|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 7. nodaļas 2. daļa | | Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Mēs bijām sasnieguši laimi! Aizmukām no vecākiem, apprecējāmies, mums būs bērniņš… Dievs, tu vispār tur esi? Kādēļ tu tā izdarīji? Kādēļ atņēmi viņu man? Viss varēja būt tik labi! Viss bija labi, bet kādēļ gan tu tā izdarīji? Kādēļ atņēmi viņu man, tieši tagad, kad viņš man visvairāk bija nepieciešams!? Kā tu uzdrošinājies mūs savienot, likt vienam otru iemīlēt, lai pēc tam tik brutāli izšķirtu!? Atbildi! – viņa gaudoja starp raudām un elsām, un asarām gluži kā tāds nopērt suns. Rokas bija savilkušās stingrās dūrēs, pirksti trīcēja un drebēja reizē, uz mirki pazuda viņas apziņa, kas labs, kas ļauns… Viņa bija palikusi viena un to viņa tagad apzinājās visvairāk.
Jaunā sieviete piecēlās kājās un apskāva asiņaino seju, kaklu un rokas. – Ko es bez tevis darīšu?! Kādēļ tu aizbrauci uz darbu? Kādēļ, viss notiek tā? – un viņa atkal nebeidzami sāka raudāt.
Pēc laiciņa palātā ienāca tas pats aukstais ārsts un vēsi, cenzdamies saglabāt drosmi noteica – Meklējot viņa dokumentus, mēs atradām ķēdīti un mazu, baltu rozes ziediņu ar apsveikumu. – viņš noteica un pasniedza Andai ziediņu.
Balta rozīte, nedaudz nosmulēta ar asinīm, bez ērkšķiem, ar pavisam nelielu - četrus, piecus centimetrus garu kātiņu. Meitene to satvēra un turēja rokās, it kā juzdama viņa smaržu, ko izstaroja nedaudz apvītušais, bet vēl ziedošais ziediņš.
- Šis kopā ar apsveikumu bija viņa kabatā! – ārsts pasniedza sievietei mazu sirsniņ veida kuloniņu, kur iekšā bija viņu bildītes. Viņš un viņa ar uzrakstu “Mīlēšu mūžam”. Aukstas trīsas pārņēma sievietes augumu, šķita, ka viņš būtu jutis par drīzās nāves esamību, likās, ka no zvaigznēm lasītais mūžs tomēr būs piepildījies. Anda uzmanīgi atvēra medaljona sirsniņu un redzēja tur viņu sejas. Abi smaidoši un laimīgi. Apgriezusi medaljonu otrādāk, viņa pamanīja skaisto uzrakstu. Lūpu kaktiņi nodrebēja un no acīm atkal izspiedās lielas lāses. Mirkli viņa turējās, lai neraudātu un izdvestu – tā noteikti bija viņa kāzu gadadienas dāvana man! Es viņam biju uzklājusi galdu, ar svecītēm un kūku un krabju salātiem, kas viņam tik ļoti garšoja. Es viņu gaidīju mājās. Pazvanīju, mēs runājām pa telefonu un viņš bija dzīvs. Viņš pateica, ka mani mīlot un es to pašu. Es viņu mīlu!
Ārsts satvēra sievieti aiz rokas un apskāva. Šis bija grūts mirklis Andai, viņš to juta. – Viņš jūs arī mīlēja! Ļoti stipri mīlēja. Mīl.
– Mēs brauksim prom! – viņa mierīgāk noteica un pasmaidīja. – Uzliksim uz jumta dīvānu kā bijām apsolījuši bērnībā un skaidros rudens vakaros lūkosimies zvaigznēs! Mēs…
- Līdz rudenim vēl tālu, bet līdz tam daudz kas var mainīties! – ārsts klusi novilka.
- Man nav māju, jo Kristiāns bija manas mājas! Man vairāk nav neviena! Man nav neviena, ko mīlēt! Man nav dēļ kā dzīvo! – Anda uztraucās. Viņas sirdi bija pārņēmis šoks.
- Nerunājiet tā! – Ārsts aizrādīja. – Pati sacījāt, ka esiet stāvoklī, nu tad dzīvojiet dēļ bērna, lai tas izaug un iemīlas tāpat kā mīlējāt jūs, ļaujiet viņam to izbaudīt.
Nezin, kas, bet šajos vārdos bija kaut kas tāds, kas lika Andai aizdomāties. Ja pirms mirkļa viņas dzīvei sieviete redzēja galu, tad tagad ievilka smagu elpu un pārkrita pār Kristiānu. Viņa zaudēja savu vismīļāko cilvēku, bet viņai bija vēl palicis kaut kas no vismīļākā cilvēka. Kaut kas dzīvs, kaut kas mazs, kaut kas, kas tiešām jāaudzē un jāiemīl, jāļauj, lai arī Kristiāns no jebkuras vietas, varētu lepoties ar savu bērnu.
- Mīļais,- Anda iesāka pie sava mirušā vīra zārka. Viņa raudāja. – es tevi mīlu. Tu esi mana gaisma, kas tikai tagad nedaudz izbālējusi, tu biji manas acis, bet, kas tagad rāda nedaudz sliktāk, tu biji mana dzīve. Es teiktu, ka mana ir izplēnējusi. Tu esi nomiris! Es tevi mīlu, es darītu visu, lai tikai tu atgrieztos pie manis atpakaļ, lai man būtu par ko rūpēties un, lai arī kāds rūpētos par mani. Vēl pirms laika es gribēju nomirt līdz ar tevi, bet zini, mīļais, es pārdomāju. Es zinu, ka tu mani pieskatīsi, ka rūpēsies par mani, ka mīlēsi mani, arī es tevi mīlēšu tik pat ļoti kā tagad, nekad neaizmirsīšu, tu biji mana pirmā mīlestība, mana vienīgā mīlestība un tāda arī paliksi. Es tevi mīlu un mūžam arī mīlēšu, un es apsolu, ka tavu bērnu es izaudzināšu, rūpēšos un gādāšu par to, lai arī kādos apstākļos dzīvotu. – viņa noteica, noglāstīja mirušā vīrieša seju, bet pēc tam savas acis. – Un tagad apsoli tu, Mīļais, apsoli, ka rūpēsies par mani, ka neaizmirsīsi. Apsoli, Mīļais, apsoli! – viņa raudāja un ielika viņa zārkā viņu kopīgo fotogrāfiju, kur viņi bija laimīgi, kur viņi smaidīja. – E-e-es te-evi mīlu! Un mūžīgi mīlēšu! – viņa, turētās asaras palaida vaļā. Skaļās raudās tā nolūkojās uz vīrieti un klusēja.
Viņa seja bija bāla, ne nieka tajā nebija vairs no vaigu sārtuma, viss bija pamiris un likās, nekad viņa sejā nebija iezadzies dzelžaināks miers un klusums un apziņa, ka nekad vairs neskatīs vaigā savu sievu un bērnu, kas vēl nebija piedzimis.
Viņa bērēs raudāja visi – viņa vecāki, brāļi, radinieki, darba kolēģi. Visiem sāpēja vīrieša pāragrā aiziešana no dzīves, starp bēriniekiem nebija vien nelaimīgā Eināra, kura dēļ viņš bija braucis. Viņš vēl bija slimnīcā, dzīvs, viņa veselības stāvoklis, lai arī slikts, bet bija stabils, nāve viņam nedraudēja un tuvākā mēneša laikā viņš varētu arī atveseļoties.
Kristiānu ielaida kapā, to aizraka ciet, un, radiniekiem vēlēdami saldu dusu, lēnām izplēnēja. Sāka līt. Anda atcerējās, kā lija arī viņu izlaiduma dienā, kā viņi to nodēvēja par auglības lietu, ka dīgs auglīgas sēklas un labs laiks, laiks lai sāktu stādīt. Visiem šiem apzīmējumiem bija tik daudz tulkojumu un nozīmju, bet Andai nebija spēka, lai restaurētu tik nenozīmīgas atmiņas. Silts lietus. Negaiss. Tāds pats kā toreiz. Auglīgs lietus. Viņa atcerējās.
Varbūt beidzot arī Dievs bija apžēlojies par vīrieti un viņa dēļ bija nobirdinājis dažas asaras? Lietus! Silts un vasarīgs kā asaras, kas mijās pār sievietes pleciem un vaigiem, kur jaucās ar asarām un sāpēm par aizgājušo vīru. Visas nabaga dvēseles, kas mirušas raudāja par viņu, visi eņģeļi skuma par Andu un to, ka uz cietsirdīgās pasaules nu palikusi tikai viņa vien.
Sala, kapos vienmēr bija bijis auksts, tikai šoreiz bija vēl aukstāk. Sirds viņai trīcēja no aukstuma, bet dvēsele drebēja no sāpēm, jaunā sieviete notupa pie mirušā kapa un sēdēja tur līdz vēlam vakaram. Viņa runāja ar Kristiānu, pastāstīja tam, ka ilgojās, ko darīs vakarā, kad aizies mājās un, ko no rīta, kad pamodīsies viena divvietīgajā gultā apķērusi vien kailu spilvenu, tā vietā, lai gulētu Kristiāna rokās. Anda stāstīja par viņu bērnu, par to, ka rūpēsies par mazuli un, ka audzinās to pēc labākās sirdsapziņas, lai arī Kristiāns no Debesīm spētu lepoties ar savu bērnu un sievu.
Lietus norima, debess atplauka un saule neviļus palūkojās uz saraudāto Andas vaigu. Acis apsārtušas un sirds salauzīta. Neilgu laiku viņa bija sievas godā, saderināta ar Kristiānu un bijusi tā sieva, nu ir viena – atraitne ar bērnu zem sirds un skumju salauzītu nākotnes vīziju.
Uz mirkli viss pamira un dzenis, kas visu laiku bija uzticīgi kalis virs viņas esošajā priedē, aizlaidās ar ašiem spārnu vēzieniem. Pār viņas galvu pārlaidās balti baloži un, kā ēnas arī kraukļi – melni kā piķis, kā no elles nācēji. Nedaudz izbiedēta, viņa piecēlās kājās un uzmeta vēl pēdējo skatienu Kristiānam.
- Es došos mājās! Šoreiz viena! Nekad tevi neaizmirsīšu un nekad nepārstāšu mīlēt.
Anda aizgāja. Vairāk neatskatījās. Noslaucīja asaras, iesēdās mašīnā un pameta kapus un Kristiānu. Par visu vairāk gan viņa laikam būtu gribējusi palikt un gulēt kopā ar mirušo vīru gan šo, gan visas pārējās naktis, bet tas nebija iespējams. Tik daudz, kas sievietei vēl bija jāizdara, tik daudz kas jāpaveic.
Atbraukusi mājās viņa atkal raudāja. Andai viss atgādināja par Kristiānu, priekšnams, viņa drēbes bija sasūkušās ar viņa smaržu, uz tualetes galdiņa stāvēja viņa skūšanās putas un smaržas, kas arī, protams, neizplēnēdamas vēl bija iesēdušās jaunās sievietes apziņā. Pie gultas noliktā kopīgā fotogrāfija, kurā viņi bija Lietuvā, lika atminēties pagātni, to dienu, ka viņi abi bija bijuši Lietuvā ar klasesbiedriem, kad gulējuši jūras malā un cēluši milzīgas smilšu pilis. Galds, krēsls, dīvāns, mājas stūri logi un pa griesti lika atcerēties Kristiānu. Uz mirkli jaunā sieviete samulsa, jo tai šķita, ka starp vienmuļīgo kaimiņu strīdiem un maza bērna raudām aiz sienas, te pat blakus viņa dzirdēja skaidri un gaiši sakām Kristiāna balsi, ka viņš mīl savu sievu Andu. Viņa palūkojās apkārt un acu apmuļķota, redzēja istabas kaktā stāvam Kristiānu. Viņš bija ģērbies džinsa biksēs un skaistā vasarīgā kreklā ar atpogātām pirmajām divām pogām no kakla, skaisti salauztiem matiem tas lūkojās uz meiteni un smaidīja. Viņas sirds pamira, Anda nesaprata, kas notiek. Viņa pasmaidīja un metās klāt tēlam, bet tikko kā tā aizskāra viņa plaukstas un rokas un, un plecus, lai to apskautu, Kristiāns izzuda, izplēnēja un viņa atkal palika ar asarainām acīm.
Atkal tās muļķojas. Acis, nolādētās acis, kas meloja, likdamas saskatīt Andai tēlus, kas patiesībā nemaz neeksistēja. Ļauns liktens joks.
Viņa aizmiga krēslā, sarāvusies tajā kā tāds mazs kaķēns. Ik mirkli viņa domāja par Kristiānu un arī miegā no meitenes tas neatstājās. Viņš pateica, ka vairs nesāp, ka tagad ir labi, ir miers un klusums, ka ir skumji, jo nācās pamest Andu, bet, kas likās pats aizdomīgākais, miegā viņš palūdza, lai Anda aiziet pie Eināra un apsveicinās, lai aiznes augļus un lūdz Dievu, lai vismaz viens no lielajā avārijā cietušajiem izveseļojas.
Anda uzmodās ar pirmajiem saules stariem, bet neko vairāk, kā Kristiāna lūgumu, aiziet pie Eināra, viņa neatcerējās. Sievietei likās dīvaini sapnī redzēt mirušo vīru, bet viņu tas arī iepriecināja, viņa atkal ar to bija runājusi, redzējusi viņu sava veida dzīvē, stāvējusi tam blakus.
Viņa ielēja mazā porcelāna tasītē vāju pupiņu kafiju un nobaudīja. Tā bija tikko kā silta, nedaudz tvaikoja un garšoja pretīgi. Anda saviebās un norija malku, nolauza nelielu gabaliņu no kanēļa maizītes un ielika mutē. Brokastis bija garlaicīgas, viņa nedzirdēja Kristiāna rūkšanu no guļamistabas un necentās tam uztaisīt gardu, svaigu un karstu rīta kafiju, stipru, tādu, kāda viņam vislabāk garšoja. No viņa sirds bija izrauts gabals. Milzīgākā no abām pusēm un tagad bez jebkādas izdevības izdzīvot, otra daļa nicīgi pukstēja krūtīs. Kaut kas juta, kāds muskulītis vai kapilārs, ka nāve varētu būt tuvu… Bet tam vairs nebija nozīmes, viņa bija viena.
Pēkšņi pie ārdurvīm kāds pieklauvēja un pa visu meitenes māju, kā cietoksni izlauzās skaņa. Viņa mierīgi piecēlās, noslaucīja lūpas un piegāja pie durvīm. Kas varētu būt agrais atnācējs? Vai kāds nav nakti gulējis un, grib to pārlaist pie Andas? Vai varbūt kāds nāk viņu mierināt, kāds bērinieks, kam apnicis ir nodzert aizgājušā vīra pēdējos svētkus?
Nosalis, nomocīts un izdilis pie durvīm stāvēja Kristiāna brālis Raivis, tas pats, kas reiz bija viņus abus padzinis, tas pats, kas vakar bērēs raudāja un skuma pēc aizgājušā brāļa piemiņas. Viņš pasveicināja atraitni un palūdzās pēc ieiešanas mājā.
- Nāc iekšā! – Anda noteica bez smaida. – man vēl auksta kafija un kanēļa maizītes no vakardienas.
- Man ļoti žēl, ka tā notika! – Raivis atteica. – Ja varu kā palīdzēt, tad tikai pasaki!
- Nē, nevajag, jo to, ko vēlos, nav tavos spēkos šurpu atgādāt!
Viņš ieraudzīja Andas pirkstā Kristiāna dāvāto laulības gredzenu un noelsās. Nezinādams, ko sacīt, tas palika ar atvērtu muti un klusēja. “Vai viņi būtu bijuši precējušies? Kādēļ gan mani uz kāzām neuzaicināja? Un vai vecāki to maz zināja!?” Viņš domāja un Raivja sirds krūtīs drebēja.
- Mēs apprecējāmies neilgi pirms bērēm! – viņa noteica un caur sāpēm pasmaidīja.
- Jā, to es manīju! Ļauj atkārtot, man ļoti žēl, ka tā ir noticis! Vecāki to zināja?
- Nē, tu esi pirmais. Tas bija noslēpums, nevienam nezināms.
Kādas divas stundas viņi abi pie kafijas tases runāja par dzīvēm, par to, kā viss bija iegrozījies, kad viņi aizvācās no Raivja mājas. Puisis pastāstīja, ka tagad viņam ir jauns dzīvoklis, lielāks, bet draudzenes joprojām nav un, laikam tik drīz arī nebūs. Neviļus vai nedaudz tīšāk, bet viņš lika Andai noprast, ka, lai arī aiz muguras ir Kristiāna bēres, bet Anda joprojām ir skaista un, ka, lai neskumst pēc brāļa, lai iemīl citu, jo Kristiāns noteikti vēlās, lai viņa būtu laimīga. Viņš lika arī saprast, ka pats joprojām vēl met acis uz Andu, bet sieviete tā arī pateica, neviens cits nekad mūžā neieņems Kristiāna lielo nozīmi un vietu viņas dzīvē, lai arī laikā, kad kāds būs patiešām vajadzīgs, viņa turēsies pie apziņas, ka mirušais vīrs viņai no kaut kurienes palīdzēs.
- Un, ja nu šī palīdzība ir kāds cits vīrietis, ko viņš tev novēlējis?
- Nu tad žēl, jo arī šī palīdzība man nav vajadzīga?
- Bet, vai viņš nezin labāk?
- Ja zinātu, tad atgrieztos viņš pats!
Ar to beidzās viņu dialogs un Raivis aizveda Andu uz slimnīcu pie Eināra, kuru miegā Kristiāns bija licis apciemot.
Gaišās palātas un ērmīgais klusums, kas valdīja slimnīcā sievietes apziņu dauzīja ar sāpīgākajām nāvēm, sākot jau ar labākās draudzenes Lindas nāvi un viņas mīļotā Kristiāna nāvi un atmiņām. Toreiz ārsts vēl bija izteicis, ka Kristiāns miris mokās, sāpēs un ciešanās. Anda raudāja divtik stipri, jo vienmēr bija domājusi, ka nomirs kā viņa, tā viņas vīrs siltā gultā, miegā ap astoņdesmit deviņiem gadiem pilnīgi bez sāpēm… Bet redzi, ar likteni jau nevar sarunāt, viņš nav tas, kas paļaujas un piekrīt spēlēties, kas uzklausa lūgumiem un liek piepildīties sapņiem. Maita liktenis. Tik daudz ko izjaucis, tik daudz ko izpostījis.
Einārs gulēja palātā ar kādu citu vīrieti, kam bija apsaitētas acis. Pašā stūrī ar sistēmu pie rokas un skābekļa masku, bezsamaņā. Stāvoklis, lai arī slikts, bet bija stabils un tuvākajā laikā viņš gatavojās atkal tikt uz pekām. Bet, kāds gan Andai no tā labums? Ak, cik gan ļoti viņa tagad saprata Eināru! Viņa saprata, kā tas ir pazaudēt tuvinieku un tad aiz sāpēm kaut mirkt pašam par viņa nāvi! Anda uzzināja, kaut labāk nekad nebūtu vēlējusies to uzzināt, kā ir, kad visi pamet un pat tiem, kas patiesi mīl nākas aiziet, lai nekad neatgrieztos.
Viņš bija bāls, bezspēcīgs un slimīgs. bezsamaņā aizvērtās acis liecināja par mokām un ciešanām. Vai arī guļot viņš juta sāpes un atcerējās to, ka zaudējis Lindu? Varbūt viņš atcerējās dienu, kad tie iepazinās un miegā tagad smējās? Bet varbūt viņa miegs un nesamaņa bija dziļas un klusas? Viņš nejuta nekā! Viņš nedomā par neko, un pat tagad viņa mirusī laulātā bija palikusi novārtā?
Uz īsu mirkli Andu satvēra naids un dusmas par to, ka, iespējams, tikai Eināra dēļ notikusi katastrofa un, ka viņas vīrs tagad ir gluži mierīgs dažas pēdas zem zemes. Ja nebūtu Eināra, viņš nebūtu braucis, ja nebūtu braucis, tad neciestu avārijā, un, ja neciestu avārijā, tad tagad būtu sveiks un vesels un dzīvs kopā ar Andu, siltā gultā…. Un varbūt nomirtu sirmā vecumā pie mazmazbērniem, lauku mājā, kur kādreiz sapņoja tie dzīvot? Bet, ko gan, tas, kas ļauni spēlējas tik vien kā liktenis! Bet varbūt arī Dievs šeit lika savu prātu un savas vēlmes? Varbūt Viņš bij’ tas, kas vēlējās ātru Kristiāna nāvi? Dieva nav, ja viņš būtu, tad nekas tāds nekad nenotiktu! Kristiāns bija atbildīgs un sevi nebūtu vedis drošajā nāvē? Velns vai nejauša sagadīšanās, bet varbūt tas, kas izraisīja ļauno katastrofu, bija kāds nelabvēlis?
Einārs nebija vainīgs. Kristiāna nāve bija ierakstīta zvaigznēs pie visa pārējā, kas izteikts katrā ūdens malkā un kafijas biezumos. Pie tā, ko pareģo zīlnieces un horoskopi, kas norāda, kad precēties, kad nē, kas pavēl kad prāts runāt, un, kad mute jātur ciet. Sasodītais liktenis, ko nevar izgrozīt. Un atkal pārņem aizdomas, ka tas, kas tic, ka liktens eksistē, tam arī sakrīt ciešanas un sāpes, bet, tas, kas dzīvo katru dienu kā pēdējo, tam sāpju nav un ciešanu un katra diena paiet vienās uzvarās. Kristiāns bija tas, kas ticēja gan Dievam, gan liktenim, gan ellei.
Viņa bālās lūpas savilkušās cieši kopā klusēja, acis bija aizvērušās un pierastais miers bija iesēdies apziņā uz ilgāku palikšanu. Ārstu bija apgalvojuši, ka stāvoklis ir smags, bet stabils, ka sliktāk nepaliks un, ka ejot laikam un dienām jaunajam atraitnim paliks labāk. Bet, kas gan to, kā būs un, kā nē, var zināt? Var tikai pareģot, bet to, kas būs un, kas nē, to nevar uzzināt!
Jaunkundze satvēra viņa roku un klusi nočukstēja, ka perfekti saprot un jūt, ka zina, kā tas ir, kad kaut kas tik tuvs, svēts un dārgs kā otrā pusīte, kā mīļotais cilvēks pazudis no šīs pasaules, lai vairs nekad neatgrieztos. Anda atlaida viņu vaļā un pagriezās uz durvju pusi, pirms tam vēl paspēdama novēlēt labu veselību un, to, lai viņš ātrāk veseļojas!
Viņa nebija atriebīga un savtīga, protams, gan nedaudz bija žēl, ka viņas vīrs nomira, atstājot uz zemes Eināru, kam dzīve bez Lindas jau tāpat bija pataisīta par elli! Un, ko gan divi atraitņi darīs? Kopīgi dzers tēju un raudās par senajiem laikiem, kad vēl bija precējušies un smējās kopā ar otrajām pusītēm? Ko? Kas bija tas par iemeslu kā dēļ Dievs nepaņēma pie sevis vis Eināru, bet gan tieši Kristiānu. Eināram nebija laimes, ar dzīvi viņam bija slikti, viņš bija kļuvis par alkoholiķi un nelaimīgo, kas katru dienu dzīvoja ar domu par nāvi, turpretim Kristiāns bija laimes luteklis, viņam bija māja, labi darbi, mīloša sieva un viņš priecājās par dzīvi negribēdams mirt… Un tomēr Dievam labpatikās pie sevis aizsaukt to, kas mīlēja un bija laimīgs arī dzīvē! - Viņš noteikti pārskatījās – sprieda Anda. “Un tagad noteikti Viņam ir žēl par notikušo.”
Eināru viņa atstāja slimības gultā, bet pēc tam Raivja pavadīta, devās atpakaļ uz mājām. ”Te tev būs drošāk!” viņš bija sacījis, atvērdams istabas durvis un ielaizdams jauno sievieti iekšā. Bet, vai viņš bija rēķinājies ar to, ka ja šeit viņu pasargās no vēja, aukstuma un sliktiem cilvēkiem, tad atmiņas un ilgas un sāpes sagraus viņas nestabilo nervu sistēmu? Raivis palika pie Andas, aiz rūpēm un, iespējams, daudzu slēptu iemeslu vadīts tas palika pie sievietes, uztaisīja tai auksto tēju un pakavēja tai laiku. Visu laiku, kā robots, kam ielikts uzdevums – novērst jaunās sievietes domas no sava mīļotā nāves un, tā, ka viņš miris, tas centās izklaidēt Andu ar jautrām sarunām, kas gan nenesa prieku un izglītojošiem dzīves apskatiem par katru gadu pieaugušo inflāciju un īpašumu padārdzināšanos. Viņu tas neinteresēja. Viņa domāja par Kristiānu un, lai arī ko Raivis lika priekšā no plašās sarunu gammas, viņa vienmēr atrada kaut ko, kas tik ļoti bija saistīts starp Kristiānu un sarunu tematu.
Dažas stundas vēlāk Raivis aizbrauca prom, pamezdams Andu beidzot vienu. Viņa atkal redzēja Kristiānu. Acis ļauni spēlējās ar viņas saprātu, tā dzirdēja vīrieša balsi un katrs čuksts pārtapa par daļu no dialoga ar jau mirušo vīru. Viņa attapās sēžam istabas stūrī un, iespiedusi galvu starp saliektajiem ceļiem, runājam ar Kristiānu. Tā viņam vaicāja, kādēļ viņš nomira, bet vīrietis neatbildēja. Viņa stiepās, lai viņu apskautu, bet ar pirkstu galiem atdūrās pret galda stūri un sapnis pamira. Anda bija viena tukšā istabā. Viņa juta, kā pēdējās prāta paliekas lēnām, bet nepaturami atkāpās. Viņa to juta. Zināja, ka kaut kas nav labi, ja jau redz Kristiānu pat nomodā.
Nākamās dažas dienas bija kā murgs. Viss ap viņu bija pārstājis elpot un eksistēt un Andas sirds pati tikko kā kūlās, lai nenomirtu. Nekas nebija mainījies un, ja nenāks palīdzība no ārpasaules, tad bija gaidāma nāve. Viņa nebija neko ēdusi vairākas dienas, katru rītu pamodās no kārtējās mokpilnās nakts, lai pēc tam tik pat mokošu turpinātu atlikušo dienu. Kā mirusi viņa staigāja pa māju, sēdēja stūrī un raudāja, neviens viņu vairs nepazina, norobežojusies no ārpasaules, pārējiem viņa lika noticēt, ka ir mirusi. Nerunāja, vien skaļi elpoja un lūdzās atgriezties un atkal nākt sapņu izdaudzinātajam Kristiānam, bet viņš nenāca, nekad vairs nebija iegriezies pie viņas ne nomodā, ne miegā.
Reiz pamostoties no rīta Anda iedomājās, ka ir mirusi. Viņa gulēja gultā un ar plaši atvērtām acīm raudzījās vienā punktā – uz griestiem, kur pielīmēta bija viena fosforizētā zvaigzne. Kādreiz viņas tur bija divas – Kristiāns un Anda, bet nu tikai viena. Kur bija palikusi otra, tā Andai bija neuzzināta atbilde, jo viņa pati nebija nost to noņēmusi. “Bet varbūt viņa pati bija nokritusi tai dienā, kad nomira Kristiāns?” Par to viņa vairs neaizdomājās.
“Un kā ir ar bērnu?! Tu grasies šādi noasiņot no bēdām un skumjām? Tavs bērns, iespējams, mirst, jo arī tu mirsti! Dzīvo, kaut tikai bērnam, atceries, tu apsolīji!” guļam gultā viņa dzirdēja, bet vairs nesaprata vai tas no vēl nemirušās smadzeņu puses, vai arī sen jau no noasiņojušās. Viņa nepakustējās.
- Varbūt esmu mirusi? – viņa nopūtās un aizvēra acis. – Tad, kur esi tu?! Nāc pie manis Kristiān, sagaidi mani!
Bet viņš nenāca.
- Celies! - viņa atkal dzirdēja un atvēra acis. Kas bija runātājs?
Istabā neviena nebija, vien viņa un tā nolādētā zvaigzne pie griestiem, kas pat vairs nespulgoja.
- Ej paēd, lai bērnam ir spēks augt! – Anda dzirdēja, bet šis jau likās reālāks par visu.
- Bērns! – Anda nopūtās. Viņas vēders jau bija nedaudz piebriedis, bet nezinātājs, lai arī cik cītīgi skatītos tāpat nespētu pateikt, ka viņa ir stāvoklī. Sieviešu noslēpumi. Viņas tos ieņem no mīļotā vīrieša, lai pēc tam dzemdētu. Žēl tikai, ka tagad nav blakus mīļotā cilvēka. – Viņš laikam grib ēst!
- Tu apsolīji, ka rūpēsies par viņu! Tad to arī dari! Ej, cīnies, lai tev piedzimst bērns, sveiks un vesels! -
- Kas tur runā?
Atbildes nebija, bet Anda atcerējās, ka todien pie kapa bija zvērējusi Kristiānam rūpēties par mazuli, kas viņā auga. Andai bija jāpilda solījums. Viņa uzmanīgi piecēlās no gultas. Viss sareiba, viņa sagrīļojās un aizvēra acis. Viņa redzēja Kristiānu. Atvēra acis un tas izgaisa. Anda vēlreiz tās aizvēra, bet viņas vīrs vairāk neparādījās. Grīļodamās viņa devās uz virtuvi, lai pa traukiem un ledusskapi salasītu vēl nesabojājušos pārtiku, lai to apēstu un dotu savam mazulim, kas bija zem sirds, dzīvot sparu. Viņai tas bija jāizaudzina. Balsis viņa vairāk nedzirdēja, iespējams tā balss, kas runāja, bija viņas smadzeņu vērstais un izspēlētais joks, iespējams tā bija sirds balss, bet varbūt Kristiāns bija atnācis, lai palīdzētu sievai neizmist… Jā, noteikti, tas bija bijis Kristiāns – Anda turējās pie šīs domas un cerēja, ka viņš atnāks vēl kādu reizi.
Pēc mirklīša patiešām atvērās viņas dzīvokļa durvis, bet nācējs nebija vis Kristiāns, ko viņa tik ļoti gaidīja, bet gan kāds cits, kas ne mazāk par Kristiānu bija iemīlējies Andā. Raivis. Salasījis pilnas rokas ar dažādiem iepirkuma saiņiem, pārtiku, garšīgiem augļiem, ziediem un konfektēm, tas bija atnācis pie Andas un pārtvēris ar acīm laikā to, tad, kad sieviete ēda nedaudz vecus salātus.
Viņš pasveicināja sievieti, devās tai klāt, apķēra to, cieši samīļoja un noteica, lai neuztraucoties un neskumstot, jo drīz sāpes pāries.
- Kad tās pāries, tad es arī pasmaidīšu. – viņa nedzīvīgi atmeta un turpināja ēst.
– Es atvācos uz šejieni, noīrēju nelielu dzīvoklīti te pat blakus un nu būšu uz vietas, lai par tevi rūpētos un palīdzētu tev uzkāpt uz ceļa, lai atkal tavās acīs zaigotu laime un prieks… Pie tam es tev atvedu kaut ko ēdamu! Pasmaidi, saulīt, sāc dzīvot, viņš noteikti grib, lai tu esi laimīga…
(27.09.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1186
Kopā:6412951
|
| |
| |
|
Autori
