X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Viltojums
Autors - Iluta
  
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija


Vispaaaaar jau taa ir taada kaaa novele, kuru izdomaaju kkaadaa 7. klasee... :) Zinu, ka paaris fakti ir diezgan neticami, bet...shajaaa dziivee viss ir iespeejams ;)

Pamazām sāka krēslot. No tuvējā meža, gaiša miglas sega lēni tuvojās lielceļam. Kā ugunīgas bultas te šaudījās automašīnas. Autovadītāji steidzās mājup. Katram no tiem bija savas rūpes un problēmas, vai vienkārši sapņi, par kuriem padomāt vēlā vakara stundā. Neviens neveltīja īpašu uzmanību tumši zilai mašīnai, kuru bija apturējuši mūsu vecie, labie kārtības sargi.
"Labvakar!" noteica viens no policistiem.
"Sveiki!" sveicienu atņēma autovadītājs. Viņš bija nedaudz nosarcis no kauna un nedaudz nikns, par to, ka viņu apturēja par nelielu ātruma pārsniegšanu. Tas bija visiem labi pazīstamais rakstnieks Andrejs Zivtiņa.
"Lūdzu, uzrādiet savu vadītāja apliecību," otrs policists, kurš bija daudz vecāks par iepriekšējo, skaļi pavēlēja. "Jā, protams. Uzgaidiet, lūdzu!" Andrejs nomurmināja. Viņš pārmeklēja visas kabatas un mazākos mašīnas nodalījumus. "Tepat kaut kur jābūt..Tā kur gan ir mans maks? Hmm..Ak..Varbūt mapē?" neizpratnē viņš meklēja maku pa mapēm un pārējiem dokumentiem.
"Atvainojiet, izkāpiet no mašīnas!" jaunākais policists nedaudz kautri sacīja. Paklausījis policistam Andrejs izkāpa. Sirdi sažņaudza kā dzels spīlēs. Tā bija baiļu un nemiera sajūta. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur ir viņa dokumenti. Precīzāk sakot, kur ir viņa maks, jo viss, kas viņam bija šajā dzīvē daudz maz svarīgs, atradās tai makā. Ar Andreja atļauju, kas drīzāk izklausījās pēc lūguma, policisti pārmeklēja mašīnu, taču maks ar dokumentiem tā arī neatradās. Policisti uzdeva vēl pāris pavisam nesvarīgus jautājumus, bet Andrejs uz tiem nespēja rast sakarīgas atbildes, jo bija ļoti satraucies un vēl vairāk - nobijies. Pēc pāris minūšu apspriedes, vecais policists bargi izklāstīja : "Sakarā ar dokumentu neuzrādīšanu un aizdomām, ka esat narkotiku iespaidā, jūs nāksiet mums līdzi uz iecirkni!" Iestājās klusums. "Par mašīnu neuztraucieties - to nogādās policijas stāvvietā, kur to rūpīgāk pārmeklēs," jaunākais policists ieminējās. Tā nu viņi devās uz iecirkni.
Iecirknī Andrejam lika uzgaidīt. Viņu ieveda slēgtā telpā, kur bija ļoti vājš apgaismojums. Jau telpa vien uzdzina neomulīgas un baisas sajūtas. Pēc brīža telpā ienāca abi policisti, taču aiz viņiem gāja, kāds liela auguma vīrs, ar tumšiem matiem.
"Vai šis ir jūsu maks?" jautāja vīrs ar tumšajiem matiem, pacēlis rokā melnu ādas maku ar sudraba burtu "A"priekšā. "Jā!" izmisīgi, bet laimīgi iesaucās Andrejs. Viņam kā akmens novēlās no sirds. Pēkšņi visas raizes un uztraukumi, par to, kas b;us tālāk, bija pagaisuši. Viņš plaši smaidīja, jo zināja, ka tagad viņam nekas vairs nedraud, izņemot dzeltenās preses brīnumus. "Jūs esat arestēts!" vīrs ar melnajiem matiem pavēstīja. "Ko?...Kā?...Kāpēc?" Andrejs bija šokā. Viņš vēl joprojām tam nespēja noticēt. Tas tiešām nāca kā zibens no skaidrām debesīm. "Jūs esat arestēts! Jūsumakā atrodas viltoti dokumenti un viltota nauda!"
"Kā lūdzu? Nu nē! Manā makā tas neatrodas! Ar kuru galu jūs domājat, uyzveļot man visas šīs apsūdzības!? Es esmu god;igs pilsonis un man nav vajadzības viltot naudu, jo to esmu spējīgs arī nopelnīt! Bet jūs spējat tikai sagandēt citiem dzīvi ar kaut kādiem pieņēmumiem!"
"Nekļūstiet rupjš!" vīrs ar tumšajiem matiem apsauca Andreju, "Tātad tagad jūs gribat noliegt, ka tas ir jūsu maks? Neskatoties uz to, ka pirms pāris minūtēm, liecinieku klātbūtnē, absolūti atzināt, ka tas pieder jums!?"
"Šādu maku pasaulē ir daudz!"
"Jā, tas tiesa. Bet ne visos makos ir jūsu personu apliecinoši dokumenti, jūsu kredītkartes un dažādi līgumi, kur minēti jūsu personas dati!" vīrs ar melnajiem matiem uzmeta Andrejam triumfējošu skatienu. "Tas...tas...tas vienkārši nav iespējams!" pie sevis murmināja Andrejs. Klusējot viņu aizveda uz pagaidu kameru.
Kas notika pēc tam, Andrejs pat nesaprata. Bija neskaitāmas tiesas, nopratināšanas, jautājumi un lēmumi. Neviens normāls cilvēks šādu stresu izturēt nemaz nevar. Praktiski katru dienu nāca tas pats vīrs, kurš kā izrādījās bija prokurors Segliņš, un piešķīra Andrejam arvien jaunas apsūdzības. Pagāja vairākas nedēļas. Varbūt pat mēneši. Viss un visi nostājās pret Andreju. Kā stāstīja Segliņš, Andreja mašīnā tika atrastas narkotiskas vielas un apšaubāmi dīleru līgumi. Pēc pāris dienām Andreju pārveda uz cietumu.
Ejot apsarga pavadībā uz savu kameru, Andrejs sajuta, ka sev pievērsis naidīgus skatienus. Viņš te bija jauniņais. Ielauzies svešā teritorijā.
Iegājis kamer';a Andrejs atklāja, ka ir vienīgais šīs kameras iemītnieks. Taču pēc pāris minūtēm viņš saprata, ka ir maldījies. Kamerā iesoļoja kāds pavecs cietunieks, ar milzīgu rētu uz vaiga.
"Nu, sveiks, kaimiņ!" viņš nicīgi iesmējās.
"Sveiks, sveiks!" Andrejs atņēma sveicienu. Kādu laiku Andrejs un vecais vīrs pat nesarunājās. Līdz pēc pāris dienām, kad sarunas jau bija daudz maz iesilušas, vīrs jautāja : "Par ko tad tevi ietupināja?"
"Par viltojumiem. Bet ļaunākais ir tas, ka man ar to nav nekāda sakara. Esmu nevainīgs!"
"Nu jā. Ja te tupētu tikai vainīgie, tad cietums būtu divas reizes mazāks." sprieda vīrs.
Pēc mirkļa paues, vīrs atkal ierunājās : "Starp citu mani sauc par Rētu. Kādēļ? Domāju, ka tu to jau saprati." vīrs pavīpsnāja.
"Bet mani sauc Andrejs."
Ar laiku viņi sadraudzējās. Izrādījās, ka viņiem abiem ir daudz kā kopīga. Arī Rēta tika cietumā par viltojumiem, turklāt arī viņš bija nevainīgs. Bet tas jau bija pavisam cits stāsts.
Pēc pāris gadiem Rēta Andrejam izteica neparastu, taču kārdinošu ideju - vajag bēgt! neko daudz nedomādams, Andrejs piekrita. Viņam vairs nebija ko zaudēt. Uzskicējuši bēgšanas plānu, viņi ķērās klāt izpētei. No drošiem avotiem bija zināms, ka ceturtdienās 23.30, notiek sardzes maiņa pie mūra, kas apjoza sporta laukumu. Problēmas sagādāja tikai veids, kā izkļūt no kameras. Tās slēdzās ciet automātiski. Vienīgā iespēja bija - ventilācijas šahta. Tās režģi bija no tīra tērauda, kas nepadevās pat ekstrēmos gadījumos. Vienīgā iespēja bija - katram režģim bija sava atslēga. Atslēgas, savukārt, atradās pie virsuzrauga. Pēc pāris dienām Rēta, pēc beidzamās nakts sardzes apgaitas, pasauca Andreju. Rēta bija dabūjis atslēgas.
"Bet kā?" Andrejs brīnijās.
"Nav vērts par to lauzīt galvu. Tā jāsaudzē citām tēmām." Rēta pavīpsnāja.
Šī notikuma iespaidā, viņi nolēma bēgt jau šonakt - ceturtdienā, pēc divām stundām. Andrejs juta lielas bailes, saviļņojumu un izmisumu. Minūtes likās paskrienam vēja spārniem. Kad tuvojās 23.00 viņš kļuva ļoti aizdomīgs. Ja kāds no blakus kamerām uz viņu paskatījās ne tā kā vajadzēja, viņš krita panikā un domāja tikai par vienu - vai tik viņi nezina, kas 23.00 paredzēts? Taču neviens to protams nezināja.
Pienāca 23.00. Visur izslēdzās gaismas. Sargs ātri veica apgaitu, lai pārliecinātos vai neviens neklaiņo. Atvēruši sīkās šahtas režģi, viņi turpināja ceļu. Viss notika kā miglā. Andrejs no tā vairs neko neatcerējās. Klusām viņi izlīda no šahtas, kas beidzās netālu no veļas mazgātavu. Viņi virzījās uz izeju. Lejā, smēķētavā, sargi spēlēja kārtis. Andrejs aizturēja elpu. VIss varēja izgāzties, un sekas būtu drausmīgas. Izejas durvis pretī staroja ar izaicinājumu. Tās atverot eņģes nedaudz nočīkstēja, bet sargi to nemanīja, jo tajā brīdi tie gardi iesmējās. Klusi aizvēruši aiz sevis durvis, viņi devās pāri tumšajam sporta laukumam uz mūra pusi. Mūris bija augsts un drēgns. Pašā augšā atradās dzeloņdrātis. Lēnām viņi sāka kāpt. Tas padevās ātri. Līdz dzeloņdrātij, viņi uzrāpās veiksmīgi. Ikviens no viņiem bija gatavs rāpties pāri ar;i dzeloņdrātij, jo kas gan ir pāris rētas, ja viņi atgūs brīvību? Šīs laimes cena nemaz nebija tik augsta. Sāpes varēja paciest, un drīz vien Rēta un Andrejs bija tikuši žoga otrā pusē. Tālumā skanēja suņu rejas, kaut kur gaudoja sirēnas. Pretī sniedzās klajs lauks, bet šī lauka galā bija mežs, no kura kā balta sega cēlās migla.
(15.11.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.56
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.67)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (23.07.2020, 09:42)lasi tik ilgi, kamēr tev pielēks! :)))Ješka (viesis) (21.07.2020, 18:04)Vasara, 2020. Mākoņi zeltītām galotnēm.... (arpa)
----------------------------------------------------------------------
------------------------------------
Ko tad īsti gribēji paust tautai...
Ljurbenjaaks (viesis) (22.06.2020, 14:27)arpa kārtējo gaudu dzejoli "putni...putni" uzskrāpējusi. :D
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Smieklīgi teksti
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
 
 
Zīmējumi

Vientuļais koks.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 41 Kopā:5227590

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec