X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
9. nodaļa
  
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Pēc dažu dienu padzīvošanas viesmīlīgajos slimnīcas apartamentos Anda tika palaista uz mājā, un kopā ar policistu – miesassargu Ansi, devās uz savu dzimto pusi, uz vietu, kas kādreiz bija piederējusi Kristiānam ar Andu. Braucot viņi runāja par dzīvi, tie izlaida tādas tēmas, kā noziedzība un bailes, kā slepkavas, viņš nerunāja par savu darbu, nestāstīja pasakas par laimīgu dzīvi un nedzejoja par brīnišķu laulību. Viņa dzīve bija rutīna, bet jaunajam vīrietim patika savs darbs un sava rutīna. Turpretim jaunā sieviet pastāstīja to, ka viņa bija dzīvojusi, bet tagad tikai eksistēja, sīkumos, kas viņai likās pārāk lieli un “skaisti”, viņa neiedziļinājās. Kas bija starp Kristiānu un Andu, tas starp viņiem arī palika.
Nostādinādami mašīnu stāvvietā, kur kādreiz tā bija turējusies, Anda pamanīja, ka liela daļa mēbeļu no viņas bijušā dzīvokļa nu mētājās uz zemes zem loga. Sadauzītas un sasmērētas tās atradās uz zemes. Pār vaigu jaunajai sievietei pārtecēja kristāla asariņa, bet viņa, sažmiegusi plaukstu ciešā dūrē un saspiedusi zobus, turējās. Tā bija pagātne, kad viņai piederēja dzīvokītis ar sapņierm un visu skaisto, tā bija pagātne, kad viņa dzīvoja. Un, kas tur liels? Viņai nav kur palikt! Vai viņai nav ko ēst! Nav kur gulēt! Nav naudas un darba! Un, kas tur liels?
Anda lūkjās uz veco dzīvokli un sēri smaidīja. Klusēja.
- Un, kur lai mēs paliekam? – policists ievaicājās.
- Kāda tam nozīme!? Man nav nekā! Man viss bija un tad liktenim labpatikās visu atņemt! Man nav nekā! Tikai atmiņas un sāpes, kas liek raudāt. Nav ko ēst, un, kad bērns prasa, apzodz kaut veikalu. Manam vīram piederēja uzņēmums, bet mirklī, kad to sāka vadīt kāds cits vīrietis, viss aizgāja pa pieskari. Tas nesa augļus, bet nu ir bankrotējis. Man bija trīs patiesi draugi – mans vīrs Kristiāns, mana labākā draudzene Linda un viņas vīrs Einārs, bet tik ļauni sagadījās, ka Linda nomira ar vēzi, Kristiāns cieta avārīja un nomira… - viņa nespēja valdīties un caur kliedzieniem skaļi elsodama sāka arī raudāt. – bet Einārs guļ komā jau vairākus mēnešus un, nekur nav sacīts, ka viņš pamodīsies un, ja pamodīsies, tad būs tāds pats kā agrāk… Man nav nekā! Un, kādēļ, lai liktenim, ja jau viņš man tik daudz ko devis un atņemis, labpatiktu nepaņemt man arī dzīvību?!
- Nomierinaties! – policijas darbinieks noteica. – Braucam pie manis. Mans dzīvoklis ir tepat netālu, es nevaru ļaut jums palikt un salt uz ielas. Kundze, būs labi!
Bet šiem vārdiem – “Būs labi!” Anda bija pārstājusi jau ticēt lielu laiku iepriekš. Viņš jauno sievieti tik pat kā ar varu iestūķēja mašīnā un aizveda uz savu dzīvokli, kas bija dažas ieliņas uz priekšu. Par paveikto, Ansis, policijas darbinieks, jutās lepns, bet Andai tas īpašu prieku netika sagādājis.
Viņš dzīvoja nedaudz attālāk trīsistabu lielā dzīvoklī, labi iekārtotā ar diezgan labām un kvalitatīvām mēbelēm. Viss bija perfekti sakārtots un viņa mājvieta nebūt nelīdzinājās šķirteņa dzīvesvietai. “Ik dienu man uz māju nāk istabene, uzpoš manu dzīvesvietu, dažu mirkli sataisa ēst!” viņš bija atbildējis uz jaunās sievies izbrīnu par viņa tīrīgo dzīvesvietu.
- Jūs varēsiet dzīvot otrajā istabā! – viņš norādīja uz istabu, kur stūrī stāvēja liela gulta un mazs galdiņš. – Tā ir ciemiņu istaba! – viņš nolika mantas uz gultas. – Tālāk ir duša un tualete, mana istaba būs caurstaigājama pirms jūsējāss un jūs būsit pilnīgā drošībā. Jums ne nokā nebūs jābaidās.
Dzīvodama Anša mājās Anda pati jutās kā lieta, kā zieds par kuru rūpējās, laistīja, baroja un kopa, tikai viņai nebija nekādas teikšanas un nekādu lēmumu, jo visu, ko viņa vēlējās darīt un, kur iet, viss bija jāsaskaņo ar Ansi. Viņš rūpējās par jauno sievieti, sargāja viņu, jo bija tās miesassargs. Ik mirkli, kad viņi bija abi kopā, Anda sajuta kādu dzirksti, kas plauka no Anša puses. Viņš bija izpalīdzīgs, pat pārlieku mīļš un jauks pret Andu, tikai vienīgā problēma, ik nakti, ko Anda kaut cik normāli gulēja, viņa sapņoja par Kristiānu, joprojām sapņos un miegā tas nelika viņai mieru – viņš vienmēr bija laimīgs un smaidošs un vienmēr viņi runāja. Viņš atkal sapņos bija atgriezies pie jaunās sievites pēc ilga nenākšanas perioda.No rīta pamozdamās Anda vienmēr raudāja, bija skumji, ka zem tās sirds ir mīļotā vīrieša bērns, bet vienīgais saules stariņš, kas ienesa tās dzīvē prieku, nu ir miris.
- Es aiziešu uz kapiem! – Anda noteica Ansim pie brokastu galda.
- Es iešu līdzi, tu viena nadrīksti!
- Es gribu būt viena! – viņa lūdzās. – Aprunāties ar Kristiānu, pastāstīt, kā iet, ko daru, pateikt, ka viņu mīlu!
- Viņš to jau zina! – Ansis noteica. – Tu nedrīksti dzīvot atmiņās!
- Neaizliedz, tas ir mans vienīgais prieks! – viņa lūdzās un piecēlās no galda, lai paņemtu virsjaku. Ansis tai rūpīgi palīdzēja un mirklī, kad jaunais vīrietis grasījās jakas piedurknēs ievilkt Andas rokas, pie durvīm kāds pieklauvēja.
- Kas šodien par dienu?! – Ansis, atminēdamies kādu iknedēļas svarīgāko notikumu, ievaicās. – Sesdiena?! Bērni atbraukuši šodien pie manis uz pusdienu! – un pēc tam bišķiņ vīlies un sabradāts nopūtās. Likās, ka daudz vairāk prieka viņam būtu sagādājusi pastaiga ar Andu pa pilsētu un kapiem, nekā būšana šodien ar bērniem.
Durvis atvērās un dzīvoklīti piepildīja paprāvs bērnu pulciņš – trīs puikas. Viņi metās ap kaklu tēvam un tas viņu mīļi sagaidīja. Ansis Andai bija stāstījis par saviem bērniem – vecākais Krists gāja astotajā klasē, viņam bija tēva tumšas matu cirtas un skaistas acis, abi jaunākie bija dvīņi un gāja piektajā klasē. Līdzi visiem jaunajiem bērniem pavadiņā vilkās arī mazs plušķītis, ko tie sauca par Snovu.
Anda rūpīgi raudzījās uz puišu bariņu un sprieda par bērniem. Viņa atminējās, ka sen, sen, senos laikos pati bija vēlējusies sev dvīņus. Tas notika desmitajā klasē, kad viņa bija sacījusi Kristiānam, ka gribēs sev divus mazos ķiparus reizē, kad izaugs liela, un tad viņš bija atbildējis, ka pacentīšoties, lai tādi arī sanāktu… Lai arī Anda jau bija grūta ar paprāvu vēderu, ne reizi viņa nebija bijusi pie ārsta, lai tas noteiktu kāds ir bērna dzimums. Tas viņu neinteresēja un to kā pārsteigumu jaunā meitene atlika uz mirkli, kad tas nāks pasaulē. Protams, viņa bija uz pārbaudēm, lai zinātu vai bērnam nekas nekaiš. Viss bija labi, ārsti bija redzējuši mazo bērnu, bet anda sev to nerādija un arī jaunās atvasdītes dzimumu negribēja uzzināt pirms tas ieraudzījis dienas gaismu.
Kad bērni ar tēvu bija beiguši apskauties un samīļoties, ar izteikti lielām acīm tie pievērsās Andai. Kas tā tāda? Ko viņa te dara? Vai tā ir tava jaunā draudzene? – jautāja viens bērns pēc otra, likdami jaunajam vīrietim no tiesas nopūlēties.
- Tā ir Anda, man darbs liek viņu pieskatīt! – Ansis noteica. – Iepazīstieties…
- Vai viņu grib nogalināt? – mazais ķipars iejautājās, jau pieradis pie spraiga sižeta filmām un policita tēva dzīves.
- Nē-e! - Novilka Ansis, baidīdamies sacelt lielizmēra skandālu.
- Kāpēc tad, tēti?! – ievaicājās otrs no dvīņiem.
- Viņa ir noziedzniece?!
- Nē, mazais muļķi! – izsaucās vecākais no bērniem. – Tā ir tēta jaunā draudzene un, lai viņam nebūtu jāsaka, ka viņi precēsies, viņš tgad izdomā visādus attaisnonojumus.
- Vai mums būs jauna mamma!?
- Tēti, mçs negribam jaunu mammu!
- Nē, Mārtiņ, mums nebūs jaunas mammas! Darbs uzlika man viņu izmitināt, jo viņas veikalu aplaupīja un, nu jā, viņa tur dzīvoja… Nu Andai vienkārši nav kur palikt un viņa paliek pie manis!
- Es iešu uz kapiem, atstāšu jūs, parunājaties kā ģimene! – viņa noteica un, negaidīdama no sava miesassarga Anša nekādu atbildi, aizvēra durvis.
Ansis gribēja jaunajai sievietei aizliegt to darīt un sekot, bet bērni to aizturēja. Pie tam, jau vairākas dienas Andai neviens pat nebija tuvumā nācis, kur nu vēl, lai to nogalinātu. Pieredzējušajam policijas darbiniekam šķita, ka nekas ļauns ar Andu nenotiks un tādēļ uz mirkli tad deva sievietei mieru un pats paņēma mirkli atpūtas, ko pavadīt kopā ar bērniem.
(10.10.2007)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.8. nodaļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 5.56
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5.67)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
žļurben žļarbenis (viesis) (26.03.2020, 09:37)Nav te jāgudrojas, vajag dzejot, bet teikumu salikšana stabiņos nav dzeja. Kas vēl nav skaidrs?! :(((( :D :)))Uzrocis (viesis) (23.03.2020, 16:31)Sapratu, ka nav iespējams noteikt pasaules sabiedrības kopējo intelekta koeficientu vai tās pagrimuma līmeni. Tas tāpēc, ka katrs cilvēks to mēra pēc sevis... Cik cilvēku, tik šādu līmeņu.../arpa (viesis) (21.03.2020, 20:53)Re kā, aiztaisījās bez brīdinājuma, attaisījās ne no šā, ne no tā. Ne skaidrojumu, ne atvainošanās. Attieksme. Nu, spriežot pēc jaunākā gara darba, labāk būtu palikuši miruši. Ja salīdzināt...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
Interesanti video
Kaķis Simons 2
 
 
Zīmējumi

Dvēseles spogulis...
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 291 Kopā:5169688

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec