X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Centrāltirgus kaija
Autors - Margo
  
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Par tiem, kas šodien ir tur, kur ir.

Apkrāvusies ar trīs tīkliņiem un somu, pārsteberēju tramvaja sliedēm un ieraudzīju, ka mans tramvajs jau braši uzņem ātrumu prombraucot. Nebija nevienas liekas rokas, ar ko pamāt, un vai tad šis būtu gaidījis? Tādi brīnumi notiek ne biežāk kā reizi gadsimtā. Atlika vien veicīgi ieņemt vietu uz soliņa, kamēr tas vēl brīvs un gaidīt nākošo tramvaju – nu, tas ilgs vismaz 20 minūtes. Vajadzēja arī blenzt uz to seksīgo apakšveļu, ko tikpat netaisījos pirkt! Sieviete, tavs vārds ir vājība...
Nāksies pasēdēt un pagaidīt, uz autobusu vilkties ar tādu kravu – tas ir neprāts!
Kā par brīnumu pie Centrāltirgus tramvaja pieturas ļaužu bija maz – laikam nupat bijis tramvaju spiets, visi pasažieri izķerti. Nebija arī neviena kolorīta tipa, gar ko acis pamielot. Pievācu tuvāk savus nesamos, citādi, tramvajam parādoties, steigā vēl ko aizmirsīšu. Vienmēr uz tirgu dodos ar labiem nodomiem – pirkšu tikai tik, cik varu panest, bet, kā parasti – iekārojās tā, tad vēl šitā, un kafiju taču noteikti vajadzēja nopirkt, bez maltās gaļas neiztikt, kur tad vēl kauliņi mīļotajam sunītim... Nu, tā nu atkal vakarā, gultā lienot, mugura pateiks visu, ko par mani domā. Žēl tikai, ka šīs sarunas laupa nepieciešamā miega stundas...
Salēcos no visai nemuzikāla brēciena aiz muguras. Apcirtos - manī vērās diža kaiju dzimtas putna sarkanā, stingrā acs. Es neorientējos visos tajos ķīros, vētrasputnos, alkos, albatrosos un citos zivjēžu radiniekos, tādēļ šito vārdā nepratu saukt, manīju vien, ka tas ir augumā padevies un visai netīrs eksemplārs, kas, apmeties uz betona nožogojuma, nepārprotami mani uzrunāja, laikam pieprasīja reņģes. Es zivju paviljonā biju nopirkusi siļķes, kurās ar putnu nemaz netaisījos dalīties. Bieži tiku redzējusi pieturā žēlīgas tantiņas barojam zvirbuļus, baložus un kovārņus, bet pie tirgus gan neviena dzīva radība badā nomirt nevar, allaž atradīs ko apēdamu. Tomēr - kas tad ies pūlēties un meklēt barību, ja pie tramvaja allaž kāds pasniedz tīri vai delikateses? Skat, nu diedelnieku pulkam pievienojusies arī kaija! Vispār kaijas man patīk – tādas baltas, cēlas, lidinās pār ūdeņiem, spoguļojas Daugavā vai jūrā, žēli saucot aizgājušo jūrnieku dvēseles... Cik dzeju tām veltīts, cik romantikas piešķirts... Te nu bija kaija tuvplānā – un nekāda liriska pacēluma! Viens liels, netīrs, uzstājīgs putns, kas ieradis diedelēt pie pieturas un ik dienas revidēt tirgus atkritumu konteinerus! Pagriezu tam muguru un nelikos manām. Tomēr mežonīgais ķērciens, kas nepārprotami bija veltīts man, atkal lika satrūkties. Veltīju brēcējam dažus nemīļus vārdus.
Tikām man blakus bija apsēdusies kāda sieviete. Savilku tuvāk savu kravu, lai tai pietiktu vietas. Man uzvēdīja visai daiļrunīgs aromāts, kas lika saraukt degunu. Man nu gan veicas – nevarēja kāds cits blakus apsēsties? Novērsos, lai šai nenāktu prātā uzsākt sarunu. Taču sekoja pārsteigums – blakussēdētāja pēkšņi uzrunāja mani vārdā! Nobijos vēl trakāk, nekā no kaijas brēciena. Paskatījos runātājā uzmanīgāk – bomzene kas bomzene, tikai ar šo tēlu galīgi nesaderējās svaigi krāsotie un ieveidotie mati. Seja nodevīgi pelēcīga, uzburbusi. Lūpas trekni nokrāsotas galīgi nepiemērotā tonī. Tomēr acīs, acīs kaut kas nenoliedzami pazīstams...
„Tu ko, nepazīsti? Ne vienu vien konjaciņu savulaik kopā tukšojām. Radiocentrā, atceries? Kā tad tavējam iet? Sen nav redzēts. Melsa jau, ka miris, tad atkal – ka slims...”
Kaut ko šīs acis atgādināja... „Dzintra, vai?” minēju, kaut negribējās ticēt.
„Nu re, nemaz tik traki neesmu mainījusies, ja pazīsti!” nopriecājās sieviete, kurā pie labākās gribas nevarēju atrast nekādu līdzību ar vīra bijušo darbabiedreni, kuru nebiju redzējusi daudzus gadus. Pēc centra reorganizācijas visi pajuka, kur kurais. Dzintra tolaik gaidīja bērnu, mēs vasarā braucām uz Ragaciemu raudzībās. Man vēl labā atmiņā tā skaistā ciemošanās reize, senlaicīgā zvejnieku māja, mazais dārziņš ar kāršurozēm un garā veļasaukla ar saulē mirdzošiem, baltiem autiņiem... Un kā mēs kopā gājām uz jūru, kā baudījām sāļgano ūdens un aļģu smaržu, kā ap mums griezās zibošs baltu kaiju bars, te metoties ūdenī, te paceļoties debesīs, šūpojoties viļņos, dejojot gaisā... Un Dzintra ar savu mazo dēliņu rokās – jauna, skaista, laimīga... Cik tā bija gaiša un skaista diena!
Toreiz atvadījāmies, solot drīz atkal tikties – neiznāca... Tā jau iet ar tiem labajiem nodomiem. Vienmēr kaut kas notiek, atliekam, atliekam tikšanos, gan jau – un tad beigās vairs nemaz nevajag. Palikušas vien sāpīgas atmiņas par to, ka Dzintra puisīti zaudējusi. Tas vēl jo vairāk attālināja tikšanos – mums bērni bija, viņai – vairs ne... Tik grūti skatīties nelaimīgās acīs, vieglāk no tādiem brīžiem izvairīties. Manās atmiņās viņa dzīvoja tāda – jauna, laimīga, skaidra – kā tās baltās kaijas pāri jūrai.
Bet te uz soliņa sēdēja būtne, ar kuru tikties nu galīgi nebūtu gribējies.
„Šodien uztaisīju frizūru. Biju pagalam sirma, domāju – neesmu nemaz tik veca, kaut kas jādara, lai galīgi par veceni nenotur!” Dzintra runāja neskaidri trūkstošo zobu dēļ.
„Kā tu dzīvo?” pajautāju visai neveikli.
„Labi dzīvoju, tepat ap tirgu grozos. Bada nav, esmu apmetusies pie vienas čomenes.”
„Nestrādā?”
„Lai strādā tie, kas bez darba nevar. Esmu savulaik diezgan vergojusi, vairs negribu. Cik gadus noņēmos ar vienām zivīm – vairs uz tām paskatīties nevaru. Tad cehu aiztaisīja ciet, metos uz puķēm. Nu, un kas man no tā tika? Kad puikas vairs nebija, vecais mani patrieca. Reģistrējušies taču nebijām. Nu ko, labi ļaudis vienmēr atrodas, izmitināja!”
Tik īss un skarbs vienas dzīves stāsts.
„Klausies, ejam kaut ko iemest vecas draudzības vārdā! Toreiz tak labi satikām!” Dzintra vedināja. Tā tik man vēl trūka! Atrunājos ar smagajiem pirkumiem, teicu, ka mani gaida – nāks ciemiņi, šodien galīgi nav laika. Cik veikli melojam, ja gribam!
„Nu, tad jau nekā. Varbūt kādreiz saskriesimies, tirgus nav liels!” smējās Dzintra.
Tad, kā atminējusies, pieliecās tuvāk: ”Klau, aizdod piecīti! Re, iztērējos smukumam, neiznāk vēderam! Kad tiksimies, atdošu!”
Makā piecītis bija gan, bet no tā šķirties diez ko negribējās, tāpat jau šodien izdevu vairāk, nekā drīkstēju. Tomēr bāzu roku somā, meklēju naudu un liku to Dzintras saujā, skaidri zinādama, ka tirgū tagad vienmēr uzmanīšos, lai viņu nesatiktu.
Līkumā iegriezās mans tramvajs. Senā paziņa, naudu dabūjusi, bez atvadām teciņus devās prom – turp, kur mēriņš sasildīs un uzjautrinās.
Man aiz muguras atskanēja dēmoniski smiekli. Atskatījos. Lielā kaija, galvu atgāzusi, knābi pret debesīm pacēlusi, smējās šaušalīgus smieklus, kas atbalsojās tirgus angāros. Atcerējos – viena no kaiju pasugām laikam saucās – smējējkaija.
(04.11.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.83
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.83)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.75)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.92)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (19.02.2020, 20:35)Nu, vai te ir kas jauns?bez smecera + (viesis) (15.02.2020, 19:06)Izveidots jauns dzejas blogs tautai: laikazvans.lv Pagaidām patukšs, gaidu domu biedrus un viņu gara darbus.Paula1111 (viesis) (15.02.2020, 18:37)Bez smecera, paldies liels par e-pasta adresi, uzrakstīju! Veiksmi Jums ar bliga izveidi! Būšu priecīga palasīt! :)
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
Interesantas bildes


Roka roku zīmē
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 167 Kopā:5151460

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.2 sec