X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
11.nodaļa
  
Ievietojis: valcha |
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Pēc divu dienu gulēšanas slimnīcā un pēcdzemdību atpūšsanās Andu beidzot palaida mājās un mašīnā no Anša viņa uzzināja, ka Einārs pamodies no komas. Viņas sirds trakoja. Tas bija izdevies! Einārs nu bija atgriezies dzīvē! Andu pārņēma neizsakāms prieks un vienīgais, ko Anda vēlējās bija satikt veco, labo draugu un tā no sirds izrunāties.Ansis izlaida jauno sievieti pie lielās daudzzīvokļu mājas, kur dzīvoja Einārs, paņēma bērnus uz rokām un uzveda jauno sievieti augšā pa trepēm.- Ja atmiņa neviļ viņš dzīvo šeit! – Anda noteica un piepīkstināja pie durvīm.
Durvis atverās un tur stāvēja viņš. Einārs visā savā spožumā un košumā. Ilgās netikšanās deļ, vai vienkārši no laimes atkal tikties, viņa apkrita tam ap kaklu un smaidīja. Vecie draugi atkal bija satikušies. Arī viņš priecājās redzot Andu. Turpetim Anis klusi noraudzījās noteikošajā un lēma – viņa mani tā nekad nav apskāvusi!Drīz vien abi cilvēki sāka runāt, te vecos laikus atminēdami, te par jauniem jau sapņodami. Viņi likās tik tuvi it kā jau sen, sen būtu bijuši kopā un pat Andu šis nelielais atklājums ne pa jokam šokēja. Vai varbūt tās bija tikai ilgās netikšanās sekas?
Eināra dzīvoklis nebija mainījies. Visas ierastās mēbeles stāvēja tur pat kur iepriekš, bija tikai nedaudz noputējušas noilgojušās pēc saimniekiem. Mazais gaitenītis, ko Einārs sauca par uzgaidāmo telpu glīti aizicnāja ielūkoties dzīvoklī, noaut kājas un pa sarkano tepiķi, doties uz priekšu. Skaistas bildes, kur tika attēloti Einārs ar Lindu vairs nestāvēja pie sienām, tās bija nozudušas neizsakāmu iemeslu dēļ. Un šķita, ka arī tagad jaunajam vīrietim bez savas mirušās sievas vairs nebija skumji. Ak, vai tad pa laiku, kad viņš gulējis komā, jaunais vīrietis būtu spējis aizmirsts savu lielāko mūža mīlestību?Tālāk iedama tā palūkojās uz istabu, kur tās malā stāvēja liela divvietīgā gulta. Skaistas atmiņas atausa viņas saprātā. Jaunā sieviete atcerējās, kā kādreiz visi četri – Kristiāns, Einārs, Anda un viņa, uz lielās gultas bija sēdējuši un spēlējuši kārtis. Toreiz tas bija “Duraks” un uz izģērbšanos. Viņi ēda saulespuķu sēklas, klāt piedzerdami rumu atšķaidītu ar saldējumu un smējās. Tas bija jautrs vakars. Viņi ālējās bez robežām gluži kā tādi bērni aizmukuši no vecākiem, kam nebija ne noteikumu, ne likumu.Tāds dīvains, sen neizjusts miers pārņēma Andu, kad viņa atradās Eināra klātbūtnē. Pēķšņi viņa sajutās atkal no sirds laimīga, jo nu spēja runāt par visu, kas bijis un noticis un, to, kas vēl būs. Viņai nebija nedz bail, nedz neērti. Viņa jutās labi, kaut arī sajūtas, ko viņa izjuta, lika Andai bīties. Ik mirkli uzmezdama aizdomu pilnus skatienus jaunajam vīrietim Anda aptvēra, ka skumst pēc Kristiāna. Viss, ko darīja Einārs tika salīdzināts ar Kristiāna darbībām un domām. Viņi bija tik līdzīgi, ka pat Andai vien no tādām domām, sametās bail ap dūšu.Ansis neiesasitījās viņu sarunā un drīz vien, visam atmezdams ar roku, tas iesēdās mašīnā un aizbrauca. Sacījās uz vakarpusi piebraukt un aizvest Andu mājās pie viņa. Šeit bija miers un klusums, šeit bija labāk nekā pie Anša, daudz labāk, jo šķita, ka nu beidzot Anda atkal pēc ilgiem laikiem ir pie kāda, kas par viņu grib rūpēties no sirds un dvēseles un ne tikai tapēc, ka to kāds liek vai neliek darīt. Viņa jutās dīvaini, sasodīti dīvaini. Šķita, ka mirušais Kristiāns bija tepat kaut kur līdzās un sargāja viņu.Viņi auklēja mazos bērneļus un runāja, pavisam klusi un mierīgi. Anda redzēja Eināra rūpes un gādību par mazajiem, likās, viņš tos iemīlējis pa šo dienu, kā savējos, kuru tam nebija. Viņš smaidīja skatoties uz Andu un uz mazajiem, viņa lūpās atkal bija iezadzies tas pats aušīgi bērnišķīgais smads, kāds bija agrāk pirms Lindas nāves. Viņš bija mainījies, varbūt priecājās pats par to, ka pamodies no komas, ka nenomira kā Kristiāns. Viņam vēl ir otrā iepsēja, bet Kristiānam… Noteikti tagad viņš noraudzījās uz Andu un mazajiem bērneļiem un Eināru no augšas ar labpatiku par to, ka visi atkal ir drošībā un kaut cik kopā…
“Varbūt samierinājies par to, ka Lindas vairāk nav?!” Anda domāja un nopriecājās, ka beidzot viņš būs spējīgs atmest dzeršanu. Bet, vai tad pa dažām komas nedēļām cilvēks ir spējīgs aptvert dzīves patieso nozīmi? Bet varbūt viņš bija miris un tagad tikai atgriezies, lai spētu samierināties ar visu, ko dzīve tam piedāvā? Noteikti! Kaut kas nebija tā kā vajag, tikai, kas gan spēja notikt tāds, kas būtu spējīgs likt viņam saprast un aizmirst mirušo sievu?
- Kā tev ir? – Einārs ierunājās, redzēdams, ka no lūpām pazudis jau ierastais Andas skaistais smaids, pēc mirkļa atnesdams jaunajai mātei uz istabu karstu kakao.
- Labi – viņa atteica. – Priecājos, ka tu atmodies no komas!- Es arī, paldies tev par to! – viņš noteica un apskāva Andu.
Viņa ieslīga jaunā vīrieša rokās un aizvēra acis. Neparast siltums, rūpes un gādība pārņēma viņas ķermeni un garu. Miers, harmonija un laime. Viņa atkal sajutās dīvaini. Aiz aizvērtajām acīm uzplaiksnīja Kristiāna tēls, Anda sajuta viņa rokas un elpu. – Nē! – Anda izsaucās un no acu kaktiņiem izsprāga lielas asaras. – Neskaries man klāt! Es viņu krāpju! Nē, lūdzu! Mani vajā atmiņas.
Einārs neizpratnē atrāvās no jaunās sievietes. – Es tā negribēju. – Viņš nezināja, ko izdarījis.
- Kristiāns tā darīja! – viņa sāka raudāt. – Viņš mēdza mani apskaut tieši tāpat kā tu to dari, viņš glāstīja manu muguru un pakausi tieši tāpat kā tu to darīji! Es aizvēru acis un jutu blakus sev nevis tevi, bet viņu! Es nezinu, kas ar mani notiek! Es nezinu! – viņa izsaucās un ierāvās dziļāk gultā, kurā atspiedusies pret galvgali, sēdēja.
Viņi sēdēja blakus, bet jutās tā it kā neviena nebūtu, kam patiekt jūtas ar vārdiem un izteikt bēdu.Tie ierāvās katrs sevī un klusēja. Abi par kaut ko iekrita dziļās domās. Anda raudāja, bet Einārs smaidīja. Viņš bija atgriezies un tagad jaunais vīrietis atkal bija laimīgs. “Arī Anda būs laimīga!” viņš apsolīja “Viņa atkal smiesies, smaidīs un būs tik pat laimīga, kā pirms negadījuma, laime ir atgriezusies!”
“Nav vērts Andu mierināt, viņa nesapratīs!” – Viss nav tik melns kā tiek mālēts. – viņš noteica un apklusa.
Viņi sēdēja klusēdami Eināra dzīvoklī un malkoja karstu kakao.
Pie durvīm negaidīti kāds ieklauvējās.
Tas bija Ansis. Viņš stāvēja nedaudz nosalis, nedaudz nogarlaikots aiz durvīm līdz beidzot tika ielaists. Viņš klusi sasvaicinājās ar abiem pieaugušajiem un tad devās uz Andas pusi. “Laiks braukt mājās! Ir jau vēls!”
“Kopš kura laika tu man diktē noteikumus?” Anda noklusēja, kaut gribēja to arī pateikt skaļi.
Aiz durvīm noklaudzēja vēl kāds klauvējiens.
- Spraiga gan šodien dieniņa! - Klusi nomurmināja Einārs un devās, lai atvērtu durvis.Sirds pavēstīja kaut ko sliktu. Visi to juta… Gaišajā pilnmēness laikā logos blāvoja gaišas strīpas. Pagalmu varēja pārredzēt izcili, tikai žēl, ka nebija iemesla, lai tagad skatītos laukā. Visu jauno cilvēku acis kā pielīmētas bija pievērstas durvīm. Kāda slikta nojausma, lika bijāties nezināmā.
Atvērtajās ārdurvīs stāvēja liela auguma vīrietis, tumšiem matiem. Pazīstams. Eināra sirds aiztrīsēja. Tas bija Kristiāna brālis Ravis, tikai tāds dīvains, tās, kā negulējis, tāds, kā klaiņojis, izskatījās. Nedaudz biedējošs.- Sveiki! – noteica pazīstama balss, ienākot iekšā nelielajā dzīvoklītī.
Visi sasveicinājās. Tas nebija nekas briesmīgs, kā no sirds novēlās milzīgs akmens blāķis un viņi uzelpoja.
- Es pie Andas! – viņš noteica.
- Kā jūs zināt to, ka viņa šeit ir? – Einārs aizvēra durvis un pavaicāja.
- Paprasi, - ko es nezinu! – viņš noteica un izvilka no bikšu jostas ieroci. – Rokas augšā un nedari muļķības! – viņš iekliedzās jau būdams lielajā istabā, kur atradās visi cilvēki.
Visi sastinga. Policijas darbinieks klusēja, bet Anda drebēja, kā apses lapa lielā vējā. Einārs klusēja kā mēli norijis, nespēdams noticēt savām acīm, Raivim, ko viņš bija pazinis jau tik ļoti daudzus gadus.. Viss viņam likās kā nereāls murgs un viņš cerēja, kuru katru mirkli pamosties no miega. Bet tā nenotika. Viņam nebija ko teikt, likās vīlies, savainots līdz kaulam, tā, ka nespēj pateikt ne vārdiņa.- Ja darīsiet visu, ko likšu, neviens netiks ievainots! – Raivis norēcās, tuvodamies Andai.
- Ko jums vajaga?! – ievaicājās Ansis, nepazīdams vīrieti.
- Raivi, kas šeit notiek!? Tas ir kāds stulbs joks? – Anda ievaicājās. Vīrietis, kas vēl šķitami nesen bija viņu bildinājis un gribējis precēt, nu bija pavērsis ieroci tieši uz Andas pusi. Viss likās tik ļoti samezglots, ka šai situācijai neredzēja ne galu, ne malu.
- Klusumu! – viņš noauroja un izšāva gaisā. - Šeit es uzdodu jautājumus! – Raivis saniknots uzkliedza uz Andas.
Viņa skaļais, dusmu pilnais kliedziens no miega uzmodināja mazos bērneļus un tie izbiedēti iebļāvās.
- Kas tad šeit!? – viņš pagriezās uz gultas pusi, kur gulēja mazuļi. – Dzīvs! – viņš izsaucā, bet tad pamanīja, ka gultā guļ divi mazuļi. – Un divi! Un kā tad tajā aukstajā vakarā?! Tu gan, Anda, esi laimes lutekle! Iemīlējies desmitajā klasē… manā nožēlojamajā audžu brālī…
- Kā tu runā, cieni viņu, viņš ir miris! – Anda izkliedza, būdama spējīga ar zobiem un nagiem aizstāvēt savu visdārgāko.
- …iemīlējies tajā gļēvulī… Jā, no sākuma, jau es viņu atbalstīju, bet tad, kad es tevi iepazinu, diendienā ar tevi dzīvoju kopā, reāli sāka gribēties vairāk, es tevī iemīlējos, sapinos tavos tīklos, kā muša… Nu, nav man ko teikt, tad es sāku ienīst savu brāli. Protams, žēl, ka viņš tik jauns nomira, tajā mašīnu katastrofā piekdienā no lielās fūres, kuru vadīja mans labs draugs.. Protams žēl…
Einārs klausījās Raivja murgos. Viņš neticēja ausīm, bet Raivja stāsts, lai arī neticasms, bet bija patiess. Tajās dienās bija noticis pārāk daudz sakritību un kādēļ, lai viņš – Raivis, kas tagad ieroci pavērsis pret Andu, nebūtu izdarījis arī slepkavības?
Andas acīs kāpa asaras. Viņai vairs nebija bail par savu dzīvību, jo viņa juta, ka nāve ir tuvu. Raivja acīs spulgoja naids pret savu tuvāko, pret brāli, kura vairāk nebija un varbūt pat bija sagadījies tā, ka viņš to nonāvējis? Cik gan ļauns bija Raivis, cik ļauni viņš smējās, cik indīgi skatījās un ar kādu naidu bija pavērsis ieroci pret sievieti, kuru it kā mīlēja. Bet vai tad tāds kretīns, kas spēj nogalināt, ir spējīgs arī mīlēt? Viņš nogalināja savu brāli it kā nejaušā auto katastrofā… Viņš… Anda nespēja tam noticēt un, noteikti, ja to tagad viņai stāstītu kāds cits, viņa tam arī neticētu. Bet pats Raivis, pats jaukais un kārtīgais, pats mīlošais un pueklājīgais vīrietis, kas reiz centies bildināt Andu.
Andu pārņēma izmisums. Einārs stāvēja noziedzniekam gandrīz blakus, nezinādams ko darīt. Viņam sāpēja Raivja vārdi un viss ļaunais, ko tas pateica. Viņš neko tādu nebija zinājis, neko tādu nebija gaidījis. Pirmajā mirklī pat šķita neticami, bet laikam jau bija patiesi.
Ansis stāvēja nomaļāk un ar roku uzmanīgi, uzmanīgi līda pie ieroča, kas viņam līdzi bija dienu dienā, kā nekā miesassargs un viņa lielākais uzdevums tagad bija cīnīties kaut vai līdz nāvei, bet aizsargāt Andu, mazos bērneļus un Eināru. Tas bija viņa pienākums, viņa cīņa.
- …Un tad, kad tu paliki viena… viena! Un es atnācu, tev grūti bija precēties ar mani? Ar ko es esmu sliktāks par savu bijušo brāli!? Nē, nesaki! Vairs jau nav ko teikt, viņš ir miris, bet es esmu dzīvs! Es tevi mīlu un es spēju mīlēt par mums abiem, mana mīlestība ir tik liela un plaša!
- Ja tu mani mīlētu, tu tagad nestāvētu ar ieroča stobru man pret seju!- Līdz nāvei! Mīļo saulīt, muļķe tu biji un, tad, kad tavs uzņēmums sāka bankrotēt, es paliku arvien bagātāks un bagātāks! Kādēļ nenāci, kad nācu otreiz… Un tad, kad uzbruka!… - viņš noteica un pavilka nostāk džemperi no kakla. – Vai redzi, šo rētu, to uztaisīja policijas darbinieks, kad es tevi biju sadūris, lai nogalinātu tos sīkos brāļa bērnus!!!- Tu, kretīn! – Anda iekliedzās un tikko kā valdījās, lai nekluptu Raivim virsū ar kailām rokām.
- Nomierinies, es vēl neesmu pateicis visu! – viņš noteica. – Un tad tevi izmeta no mājas! Mini, kurš pie tā bija vainīgs?! Jā, es! Paskaties, cik neprātīgu tu darīji mani! Paskaties, ko tik es nedarīju, lai dabūtu tevi sev?! Es nogalināju, es gāju caur līķiem, es izputināju, atņēmu un spīdzināju! Un šo visu tikai tevis dēļ!
- Tu esi nenormāls!- Jā, nenormāls, tevis dēļ! – Bet zini, ko es ienīstu tevī? To, ka tu mīlēji manu stulbo, adoptēto bandu bērnu brāli un nevis mani! Zini, to es tev nepiedošu! – viņš noteica un izšāva.
Par laimi Einārs bija straujāks par viņu un pagrūda pistoles stobru, kas bija pavērsts pretAndu uz citu pusi, tieši uz sienu. Viņš atlauza Raivja rokas un turēja piespiestu pie sienas. Eināram sāpēja viss dzirdētais un viss notiekošais, stiprā vīrieša samtainajās, ogļu melnajās acīs kāpa sīkas asaru lāsītes.
Viss beidzās. Raivi, roku dzelžos ieslēgtu, atlauztām rokām turēja pie sienas un vienīgais, ko ļaunais vīrietis tikai spēja izdvest, bija melni lāsti. Beidzot, kad viņam dažas reizes, dusmu nomāktais Einārs iesita pa seju, viņš atslēdzās. Trokšņi apklusa un istabā iestājās miers. Tikai dusmas, asaras un niknums pulsēja virs viņu galvām kā milzīgi lietus mākoņi. Bērni kliedza, Andu klusēja, centās tos nomierināt un nomierināties arī pati. Einārs piesteidzās pie jaunās sievietes un to apķēra, likās, ka viņš mierināja ne tikai jauno māmiņu, bet arī pats sevi.
Vēlāk, ātri izsaukta, atbrauca policija. Tie izprašnāja par notikušo. Ansis aizbrauca uz iecirkni, lai tur sniegtu liecību, bet Raivi, gluži kā liela ranga slepkavu, sakaltu važās, iebāza nelielā noziedznieku mašīnā un veda uz restoto māju. Par sodiem bija jāsamaksā.
(21.10.2007)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.10.nodaļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.81
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.29)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.29)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.86)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (22.06.2020, 14:27)arpa kārtējo gaudu dzejoli "putni...putni" uzskrāpējusi. :DLjurbenjaaks (viesis) (12.05.2020, 20:38)Toč, var pārņirgties! :)))Ješka (viesis) (06.05.2020, 09:29)Diskusija par nopietnu tēmu, bet šodien prāts nenesās to padziļināt ar savām gudrībām. Pārsmējos. :))) :))) :)))
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
Interesantas bildes


Trīskājis
 
 
E-māksla

Kopā.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 25 Kopā:5200894

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec