X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
10.nodaļa
  
Ievietojis: valcha |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Viņa bija jau devītajā mēnesī, resna, resna, ar cerību un bailēm, ka kuru katru mirkli viņai būs jāpiedzīvo tas, pēc kā alkst un, no kā baidās katra jaunā sievie - dzemdības. Viņa tikko kā spēja apsēsties un nogulties, lielais vēders pat durvīm tikko kā līda cauri. Anda visu laiku tika dzīvojusi pie Anša. Darbs tam jau bija beidzies un pieskatīt, kā arī sargāt jauno sievieti vairs nevajadzēja, tas nebija vairāk centeis uzmekl;ēt Andu, lai nodarītu pāri, iepsējams, slēpās, varbūt maskējās, bet nevienam acīs vairāk nerādījās. Viņai vairs neuzbruka neviens un neviens tai negribēja nodarīt pāri, tikai Ansis par to rūpējās ar saviem un pāri saviem līdzekļiem. Mazajam bērnam tas jau bija norpircis gultiņu un drēbītes, Anda bija pievērstusies adīšanai, jo, ko gan citu, resna būdama, viņa spēja sadarīt?! Visi trīs policista dēli bija Andu pieņēmuši kā otru māti, tie kopā bija nodzīvojuši paprāvu laika sprīdi un katram jaunā sieviete atmiņās un sirdīs bija iezagusies savādāk. Ik sesdienu viņi gāja uz parku, tur sēdēja uz soliņiem un baroja baložus, kamēr mazie šūpojās šūpolēs un spēlējās ar suni, abi pieaugušie runāja. Dziļi sirdī Ansis tā pat kā Raivis loloja sapņus par kopdzīvi ar Andu. Nenoliegs – Anda bija skaista, jauna atraitne un uz viņu nolūkojās katrs, kas pagāja garām. Turpretim Ansis bija kvalitatīvs policists ar iespējām, kas arī vēlējās būt mīlēts un mīlēt, tikai Andas jūtas nebija tādas. Jā, viņa meklēja mīlestību, rūpes un gādību, tikai ne vīrieti.
Kādu dienu pēc kopīgas pastaigas pa parku, Anda atprasījās Ansim un devās uz slimnīcas pusi. Viņa atnāca pie Eināra, salasīdama svaigus ziedus. Anda ilgi bija domājusi par Eināru un izsecināja, ka ja ne viņa viņu pamodinās, tad viņu nepamodinās nekas. Bet vai no komas var pamodināt?! Anda bija manījusi vairākās filmās, kā uz slimnīcu atnestas pazīstamas lietas, komā guļošajam, var palīdzēt pamosties. Viņš saodīs vai sadzirdēs pazīstamas skaņasas un pamodīsies. Protams, ka tas palīdzēs, cerības bija mazas. Bet cerības bija un Anda tās arī centās īstenot. Viņa atnes Eināra mīļāko mūzikas albumu. Jaunā sieviete ilgi runāja, stāstīja, kā ejot un, kas jauns, viņa uzlika, lai skan vīrieša mīļākā mūzika, bet tas joprojām nereaģēja.Ar salauztām cerībām jaunā sieviete pameta komā guļošo draugu un aizgāja, mūzikai skanot. Bija skumji, nekas nebija palīdzējis. Viņš pat nepakustējās. Gulēja tur kā nedzīvs un tieši mirklī, kad viņa aizvēra palātas durvis, viņa pamāja arvdievas visām cerībām par Eināra un viņas atkalredzēšanos. Viņa pārstāja ticēt brīnumam. Pārstāja sapņot un nu apglabāja Eināru tā pat kā bija aizvadījusi Lindu un Kristiānu.Ejot laukā no slimnīcas uz trepēm viņa sarāvās. Sākās dzemdības. Neciešamas sāpes, uztraukums un bailes plosīja viņas ķermeni. Par laimi drīz no slimnīcas iznāca laukā ārsti un ieveda viņu iekšā, lai jaunā sieviete tur varētud zemdēt savu pirmdzimto.
***
Kad ieskanējās arī Kristiāna un Andas mīļākā dziesma “Kiss the rain”, ko Kristiāns un Anda bija dzirdējuši izlaiduma dienā, ko bieži tika klausījušies un tās vārdus burtiski zināja no galvas, vīrietis sakustējies. Viņš lēni pakustināja pirkstus, pacilāja rokas un beigu beigās vaļā lēni atvērās arī viņa ilgi guļošie, notirpušie plaksti. Melnās, samta maigās acis, paraudzījās tukšumā un istabā, kur bija tikai gulta un mazs galdiņš uz kura stāvēja magnetafons un skanēja “Kiss the rain”. Jaunā vīrieša sirdsdarbība nedaudz palielinājās. Einārs pasmaidīja. – Kur es atrodos?
Lēni, kā palēlinātā filmā viņš piecēlās sēdus un nolika kājas uz zemes. Sareiba galva. Nostabilizēdamies un pieķerdamies pie gultas apmales tas piecēlās. – Es esmu lejā! – viņš palūkojās uz rokām. – Dzīvs!
“Slimnīca, baltas sienas! Smird zāles! Pēc tukšuma ož! Kur visi ir?! Kur ir Anda, kur ārsti!? Kādēļ, mani neviens nesagaida! Un tā dziesma, cik dzelžainas atmiņas rada! Izlaidums! Bildinājums! Anda! Kur ir Anda?” Jaunais vīrietis, uzmanīgi, sakopodams visus spēkus devās uz izejas pusi. Sirds kā mežone sitās krūtīs no uztraukuma un bailēm, iespējams. Viņam bija bail redzēt ārpasauli no sava redzesloka, no sava redzesleņķa. “Un, ja nu ir noticis kaut kas skumjš un sāpīgs?! Nē, vai nepietiek jau ciest! Gribu satikt un redzēt un apmīļot Andu, visus sev mīļos.”
Pieķeroties ar roku pie durvju kliņķa viņš šausmās iepleta acis un tik pat kā iekliedzās. Paskatījās spogulī… Un visu saprata… Sirds nomierinājās… Viss bija labi.
Pēc mirkļa, izdzirdēdams kliedzienus no Eināra palātas, atskrēja ārsts, lai palūkotos, kas noticis. Redzēdams, ka komā guļošais nu pamodies, viņš noelsās, acis ieplezdams lielas kā pūcei viņš raudzījās uz pretī stāvošo vīrieti un nezināja, ko sacīt. Pārāk liels laiks bija pavadīts komā un cerība, ka viņš atlabs bija gaisusi, bet nu, pat Visaugstākajiem ir lemšana pār nāvi un dzīvību un to, vai kāds tiks, vai netiks atgriezts atpakaļ no komas. Sen pazīstams smaržas un skaņas un mīlestība bija atļāvusi un likusi viņam gribot, negribot pamosties.- Vai jūs atceraties, kas notika? – ārsts ievaicājās pacientam, nenolaizdams no tā ne acu.
- Kur ir Anda?! – viņš izsaucās, jo tikai par to spēja domāt.
- Tā ir tā sieviete, kas gandrīz katru dienu nāca pie jums un lūdza Dievu, lai jūs atgrieztos dzīvē?
- Jā, tā pati! Noteikti! Kur viņa ir?
- Viņai tikko kā sākās dzemdības!
- Man viņa jāredz! – viņš gandrīz dzīvnieciski iekliedzās, vēlēdamies jauno sievieti pēc iespējas ātrāk satikt.
- Tgad tas nav iespējams, ja viss noritēs bez sarežģījumiem, tad drīz vien jūs varēsit viņu rezēt, bet pa to laiku, mums jāapskata jūs! Kā jūs jūtaties? Vai jūs atceraties, kas notika pirms jūs zaudējāt samaņu?
- Jā, mēs, laikam ar Ei… Kristiānu cietām avārijā! – viņš noteica un nopūtās.- Ar Kristiānu. Viņš nomira. – Ārsts izlaboja un drūmi nopūtās.
“Nabaga Anda…” viņš nopūtās.

Pēc divu stundu Eināra pratināšanas un izvērtēšanas ārsts beidzot palaida Eināru, lai tas aizietu un palūkotos uz Andu. Eināram nekas vairāk nedraudēja, viņš bija vesels no komas pamodies kā rutks un viņu drīz vien izrakstīja arī uz mājām. Viņš salasīja mantiņas, bet pirms aiziešanas, devās pie Andas. Viņš uzkāpa slimnīcas piektajā stāvā un gāja pa garu, garu gaiteni. Aiz stiklotajām sienām jaunais vīrietis manīja daudzas gultiņas un daudzus jaundzimušos. Šī bija laba slimnīca, liela un daudzpusīga. Viņš palūkojās pa lielo, stikloto logu uz jaundzimušajiem un centās saskatīt mazuli, kas varētu būt Andas un Kristiāna. Vai viņš juau ir dzimis? Bet varbūt viņš atrodas pie mātes?Vēlāk, to neatrazdams tikai palūkodamies uz citiem januniņajiem bērniem, vīrietis taisnā ceļā devās uz Andas palātu, kur tā nomocīta no dzemdību sāpēm gulēja. Viņa bija viena. Tāda pati, kā agrāk, tikai piekusi un vēl skaistāka par to, ko viņš bija pirms avārijas atstājis dzīvot vienu. Viņa gulēja uz muguras, rokas gar sāniem nolaidusi tā bija iesnaudusies dziļā, jo dziļā miegā. Un laimīga. Viņa atviegloti smaidīja.Einārs nosēdās uz mazā soliņa līdzās viņas gultai un vēroja sievieti. Arī viņš bija laimīgs, neizsakāmi laimīgs, jo atkal atgriezies pie cilvēkiem, ko pirms paprāva laika bija pametis. Protams, viņš nezināja, kā Andai iet, ko viņa sadarījusi pa šo laiku, varbūt pat aprecējusies, bet šajā mirklī jauno kungu tas neuztrauca – viņš bija atgriezies un saticis cilvēku, kas viņam tik ļoti daudz nozīmēja.Jaunais vīrietis tumšajām acīm dziļi raudzījās uz Andu, likās viņš atminējās visu, kas pirmīt noticis, visu, kas tik ļoti sāpināja un visu, kas lika smaidīt. Viņš satvēra Andas roku un klusi pateicās par to, ka tā likusi jaunajam vīrietim atnākt pie samaņas un, ka viņas ticība un mīlestība pārspējusi Zemes likumus un aprobežotību.
Viņš pieliecās pie Andas pleca, ar lielajām plaukstām apskāva meiteni un noglāstīja tās kaklu ar maigu roku. “Tu esi vienīgais cilvēks un pēdējais, kas man tik ļoti daudz ko nozīmē.!” viņš nodomāja, baidīdamies to pateikt skaļi. Bet viņa to jau tāpat zin, viņa jūt, ka tiek mīlēta, viņa zina, ka es esmu te!
Pēkšņi atvērās palātas durvis un tajās parādījās Ansis. Einārs viņu nepazina un pirmajā mirklī pat padomāja, ka tas varētu būt jaunais Andas vīrs vai puisis. Bet tiesa gan, kādēļ gan viņš nebija pie savas sievas vai draudzenes, kad viņa dzemdēja?
- Sveiki! – viņš mierīgi noteica. – Anda guļ?
- Jā! – Einārs novilka. “Esmu nācis par vēlu.”
- Tikko kā tiku, atbraucu! Kas jūs būtu?!
- Andas… draugs! – viņš izmocīja. – Es šodien pamodos no komas. Viņa mani pamodināja.
- Tas, kas nogulēja vairākus mēnešus!? – policijas darbinieks izsaucās pavisam izbrīnīts. – Prieks iepazīties, es esmu Ansis Veivods.
- Es esmu Einārs Mārts. – viņš noteica un, ziņkārības urdīts, ievaicājās, kāds Ansim sakars ar Andu.
- Pirms dažiem mēnešiem viņu vai viņas bērnu gandrīz nogalināja, tad man uzlika būt par viņas miesassargu un rezultātā viņa joprojām dzīvo pie manis. Mājas tika atņemtas, viņas mirušā vīra zuņēmums bankrotēja un bez naudas kabatā tā nu viņa nonāca pie manis. Un paraug’ tik! – viņš ierunājās un no kabatas izvilka mazu maisiņu. – Es domāju viņu bildināt! – viņš parādīja gredzenu. – Un man liekas, ka viņa piekritīs…
Eināra sirds sarāvās. “Es patiešām atnācu par vēlu?” Vai tiešām savu vīru viņa vairs nemaz nemīl?-… Bet ko gan te tikai par mani! Jūs jau laikam ar Andu bijāt tuvi, ja jau viņa jūs tā centās pamodināt un nu jūs sēdier pie viņas!?…
- Jā, - Einārs klusi novilka. – Mēs bijām tuvi draugi…
- Ā un viņas mazos jau redzēji!?
- ?
- Abi mazie bumbulīši! Dvīņi! Nu viņas vīrs bija pacenties! Puika un meitene! Mazi un veselīgi!“Dvīņi! Viņa gribēja dvīņus! Es gribēju dvīņus! Viņa puikas, es meienes… Jā, ir dvīņi, viens puika, viena meitene…” – Es gribu redzēt, parādīsi viņus?! – Einārs ierunājās un piecēlās kājās.
- Jā, bez šaubām! – Ansis noteica un izgāja laukā pa durvīm. – Seko man!
Abi mazuļi mierīgi gulēja inkubatorā. Par viņiem rūpējās kāda jauna māsiņa baltā uzsvārcī. Tā pārbaudīja un aprūpēja visus bērneļus, bet likās, vislielāko vērību tomēr piegrieza tiem abiem, kas tikai pirms mirklīša vēl bija dzimuši.
- Kā tu domā, Anda gribēs precēties ar mani!? – Ansis ievaicājās. – Es viņu patiešām esmu iemīlējis… Un, man liekas, ka viņa to darīs, jo mēs tāpat jau esam kā kopā saauguši. Nu saproti, viņa ilgi jau pie mansi dzīvo.. Un, nu tā sanāk, ka tā kā viņai arī nav kur iet,.. Es esmu spēīgs par viņu parūpēties un savu jauno sievieti arī sargāt.
Einārs sašļuka. Tas bija kā dūriens sirdī. – Es nezinu! – viņš atmeta un aizgāja. Ja viņš būtu pamodies kaut nedēļu, kaut dienu agrāk, tad, iespējams, daudz ko vēl varētu labot, bet lieta bija tāda, ka viņš bija kā no laivas izmestais. Viņš nezināja daudz ko, viņš vispār nekā nezināja. Nezināja, kas noticis, kā visiem iet un, kā tie dzīvo. Problēma bija lielāka – viņš negribēja iejaukties Andas dzīvē, negribēja izbojāt viņas laimi, ja tā viņai ir kopā ar Ansi.Viņš aizbrauca uz savu veco dzīvokli un atkrita krēslā. Anda…***

Uz vakarpusi, pēc veselīga miega, Anda, uzkrājusi pietiekami daudz spēkus, pamodās. Viņa palūkojās visapkārt un palātas stūrī uz mīkstā krēsla sēdēja Ansis ar diviem bērniem uz rokas. Gādīgi viņš tos šūpoja, nepievērsdams ne mazāko uzmanību Andai. Jaunā māte viņu vēroja, cik labi būtu, ja abiem ķipariem būtu tēvs…
Viņa pabaroja tos ar krūti un smaidīja, kad mazie kūļājās viņas klēpī. Beidzot, pirmo reizi mūžā viņa jutās pieaugusi un atbildīga par kaut ko mazu un neaizsargātu. Viņa raudzījās uz mazuļiem un smaidīja. Jaunā māte priecājās par saviem bērniem, par dvīnīšiem, par to, ka Kristiāns pirms nāves viņai kaut ko atstājis.- Es vēlējos, lai man būtu dvīņi! Mans vīrs arī viņus vēlējās, tikai es vēlējos puikas, bet viņš meitenes. Nu sanācis tā, ka man ir dvīņi ar zelta vidusceļu – vienu puisi un vienu meitenīti. Kristiān, - viņa palūkojās grietos. – redzi, mums ir bērniņi!Anša sirds lūza simtiem daļās. “Viņa joprojām ilgojās pēs sava bijušā vīra, bet, ko es? Es domāju tikai par sevi, labi, es gribu, lai viņas bērniem būtu tēvs, bet es arī vēlos, lai man būtu sieva. Sieva, kas mani mīl, nevis, kas ir kā lelle, bez jūtām! Es nezinu, ko darīt… Un varbūt vēl pagaidīt! Lai paiet laiks un tad viņa atvērsies, lai sirdī ielaistu vēl kādu, kas spēj dot un ņem, kādu, kas grib mīlēt un tikt mīlets.” Viņš domāja, palicis kluss kā pelīte, istabas stūrī. “Es pagaidīšu!”
(21.10.2007)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.11.nodaļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 5.83
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5.33)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.33)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5.83)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesantas bildes


Spermatozoīds un ugunsmūris /Krieviski/
 
 
Zīmējumi

Uz jūru
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1691 Kopā:6038435

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec