X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
7. nodaļas 3. daļa
  
Komentāri (12)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Kopš laika, kad netālu no Andas sāka dzīvot Raivis, viņas dzīve uzlabojās. Nenoliedzami, jaunais vīrietis viņas dzīvē ienesa nedaudz vairāk prieka par visu uz pasaules. Skumjas par Kristiāna nāvi lēni, bet aizrautīgi pamazinājās un kādu dienu sieviete pamodās ar domu, ka nav naktīm mirkusi asarās par Kristiānu. Viņas dzīvē daudz biežāk ieviesās saule un sauli radīja Raivis ar mākslīgajiem gaismekļiem. Viņš nāca katru dienu pie Andas, lai viņai no rīta uztaisītu brokastis, lai pabarotu viņu un samīļotu. Nenoliedzami, viņi bija satuvinājušies, bet tā domāja tikai Raivis, Anda joprojām, kaut arī mazāk, bet alka pēc laika, kad spēs redzēt atkal Kristiānu un būt laimīga ar viņu. Bērns auga zem viņas sirds un ik dienu, tas kļuva arvien lielāks un spēcīgās uz pārbaudēm viņa negāja un, lai arī nevienam nesacīja, ka ir stāvoklī, Raivis nojauta, ka viņas skaistais ķermenis slēpjas ik mēnesi aizvien lielāka džempera.
Laukā uzziedēja skaistās asteres un ikdienu kļuva arvien vēsāks un vēsāks. Laiks, kaut arī saulains, bet lēni, lēni tuvojās uz rudeni. Vasarās pastaigas bija jāatmet un jāsarod ar kaut ko ne tik atklātu. Bija septembris, no ielām pazuda bērni un jaunieši, jo atkal sākās skola un studijas, tikai vecāka gada gājuma cilvēki nebeidza slaistīties pa ielām un slinķi ar suņiem un otrajām pusītēm slaistīties pa jūras malu. Bieži vien Anda iedomājās, kā būtu, ja Kristiāns būtu dzīvs, viņa iztēlojās laiku, kad abi sirmā vecumā staigātu gar jūrmalu ar suni un smietos par jauniešiem un bērniem, kas ir tik pat nepieauguši, cik savulaik bija viņi. Bet tās bija tikai vīzijas, nepiepildāmas iedomas.
Anda bieži mēdza pastaigāties gar jūras krastu viena, viņa klīda pa vēsajām smiltiņām, uzmetusi biezu lakatu uz galvas un apvilkusi zābaciņus. Viņas sejā bija izdilis tukšums. Viņa jutās viena, kaut arī bieži vien satikās un redzēja svešus cilvēkus. Tie viņai uzsmaidīja, daži pasveicināja, bet vēl kādi žēli noraudzījās viņas izmisušajā skatienā un nopūtās. Kopš, laika, kad viņa bija iepazinusi Kristiānu, Lindu un Eināru, patiesas draudzības viņai vairāk nekad nebija bijušas. Tie bija bijuši patiesi draugi. Īsti draugi.
Einārs vēl nebija atmodies no komas. Jau divus mēnešus, nedaudz vairāk nekustīgi tas gulēja slimnīcas palātā. Viņš laikam nevēlējās dzīvot – ārsti bija noteikuši un, lai arī cik ļoti negribēdami, bet atmetuši ar roku tam, ka viņš jebkad varētu pamosties. Anda ar Raivi bija bijuši pie viņa dažas reizes bet nekad neko daudz nebija izdarījuši, vien atnākuši, lai apsveicinātos, nedaudz pasēdētu, parunātos un viss. Raivim viņš bija svešs cilvēks un vēl nezināmu iemeslu dēļ, bet likās nepatīkams. Raivis nekad nenāca palātā pie Eināra, kad Anda pie tā iegāja. Nekad tas neapvaicājās par puiša veselību un nekad viņš nelikās viņam interesanta sarunu tēma. Nezināms riebums, kaut kas savāds, bet eksistēja starp šiem puišiem.
Kādu vakaru, kad Anda atgriezās no slimnīcas apmeklējuma pie Eināra, savā dzīvoklī viņa atrada Raivi ar smalki klātu galdu, dažām svecēm un rozēm. Viss nedaudz atgādināja to nolādēto reizi, kad Anda nebija mājās sagaidījusi Kristiānu, lai kopīgi pavakariņotu un nosvinētu attiecību kārtējo gadadienu. Acīs nedaudz sakāpa asaras, bet apzinādamās, ka Raivis, lai viņu iepriecinātu, nevis saraudinātu, pamatīgi centies, viņa tās apturēja.
- Kam par godu?! – viņa ievaicājās, izmisīgi meklēdama kādu iemeslu un cerēdama, ka viss gatavotais nav tikai tādēļ, lai Raivis viņu iepriecinātu.
- Nekam! – viņš noteica un pasmaidīja. – Gribēju tev uztaisīt pārsteigumu. Nāc, sēdies pie galda!
- Ak, es nemaz nebiju izsalkusi, bet šis galds, manuprāt, sakārdinātu pat akmeni!
- Tāds bija mans mērķis! Nāc, sēdies pie galda! Ko kundze vēlēsies? Ir karbonāde! Salāti, vīns un saldajā saldējums ar zemeņu putukrējumu, ķiršiem un šokolādes piedevām!
- Ak, nu nevajadzēja jau censties! – viņa noteica un pogāja vaļā jaku.
- Pagaidi, es palīdzēšu! – izsaucās Raivis un pieklājīgi pastiepās, lai novilktu jaku. Tīši vai netīši, bet sievieti viņš apķēra ap vidukli un sajuta, ka viņa ir resna. Viņš to nebija ievērojis, tādēļ tagad uz mirkli pilnībā atslēdzies no ārpasaules centās sazīmēt kādēļ viņa tāda. – Tu esi stāvoklī?! – viņš nekulturāli skaļi iekliedzās, nespēdams savaldīt izbrīnu.
- Jā! – meitene mierīgi noteica. Viņu tas neizbrīnīja.
- Kristiāna bērns? – viņš pārjautāja, it kā šaubīdamies par atbildi.
- Jā! – Anda kā nosodītā atteica. – Tas nav nekas nopietns. Es dzemdēšu mīļotā vīrieša bērnu! Man prieks, ka viņš tur ir.
- Jā?! Un, kā tu domā viņu uzturēt, kā? Tu nestrādā! – viņš saniknojies ievaicājās, likās, ka fakts, ka sieviete ir stāvoklī viņu nepatīkami satrauca.
- Firma, ko Kristiāns dibināja nu pieder man, man ir grandiozs padomdevējs, tā nes augļus, vēl kā vientuļā māmiņa domāju, man būs kaut kādi pabalsti no valsts…
- Cik mēnešus tu jau esi grūta?! – viņš diezgan nepieklājīgi ievaicājās, pārtraukdams viņu pusvārdā.
- Drīz būs piektais! Kā tu varēji neredzēt? – viņa pasmaidīja, ignorēdama Raivja dusmīgo ģīmi. Viņam gar to nebija nekādas daļas.
- Aborts vairs nesanāk! – viņš nomurmināja zem deguna, nebaidīdamies, ka to dzirdēs arī Anda.
- Kā tu tā vari runāt? Tas ir mans bērns un, ja arī abortu vēl varētu uztaisīt es to nekādā ziņā netaisītu! Tas ir vienīgais, kas man palicis no tava brāļa! Viņa bērns un to es nekad, nevienam neatdošu!
- Un pat tad, kad būsi uz ielas un mirsi badu?!
- Arī tad nē! – viņa izsaucās. – Kas ar tevi notiek?
- Nekas, es vienkārši vairs negribu ēst! – viņš norūca un dusmīgs, ugunis špļaudams, izgāja no jaunās sievietes dzīvokļa.
Anda palika dzīvoklī viena, Raivis aizgāja prom, atstādams viņu gluži vienu un laimīgu. Protams, Raivja uztvere un attieksme par Andas gaidāmo bērnu, jauno sievieti nedaudz šokēja, bet tas nelikās nekas īpašs. Varbūt viņš vienkārši bija pārsteigts par to, ka Anda to tik ilgi slēpusi? Vai arī vīlies sevī, ka nav redzējis Andas jau paleilo punci, zem platajiem apģērba gabaliem? Bet labi, tam vairs nebija nozīmēs. Sieviete nogūlās gultā un atsegdama vēderu, kas jau bija paprāvi pacēlies virs normālā lieluma, glaudīja. – Bēbīt, šodien biju uz slimnīcu pie onkuļa Eināra, viņš joprojām jūtas slikti, bet es zinu, ka viņš izveseļosies…

Agri no rīta Andu uzmodināja saldas kafijas aromāts, kas pildīja visu istabu. Pasakainās Raivja rokas atkal bija pastrādājušas, lai iepriecinātu jauno sievieti. Atverot acis, viņa pamanīja, ka, nenolaizdams no viņas acis, šurpu lūkojas Raivis, pilns ar mīļumu un gādīgumu. Uz galda bija paplāte ar dzērienu un ēdienu, bet uz naktslampiņas galdiņa stāvēja svaigas, koši sarkanas rozes.
- Atvaino, ka es vakar tā izturējos! Man tas jaunums, ka esi stāvoklī, bija tik negaidīts, ka es apjuku. Padomāju un daudz ko sapratu, ļoti priecājos par tevi, priecājos, ka esi laimīga par savu bērniņu un apsolos tevi visvisādi atbalstīt. – viņš gādīgi noteica un pasmaidīja, samīļoja guļošo sievieti un ar lūpām līda pie viņas kakla. Tas ieelpoja viņas saldeno jasmīnu smaržu.
- Paldies! – viņa noteica un nedaudz atrāvās no puiša. – Es to augstu vērtēju, ka priecājies par manu laimi…
- Vēl vairāk, - viņš pārtrauca. – Es vēlos, lai tu tajā dalītos un, lai es dalītos visā, kas pieder man!
Meitene nesapratnē palūkojās uz puisi.
- Šodien biju pie kāda sena sava paziņas un… - viņš noteica un aizķēra sievieti aiz rokas. – piecelies, es tev ko parādīšu.
Viņa norausa no sevis segu, atklādamās gandrīz kaila, vēderu un krūtis sedza neliels naktskrekls, bet lielākā daļa kāju bija gluži kailas. Vispār jau Anda, ja vien to apzinātos, izskatījās visai skaista šādā apģērbā. Bet visas grūtnieces jau bija skaistas, daži vīrieši tikai to neievēroja.
Raivis pieķērās pie sievietes rokas un nesteidzīgi vilka to uz virtuves pusi.
- Neskaties! – viņš pavēlēja un ar plaukstām aizklāja sievietes acis.
- Labi! – viņa atteica, kaut arī vīrieša nekautrība lika viņai mulst.
- Uzticies man! – viņš vadīja sievieti lēni bīdīdams uz priekšu, saudzīgi pasargādams no katra stūra kur viņa varētu ieskriet un katras lietas, kurai viņa varētu uzkāpt vai aiz kuras aizķerties.
- Jau uzticos! – viņa nosmēja un jutās savā ziņā nedaudz laimīga. Raivis par viņu rūpējās, viņš sargāja viņu un, lai arī dažas reizes bija visai savtīgs, egoists un neciešams vīrietis, viņa visu tam piedeva.
Raivis atklāja Andas acis un ļāva sievieti palūkoties. Virtuves vidū stāvēja skaista bērnu gultiņa, kas šūpojās. Viņa palika bez valodas, uz mirkli kā apmāta Anda lūkojās uz gultiņu, bet tad, pieiedama tai tuvāk, iztēlojās kā būtu, ja tajā gulētu jau viņas bērniņš.
- Cik skaista! – viņa noteica un palūkojās uz Raivi. – Manam bēbim?
- Jā! Mans draugs ieteica pašu labāko! – viņš noteica. – Šajā var gan gulēt, gan izmanto tā šūpuli! Manuprāt, laba gultiņa.
- Ak paldies! – Anda izsaucās un apskāva Raivi gluži impulsīvi kā bija radusi no prieka kādam pateikties.
