X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
12.nodaļa
  
Ievietojis: valcha |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Ansis nebildināja Andu, un, ja arī būtu bildinājis, tad viņa tāpat nebūtu piekritusi. Kad Anša bērni jauno māmiņu sāka saukt arī par savu māti, jaunā sieviete saprata, ka ielaužas svešā dzīvē un, kad Ansis bija aizgājis darba gaitās, viņa sakravāja savas mantiņas un aizgāja. Ansis uz viņu vairs necerēja, viss bija pārāk izmainījies, viņš bija sapratis, ka daudz tuvāka jaunā sieviete ir ar Eināru un pārējo pasauli un, ka starp viņiem abiem valda tikai tīra pieklājība un tukša uzticēšanās, nekas vairāk.
Andu viņš nemeklēja. Viņš zināja, ka viņa ir aizgājusi, tikai kur, to gan viņa atļāva minēt un cerēt savai sirdij, jo tas mazais pukstētājs tur dziļi krūtīs ar visām četrām un pat vēl, vilka pie Eināra. Kā nenormāla, sirds sitās pēc izgulētas nakts uz dīvāna, tā alka pēc kaut kā mīļa un jauka. Tikai, kādēļ gan tieši pēc Eināra? Tādēļ, ka katru nakti tā joprojām sapnī redzēja Krsitiānu un Eināru, kad tie kaut ko runāja, bet viņa nespēja saklausīt ko? Vai tādēļ, ka vienmēr, kad jaunā māmiņa bija kopā ar veco draugu viņa sirds bija mierīga? Vai varbūt dēļ tā, kā Einārs rūpējās par mazajiem – Kristiānu un Anastāsiju? Bet varbūt visi šie mazie iemesliņi savienojās kopā, veidodami kādu lielu dzinuli, ko nespēj apturēt neviens? Andu kā neprātīgu vilka uz Eināra māju. Viņš bija pārvācies – nopircis jaunu dzīvoklīti pēdējā mājas stāvā ar visu jumtu un uzlicis tur dīvānu. Varbūt viņš zināja Andas sleponos nodomus un sapņus? Nē, viņš bija pārāk līdzīgs Kristiānam, pārāk… un dažu mirkli, Andai kā apmātai likās, ka pretī tai stāv nevis Einārs, bet Kristiāns – viņas mīļotais, to, peret kuru jūtas vēl mirušam būdamam, nav atsalušas.
Paņemdama abus mazuļus uz rokām, viņa nostājās Eināra dzīvokļa durvju priekšā un piezvanīja. – Es atnācu atvadīties! Braukšu pie vecākiem, es beidzot uzzināju, kur viņi dzīvo! Man nav kur palikt, no Anša aizgāju un nu esmu atkal brīva! - viņa ierunājās un pasmaidīja. – Es braucu uz savu dzimto pusi. Mani šeit vairs nekas nesaista! Gandrīz nekas…
- Aizgāji?! Un, tagad brauksi pie vecākiem? Paliec te!Viņa pasmaidīja. – Man ir apnicis dzīvot citiem uz kakla!
- Tad nedzīvo! Tu varēsi īrēt otru istabu! – viņš pasmējās. – Paliec te pat pie manis! Un, ļauj, lai ir tā kā senos laikos.
Anda jau grasījās protestēt. Viņš pielika pie tās lūpām pirkstus un turpināja – Mēs būsim divi draugi, divi pienpaši… Kā senos laikos, tikai tagad būs citādāk…- Es nezinu! – viņa nopūtās. Atkal tā sajūta. “Nepamet viņu, tu esi viņam vajadzīga, viņš ir vajadzīgs tev!”
- Nāc, es uztaisīšu kafiju, man ir saldējums! – viņš centās pierunāt Andu kā lielais, ļaunais onkulis uz ielas satiktu mazu meitēnu. – Es pagatavošu, tā, kā būs garšīgi! – No sākuma saldējumu, bet tad karstu kafiju, lai sasildītos!
Viņi ar Kristiānu tā bieži mēdza darīt – no sākuma ēst saldējumu, bet peč tam dzert pa visru karstu, jo karstu kafiju.
Anda ienāca mājās, nolika somiņu un lielajā istabā uz gultas nolika abus bērnus. Abi mierīgu dusēja un viņa nopriecājās, ka pateicoties Kristiānam tikusi pie tādiem diviem jaukiem un mierīgiem bumbulīšiem. Anda apsēdās uz krēsla un lūkojās Einārā. Tik savādi. Viņa trīcēja un no acīm lēni, lēni, izritēja laimes asaras… Tā, laikam bija laime, ja to tā var nosaukt.
Einārs jau grasījās jautāt “kādēļ?”, bet aprāvās.
Mirkli viņi klusi, nekā neteikdami sēdēja gultā, bet tad jaunā sieviete piecēlās un aizgāja uz otru istabu. Tā atvēra logu un palūkojās laukā uz jūru. Tik daudz atmiņas atspulgojās viņas prātā par Kristiānu. Šis dzīvoklis burtiski atgādināja viņas mīlestību un lika, to nekad neaizmirst. Tās bija mokas šeit dzīvot, bet kaut kas liels un savāds, šo dzīvi padarīja vieglu kā tauriņu un vairs nesāpēja.
Pie viņas piegāja Einārs un klusi apskāva ap pleciem. Tas uzlika savu galvu uz jaunās sievietes pleca un nopūtās. Tā mēdza darīt arī Kristiāns mirkļos, kad bija sāpīgi un, kad viņš gaidīja mierinājumu. Bet Anda vairs nedzina prom Eināru, viņa aizvēra acis un katru elpas vilcienu izbaudīja kā pēdējo. Viņa klusi elpoja un atkal viņa sajuta Kristiāna tuvumu. Patīkams mirkis izlija pa tās vēnām, aizlija uz sirdi un saprātu un viņa klusēja. Nebija vajadzības neko teikt, beidzot viņa atkal, lai arī sēdēdama uz nabadzības un nelaimes sliekšņa, jūtās laimīga.
- Nāc dzīvot pie manis! – Einārs klusi piedāvāja. – es tevi sargāšu un rūpēšos par tevi tik pat uzcītīgi kā to būtu darījis… Kristiāns. Ļauj man saudzēt tevi, es negribu pazaudēt sev tuvos un ciest, lūdzu, man tā pat kā tev ir grūti, jo tad, kad es biju tev nepieciešams, tu raudāji un nespēju atnākt un tevi pasaudzēt. Es redzēju visus. Es biju tuvu uz nāves sliekšņa. Es redzēju sevi no augšas, manīju kā ārsti cenšas mani atdzīvināt, pat tad, kad es vairs neelpoju, es redzēju kā tu raudi… Pietiek, neliec man vairs ciest un neciet pati… Tas viss ir beidzies, mēs atkal esam kopā. Es rūpēšos par tevi…
Un viņa sadzirdēja Kristiānu. Viņa dzirdēja Eināru, pazina tā balss tembru, bet līdz smadzenēm aizgāja tikai un vienīgi Kristiāna balss. Viens no viņiem juka prātā, tikai kurš gan tas bija?! Anda, kas jau izgājusi cauri ellei un nu pretī stājas vēl vienam postu ceļam? Vai Einārs, kas pats bija pabijis miris un manījis cik smagi ir tad, ja tu aizej, pārējiem raudot, bet tu nezini, kā izdarīt tā, lai viņi pārstāj. Kad ir silti un labi un neko vairs nejūt miesa un tikai garīgi var mīlēt, vairs negribas atgriezties, bet ir reizes, kad nepieciešams, jo nav izdarīts kāds uzdevums, vai sasniegts dzīves mērķis. Svešā miesā, bet atgriezties.
- Ejam, atnesīsim tavas mantas no mašīnas pie manis! Sapņiem jāpiepildās pat tad, kad liekas, ka izdzīvot pašam nav iespējams! – Einārs vēl vienu reizi noteica un noglaudīja jaunās sievietes vaigu. – Celies, es esmu ar tevi! Mums jāiztur!Viņi aizgāja uz mašīnu un no tās uz Eināra jauno dzīvokli atnesa vairākas lietas. Viņi iegāja lielākajā guļamistabā, lai tās noliktu, bet tad Anda pamanīja pie gultas, mazo, savu stikloto naktsgaldiņu. Viņa saprata, ka ir drošībā pie cilvēka, kas viņu mīl.Pametusi skatienu visapkārt, Anda pamanīja, ka no sienām pazudušas bildes ar mirušās Lindas attēliem, ka tur vairs nerotājas nekas, kas pieminētu Lindu. Tās bija kailas un tukšas, vien pašā vidū, vienā no tām stāvēja Anda ar Kristiānu.Viņa aizvēra acis un juta Kristiāna tuvumu. Viņa sajuta tā smaržas, bet atverot acis, neko citu, kā tikai un vienīgi Eināru, viņa neieraudzīja.
- Man tāda sajūta, ka Kristiāns ir tepat. Tepat, noraugās uz mums! Vai tā varētu būt? – Anda ievaicājās būdama pilnīga nesaprašsanā.
- Kristiāns!? – viņš pārvaicāja. – Noteikti, viņš tevi sargā un tagad ir te pat pie tevis. Aizver acis!? Vai tu viņu nejūti, vai nedzirdi?
Anda paklausīja un tieši tajā mirklī likās, Eināra balss saplūstam ar Kristiāna. Viņa tembrs pārveidojās un caur ikdienišķajiem trokšņiem izlauzās Kristiāna maigums.- Es esmu pie tevis! – Kristiāna balss noteica. – Es esmu ar tevi! Es rūpēšos par tevi un mūsu bērnu!
Lai arī viss likās pārāk biedējoši, Anda vaļā acis nevēra, viņai pietika tikai ar skaņu, ar Kristiāna balsi, jo viņa zināja, tikko attaisīs plakstiņus, balss pazudīs un paliks viņa viena sēžot gultā ar Eināru, kas omulīgi bija iekārtojies tai blakus.
Viņa juta Kristiāna elpu, viņa juta sevi elsojam no bailēm, no tā, ka viņa jūk prātā un nespēj to apturēt. Viņš ar kreiso roku aptvēra Andu ap pleciem. Viņa rokas trīcēja. – Es tik sen tevi nebiju apskāvis! – viņš noteica. – Es alku to izdarīt, bet bija bail, ka tu mani nesapratīsi. – viņš noteica un otru roku aplika ap viņas kaklu un noglāstīja zīdainos matus. – Ak, cik es esmu pateicīgs, ka tu esi dzīva un, ka arī es pats esmu atgriezies! Nebaidies, tas esmu es, Kristiāns, lai arī mainījies, bet es esmu te! – viņš maigi noteica un ar roku, kas tikko bija glāstījusi jaunās meitenes matus, nobrauca pār viņas lūpām. Tās bija siltas un maigas. Katrs pieskāriens nāca no sirds un uz palikšanu, viņa juta Kristiāna maigumu.
Maigas lūpas pieskārās trīcošajām sievietes lūpām un satvēra tās. Salds skūpsts, kā tikko ziedošu rožu ziedlapiņas maigi noskūpstīja sievieti. Un viņa atļāvās. Tā skūpstīja Kristiāns, lai arī ilgi, viņa nebija tā skūpstīta, viņa sajuta ar katru ķermeņa šūnu, ar katru molekulu, ka tas ir tikai un vienīgi Kristiāns.Viņa atvēra acis. Viņas priekšā bija tumšas matu cirtas un saulē iedegusi seja. Melnas un nevis brūnas acis. Viņai gribējās raudāt, bet pirms tam viņa atrāvās no Eināra tik tālu, ka tālāk vairs nespēja. Ko tu iedomājies? – viņai gribējās izkliegt, bet lūpas nevērās, tās palika cieši slēgtas. Viņai nebija spēka pretoties, jo viņa varēja apzvērēt, ka tikko, kaut arī neredzējusi, bet viņas priekšā stāvēja Kristiāns un nevis Einārs.
- Kas notiek?! – bija tas, ko tikai sieviete spēja izdvest un no viņas acīm izsprāga asaru šaltis.- Mīļā, - Einārs iesāka.
- Nesauc mani par mīļo! Es tev neesmu nekāda mīļā! – viņa, nespēdama ticēt notikušajam, iekliedzās.
- Uzklausi mani, Bubļik!Jaunā sieviete apklusa. Lai arī ilgs laiks bija pagājis, bet šo vienu iesauku “Bubļik” viņa atcerējās. Tā bija viņas un Kristiāna jaunības dienu iesauka, kādā viņi mēdza saukt viens otru, kad gāja vidusskolā. Andas acis lēkāja no vienas puses uz otru un viņas sejā kā milzu laupītājs iezagās neizpratne. Kas notiek? Kā viņš zina, par šo seno iesauku?! Nevar būt taču, ka Kristiāns viņam kaut ko tik mazu un nenozīmīgu izstāstījis?
- Es esmu Kristiāns!
- Neesi!- Tad pasaki, kādēļ, tev liekas, ka esmu? Kādēļ, tu ar mani jūties tik savādi, tā it kā justu, ka blakus ir Kristiāns?! Kādēļ tu ar mani skūpstījies, ja jau es neesmu Kristiāns? Kādēļ ļāvi man sev tuvoties, ja jau zināji, ka neesmu Kristiāns? – viņš ievilka elpu. – Un pasaki man, ko tu redzi vai sajūti, kad tavas acis ir aizvērtas? Tu jūtu Kristiānu, vai ne?! Tu jūti viņu esam līdzās, kaut arī skaidri zini, ka neviena šeit nav… Acis var apmuļķot, bet sirdi nevar un, kad acis ir aiztaisītas, tad domā sirds, nevis saprāts un loģika. Aizver tās vēl vienreiz un vai tev neliekas, ka tev blakus ir Kristiāns, esmu es, nevis Einārs?- Ja es tās aizvēršu vēl vienu reizi, tad es sajukšu prātā. Kādēļ tu tā mānies?!- Zini, kā ir, kad kāds bērns ieiet veikalā un redz mantiņu, ko šausmīgi kāro sirds? Viņš kauc mammai, lai tā viņam to nopērk, bet viņa nepērk! Man tev vajag izstāstīt taisnību, lai tu saproti, kas esmu, jo savādāk es nespēju tev līdzās dzīvot! Neizstāstījis taisnību es jūtos slikti, man tāda sajūta, ka es tevi muļķoju, likdams noticēt, ka tev blakus stāv Einārs ar ķermeni, bet es esmu Kristiāns ar Eināra ķermeni. Es nespēju tevi muļķot! Es tevi mīlu, es alkstu tev pieskarties, samīļot, nobučot, bet es to nespēju, jo tu domā, ka esmu miris un, ka tas, kas tev sēž blakus ir Einārs!
- Izbeidz! – viņa iekliedzās. – Nerunā tā, es nespēju tam noticēt.
- Tad aizver acis, lai sirds saklausa, nevis lai prāts izdomā! Atver acis sirdij, savu ceļu uz sirdi, lai es pa to varu tikt pie tevis! – viņa paklausīja, kāds nezināms spēks, lika, lai viņa tā izdara. Viņai nebija ko zaudēt un izjūtas, ko sniedza aizvērtās acis, nebija ne par ko nopērkamas.
- Tajā dienā, kad mēs ar Eināru braucām uz mājām, mēs avarējām ar mašīnu. Es vedu tev dāvaniņu un steidzos, tu gaidīji mani mājās. Biju tev nopircis skaistu medaljoniņu ar mūsu kopējām bildēm un mazu rozes ziediņu, ko noplūcu tepat mežmalā. Notika avārija. Viss tādā steigā. Mūsu mašīnā ietriecās smagā fūre. Es nezinu, kas bija vainīgs un, lai arī es steidzos, noteikumus es nepārkāpu. Kā jau sacīju viss notika steigā. Es neatceros kas notika, man nesāpēja, kad es miru. Visa dzīve sagriezās manā priekšā. Viss, kas noticis, galvenokārt viss skaistais un labais, viss, kas mums bija kopīgs, man parādījās acu priekšā. Es zināju, ka es nomiršu un, lai arī es nejutu sāpes, zināju, ka tevi vairs nekad neredzēšu. Un tad es sevi ieraudzīju. Es biju, mans gars bija pacēlies virs manas miesas un tur bija mana miesa. Noasiņojusi un tukša. Tā bija dīvaina sajūta, redzēt sevi no malas, no augšas. Es biju miris. Es nekā vairs nejutu. Fizisku sāpju nebija, tikai garīgas. Es gribēju atpakaļ, gribēju tik ķermenī un atbraukt pie tevis. Bet es netiku.Atbrauca ārsti. Einārs gulēja iespiests starp krēslu un kaut kādu mašīnas detaļu. Arī viņa gars bija ārā. Es domāju miris, bet viņu atdzīvināja. Ap mani mocījās vairāki ārsti, bet nepamodināja. Es paliku laukā, bet Eināram bija izvēle – atgriezties uz Zemes, mocīties un skumt pēc mīļotās Lindas, vai doties prom uz Debesīm. Viņa viņu gaidīja. Es Viņu redzēju, viņa bija laimīga un aicināja arī Eināru sev līdzi. Viņš nomira, bet es atgriezos. Es nezinu, kā iekļuvu viņa ķermenī, vispār nezināju, ka tas iespējams, bet, lūk, nu esmu šeit. – viņš stāstīja un apstājās. Andas acis bija ciet, viņa klausījās visā notiekošajā un beidzot aptvēra visu. – Tad, kad es redzēju savu miesu un atrados laukā no tās, kad man bija iespēja atgriezties kā Eināram, es nezināju, vai arī viņa miesa izdzīvos. Viņu atdzīvināja un mana lielākā vēlēšanās – atkal atgriezties uz zemes un redzēt tevi - piepildījās… - viņš stāstīja.
Anda atvēra acis un palūkojās un Eināra ķermeni, kas sēdēja viņai lūdzās un, pievērdams acis, stāstīja visu notikušo. Viņa saprata, ka tas, kas tagad runā ir Kristiāns un, tikai, ka tā lielā mīlestība pret Andu bija likusi tam atgriezties uz Zemes. Savu ceļu uz sirdi Kristiāns bija atradis, Anda pasmaidīja un apskāva Kristiānu. Viņš bija atgriezies. Pār viņas vaigu pārritēja laimes asaras. Beidzot, bēdas bija nomainījis prieks. Liels prieks. Bija atgriezies kā viņas vīrs, lai arī citā izskatā, ar citu ķermeni, bet tas pats, ko viņa mīlēja, tā arī bērnu tēvs. Ģimene nu bija laimīga.- Es tevi mīlu! Paldies, ka tu atgriezies! Paldies, ka esi dzīvs!
- Tur paldies jāsaka Dievam, es redzēju tuneli un es redzēju eju, tikai tev par godu un laimi, es atgriezos!- Mīļais, mēs atkal esam kopā! Apsoli, ka vairāk mani neatstāsi nekad, un, ja vēl kādu dienu sagribēsi mirt, apsoli, ka mani ņemsi līdzi! Apsoli, ka nepametīsi un neliksi man vairāk raudāt! Apsoli, ka arī, kad nomirsim, mēs būsim kopā tā pat kā tagad ir Linda ar Eināru! Ak, es nespēju tam noticēt!
- Notici tam, nekas mūs neizšķirs. Ja Dievs mūs ir savienojis, tad tikai viņa spēkos mūs izšķirt, vienu reizi nāve lika krustot mūsu dzīves, bet mēs viņu uzvarējām, Dievs palīdzēja. Mūsu mīlestība ir stiprāka par nāvi, tā ir stiprāka par visu!
(28.10.2007)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Pēcvārds
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.42
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.75)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.5)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
Interesantas bildes


Kā aizvietot lamuvārdus darba vietā? /Krievu valodā/
 
 
Zīmējumi

Tirgū
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1571 Kopā:6038315

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec