|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | pasaka par dullo Jurīti | Autors - Dainis
| | Komentāri (11)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Labvakar, draugi! Šodien es jums stāstīšu pasaku par Dullo Jurīti. Un, lai gan stāsts būs skarbs, tas būs gana patiess un pamācošs.
Dullais Jurītis dzīvoja viens pats mazā mājiņā meža vidū un bija patiešām īsts cūka. Viņš nekad pats nemazgājās un nemazgāja arī traukus. Ja mūsu varonis kādreiz sadūšojās kaut ko izvārīt (parasti tās bija rūgtās sēnes cūcenes), tad ēda pa tiešo no visa katla. Pārsvarā gan viņš visu ēda zaļu, tādu, kāds tas ir. Un ēda vispār tikai tad, kad bija galīgā badā, jo citādi viņam bija slinkums. Mājdzīvnieku Jurītim nebija, jo tie nevarēja izturēt cūcību un bēga projām vai nobeidzās.
Zeķes un palagus Juris nemazgāja principā, bet lietoja tik ilgi, kamēr tie salūza, un tad devās uz pilsētu, lai nopirktu jaunus. Blaktis un blusas viņam nekoda, jo vairījās no Jura midzeņa, tāpat kā viss dzīvais.
Dienas mūsu varonis pavadīja, gulēdams migā un blenzdams sienas baļķos. Kādreiz, ja sametās auksti, viņš uzmeta plecos vateni, paņēma bisi un gāja klaiņot pa mežu. Tas tiešām bija briesmīgi – Juris šāva uz visu, kas kustas, pat uz dzeņiem, vardēm un tauriņiem, jo viņam iekšā bija kaut kāds naids. Runāja, ka reizēm viņš nokniebjot arī pa cilvēkam.
Apmēram reizi mēnesī Dullais Jurītis devās uz pilsētu, lai nopirktu munīciju un šņabi. Nauda Jurim bija, jo viņš šantažēja kādu augsti stāvošu personu, kuru bija pārsteidzis mežā kopā ar mīļāko. No kā Jurītis bija pārticis iepriekš, neviens nezināja.
Dzērumā mūsu varonis kļuva pavisam nevaldāms. Kā viņš vēl nebija nonācis cietumā vai trakonamā, tiešām brīnums. Labi, ka ālēšanās pārsvarā notika tālu no apdzīvotām vietām – sēņotāji reizēm atrada kādu sakropļotu dzīvnieku vai priedi ar nobrāztu mizu. Kā varas orgāni pacieta šo nelieti? Nezinu, laikam viņi rīkojās pēc principa – kā sak, sūds mazāk smird, ja to nekustina.
Lūk, tā mūsu Juris dzīvoja – netīrs, nodzēries un vientuļš. Vai viņš bija laimīgs, vai ne, grūti pateikt. Visticamāk, ka viņam bija vienalga.
Kā jau jūs, draugi, nojaušat, mežs, kurā dzīvoja Jurītis, nebija nekāds parastais, bet gan brīnumainais pasaku mežs, līdzīgs kā Pokaiņos, tikai tajā nelaida tūristus, jo tajā dzīvoja Dullais Jurītis. Protams, šeit dzīvoja arī daudz labo rūķīšu un balto tēvu, taču tie visi bija aizgājuši pagrīdē pēc Jura parādīšanās. Sākumā gan rūķīši mēģināja negantnieku vest pie prāta; pats viedākais vaidelotis centās enerģētiski attīrīt Jurīša čakru (protams, pa gabalu), taču cieta neveiksmi. Čakra bija tik melna, ka iztukšotais vaidelotis pēc tam gulēja uz gultas divas nedēļas. Un, kad kāds no krīviem dabūja dibenā renkuļus, vīriņi labajiem nodomiem atmeta ar roku.
Pa to laiku mežā atmodās tumšie spēki. Visnešpetnākie no tiem pat apmetās Jurīša viensētā – kāda Kikimora, kas, pēc ļaunās enerģijas vadīdamies, bija ienākusi tālu no austrumiem, iemājoja krāsnī, bet kāds ūdens nešķīstenis, vārdā Vihuhols, iemetās šmucspainī.
Kādā saulainā rudens dienā princese un viņas iemīļotais, grāfs Onorē, devās izjādē pa mežu. Kas var būt jaukāks par dzestro, zelta lapās tērpto klusumu? Šādas tikšanās ar dabu apskaidro mūsu dvēseles, un aizven pēc tām mēs jūtamies gana droši un spēcīgi, lai atkal uzņemtos ikdienas rūpes un steigu.
Uz meža takas viņi pārsteidza briežu māti, un brašais Onorē, būdams kaislīgs mednieks, metās to vajāt un nozuda biezoknī. „Tāds jau viņš man ir,” draugu velti izmeklējusies, princese noteica. „Nekas, gan jau mājās viòš būs priekšā pirmais,” un, daudz nebēdājot, aizrikšoja uz sava baltā zirga pa meža celiņu.
Sāka jau krēslot, kad princesei šķita, ka zem egļu tumšajiem vainagiem pazib dīvainas ēnas. Viņa nebija no bailīgām meitenēm, tomēr sirdij uzmācās tādas kā neizskaidrojamas baismas... Un tad viņa izjāja nelielā laucītē un ieraudzīja vatenī tērptu stāvu...
Putru bija ievārījuši baltie tēvi ar saviem labajiem nodomiem.
Te man mazliet jāatkāpjas un nedaudz sīkāk jāapskata grāfa Onorē personība.
Grāfs bija skaists, izdarīgs un naudīgs jauns cilvēks, un princese to patiesi mīlēja. Taču viņa ne tuvu nezināja visu patiesību par Onorē dzīvesveidu – un tajā bija arī savas tumšās puses.
Jāteic, ka Onorē visumā piekopa izlaidīgu dzīvi, bet savu peļņu guva no daudzajiem viņam piederošajiem kazino un bordeļiem. Šeit allaž sabrauca daudz dažādu iznireļu no malu malām un spēlēja kārtis, censdamies viens otru apšmaukt. Vecais, podagras mocītais princeses tētiņš karalis bija kārtīs paspēlējis puskaraļvalsti, un Onorē kā atlīdzību tagad centās no viņa izspiest princesi.
Baltajiem tēviem bija zobs uz Onorē jau kopš tā laika, kad viņš atvēra bordeli pie Burtnieku ezera. Turklāt princesīte bija tik jauka, ka vecīši nolēma neļaut viņai sapīties ar šo šarlatānu. Ar lielām pūlēm viņiem izdevās pielauzt veco laumu, lai tā pārvēršas briežu mātē, ievilina grāfu purvā un tur dod viņam labu mācību! Sacīts – darīts!
Taču, vajādami grāfu, vecīši tā iekarsa, ka gluži aizmirsa princesi... To, ka viņa kritīs Dullā Jurīša nagos, baltie vīriņi nebija redzējuši pat ļaunākajos murgos (ja viņiem tādi vispār rādās). Cietuši kārtējo fiasko, vecīši galīgi sašļuka. Savukārt vecā lauma cauru nakti mocīja grāfu pa purvu.
Otrā rītā, slapjš un noguris, Onorē atgriezās pilī un konstatēja, ka princese ir pazudusi. Viņš nekavējoties sasauca savus junkurus un metās pa princeses pēdām, jo zināja, ka šajā mežā jokot nedrīkst.
Drīz vien viņi nonāca nelielā laucītē un redzēja, ka šeit notikusi cīņa ne uz dzīvību, bet nāvi – krūmi aplauzīti, kūdrā izkārpītas bedres, blakus mazajiem princeses zābaciņiem bija redzamas lielas šķību kirzas zābaku pēdas. Asiņu gan nekur nemanīja.
Tad Onorē deva pavēli griezties atpakaļ. Jo, redziet, savā būtībā grāfs bija gļēvulis – viņš bija norūpējies par savu smalko pakaļu. Pilī viņi pastāstīja, ka princese pazudusi bez pēdām.
Kad izplatījās ziņa par princeses pazušanu, visa tauta sēroja. Vecais, podagras mocītais princeses tētiņš galīgi sašvaka. Taču visvairāk nokreņķējies bija kāds mežsargs.
Viņš bija labs puisis, allaž čakls un izpaldzīgs. Visi to mīlēja. Pat koku zagļi un malu mednieki nodūra acis, kad viņš tiem rakstīja protokolu. Zvēri no mežsarga nebaidījās, jo viņš nedarīja tiem pāri, bet koki viņam lika zaru uz pleca un, lapām čaukstot, sveicināja. Arī baltie tēvi šo mežsargu pieminēja ar labu vārdu, jo, redziet, brīnumainais pasaku mežs atradās viņa apgaitā.
Pusgadu atpakaļ, agri pavasarī, mežsargs stādīja priedītes klusā meža nogabalā. Saule laidās uz rietu, melnais strazds svilpoja egles galotnē, un mežsargs bija piesēdis uz celma mazliet atvilkt elpu, kad izdzirda kādu tuvojamies. „Kas gan te ko varētu meklēt?”, viņš prātoja, līdz ieraudzīja no biezokņa izjājam princesi uz viņas baltā zirga.
Viņa jautāja tuvāko ceļu līdz pilij, un mežsargs viņai to parādīja. Un tajā pat brīdī viņš princesē neprātīgi iemīlējās, jo, kā zināms, mežsargiem ir zināma vājība pret princesēm.
Kļuva siltāks, upmalā sāka pogāt lakstīgalas, bet mežsargam vairs nebija miera. Dienām un naktīm viņš klīda pa mežu, izgrieza sirdis uz kokiem, rakstīja dzeju uz bērza tāsīm un cerēja, ka vēl kādreiz princesi satiks. Taču pagāja vasara, pienāca rudens, bet princese nerādījās.
Kad izplatījās ziņa par princeses pazušanu, mežsargam jau viss bija zināms. Apskatījis notikuma vietu, viņš nosprieda: „Princese ir aizvilkta pie Jurīša, divu domu nevar būt. Dzīvu vai mirušu, es tevi atradīšu!”, viņš zvērēja un sāka posties ceļā.
Princesei pie Jurīša klājās grūti – viņš to turēja istabā, piesietu pie krēsla, un dažādi mocīja un ņirgājās. Tagad Jurim vairs nevajadzēja klīst pa mežu, lai izlādētu dusmas, un meža iemītniekiem tas, protams, nāca par labu. Tomēr visi juta līdzi princesītei un vēlējās, kaut labāk viņus būtu piemeklējis šāds briesmīgs liktenis.
Brīžos, kad Juris lika princesi mierā, uzradās viņa piedzīvotāji, no kuriem sevišķi neganta bija Kikimora. Jāteic, ka viņu bija savaldzinājis Jurīša savdabīgais, melnais šarms, bet, kad saimnieks tā arī palika neatsaucīgs pret viņas uzmanības apliecinājumiem (piemēram, acī nodzēstu cigaretes galu), ragana sāka izjust pret princesi tādu kā greizsirdību, ko arī izpauda dažādos vardarbīgos veidos.
Beigās gan Kikimora sadziedājās ar Vihuholu. Vakaros, kad viņa iznāca uz krāsns durtiņām, šmucspainī sāka mesties burbuļi un Vihuhols sāka dūkt kaut ko līdzīgu serenādei. Pēc šļakstieniem, kas vēlāk atskanēja no stūra, princese sprieda, ka starp viņiem kaut kas ir.
Princesei patika ziedi, saule un zilas debesis, bet šeit, tumsā un netīrībā, apņirgta un pazemota, viņa drīz jau būtu izlaidusi garu, ja spēku tai nedotu cerība. Cerība, ka brašais Onorē nāks un viņu atpestīs... Ak, naivā princesīte!
***
„Meža Jurīši”, kā oficiāli saucās Jura ūķis, atradās apgaitas 43. kvartālā, un mežsargs zināja, ka tajā ir viegli ieiet, bet ne tik viegli – tikt ārā. Turklāt Vihuhols bija savos savtīgajos nolūkos aizdambējis meliorācijas sistēmu, kā rezultātā mežs applūda un „Meža Jurīši” atradās uz salas. Tā nu mežsargs gaidīja uznākam salu, lai varētu piekļūt savam mērķim.
Ap valsts svētkiem beidzot piesala, un mežsargs, paņēmis zobenu, bisi un buka cisku, piekurbulēja žigulīti un devās ceļā, no kura, viņš zināja, var arī neatgriezties.
Sāka putināt. Mežsargs brauca, līdz žigulītis iebuksējās kupenā, un tālāk devās uz slēpēm. Tuvojās vakars, kad varonis nonāca līdz stigai, kura atdalīja 43. kvartālu no 44. Balti zaigoja aizsalušais purvs, kam pa vidu rēgojās melni lāsmeņi, bet nokaltušo egļu stumbeņi vēl slējās virs postažas. Brīžiem ledus lūza zem kājām un ārā šļācās tumša rāva, smirdēdama pēc vecām olām. Kaut kur tālumā ieķērcās kraukļi, šķiet, kaudamies ap maitu.
Kad sāka jau krēslot, mežsargs sausākā vietā zem kuplas egles iekūra uguni, lai ieturētu vakariņas un pārlaistu nakti. Buka cisku zelēdams, viņš sildījās pie uguns, kad pēkšņi, kā no zemes izlīdis, viņa priekšā stāvēja mazs, balts vīriņš pelēkā mētelītī. Mežsargs šeit strādāja jau dažus gadus, taču baltos vīriņus redzējis nebija, jo tie jau pārāk neplivinās. Tādēļ arī viņš bija visai pārsteigts, un, kā valodu zaudējis, vērās sirmgalvja dzidri zilajās acīs...
„Sveiks, dēliņ!,” vecītis ierunājās. „Mēs, baltie tēvi, zinām, kurp ved tavs ceļš, un vēlam tev izdošanos. Tāpēc pieņem no mums šo velti, jo tavā cīņā tā lieti noderēs!,” viņš teica un sniedza mežsargam sauju ar sudraba skrotīm. Bet, tiklīdz mežsargs tās paņēma, vecītis izgaisa tikpat pēkšņi, kā bija parādījies.
Mežsargs vien paspēja nogrozīt galvu. Un, nograuzis līdz galam buka cisku, pielādēja dažas patronas ar sudraba skrotīm un nolikās uz dusu.
Otrā rītā mežsargs devās dziļāk purva iekšienē. Nemīlīgā ainava, kas pletās visapkārt, viņu gan nomāca, tomēr nespēja atbaidīt no iecerētā.
Pēkšņi ar spalgu krakšķi mežsargam aiz muguras lūza ledus, un kaut kas auksts un spalvains uzmetās viņam kuprī... Tas bija Vihuhols, kas, mežsargu izsekojis, tam nodevīgi uzbruka no mugurpuses. Sākās izmisīga cīņa – Vihuhols centās savu upuri ievilkt zem ledus. Tur, savā stihijā, viņš neapšaubāmi būtu pārāks, taču mežsargs bija sportisks puisis (viņš bija Bauskas rajona čempions galda tenisā) un, veikli izlocījies, vēza zobenu un nocirta nešķīsteņa pinkaino galvu. Rumpis, vēl joprojām raustīdamies, kūņojās pa lāsmeni, un mežsargs ievēroja, ka tam pamazām sāk ataugt galva. Tādēļ varonis Vihuholu iespīlēja kāda koka žāklē, bet pats aizgāja nošķīt krūmājā pīlādža maiksti, ar ko neradījumu nobeigt pavisam.
Atgriezies pie žākles, mežsargs atrada Vihuholu jau pilnīgi reģenerējušos, neganti ķepurojamies. Sajuzdams, kas viņu sagaida, nešķīstenis sāka vaimanāt un lūgties: „Ah, mīļais cilvēk, žēlo mani, nabaga kropli!,”un tā kratīja sirdi un gaudās, ka mežsargam gandrīz apskrējās dūša.
Izrādās, ka senāk, vēl Ulmaņa laikos, Vihuhols ticis saukts par Uldriķi un mitis rāmā Tērvetes upes līcī, pārticis no mazām zivtiņām un biedējis makšķerniekus. Pēckara gados viņš pārcēlies uz dzīvi Purvciemā, daudzstāvu mājas kanalizācijā, un bijis pazīstams ar vārdu Augusts Bezzarnis. Šeit arī, dzīves apstākļu un sliktas kompānijas ietekmē, sācis iet pa noziedzīgo taku. Atcerēdamies vecos, labos laikus, Vihuhols sāka īdēt tik žēli, ka mežsargs neizturēja un teica: „Labi, Uldriķi, sauksim tevi tā. Es žēlošu tavu dzīvību, taču tev jāapsola, ka turpmāk savu maizīti pelnīsi tikai smagā un godīgā darbā. Un, kad šeit cirtīs sanitāro cirti, tev visi baļķi uz muguras būs jāiznes no purva līdz ceļam.” Vihuhols nozvērējās, un, vēl aizvien smilkstēdams, nozuda krūmos.
Šī bija pirmā mūsu varoņa uzvarētā kauja. Baltie tēvi to iekala kā eposu savās rūnās, un nākamajos gadsimtos no tā izveidojās vesela reliģija. Katru gadu šajā dienā tika svinēti svētki un piekoptas dažādas izdarības, kā lēkšana āliņģī, iespīlēšanās žāklē un tamlīdzīgi.
Taču mežsargs, par to vēl nekā nenojausdams, turpināja savu ceļu. Izvilcis savu zili lillā mežaudžu plāniņu, viņš sprieda, ka „Meža Jurīšiem” vairs nevajadzētu būt tālu, un izbridis caur kārtējo slīkšņu, nelielā paugurā ierudzīja degam uguntiņu. „Tie ir Jurīši,” mežsargs nodomāja un stingrāk sažņaudza zobenu saujā, taču, pielavījies tuvāk, ieraudzīja negaidītu ainu.
Uz neliela paugura dega jautrs ugunskurs, pie kura sēdēja tumšmataina daiļava un kaut ko vārīja lielā katlā. „Hei, ceļiniek!,” daiļava uzsauca pārsteigtajam mežsargam, „nāc sasildies un iebaudi manu zupu!” Nu tikai mežsargs sajuta, cik piekusis un izsalcis viņš ir (jo buka cisku jau sen bija noēdis) un, daudz nedomādams, pievienojās skaistulei un izēda lielu bļodu zupas. Tikmēr tumšmate sāka glausties mežsargam klāt un dūdot ausī, līdz viņam kļuva tik labi ap sirdi, ka aizmirsās viss, un, par rītdienu nedomādams, mūsu varonis metās daiļavas skavās...
Bet, kā jau jūs nojaušat, tumšmatainā daiļava patiesībā bija ļaunā Kikimora, kas, ar burvestību spēku sevi izdaiļojusi, centās mežsargu pazudināt. Kad viņš pēc mīlas rotaļām bija iesnaudies, ragana jau grasījās tam iecirst zobus rīklē un izsūkt asinis...Taču Kikimorai, radušai pie glumā Vihuhola, mīlīgais mežsardziņš bija diezgan pa prātam, un viņa pārdomāja:”Rīt es ar viņu vēl drusku pamīlēšos. Bet asinis viņam izsūkt es vienmēr paspēšu...he,he,he.” Un tā viņa aizmiga pie mežsarga sāniem. Ak vai, mūsu varonim draudēja nokļūšana Kikimoras seksuālajā verdzībā.
Taču, tā kā Kikimora bija mazliet atmaigusi, burvestība sāka zust un viņa pamazām sāka pieņemt savu patieso izskatu. No egles krītošs čiekurs trāpīja mežsargam pa pieri, uzmodinādams viņu. Varat iedomāties, kādas izjūtas pārņēma jaunekli, kad viņš apjēdza, ka guļ blakus briesmīgajai Kikimorai. Viņas līkais un spalvainais deguns vien bija ko vērts. Nemanāmi izslīdējis no cisām, viņš paņēma bisi, ielādēja patronas ar sudraba skrotīm un ielaida divus lādiņus raganai ribās, piesēja tai pie kakla prāvu akmeni un visu to ielingoja akacī. „Buļ!” – vien pāris burbuļi tagad liecināja, ka ir bijusi tāda Kikimora.
Bet mežsargu par viņa vieglprātīgo rīcību tagad mocīja sirdsapziņa, viņš jutās tāds kā nosmērējies, iekšēji netīrs. „Ak vai, kā lai es tagad skatos acīs savai saulei, savai mīlai?,” varonis vaimanāja, līdz izmisumā saļima uz cinīša. Pagāja vairākas mokošu pārdomu stundas, līdz mežsargs izlēma darīt sev galu. Pielicis bises stobru pie deniņiem, viņš nesekmīgi centās ar otru roku aizsniegt mēlīti, līdz izdzirda rāmu, mierīgu balsi sakām: „Rimsties, dēls, un klausies, ko tev teikšu!”
Runātājs bija baltais vīriņš, mežsarga labvēlis, tikai šoreiz viņa skatiens bija bargs. „Redzēju, kā tu grēkā kriti,” viņš stāstīja, „un glābu tevi no briesmīga likteņa, čiekuru mesdams. Tak, nodarot sev pāri, savus grēkus neizpirksi – ej, cīnies, un tikai tad, kad būsi savu uzdevumu veicis, tava dvēsele atkal kļūs dzidra kā kristāls. Un nekavējies ilgi, jo Jurītis jau trin savu kara cirvi!”
Un mežsargs cēlās un gāja, un viņa vaibsti bija kā akmenī cirsti.
Patiesībā gan Juris nekādu cirvi netrina, bet brīdī, kad mežsargs ar kājas spērienu izgāza viņa būdas durvis, bija iegājis dziļāk mežā paārdīties. Princese no šoka paģība, un mežsargs viņu atraisīja no krēsla, pārmeta pār plecu un devās mājup.
Pa to laiku bija sācies spēcīgs atkusnis, tā kā sākumā viņi brauca ar laivu, bet tālāk devās kājām, līdz nonāca līdz žigulītim, kuram nezināmi ļaundari bija noskrūvējuši riteņus. Mežsargs gandrīz nolamājās un jautāja princesei, kur palicis viņas baltais zirgs. Princese sadrūma un atzinās, ka visu šo laiku viņi ar Jurīti bija zirgu ēduši. Tā nu viņi soļoja tālāk un grūtajā ceļā viens otru labi iepazina un iemīlēja.
Kad princese atgriezās mājās, viņas podagras mocītais tētiņš gandrīz nomira no laimes, un galma ārstam tikai ar lielām pūlēm izdevās atgriezt viņu pie dzīvības. Tauta līksmoja. Grāfs Onorē, protams, atkal līda klāt princesei, taču tagad jau viņa bija gudrāka un apprecējās ar mežsargu – savu glābēju, un tālāk viņi dzīvoja laimīgi.
Pagāja kāds laiks, un princesei tomēr apnika vienmuļā dzīve pie mežsarga. Kādu dienu viņa neizturēja un aizbēga atpakaļ pie Onorē. Grāfa netīrie darījumi pa to laiku bija nākuši gaismā un viņš bija spiests emigrēt, lai nenāktos stāties tiesas priekšā. Tā vēl šobaltdien viņi dzīvo kaut kur Austrijā. Runā, ka Onorē nesen esot nopircis mūsu valdību.
Mežsargs, palicis viens, pamazām pagrima, sāka draudzēties ar alkoholu, līdz tika pat atlaists no darba. Žigulītis jau sen bija nodots metāllūžņos, bet naudiņa – nodzerta. Mežsargs kļuva par biežu viesi krogū, kur visiem bija apnicis, jo bija parādā un mūždien lielījās ar saviem jaunības varoņdarbiem.
Reiz viņš sastapa, pie bāra letes ļimušu, Vihuholu, kurš arī īsti nespēja atrast savu vietu dzīvē. Viņi ieņēma pa čarkai un jautri pavadīja laiku, atcerēdamies vecos, labos laikus, taču drīz nauda galīgi beidzās. Mežsargs ieteica „uzlikt uz ausīm” veikalu, taču, tā kā Vihuhols bija zvērējis neiet pret likumu, viņi no šī nodoma atteicās un sāka klaiņot apkārt, uzstādamies kā komedianti ielās un tirgus laukumos. Daudz pilsētu un zemju viņi pārstaigāja, līdz kļuva nešķirami kā brāļi un dalījās priekos, bēdās un šnabja glāzē. Kad jaunības gadi bija jau aiz muguras, mūsu varoņi apmetās uz pastāvīgu darbu Panevēžas cirka trupā, kur drīz vien kļuva par publikas mīluļiem. Sevišķi iecienīts bija triks ar Vihuhola galvas ataugšanu.
Kādu vakaru izrādes noslēgumā, kad skatītāji ar ziediem rokās devās apsveikt māksliniekus, mežsargs pamanīja kādu sievišķi, kas spraucās tuvāk skatuvei, vilkdams aiz rokas mūsainu pusaudzi. „Kikimora!”, mežsargs pazinis nobālēja...
Tajā tālajā ziemā, pirms sešpadsmit gadiem, mežsargs bija sajaucis patronas un sašāvis Kikimoru nevis ar sudraba skrotīm, bet gan ar parastiem renkuļiem, kas raganu tikai apdullināja. Pēc kāda laiciņa tā atžilba, atpiņķējās no enkura , iznira akača malā, un satriekta, slapja un saniknota, vilkās uz māju pusi. Tur gan viņu gaidīja priecīgs pārsteigums – tik ienīstā princese bija nozudusi!
Pēc kāda laika Kikimora juta, ka ir mātes cerībās. Tā kā arī Vihuhols bija kaut kur nozudis, viņa nolādēja visu vīriešu dzimumu un nosolījās turpmāko mūžu ziedot tikai savam bērnam (kaut gan vēlāk ne visai šo solījumu ievēroja), un devās purva dziļumā, kur izkārpīja sūnās nelielu bedri un apmetās uz dzīvi, nostāk no svešiem skatieniem.
Noliktajā laikā Kikimora atnesās klusā Smerdūkšļa purva nostūrī. Zēns, kuru viņa nosauca par Gvido, bija vesels un sprigans, un auga acīm redzami. Šeit, tīrelī, arī veidojās jaunā Gvido personība, it īpaši poētiskā dabas skaistuma izjūta. Jāpiebilst, ka zēns drīz kļuva par veiklu mednieku un labi nodrošināja savu nelielo ģimeni ar pārtiku.
Taču pagāja gadi, un Kikimorai sāka uzmākties pusmūža krīze. „Vai arī manam bērnam lemts nodzīvot to sūro likteni, kas lemts tumšo spēku censoņiem, neviena nemīlētam un nesaprastam?,” viņa domāja, vērodama Gvido, kurš pa krūmāju gūstīja odzi. „Cik viņš jauks!”(tajā brīdī zēns sūca asinis no čūskas, kurai bija pārkodis rīkli). Kikimora nolēma, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt un doties pie cilvēkiem.
Viņai bija mazliet naudas, kas bija iegūta no ievilinātiem sēņotājiem. Mūsu savādie ceļinieki, kā nu prasdami, saposās un devās ārā no purva uz Bauskas šoseju, lai nostopētu autobusu Rīga-Viļņa. Jo pat purva nešķīsteņi zina, ka Viļņas tirgū viss ir lētāks, un Kikimora gribēja nopirkt dažādas mantiņas, kurām vajadzētu ievadīt Gvidīti lielajā dzīvē.
Tā kā mūsu ceļiniekiem nebija ne pases, ne biļetes, tos pie robežas izmeta ārā no autobusa. Šķērsojuši robežu pa meža taciņu, viņi drīz vien noķēra nākamo transportu un šoreiz nobrauca līdz pat Panevēžai, kur piktais konduktors Gvidi un Kikimoru izvadīja ar kājas spērienu pa pakaļējām durvīm.
Līdz nākamajam autobusam bija vēl dažas stundas, un ceļinieki devās paklejot pa pilsētu. Varat iedomāties, kādu iespaidu tas atstāja uz Gvido, kurš bija redzējis tikai mežu un purvu! Acīm spīdot, viņš sajūsmā aplūkoja dažādus civilizācijas sasniegumus, bet jo īpaši skaistās meitenes, kādas viņš nekad agrāk nebija redzējis. Dažas viņš mēģināja pat aptaustīt, tā izraisot nepatīkamus skandālus.
Taču pēc brīža zēna uzmanību jau saistīja cirka izrāde. Spožās drēbēs tērpts konferansjē, bungām rībot, vēstīja: „Un tagad – Reindžers Rokijs (tas bija mežsarga skatuves vārds) un briesmīgais ziemeļu purva zvērs (ar to bija domāts Vihuhols)!” Arēnā rēkdams iekūņojās pinkains nezvērs un ienāca patīkama izskata pusmūža kungs, kura sejā gan savas pēdas bija atstājis alkohols.
Līdz sirds dziļumiem saviļņots, mežsargs raudzījās uz Gvido, kas, spriežot pēc visiem datiem, bija viņa dēls. Zēns bija spēcīgs, stalts un glīts no vaiga, vien galvu tam rotāja nelieli radziņi, bet ādu vietām klāja melnu spalvu vīkšķi.
„Klau, vecā,” mežsargs teica Kikimorai,”kādreiz es biju jauns, skaists un labs, bet tagad esmu tāds pat diedelnieks kā tu. Metīsimies kopā!” Un tā viņi uzsāka kopdzīvi. Tiesa, Kikimora nebija nekāda dieva dāvana, bet, tā kā viņa reizēm vēl mācēja pārvērsties par tumšmataino daiļavu, mežsargs nesūdzējās. Kopā viņi audzināja Gvido un priecājās par tā darbiem un nedarbiem.
Sīkāk nekavēšos pie Vihuhola vērptajām greizsirdības intrigām, kuru rezultātā mežsargs bija pat spiests aiziet no cirka trupas un meklēt darbu fabrikā. Gvido sāka iet skolā; viņam izrādījās gaiša galva un mācībās viņš drīz vien ne tikai panāca savus vienaudžus, bet tos pat apsteidza. Jāpiemin, ka savā klasē viņš bija galvas tiesu garāks par visiem un sava īpatnējā izskata dēļ izsauca jauniešos bailes un apbrīnu. Diemžēl īstu draugu šī iemesla dēļ Gvidim nebija, un visumā viņš jutās samērā vientuļš.
Tomēr, kā gadī jās, kā ne, Gvidī iemīlējās skolas direktora meita, kura sēdēja pirmajā solā un bija teicamniece. Viņi slepus sāka tikties pēc stundām, taču, kad tas nāca ausīs direktoram, skaistajai mīlestībai bija beigas. Direktors bija inteliģents cilvēks, taču, tikai iedomājoties savu meitiņu šā defektīvā pāraudža rokās, viņu pārņēma izmisums, tādēļ jauniešiem tika uz visstingrāko aizliegts tikties. Tā Gvido nācās pārciest viņa pirmās mīlas mokas, kas, lai arī neilgas, tomēr ļoti smagas.
Visas brūces dzīst, un, kad klāt bija pavasaris, Gvido, tvīkstot jaunās dzīves priekšnojautās, gatavojās eksāmeniem. Mācībās puisim problēmu nebija, un, kad viņš saņēma atestātu, konstatēja, ka viszemākā atzīme – sešinieks, bija izlikta fizkultūrā, jo, kārtojot ieskaiti, jauneklis bija salocījis svaru stieni. Skolas direktoru pārsteidza Gvido spējas, bez tam viņu nedaudz mocīja sirdsapziņa par kādreiz izjaukto mīlu, tāpēc tika izlemts virzīt jaunieti uz mācībām universitātē. Tādējādi būtu nošauti divi zaķi – Gvido varētu doties augšup pa dzīves ceļu, tai pat laikā neapdraudot direktora meitas godu. Tā nu direktors zvanīja universitātes rektoram, kurš viņam bija labs draugs un ar prieku piekrita uzņemt talantīgo Gvido augstskolā.
Kikimora vai plīsa aiz lepnuma par savu gudro dēlu. Kaut arī viņu rocība nebija nekāda lielā, Gvidiņam tika nopirkts jauns uzvalks, portfelis un citi studenta dzīvē nepieciešami priekšmeti, un tagad viņš izskatījās patiesi kā īsts kungs. Tikai viena lieta vēl nomāca Kikimoras sirdi – tie bija Gvido radziņi, kas viņam piešķīra diezgan aizdomīgu izskatu. Kaut kas tur bija jādara, un pēdējā vakarā pirms puiša došanās uz lielpilsētu Kikimora ar mežsargu ievilināja Gvido šķūnītī, iespieda ēvelbeņķī, un, kaut arī zēns ļoti kliedza un spārdījās, nozāģēja viņa radziņus. Pirmajā brīdī Gvido bija gluži satriekts, taču vēlāk nomierinājās, un, nospriedis, ka varbūt tagad beidzot spēs normāli iekļauties sociālajā dzīvē, devās uz dusu.
Otrā rītā pamodies, Gvido konstatēja, ka radziņi ir atauguši, turklāt krietni brangāki, nekā bija pirms zāģēšanas. Kavēties vairs nebija laika, un ar smagu sirdi jauneklis, mātes buču pavadīts, steidzās uz vilcienu.
Universitāte! Ar bažām Gvido gaidīja, kā viņu uzņems nākamie studiju biedri, taču tām nebija pamata – starp studentiem daudzi bija ar tādiem dzelkšņiem, krēpēm un kārpām, ka Gvido radziņi izskatījās gluži ikdienišķi, un viņš labi iekļāvās kolektīvā. Ar laiku Gvido pierādīja sevi gan mācībās, gan sabiedriskā dzīvē, kļuva par kursa līderi un daži jaunākie studenti viņa iespaidā pat sāka nēsāt mazus radziņus.
Gvido bija atplaucis, atradis sev domubiedrus un intelektuālu sabiedrību, turklāt viņa uzmanības apliecinājumiem atsaucās Irma, skaistākā meitene kursā. Kādā ballē viņi dejoja visu nakti, līdz beidzot Gvido ievilka skaistuli kādā tumšākā stūrī un jau grasījās nodoties mīlas priekiem. Taču Irma tikai tagad sataustīja, ka Gvida ragi, tāpat kā spalvas, ir īsti. Viņa, tāpat kā citi studenti, bija uzskatījusi tos par sevišķi stilīgu pīrsingu, bet tagad, atklājusi patiesību, sāka izbailēs tā spiegt, ka tika izsaukti pilnvarotie, kuri ar negodu izraidīja Gvido no deju zāles.
Vēl pāris dienas Gvido klīda viens gar gaišiem logiem, no kuriem skanēja smiekli un mūzika. Tiem tur, iekšā, bija labi arī bez viņa. Tā viņš klaiņoja, pārdomādams savu dzīvi, atminējās savu bērnību tīrelī, lunkano lūsi un trīspirksti dzeni, smirduli sesku un lempi jenotu, savus mazos brāļus, kuri bez naida un viltus dzinās viens otram pakaļ, lai apgrieztu sprandu.
Tad viņš slaidi nospļāvās uz spožā bulvāra un devās ārā no pilsētas, purva virzienā.
Atgriezies dzimtajā purvā, Gvido nespēja valdīt asaras un apraudājās. Šeit viss bija pa vecam - smaržoja vaivariņi, augstu debesīs riņķoja krauklis, un pat Kikimoras bedre-mājiņa aizvien vēl bija atrodama. Gvidis to paplašināja, ar izdomu pārbūvēja un apmetās tajā uz dzīvi. Pēc neilga laika jauneklis jau bija atguvis labu fizisko kondīciju un, saulē iededzis, klimta pa purvu pārtikas meklējumos. Jāteic, ka Gvido labi iekļāvās barības ķedē, varētu pat teikt, tās augšgalā, jo tīrelī nebija izmanīgāka mednieka par viņu. Tā mūsu varoņa dienas aizritēja mierā un harmonijā pie dabas mātes krūts.
Vien klusos vasaras vakaros, kad debesis kvēloja saulrieta blāzmā, jauneklim uzmācās smagas, neizskaidrojamas ilgas. Un dažkārt, klīstot pa briksnāju, Gvidim uzmācās sajūta, ka viņu kāds no malas vēro...
Lielā politika iejaucas mūsu dzīvē ne lūgta, ne saukta. Gan būdiņā, gan pilī tai ir sava teikšana, tāpēc arī šajā stāstā man neiztikt bez neliela ieskata to laiku politekonomiskajā situācijā.
Lieta tāda, ka cilvēki tais laikos bija galīgi izlaidušies; neviens vairs negribēja strādāt – visiem tāpat bija labi. Tālab pasaules dižākie vīri un oligarhi sasauca vispārējo kongresu, lai spriestu, ko darīt, kā pamudināt cilvēkus atkal ķerties pie darba un vairot viņu bagātības.
Trīs dienas dižvīri sprieda un izdzēra trīs cisternas minerālūdens, līdz izlēma, ka vienīgās izredzes viņiem dotu vispasaules bruņots konflikts; tad cilvēki vismaz ražotu ieročus, un bizness varbūt spētu izrauties no smagās depresijas.
Jā, doma nebija slikta, bet kā lai to panāk? Kā sakūdīt uz karošanu cilvēkus, kuriem slinkums pat pār lūpu pārspļaut? Tā bija patiešām milzu problēma, un ANO izsludināja vispārēju propagandas kampaņu, kurā iesaistījās visdažādākās organizācijas visas pasaules mērogā. Ar dažādiem paņēmieniem viņi centās iesvilt ļaudīs skaudību un naidu, lai dzīvība atkal sāktu kūsāt, kā vecos, labos laikos.
Rīkojumu uzsākt propagandas kampaņu saņēma arī Haims Kamphauzens, viens no atzītākajiem ezotēriķiem Vakareiropā. Tajā laikā viņš strādāja NATO paspārnē, bija iefiltrējies jaunas dalībvalsts sabiedrībā un veica pētījumus, slēpdamies zem segvārda “Dullais Jurītis”. Te mēs neaizkavēsimies pie Jurīša milzīgā ieguldījuma mūsdienu zinātnē – viņa traktātus jūs varat atrast universitāšu bibliotēkās, vien atzīmēšu, ka viņam, kā jau daždien ģēnijiem, piemita dažādas dīvainības. Taisnības labad vēl jāpiebilst, ka dzīvniekus un baltos tēvus viņš mocīja tīri zinātniskos mērķos.
Jau labu laiku Jurīša uzmanību saistīja kāds savādnieks, kurš apdzīvoja Smerdūkšļa purvu. Tagad, saņēmis propagandas rīkojumu, Juris nolēma iziet uz kontaktu ar šo vientuļo dīvaini.
Jau pēc pirmajiem teikumiem sarunā ar Gvido Juris noprata, ka ir atradis lietaskoku. Jaunekļa inteliģence, stāja un dziļais naids pret sabiedrību darīja viņu par ideālu kandidātu dumpinieku vadoņa tēlam. Gvido un Juris drīz iedraudzējās; daudz aizraujošu vakaru viņi pavadīja dziļdomīgās sarunās par zinātni, kultūru un politiku, spriežot, kā padarīt šo pasauli labāku…Bet cik tad ilgi runāsi? Un viņi nolēma dibināt partiju!
Partijas programma pārsvarā bija balstīta uz komunisma idejām, bet ar dažādiem uzlabojumiem: piemēram, bija paredzēts fiziski izrēķināties ar cilvēkiem, kuru garīgās intereses nesniedzas tālāk par filmas „Hameleonu rotaļas” skatīšanos. Vispār Gvido solīja diezgan bargu diktatūru, kas bija vērsta uz skaudras, fiziski un intelektuāli attīstītas sabiedrîbas izveidi.
Gvido un Jurīša partija tika reģistrēta zem nosaukuma „Jaunais Purvs”, un, kaut arī sākumā tā tika skaļi izsmieta, pēc dažām uzstāšanās reizēm televīzijā partijas reitings sāka celties. Vēlēšanas vairs nebija aiz kalniem un drīz jau valdošā koalīcija nonāca vieglā panikā, „Jaunā Purva” panākumu nobiedēta.
Vēlēšanās jaunpurvieši ieguva absolūtu pārākumu; Gvido kļuva par valsts prezidentu, bet dullais Jurītis – par premjeru. Nu tik sākās! Kristīgā baznīca, prostitūcija un Harijs Poters tika aizliegti ar likumu, bet tiem, kurus pieķēra, lasot Kurta Vonnegūta vai Dena Brauna grāmatas, draudēja mūža ieslodzījums koncentrācijas nometnē. Tautai tas jūtami nāca par labu. Gvido kļuva ļoti populārs vienkāršo ļaužu aprindās un bieži tika godāts par „bargo un taisnīgo vadoni”.
Saeima Gvido darbā tikai traucēja, un drīz vien tā tika atlaista (ar neliela, bet asiņaina puča palīdzību), bet radikālās reformas valsts pārvaldē sekmēja kultūras un tautsaimniecības uzplaukumu. Protams, daudzi smaka cietumos, taču vairums no iedzīvotājiem sveica vadoni ar ziediem un dziedāja tam slavas dziesmas.
Drīz vien Gvido panākumu slava izplatījās arī kaimiņzemēs, kur pagrīdē sāka veidoties dažādi, pēc ideoloģijas „Jaunajam Purvam” līdzīgi grupējumi, kas iedzina šausmas valdošajās aprindās un tika vajāti kā bīstama sērga. Pret Gvido diktatūru tika vērstas dažādas starptautiskas sankcijas un kaunināšana, līdz vadonis nolēma mesties pretuzbrukumā. Viņš mobilizēja bruņotos spēkus, kā arī savu īpašo uzdevumu vienību „Brīvie vanagi” un negaidīti iebruka Lietuvas teritorijā. Sākās karš.
Ragainie (tā dēvēja mūsu kareivjus) kā neapturama straume lauza savā priekšā visus šķēršļus. Jāatzīmē, ka iesauku „ragainie” karavīri bija ieguvuši no mazajiem radziņiem, kurus, par godu vadonim, nēsāja pie formas cepurēm.
Lietuvas armija tikmēr noasiņoja smagajās kaujās pie Jonišķiem, līdz saņēma vēsti, ka Viļņā noticis valsts apvērsums un varu uzurpējuši teroristi-jaunpurvieši. Valstī sākās jukas, bet Gvido, apsveicis kaimiņus ar jaunās Lietuvas proklamēšanu, jau raudzījās pēc nākamā upura.
Tikmēr jau bija sākusi vārīties visa pasaule, nemaz nerunājot par tuvajiem austrumiem un Balkāniem. Jaunā purva diktatūru pasludināja Moldova un etniskie albāņi, Irānā tika gāzts no troņa šeihs, Kuba uzbruka Venecuēlai, bet Centrālāfrikas republikā prezidents izvārīja zupā un apēda premjerministru. Vārdu sakot, ledus bija sakustējies.
Nākamie gadi pasaules vēsturē iegāja kā neapvaldītu karu un varmācības laikmets. Sīki nekavēšos pie karadarbības un naidīgo alianšu apraksta, vien atzīmēšu, ka pārsvarā valdīja liels juceklis un īsti nevarēja saprast, uz kuru pusi katrs šauj. Gvido, kā jau ideoloģiskais līderis, tika uzskatīts gandrīz vai par dievu un bija iecelts par apvienoto bruņoto spēku augstāko virspavēlnieku. Dienas viņš pavadīja savā rezidencē – bruņoti apsargātā villā augstu kalnos. Atpūtas istabā viņš gozējās uz dīvāna, bet gar sienām bija izvietoti ekrāni, kas rādīja tiešraides no pasaules karstākajiem punktiem – tur sprāga bumbas, lidoja raķetes un ļaužu tūkstoši šāva nost viens otru, bet līķi krājās augstās kaudzēs. Gvido redzēja to labu esam. „Ahahahā!”, viņš smējās, „ohohoho!”.
Taču pēc dažiem gadiem ļaužu bravūra un kareivīgums sāka apsīkt. Nu jā, viņiem apnika šaut, ālēties un bēguļot, viņiem, saproties, gribējās mieru. Un, kad viņi noslēdza mieru, tad ieraudzīja, ka viss ir tā izālēts, ka nemaz nav kur lāgā palikt – bet vainīgais jau nebija tālu jāmeklē.
Greznajā augstkalnu villā ieradās nopietnu vīru pulks, izgāza durvis, izrēķinājas ar nedaudzajiem vēl joprojām Gvidim uzticamajiem rokaspuišiem (dullais Jurītis jau bija kaut kur nozudis), bet pašu varmāku notvēra dzīvu. Pieradis pie greznas dzīves, viņš bija aptaukojies, kļuvis ļumīgs un nespēja izrādīt nopietnu pretestību.
Pēc dažām dienām pilsētas centrālajā laukumā, trakojoša pūļa priekšā, Gvidim tika izpildīts nāvessods, uzsēdinot uz mieta.
Pagāja laiks, un viss atkal nostājās savās vietās – ļaudis kūsāja darba rosmē, atjaunoja izpostīto zemi, dziedāja dziesmas, jaunas meitas rītos skrēja pa rasu, bet bērni rotaļājās. Mežsargs jau tagad bija cienījams sirmgalvis; kara laikā viņš arī nebija vairs nekāds jauneklis, tomēr bija braši kāvies un tagad, ar ordeņiem klātu krūti, šūpojās šūpuļkrēslā, un, brīžiem iesnausdamies, krekstēja.
Aizsnaudies viņš redzēja sevi, jaunu un dedzīgu, pie žiguļa stūres braucam pa meža stigu. Pogoja lakstīgalas un tumšās egles glauda galvas…Drīz vien stiga sāka tiekties augšup un pieņēma baltu mirdzumu, bet mežs izplūda un tā vietā sāka parādīties zvaigznes un meteori. Tālumā atskanēja arfas skaņas; pēc neilga laika garām koklēdami aizlaidās smaidoši eņģeļi, un, līksmi nozviedzies, aizlēkšoja pegazs.
Pēkšņi mežsarga uzmanību saistīja dīvaina, tumši sarkana planēta, kas nepārprotami tuvojās. Uz tās kaut kas burbuļoja, it kā vārītos, un mūsu varonis izdzirda vilinošu balsi: „Hei, ceļiniek!...Nāc!” Un, lai kā viņš grieza stūri, sarkanā planēta ar draudošu troksni triecās virsū žigulītim. Blīkš! Mežsargs atģidās, izvēlies ārā no šūpuļkrēsla.
Bet dullais Jurītis joprojām klīst kaut kur pa mežu. Tā kā esat modri!
BEIGAS
(19.11.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1907
Kopā:6420164
|
| |
| |
|
Autori