- Ar paziņu runājam arī par lētu drēbīšu iegādi mazulim, viņam daudzi draugi, kas izkaisīti pa visu valsti un strādā ar tirgošanu visu nepieciešamo mazuļiem! Izdevīgi darījumi, neprasa dārgi. Var dabūt cik vēlas! Jau runāju, vēl tikai jāuzzina, kas par dzimumu, lai zin’ kādas drēbītes – gaiši sarkanas vai zilas, piemeklēt! – Raivis lielīja un glāstīja Andas muguru, nelaizdams jauno sievieti vaļā no savām skavām. Likās, viņš izmantoja, katru sitūciju, lai apķertu, samīļotu un pieskaertos Andai.
- Tu esi pasakains, bet es jau arī pati nedaudz vēlāk varēju piemeklēt! – viņa atteica un izlauzās no viņa skavām, sieviete nemanīja, kā neredzamiem pavedieniem jaunais vīrietis viņu sēja pie sevis, kā cieši sažņaudz rokas un apziņu, nemanīja kā pielien, lai vēlāk pats no tā kaut kādā ziņā gūtu labumus. – Es nezinu, kā lai es tev atlīdzinu par gultiņu?
- Nevajag neko! Tādēļ jau domāti draugi, lai nelaimē palīdzētu! Es tikai būtu priecīgs, ja tu nežēlotu manu palīdzību un lūgtu to vienmēr, kad kaut ko vēlies. Man ir sakari pa visu valsti, varu piemeklēt visu, ko vēlas tava sirds un es vienmēr vēlos, lai tu tikai smaidītu.- viņš runāja, likās, tik saudzīgi un gādīgi, ka pat meitenes ciešākās sirds stīgas un pārmetums par vakardienu aizsteidzās prom vēja spārniem.
Uz mirkli Andai sāka šķist, ka viņa nodod Kristiānu, priecādamās par Raivi, viņa dāvanām un to, cik viņš dāsns. Vai tas bija atraitnei jādara, vai arī stundām ilgi jāraud pie mirušā vīra kapa un vēl dienām ilgi jāstaigā vienā melnā apģērbā, lai visi redz viņas sēras un sāpes? Visi bija redzējuši, tikai tagad jau bija laiks mainīties, lai viņa beigtu ciest, sieviete pārstāja domāt par pagātni, visu labo un slikto, kas noticis un, likās, tādējādi viņas melnajā ikdienā ienāca daļa no saules un Raivis to palīdzēja viņai saskatīt.
“Ja nomiris kaut kas tuvs un dārgs, tas nenozīmē, ka tu pats esi miris. Tev jāturpina dzīvot un priecāties, jo, iespējams, mirušais bija vēlējies, lai arī pēc viņa nāves tu esi laimīgs.” Sievietei visu laiku bija centies iegalvot Raivis un, tagad, lai arī ar grūtībām, bet Anda to bija sapratusi. Bet viņa tāda nespēja būt, nespēja būt laimīga un smaidoša, jo tomēr no viņas dzīves bija izzudis kaut kas mīļš un tik tuvs. Un, laiks, kas bija pagājis kopš viņa nāves arī bija tik niecīgs, ka to varēja neskaitīt vispār, divi mēneši, ja runa būtu par pieciem vai desmit gadiem, tad gan jau arī Andas attieksme būtu bijusi savādāka.
Viņi vienmuļi pabrokastoja pie galda, ēdot grauzdētas maizītes un dzerot karstu tēju. Nedaudz runāja, nedaudz smaidīja, Raivis atkal kā vien spēja, centās uzjautrināt Andu un, likt tai pasmaidīt, bet viņa kā nesmaidīja, tā nesmaidīja, tikai pieklājības pēc savilka ārējo čaulu smaidā, bet iekšējā, lai arī cik lielas sāpes juta, pasmaidīt nespēja.
Iezvanījās telefons un pateica, ka kādam jābrauc samaksāt par Eināra uzturēšanos slimnīcā. Zvanīja jau kuro reizi un Anda kā vien mēģināja, centās dabūt naudu. Viņas firma pēdējā laikā tik daudz vairs nepelnīja un arī darbinieki prasīja lielākas samaksas par to pašu slaistīšanos. Nē, Anda nebija skopa, viņa tikai nebija tik laba uzņēmuma vadītāja, kāds bija viņas mirušais vīrs Kristiāns.
Andas lūpas savilkās izmisumā, naudas nebija. Viņa pateica, ka aizbrauks uz slimnīcu, bet, kad Raivis, redzēdams, cik sieviete palika skumja, ievaicājās, kas noticis, viņa tikko kā neizplūda asarās. Jaunais vīrietis pateica, ka palīdzēšot ar naudu, bet meitene redzēja viņa acīs rakstīto, ka viņš to nedara no nekāda labā prāta. Kaut kas viņam bija pret Eināru, kaut kas, kas palīdzēt liedza no tīras sirds un rūpēties par viņu arī.
Viņi aizbrauca uz slimnīcu, bet, ieejot Eināra palātā, nekas nebija mainījies, viņš joprojām gulēja kā nedzīvs, un tikai aparāts, kas norādīja, ka sirds strādā lika ziņot, ka viņš vēl ir šai saulē. Anda piegāja viņam klāt un, kamēr Raivis veica visu darījumus ar naudu, runāja ar slimo vīrieti. Melnās matu cirtas krita pār viņa pieri, acis atstādamas neaizsegtas. Bārda un ūsas jau bija paprāvu gabaliņu izaugušas un prasījās, lai kāds tās apfrizē. Lai arī Anda Einārā nesaskatīja vīrieti, bet drīzāk gan draugu, viņai tas likās pietiekoši simpātisks. Tumsnējie vīrieši jau no laika gala bija bijuši vīriešu skaistuma etalons pat Andas uztverē, bet, protams, jūtām jau nepavēlēt. Viņa iemīlējās vīrietī, kas gluži tāds nebija, bet sievietei viņš bija Dievs. Kristiāna mati nebija tik melni un ūsas viņam bija bijušas gaiši brūnas, drīzāk gan tādas kā blondas. Un ķermenis, tas gan viņam bija bijis skaistas – plati pleci, skaistas krūtis un vēders ar melnu matiņu svītru no krūtīm uz leju .arī Krūšu gali bija ar matiņiem un, kad viņi ar Andu bieži gulēja gultā pirms miega nespēdami iemigt, Anda ar mazajiem matiņiem spēlējās gluži kā skolas laikā kopmītņu gultā.
- Kādēļ tu nemosties? Visi pēc tevis ilgojas! – Anda ievaicājās, bet mirkli vēlāk arī apdomājās. “Kas diez?” Neviens no Eināra ģimenes nebija dzīvs – viņš bija bārenis jau no neizsakāmiem laikiem un ne māsu, ne brāļu arī viņam nebija. Viņš bija palicis viens kopš Lindas nāves un, Andai padomājot, viņa saprata, ka arī mērķa, lai celtos un cīnītos par dzīvi vairs neesot. Dēļ kā celties? Kam, lai cīnās? Uzvaras nebūs!
“Nožēlojami!” Anda nopūtās un apsēdās uz soliņa netālu no viņa gultas. – Man būs bērniņš! Tu taču vēlies viņu redzēt? Pie tam mēs tevi jau ielikām par krusttēvu! Domāju tu priecāsies par tev izrādīto godu! Kādēļ tu necelies, vairs jau nav daudz līdz viņš nāks šajā pasaulē un sauks pēc krusttēva! Tēva viņam nebūs, bet tā, kā mēs bijām draugi, domājams, savu krusttēvu viņš mīlēs tik pat ļoti cik es tevi kā savu draugu. Nu, Einār, saņemies, redzi, cik es resna. Kā govs! – viņa noteica un pasmējās. – Mēs tevi gaidām, celies. Man jau apnicis skumt, es zinu, ka tu neatgriezīsi pagātni, bet tu vari izkrāsot laimīgāku un košākās krāsās nākotni!
- Anda, mēs varam braukt mājās! – pa durvju spraugu, iekšā nenākdams, izsaucās Einārs un aizvēra durvis.
- Labi, man jāiet! Bet tu padomā par to, ko es tev sacīju! Tu esi krusttēvs un es vēlos, lai tu spētu pasmaidīt par to, ka es tev ielikusi tik augstu godu sakarā ar savu bērnu!

Laiks gāja. Košās rudens koku lapas – dzeltenās, sarkanās un oranžās, lēnām nomainīja aukstas vēja šalktis, kas sapinās zaros un tos lēnu plandīja. Tās viena pa vienai lidoja lejā un bezspēcīgi nokrita uz zemes, saceldamas lapu puteni. Bija skaists rudens. Lietains nē, arī auksts nē. Silts un sauss, bet skaists. Ielas bija tukšas un kailas. No jūras malas smiltīm izzuda tūristi un lielās vasarnīcas tās krastā palika vientuļas. Pilsēta pamira tāpat kā jūras mala un ielas. Tikai daži cilvēki, daži dzenjieki, mūziķi un mākslinieki centās ievīt savos gara darbos kaut nelielu daļiņu šī pamirušā rudens skaistuma.
Bija jauka pēcpusdiena un Einārs apturēja mašīnu ceļa malā, pie lielas pļavas, kur tālāk tecēja liela un mierīga upes. – Ejam pastaigāt! – Einārs rosināja un izkāpa laukā no mašīnas. Viņi mierīgi nokāpa lejā no ceļa pa nelielu taciņu un devās uz priekšu pa mazu, kokiem apstādītu aleju. Zālājs, lai arī pļavā, bet bija skaisti iekopts. Krūmāji ap aleju bija skaisti apzcirpti pirms bargās ziemas, lai acīs neduras. Viss bija skaists un, lai arī laiks kopš Anda šeit bija bijusi, nekas lāgā nebija mainījies. bija skrējis tikai laiks, bet nekas no visa tik ļoti skaistā un ikdienišķā nebija novecojis.
- Es daudz domāju un… - viņš noteica, ievilka elpu un turpināja. – un sapratu, ka mēs varētu apprecēties! Tu esi stāvoklī, bērnam vajadzīgs tēvs, visās normālās ģimenēs ir māte un tēvs…
- Bet viņam ir tēvs…
- Miris… Es būšu dzīvs! Padomā pati, kā būs ja tas būs puika un, kad prasīs par puišu lietām… Tu nevarēsi atbildēt. Tu nevarēsi viņu viena uzaudzināt, ir vajadzīgs stiprs balsts pie kā pieķerties un, ko lauzt līdzi sāpēs un problēmās.
- Es varu uzaudzināt, esmu par to pārliecināta, tas būs grūti, bet es to spēšu. Es zinu, ka tu būtu labs tēvs, bet ne jau maniem bērniem.
- Un tev vīrs? Tu par sevi nemaz nedomā?
- Man ir vīrs. Man bija vīrs un citu es nevēlos. Man pretīgie liekas iemīlēt citu, jo šķiet, ka Kristiānu es nododu! Man riebīgi citam pieskarties un citu laist savā mājā un sirdī, jo tas piederēja manam vīram.
- Bet visu mūžu viena tu nebūsi, kāds nāks, un tu viņu iemīlēsi… Jā, zinu, varbūt mans bildinājums nāk par strauju, bet es patiešām domāju tikai par tevi. Man žēl noraudzīties tavās sāpēs un ciešanās, žēl tevi atstāt vienu un neaizsargātu uz šīs milzīgās pasaules, kur notiek tik daudz kas ļauns. Tev vajag vīrieti, kas spēj tevi pasargāt un es tāds esmu…
- Nevajag! Lūdzu, beidz! Ja es paliku viena, tad Dieva tā lēma un viss! Man ir jācīnās pašai, šī ir mana kauja un es uzvarēšu! Es jau esmu pusceļā uz uzvaru un man nevajag palīdzību.
- Tad tu atraidi manu bildinājumu!? – viņš bēdīgi ievaicājās, bet sieviete nesaprata, kas viņā spēlē lielākas jūtas – dusmas, pazemojums, kauns vai niknums… Likās tas viss atbalsojās viņa sejā un lūpās, kas savilkās pa pusei ciešanās, pa pusei dusmās un pazemojumā.
- Es uzskatu, ka tas nāk par ātru. Varbūt, kā tu sacīji vēlāk man būs nepieciešams vīrietis un stipra roka, tāds, kas spēs mani pasargāt,. Bet tagad, paldies, man nevajag ne tevi, ne kādu citu vīrieti. Man vajag draugus un paziņas, bet ne vīriešus, kas gaida tikai tuvību…
- Bet es negaidu!
- Tāpat man nav nepieciešams vīrietis! Piedod, lūdzu.
- Nē, nekas! – viņš nopūtās kvēlodams savās sajūtās. – Man piedāvāja darbu Rīgā un, ja mēs neapprecamies, tad es to pieņemu un braucu prom no šejienes. Nevēlies braukt līdzi? Es palikt nevaru…
- Un es nevaru brukt! Vīra īpašums jāuzrauga un jārūpējas par Eināru, ģimenes draugu.
- Man Rīgā lielāks dzīvoklis, brauc ar mani. Uzņēmumu var uzraudzīt arī no attāluma, bet Eināru var atstāt, maksājot visus slimnīcas izdevumus.
- Kā tu to iedomājies? Nebraukšu, nedrīkst pamest! Es gribu viņu apciemot un runāt ar viņu, pie tam, man te ir daudzi paziņas un draugi…
- Nu tad ņemam Eināru līdzi, ieliekam slimnīcā galvaspilsētā! Man tur ir trīsistabu dzīvoklis. Viena man, viena tev un bērnam trešā! Brauc līdzi!
- Nē, nevajag! Tur ir dārgas samaksas par slimnīcām, pie tam es nevēlos tevi apgrūtināt.
- Tu mani neapgrūtināsi, tu esi man vajadzīga, es tevi mīlu! Pie tam, naudas man pietiek un tavs bērns piedzimtu apgādātā ģimenē.
- Es nebraukšu! Negribu pamest sava vīra mājas.
- Mirušā vīra! Brauc prom. Tevi nevajās atmiņas. Jauna vieta, jaunas mājas…
- Bet man patīk atcerēties, lūdzu, beidz, tas nav tā vērts.
Viņi šķīrās. Raivis bija neizpratnē un dusmās kūsājoša uguns pagale. Viņa dega aiz neizpratnes un pazemojuma. Lai nu ko, bet atraidījumu Raivis no Andas nebija gaidījis. Lai arī viņš bija bagāts, nekas viņam netrūka, viņš nebija laimīgs, jo nespēja dabūt to, pēc kā alka viņa sirds – skaisto Andu. Turpretim sieviete, nezināja, ne ko Raivis domā par viņu, ne to, kā jūtas un, tam arī nebija nozīmes, jo tas viss, lai arī svarīgs, bet sievietei likās nenozīmīgs. Nekam nebija jēgas.
Nākamajā rītā viņš aizbrauca pat neatvadījies no Andas. Dusmās vai tēlotajā greizsirdībā, bet tikai ap nākošās dienas rītu viņš piespieda sevi piezvanīt palikušajai Andai, lai pateiktu, ka bija jāsteidzas un nespēja iebraukt pie viņas, lai atvadītos. Viņa tam neticēja, bet Andu tas neuztrauca. Kāda gan tam nozīme? Lai tač’ Raivis plēšas kaut uz visām debess pusēm, tikai, lai liek mierā Andu!
(02.10.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 6.67
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
žļurben žļarbenis (viesis) (26.03.2020, 09:37)Nav te jāgudrojas, vajag dzejot, bet teikumu salikšana stabiņos nav dzeja. Kas vēl nav skaidrs?! :(((( :D :)))Uzrocis (viesis) (23.03.2020, 16:31)Sapratu, ka nav iespējams noteikt pasaules sabiedrības kopējo intelekta koeficientu vai tās pagrimuma līmeni. Tas tāpēc, ka katrs cilvēks to mēra pēc sevis... Cik cilvēku, tik šādu līmeņu.../arpa (viesis) (21.03.2020, 20:53)Re kā, aiztaisījās bez brīdinājuma, attaisījās ne no šā, ne no tā. Ne skaidrojumu, ne atvainošanās. Attieksme. Nu, spriežot pēc jaunākā gara darba, labāk būtu palikuši miruši. Ja salīdzināt...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
Interesantas bildes


Rīma
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 349 Kopā:5169746

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec