Tikai tam jau nekad nepietika laika….
Izdzertais kokteilis un Ani tuvums zēnu spārnoja.
“Ja gribi, kādēļ ne?” vienā lēcienā viņš bija no piestātnes uz kuģīša un stiepa meitenei pretī roku:”Lec, es tevi uzķeršu!”
Tik labi nesanāca. Ani nebija pietiekoši atspērusies, lēciens iznāca par īsu. Viņas rokas gan satvēra Kristapa pretī sniegtās, bet zēnam zuda līdzsvars un viņi iekrita kanālā, kas pie piestātnes bija vairākus metrus dziļš. Šokā abi neattapa, ko darīt. Rokas neatlaiduši, ar sejām viens pret otru, viņi vienkārši lēni grima dziļāk. Ani melnie mati ūdenī plīvoja, bālajā sejā plati ieplestas, tumšas acis skatījās Kristapa zilajās, starp viņiem zaigoja zaļgana ūdens siena. Laiks likās apstājies, pazudis līdz ar gaisu, kura plaušās vairs nebija.
Viņus izglāba. Labi, ka kuģīšu piestātnē bija cilvēki, kas zināja, ko darīt. Pēc dažām minūtēm abi slapji, apjukuši, ar ūdeni aizrijušies sēdēja uz asfalta, ziņkārīgo ielenkti. Ani izskatījās briesmīgi – krāsojums izsmērēts pa visu seju, mati slapji un sapinkāti, spožās indiešu tupelītes atdusējās kanāla dzelmē. Kristaps attapās pirmais, palīdzēja meitenei piecelties un pateicās glābējiem par palīdzību.
“Ko blenžat, mēs paši tiksim galā,” viņš uzrūca sensāciju kārajiem skatītājiem. Aplicis baskājainajai meitenei roku, veda to prom no notikuma vietas.
“Ko lai tagad dara?” bezpalīdzīgi jautāja Ani, “Šitāda es nevaru mājās rādīties. Mums bija sarunāts ar draudzeni nākt uz koncertu kopā, abas jau pārģērbāmies un izkrāsojāmies, bet viņai atnāca draugs, un abi izlēma labāk palikt divatā. Tur es vairs nevaru iet, uz mājām arī ne.Vecmāmiņu ķers trieka, kad mani ieraudzīs.Es solījos pēc koncerta nakšņot pie draudzenes, mēs parasti tā darām. Ome man tic.”
“Nav problēmu. Es dzīvoju tepat netālu, vari pārnakšņot pie manis. Nomazgāsi seju, izžāvēsi drēbes, gan kaut ko kājās velkamu atradīsim,” mierināja Kristaps.
Meitene saviebās, ar baso kāju uzkāpusi kaut kam asam. Puisis pacēla viņu – tādu viegliņu – un nesa uz mājām. Ani sākumā spurojās, pēc tam pierima, pieglauda galvu puiša krūtīm un klausījās, cik droši un vienmērīgi pukst viņa sirds, kaut rokās bija neierasts nesamais. Kristaps varēja lepoties ar savu sportisko rūdījumu – mājas ceturtajā stāvā meitēnu uznesa kā nieku, nu, varbūt drusku aizelsies bija.
Kad meitene vannasistabā bija apkopusies un iznāca ārā puiša T-kreklā, viņa izskatījās tik bērnišķīga, ka puisis nenoturējās un pajautāja, cik viņai gadu.
“Būs sešpadsmit,” viņa lepni atbildēja, ar visām kājām saritinādamās ērtajā atpūtas krēslā. Kristaps gribēja būt viesmīlīgs mājastēvs un devās uz virtuvi sarūpēt kādu cienastu. Atgriezies, viņš mazo viešņu atrada turpat krēslā, saldi aizmigušu. Puisis uzklāja viņai rūtainu pledu, apsēdās pretī un ilgi skatījās uz miegā mierīgi elpojošo meiteni. Pār krēsla paroceni kā tumšs plīvurs slīdēja izžuvušo matu cirtas, garās skropstas meta ēnas uz vaigiem, lūpas viegli pavērtas kā smaidā. Bija tik labi just blakus tādu siltu dzīvību, gribējās to sargāt un lolot.
Meitene nopūtās, sakustējās, no pleda apakšas izbāza iedegušu kāju. Kristaps piecēlās sakārtot apsegu, saņēma plaukstā viņas šauro, noskrambāto pēdu ar rūpīgi krāsotiem nagiem – uz katra bija citāda puķīte. Viņš pieliecās, viegli pieskārās lūpām Ani potītei – tādai trauslai, sīkai… Diez, vai mammas apavi tai derēs.
Rīts viņus pārsteidza turpat atpūtas krēslos. Abi pamodās reizē, saskatījās un sāka smieties – tik komiski viņi izskatījās - izspūruši, samiegojušies, apjukuši.
Pēc brokastīm Ani kļuva nopietna: “Tagad man jāpiezvana vecmāmiņai.”
Kristaps centās pagaro sarunu nenoklausīties, tomēr dzirdēja pāris reižu pieminam arī savu vārdu.
“Taisies, brauksi man līdz,” nolikusi klausuli, meitene teica.”Citādi vecmāmiņa nenoticēs. Viss, kas vakar notika – tas jau bija tīrā fantastika. Mums ar omi ir lieliskas attiecības - viņa man uzticas, es cenšos viņai nemelot, tomēr vakarējais jau nu bija pārāk traki. Tev jābūt manam lieciniekam.”
“Labi, braucam. Bet vai tevi patiešām sauc Ani?”
“Jā, mājās. Skolā es esmu Anna. Bet par Ani es pati sevi esot iesaukusi, tikko sākusi runāt. Īstenībā mani sauc par Animu, tā vēlējās vecmāmiņa. Kad mamma mani gaidīja, ome bijusi smagi slima, saka, ka izdzīvojusi tikai manis dēļ – negribējusi aiziet, mani neredzējusi. Anima – tas nozīmē dvēsele, zini?”
“Zinu gan. Ome jums mājās laikam ir tā galvenā.”
“Tā ir gan. Viņa mūs visus satur kopā. Bet mēs par to nesūdzamies!”
Tas bija jautrs brauciens cauri visai Rīgai, Ani dzīvoja vasarnīcā pie pašas pilsētas robežas, kur valdīja zaļums un varēja skriet uz Daugavu peldēties, meitenes tumšais iedegums bija turpat vien iegūts. Kristaps jutās nedaudz samulsis, ka jādodas pie ģimenes, par kuru pirms nepilnas diennakts viņam nebija ne jausmas, tomēr pakļāvās meitenei. Viņam bija tāda sajūta, ka nedrīkst viņu ne mirkli izlaist no acīm – ja nu pēkšņi viss notikušais ir bijis tikai sapnis?
Viņi iegāja dārzā, kur zem kuplas ābeles ērtos āra krēslos Ani mamma adīja un vecmāmiņa lasīja grāmatu, bet vectētiņš pie mājas lieveņa laboja velosipēdu. Uz galda groziņā lapsenes nogaršoja dzidros ābolus, gaiss smaržoja pēc Daugavas tuvuma un vasaras, valdīja tāda īpaša svētdienas sajūta.
“Tad tu esi Kristaps?” pāri brillēm pretī smaidīja vecmāmiņas acis. Puisim pēkšņi likās, ka viņš te ir piederīgs – šajā zaļajā dārzā, starp šiem svešajiem, bet neparasti tuvajiem cilvēkiem, kas viņu uzlūkoja draudzīgi, kā savējo.
Ani seja staroja gaišā lepnumā.
Kristaps aptvēra, ka vairs nespēs elpot, ja viņas nebūs blakus.
(27.08.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1584
Kopā:6424480
|
| |
| |
|
Autori
