|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 8. nodaļa | | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ap pusdienlaiku tajā pašā dienā, kad no Andas dzīves uz laiku bija izgaisis Raivis, sievieti nepatīkami pārsteidza policija, kas bija atnākusi, lai runātu par Kristiāna bijušo uzņēmumu. Uzņēmums bankrotēja, mazā mašīnu mazgātuvīte, kas solījās jau nākamajā gadā izaugt par lielizmēra uzņēmumu, nu bija pamatīgi sašķobījusies. Darbinieku vairāk nebija un lielie parādi darīja savu. Dzīvoklis, kuram sievietei piederēja bija ieķīlāts, pirms gada pārītis to bija izdarījis, lai spētu palieilināt savu uzņēmumu, nebija nekādu iespēju visu pazaudēt, uzņēmums bija drošs un stabils un visu laiku, līdz šefs bija Kristiāns nauda nāca griezdamās, viss auga un attīstījās, bet, laikā, kad sākās nepatikšanas un sāpes, un nācās meklēt jaunu galveno priekšnieku, viss aizgāja pa pieskari. Viņš noteikti krāpās. – Sprieda Anda.
- Jums jāizvācas no dzīvokļa tuvāko 48 stundu laikā! – policijas darbinieks noskaldīja.
- Bet kā? – Anda izmisusi nokliedzās. – Es esmu stāvoklī, man nav kur palikt! Lūdzu, dodiet laiciņu, es dabūšu naudu!
- Nevajadzēja ieķīlāt! – viņš nomurmināja, likās, ka cilvēku izlikšana no mājas viņam sagādāja slimīgu patiku. – 48 stundas un, ja tad jūs neesiet izvākusies vai samaksājusi desmit tūkstošus, jūs izmetīs.
- Jūs tā nedrīkstiet! – Anda iekliedzās.
- Mums ir dokumenti! Ar Kristiāna parakstu! – policijas darbinieks noskaldīja un aizvēra durvis.
Sievietes galvā atbalsojās nožēlojamā policijas darbinieka vārdi – 48 stundas. 48 stundas… Tik liels laiks tika atvēlēts lai viņa sagrauztu sevi par to, ka nebija spējusi vadīt uzņēmumu, tik daudz laika viņai bija, lai sevi žēlotu un ienīstu. “Kur lai ņemu naudu?” viņa domāja. Naudas nebija. Bankās nebija ieguldīts un arī mājās liekas naudas nebija. “Varbūt prasīt palīdzību vecākiem? Nē, es taču esmu stāvoklī, pie tam, kopš laika, kad aizbēgu ar Kristiānu viņi atsacījās no manis! Tagad esmu tikai es! Man nav naudas, drīz nebūs arī kur palikt!” viņa raudāja notupusi tur pat pie durvīm. Nu viņa bija viena. Kristiāna nebija, naudas nebija un arī mājas drīz solījās atņemt. Uz īsu mirkli Anda nožēloja, ka nav pieņēmusi Raivja bildinājumu, jo, ja to būtu izdarījusi, tad viņai nebūtu jālauza galvu par to, kur ņemt naudu un nepaliktu uz ielas. Ja viņa būtu pieņēmusi buildinājumu, tad skaidri zinātu, ka bērnam būtu tēvs un māte, un silta guļasvieta, ka būtu mīloša ģimene, bet tagad bija tikai Anda un viņas problēmas un dzīvokli. Protams, vienmēr jau atlika otra iespēja – padoties. Šoreiz tā bija došanās uz mājām pie vecākliem, bet jo vairāk Anda par atkalredzēšanos ar tēvu un māti domāja, jo vairāk apšaubūija, ka šī ideja viņai kaut kā spētu palīdzēt. Viņi bija ienīduši Kristiānu, viņa tautību un pašu viņi dvēseli un tai dienā, kad Anda izlaiduma dienā pasacīja “Jā!” Kristiānam, viņa pārstāja būt par abu gādīgo cilvēku meitu. Un tomēr to, laiku, ko Anda pavadīja ar Kristiānu viņa nenožēloja, to laiku, kad viņa muka no vecākiem un piederēja pati sev un Kristiānam, viņa bija dzīvojusi, tagad viņa eksistēja un, lai arī asaras slaucīja, viņa priecājās par visu, ko vīrs bija viņai devis.
Anda lēni piecēlās kājās un noslaucīja asaras. Viņai nebija, kur iet, kā tikai pie vecākiem un viņu izvēlē bija pieņemt pazudušo meitu vai atraidīt. Viņa sakravāja nepieciešamākās lietas, kuras spēja paņemt un aizvest un iesēdās mašīnā.
Viņa iedarbināja motoru un salasīdama pēdējās naudas paliekas devās uz slimnīcu, lai tur iemaksātu ārstiem par Eināra uzturēšanu un ārstēšanu, bet pēc tam dotos tālāk.
Slimnīca nebija mainījusies. Vīrietsi joprojām gulēja nekustīgi komā un Anda lūdza Dievu, lai viņš pamostos pēc iespējas ātrāk. Viņš vēl bija jauns, viņam bija jādzīvo, bet likās, Dievs šīs lūkšanas nedzirdēja, vai negribēja dzirdēt, jo pat tad, kad Anda pasacīja, ka ilgojas pēc drauga, viņš nepamadās.
Viņa aizbrauca pa tukšo pilsētas ielu uz māju pusi, uz vietu, kur tika nodzīvojusi astoņpadsmit gadus un nu pēc vairāk kā piecu gadu prombūtnes tā atgriezās atpakaļ.Visu laiku jaunās sievietes prātu noslogoja domas par vecāki attieksmi meitu ieraugot. Domās tā izspēlēja vairākas ainas sākot ar prieku un beidzot ar dusmām un asarām, bet, kas viņu sagaidīs mājās, tā uzzinās vēlāk.
Jau krēsloja. Vakara zvaigzne pārslīdēja pār debesu jumu un tālā dienvidu stūrī parādījās liels pusmēness. Augošs. Saule rietoja, debesis krāsodama koši purpura krāsās. Acis žilba, saule drosmīgi izaicināja meitenes likteni. Viņa brauca lēni un piesardzīgi uz mājām, uz rietumiem. Aiz viņas sekoja mašīnu rinda, kas arī brauca ārpus pilsētas uz laukiem, iespējams, uz viesībām. Dažas mašīnas sekoja Andai pailgāku laiku, jau kopš izbraukšanas no pilsētas, bet viņa neiedomājās, ka kāds to vēro.
Apstājusies pilsētā netālu no mājas, Anda izkāpa no mašīnas un devās uz veikala pusi. Gribējās dzert, mute jau kādu laiku bija sausa, sausa un likās, ne lāsītes siekalu netika saražotas starp viņas pērļu balatjām zobu rindām. Viņa nopirka minerālūdens pudeli un nosēdās uz parka soliņa, lai pavērotu, kā sirms pāris pie parka dīķa baro zivis. Viņi bija veci un laimīgi, kopā, šķita, tie izdzīvojuši kā priekus, tā bēdas un to pūrā bija salikti bērni un mazbērni. Anda viņus nedaudz apskauda, jo no laikiem, kad bija iepazinusies ar Krsitiānu, tie bija cerējuši kopā nomirt siltā gultā. Bet redz, liktenim iepatikās spēlēt uz dzīves pēc saviem noteikumiem. Un, ko tad tur padarīt? Viņi runāja un smējās kā tikko iemīlējušies divi jaunieši, tie, lai arī veci un, iespējams, slimi, bija sadevušies rokās un, aizmirzdami varžacis, līkās muguras un sāpošos kaulus, gāja kopā. Andai sāpēja, ka viņas priekšā nestāvēja viņas un Kristiāna nākotnes vīzija, viņai sāpēja, ka sirmas vecenītes un sirma kunga vietā, tā redzēja tikai tukšumu. Viņi nebija kopā… un šai dzīvē vairāk arī nebūs.
Vecais pāris aizgāja un Anda lēnu soli devās uz mašīnu. Vēders bija tukšs un mazulis rūca, lai tam iedod ēst, bet viņai vairs nebija naudas un, arī nekā ēdama nē. Aiz mājas stūra, izlīda kāds maskā tērpies cilvēks un pieskrēja pie Andas. Tas izskatījās pēc slepkavas vai laupītāja, kād parasti tiek rādīti televīzijā ziņās. Viņš izbiedēja jauno sievieti. Tā iekliedzās. Maskā tērpušais vīrietis satvēra Andu aiz rokas un, nazi piedūris tai pie rīkles, draudēja, ka noduršot, ja neklusēs. Meitenes rokas trīcēja, lūpas raustījās un viņa lūdzās, lai tas pāri nedarot. Bailes bija satvērušas viņas saprātu.
- Man ir telefons! – jaunā sieviet klusi ierunājās, rasutīdama valodu aiz bailēm. – Man nav naudas! Nedariet man pāri, lūdzu!
Vīrietis maskā klusēja. Viņš, aizķēris sievieti aiz kakla, aizspieda tai muti un vilka pa kluso parka ieliņu uz kādas mājas pusi. Neviena nebija. Andai bija bail kliegt. Tas nazis likās ass un liels, un likas, ja viņa vēl ko patieks, tas ietrieksies viņas miesā.
- Klausies, jaunkundzīt, jau no laika gala man riebušās tādas kā tu! Man nevajaga tavu naudu un tavu telefonu arīdzan nē! – viņš runāja pieklusināti, sakropļodams balsi.
Anda trīcēja. Ko tad viņam vajadzēja? Varbūt viņš bija kāds no nenormālajiem?
Aiz maskas aizlēpies cieši lūkojās uz Andu ar savām koši zilajām acīm. Tās vēstija par ļaunumu, cietsirdību un nežēlību. Anda sarāvās. Nedari man pāri! Lūdzās viņas acis un klusējošais skatiens.
Viss notika kā filmā. Pāatrinātā kadrā, kur kāds nožēlojamais nenormālais cenšas ieņemt kādu no pasaulsavenām bankām vai rirzniecības centriem. Pēkšņi, pa kluso ieliņu parādījās divi policijas darbinieki un uzbrucējs, tos pamanīdams, skaļi nolamādamies zem maskas, pagrūda jauno sievieti, iecirta tās vēdera malā dunci un aizskrēja.
Šķiet viņam nekas cits, kā tikai Andas nāve nebija nepeiciešama. Vai varbūt viņas bērna nāve? Andas ievainojums sāka asiņot un manīdama, ka noziedznieks skrien prom, Anda skaļi, jo skļi iekliedzās pēc palīdzības.
Palīdzība drīz vien saradās. Abi policijas darbinieki, kas beiguši pēdējo darba stundu, saklausīdami palīdzības kleidzienus, metās uz Andas pusi. Pakaļ noziedniekam skrēja viens policijas darbinieks, bet otras, kas bija tam līdzi peisteidzās pie Andas un izsauca ārstus. Uz tumši brūnās ietves viņa gulēja asiņu peļķē un skaļi raudāja. Miesa trīcēja, bet sirds asiņoja, viņa kliedza no sāpēm par to, ka būs pazaudējusi bērnu. Anda nesaprata kādēļ tieši viņa un kādēļ viņas bērns. Vai tas bija nelaimes gadījums, kur viņa bija sajaukta ar kādu citu? Vai tīša slepkavība, kur tā bija jānogalina? Viņa nezināja, tikai skaļi raudāja un kliedza pēc sava bērna.
Klusā, mazā pasaulīte ap viņu tika pieskandināta kliedzieniem un asarām, policijas darbinieks satvēris tās galvu un rokas centās jauno sievieti nomieriāt un noturēt. Pēkšņī, nez no kurienes cilvēku bars salasījies ap viņiem lūkojās uz leju un izdvesa baigas liecības par viņas nogalināšanu un tīši slepkavību, par abortu, ko naža asmens tīši būs radījis. Anda nevēlējās tajā klausīties, viņa nespēja tam noticēt. Nespēja noticēt, ka bija ceļā uz mājām, ka kāds viņai uzbrucis, ka kāds gribējis nogalināt. Viss bija par daudz un šie kadri, kas tik ļoti atgādināja spraigu sižetu no kādas teroristu filmas, viņai bija par daudz. Anda atslēdzās.
Nākamajā dienā Anda pamodās slimnīcā. Viņas rokā bija iedurta adata un pa caurspīdīgu caurulīti uz tās vēnu kaut kas plūda. Viņa pasedza nostāk segu un palūkojās uz vēderu. Tas bija liels un apaļš. Nekas nebija mainījies. Rēta bija sašūtu un, lai arī tas ļoti sāpēja, viņai un arī bērnam nekas nekaitēja.
Mirkli vēlāk uz palātu pie jaunās sievietes atnāca ārsts, kas apstiprināja meitenes secinājumu, ka bērns nav ievainots, ka tas ir sveiks un vesels. Viņš deva dažus norādījumus par vitamīniem un to lietošanu, paskaidroja to, ka ja nazis būtu iedurts vairāk pa labi, tāds bērns būtu pazaudēts, un kā jau visi ārsti viņš gudri pasmīnēja un noteica – jums ir palaimējies!
Viņš izgāja lukā no palātas un mirkli vēlāk tajā ienāca tas pats policists, kas viņu te samaņā, te bezsamaņā bija pieskatījis. Viņš laipni sasveicinājās un pasmaidīja. Rokās turēja mazu piezīmju blociņu un pildspalvu. Policijas darbinieks nosēdās uz krēsla un pārvaicāja, vai sieviete vēlas iesniegt policijai ziņas par noziedznieku.
Anda apstiprināja un jau pēc mirkļa ar savām gaiši pelēkajām acīm policijas darbinieks bija ieurbies piezīmju blociņā un uzdeva pirmo jautājumu – vai jums ir ienaidnieki?
Protams, Andai tādu nebija. Viņai pat draugu nebija. Viņa paskaidroja visu, kas un kā, un, kad policijas darbinieks beidzot bija savācis pietiekoši daudz informācijas par noziedznieku un Andu, viņš beidzot padalījās par to, kāds izskatījās noziedznieks meljanā maskā.
- Manam kolēģim izdevās noraut masku, un ar naža galu notraukt pa tā ādu uz kakla, pirms noziednieks aizmuka. Lielas, biezas uzacis, bija pirmais, kas iekrita viņa acīs. Viņam bija tumšas matu cirtas un saulē iededzis augums. Slaids, garš deguns un plānas lūpas. Tumšas ūsas un maza kazbārdiņa. Ir aizdomas, ka tas varētu būt cittautietis un viņam bija mērķis nogalintāt tieši jūs vai jūsu bērnu. Vai jūs gadījumā nepazīstiet cilvēku ar šādām pazīmēm?
- Vai viņš aizmuka?! – Anda, trīcošu balsi, ievaicājās.
Policijas darbinieks neatbildēja. – Jūs tiekiet apsargāta, kundze, pie palātas durvīm sēž policijas darbinieks un viņš jūs uzrauga divdesmit četras stundas diennaktī. Ar jums nekas nenotiks! Notiek izmeklēšana un vēs viņu notversim! Ir izlikti attēli ar tā fotorobotu un vairākas policijas mašīnas uzmana viņu pa visu pilsētu, katrā pilsētā, viņu meklē kā krimināllnoziedznieku., kundze, jūs esat drošībā.
Vīrietis zilajā formastērpā izgāja no palātas un atstāja Andu vienu. Viņai bija viela pārdomām, par to, ka no parastas, neievērojamas mājsaimnieces nu viņa kļuvusi par slepkavu ķeramo objektu. Atmiņu grāmatā, pašķirstīdama lapas atpakaļ, jaunā sieviete atminējās visus vīriešus, ko manījusi pēdējo dienu laikā, salīdzināja tos ar ķeramo noziedznieku, bet neviena pazīmes neatbilda meklējamajam cilvēkam – neviens, ko viņa pazina, neaudzēja ūsas, un visi no tiem bija bāli kā nāves neskatotiesuz to, ka saule laukā aiz loga spīdēja pilniem klēpjiem.
Visu laiku Anda gaidīja, kad viņas palātā kāds atnāks, kāds no viņas vecākiem, vai vienkārši kāds cits cilvēks, kas vēlēsies pakavēt tās laiku ar jautrām sarunām, kas novērstu domas no baismīgā atgadījuma. Bet neviens nenāca. Palātas durvis bija cieši slēgtas un pati palāta klusa, klusa. Anda lūkojās griestos aizdomājās par dzīvi, par saviem vecākiem, kas šķiet aizmirsdami par meitas eksistenci, dzīvoja mierā un klusumā. Ārsti jaunajai sievietei bija pateikuši, ka šajā pilsētā nedzīvo neviens Ilgvars, viņas tēvs, un neviena Māra. Viņi bija aizbraukuši uz citu pilsētu vai pat citu pasaules malu. Meita tiem nerūpēja, un tagad arī Anda to manīja. “Velti bija cerēt un gaidīt, ka pēc pieciem gadiem pārdomu viņi sapratīs, ka esmu tiem vajadzīga un, ka viņi vajadzīgi man. Naivi un velti! Rīt braukšu uz savu dzimto pusi, gulēšu kaut uz ielas, bet šeit vairāk nerādīšos!” Anda nodomāja un tā arī darīja.
(10.10.2007) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2242
Kopā:6420499
|
| |
| |
|
Autori
