|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Septītā nodaļa | | Ievietojis: Dizzyja |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Jau atkal viņi strīdējās. Artis svaidījās riebīgiem vārdiem un dusmās dauzīja dūres pret sienu. Viņam tas viss bija apnicis. Jau atkal Elēna meloja un slēpa patiesību. Viņš nespēja to izturēt.
- Kāpēc tu man nesaki taisnību? Man ir tik ļoti apnikuši tavi meli.
- Es nemeloju, es biju pie Darlas.
- Kāpēc tad viņa teica, ka jūs neesat bijušas kopā?Elēnai nebija ko teikt, laikam meli bija pārāk daudz. Viņa bija pārāk apjukusi un pamaldījusies savā dzīvē. Elēna pati nezināja ko vēlas. Brīžiem šķita, ka viņa vēlas Arti, savu mīļoto, ar ko kopā pavadīti divi dzīves gadi. Taču brīžiem viņa vēlējās ko jaunu, jaunas dēkas, jaunus vīriešus. Artis bija rutīna. Divu gadu laikā viņš bija mainījies, kļuvis neuzmanīgs pret Elēnu. Viņu attiecības vairs nebija kā agrāk. Viņi bieži strīdējās.Artis ar Elēnu bija kļuvuši par pāri, kopš viņu iepazīšanās dienas. Pēc mēneša Elēna sāka dzīvot pie viņa. Viņa strādāja kopā ar Darlu un mēdza ar viņu kopīgi izklaidēties, taču Artim nestāstīja par tusiņiem.
- Un kā ar piektdienu? Kur tu biji piektdien?
- Paliku pa nakti pie Darlas.
- Atkal jau meli. Meli!
- Nekliedz uz mani.
- Es neko no tevis neprasu, tikai patiesību. Pat to tu man nespēj sniegt!
- Es tev stāstu patiesību.
- Bet es tev neticu. Vienmēr atklāja, ka tu esi man melojusi. Pasaki, kā tu tiki mājās.
- Mani atveda Darlas draugs.
- Izbeidz melot. Man teica, ka tu izkāp no sarkana audi.- Tā nav taisnība.
- Man pietiek, es braucu projām.
- Arti.
- Nu?
Viņa neko neteica un šis klusums viņu tracināja. Viņš paķēra jaku un izmetās pa durvīm, smagi aizcirzdams tās aiz sevis.
Viņa palika sēžam uz gultas un domāja par nākotni. Vai palikt ar Arti, vai uzsākt ko jaunu? Elēna nespēja iedomāties kā būtu dzīvot bez viņa, kā būtu satikt viņu uz ielas un tikai pasveicināt. Viņš bija tik pierasts, tik izpalīdzīgs un izdevīgs, taču ne uzkurinošs un mīlams. Viņa nejuta neko, bija palikusi tikai draudzība un pieķeršanās. Nekas vairāk.
Bija kārtējais piektdienas vakars, kad viņa kopā ar Darlu devās izklaidēties. Elēna juta, ka šovakar būs patīkams vakars. Viņa alka jaunas asinis, jaunu piedzīvojumu. Iespējams, tikai viena vakara dēku. Neko vairāk kā labi pavadīt laiku.
Elēna sēdēja pie galdiņa un lūkojās glāzē ielietajā šķidrumā, kurā izaicinoši pavīdēja sarkans koktēļķirsis. Viņas nojauta bija meiteni vīlusi. Šis vakars nebija izdevies. Darla virpuļoja pa deju grīdu ar izskatīgiem puišiem, teču Elēna tukšoja pašas nopirktu dzērienu. Viņa jutās nožēlojami. Neviens viņai pat deju neveltīja, nemaz nepieminos dzērienus. Šādos mirkļos viņas galviņu apgānīja domas par Arti. Viņa vēlējās lai kāds viņu samīļo un sabužina. Pasaka, ka viņa izskatās satriecoši, taču Artis šeit nebija. Viņa smagi nopūtās.
- Kāpēc tik skaistai meitenei tik gara seja? – Elēna pacēla acis un ievērtēja simpātisko puisi. Tumšmatis, glītu miesas būvi un zolīdi ģērbies.
- Tāpat vien. Slīkstu garlaicības atvarā.
- Vai drīkstu tev palīdzēt no tā izrauties?
- Droši. – Viņa veltīja vīrietim koķetu smaidu.
- Tikai nesaki, ka esi šeit ieradusies viena pati?
- Protams, nē.
- Kur ir tavs puisis? Vai aizgāja pēc dzērieniem? – Viņš pagriezās un pētīja perimetru.
- Nē taču, es ierados ar draudzeni. Lūk, tā ir viņa. – Elēna norādīja uz trakojošu meiču, kas izaicinoši locījās gar puisi.
- Tas priecē. Starp citu, mani sauc Voldemārs.
- Elēna.
- Ļoti patīkami. – Viņš pacēla meitenes smalko rociņu pie savām lūpām.
- Varbūt padejosim? – Viņa piecēlās kājās. Voldemāra acis nopētīja meiteni no galvas līdz kājām. Perfekta figūra bez liekā svara.
- Kāpēc ne.
Viņas augums pieglaudās vīrieša augumam, viņa rokas slīdēja pār viņu. Mūzika sagūstīja viņu miesas un spēlējās ar tām mūzikas pavadībā. Viņa kustējās lokani un izaicinoši un viņš perfekti pielāgojās. Elēna prata novērtēt, ja vīrietis prata dejot. Tas bija liels pluss.- Vai maz tev, tādai skaistai būtnei, ir sapņi? - viņš piepeši iejautājās.
- Sapņi ir visiem.- Kaut es varētu tos piepildīt! – Viņš klusi piebilda un atglauda Elēnai no sejas matus.Iespējams viņš tos varēja piepildīt, tikai viņa nebija īsti pārliecināta, kas bija viņas sapņi. Vīrietis, mīlestība, nauda vai visi kopā?
Viņi visu vakaru pavadīja jauki tērzējot. Izrādījās, Voldemārs bija arhitekts, kas nodarbojās ar ēku konstrukciju rasēšanu.Viņa sajuta mobilā telefona vibrācijas. Pavērusies ekrānā, tas bija Artis. Ja viņa pacels telefonu, viņš sapratīs, ka viņa tusē. Ja viņa nepacels, viņš viņai pārmetīs.
- Atvaino mani uz mirkli. – Elēna pasmaidīja Voldemāram un devās uz dāmistabu.
- Hallo.
- Čau. Kur tu esi?
- Mājās. Arti, kāpēc tu man tik vēlu zvani?
- Kāpēc tad netusējies ar Darlu?
- Tāpēc, ka jūtos nogurusi.
- Nu labi. Arlabunakti zaķīt. Es mīlu tevi.
- Jā. Labi.
- Kāpēc tu nesaki, ka mīli mani?
- Arti!
- Lūdzu, pasaki!
- Es tevi mīlu.
- Es tevi arī mīlu. – Viņa pārtrauca zvanu. Viņai bija apnikušas šīs mīļuma frāzes. Tās šķita tik nejēdzīgi, jo šie vārdi netika izteikti no sirds. Tie bija tikai vārdi. Lai gan viņa bija pārliecināta, ka viņš teica to ko patiešām juta. Jau atkal viņa Artim meloja. Reizēm viņai puiša palika žēl, tomēr viņa nespēja sevi piespiest just ko tādu ko viņa nejuta.
Krāpšana turpinājās. Elēna izklaidējās pēc sirds patikas un turpināja melot Artim un viņš ticēja katram meitenes vārdam. Viņš ticēja, jo mīlēja viņu.
Elēna uzturēja attiecības ar trīs puišiem vienlaicīgi – Arti, Voldemāru un Didzi, kas bija uzradies pavisam nesen.Elēna tonēja seju ar pūderkrēmu un vēroja savu atspulgu spogulī. Šodien bija paredzēta tikšanās ar Didzi. Viņa, apmierināta, nolika pūderkrēmu uz plauktiņa un uzsmaidīja savam spoguļattēlam.
Didzis bija melna BMW coupe īpašnieks. Elēna vienkārši dievināja šo auto. Tas bija perfekts, tikai žēl, ka tas nebija viņas īpašums. Tomēr attiecības ar Didzi šķita izdevīgas, lai gan pats puisis bija ar nedaudz bremzētu domāšanu. Viņam viss bija jāpaskaidro divreiz, lai viņš saprastu par ko īsti iet runa.
Viņi pavakariņoja kafejnīcā un pie vīna glāzes tērzēja par viņu attiecībām. Elēnai patika runāt ar Didzi, jo viņa prata šo puisi apvārdot un panākt, lai viss ko viņa saka viņš izpilda. Viņš bija vīrietis ko varētu dēvēt par dumju.
Pēc pasēdēšanas Didzis veda meiteni mājās. Elēna lieliski zināja, ka Artim darbā ir naktsmaiņa un dzīvoklis būs tukšs. Tā bija lieliska iespēja padraiskoties.
Viņi izkāpa no auto un Didzis pavadīja viņu līdz durvīm.
- Vai nevēlies ienākt? – Elēna pavērās puisī.
- Nu uz kādu tasīti kafijas jau varētu.
Viņu acis sastapās un izlauzās iekāre. Viņi klupa viens otram virsū un skūpstīdamies virzījās uz guļamistabu. Viņa rokas slīdēja pār Elēnas perfekto pēcpusi. Viņš šo daiļavu bija vēlējies iegūt kopš pirmās reizes, kad viņu ieraudzīja.
Artis šovakar nestrādāja. Viņš to Elēnai nebija teicis ar nodomu. Lai cik ļoti viņš meiteni mīlēja un ticēja viņas vārdiem, viņš vēlējās pārliecināties, ka viņa patiesi ir uzticīga .Viņš pamanīja melno BMW un redzēja, ka Elēna no tā izkāpj. Viņa dusmas un sāpes žņaudza viņu. Viņa nebija tik balta un tīra, kā viņa stāstīja. Cits vīrietis. Artis bija gatavs nosist viņus abus. Viņš sagaidīja līdz abi iegāja dzīvoklī un pēc brītiņa devās turp pats, lai pieķertu slepenos mīlniekus. Artis paraustīja dzīvokļa durvis – tās bija aizslēgtas. Viņš izvilka savu atslēgu un rāva durvis vaļā, taču priekšā bija ķēde. Arta dusmas kāpa ar katru mirkli. Viņš ar spēku trieca dūri pret durvīm.- Elēna. Atver durvis! Elēna!
- Kas tur ir? – Didzis satrūkās.
- Nekas! – Elēnai svila vaigi. Viņu pārņēma divējādas emocijas - gan bailes, gan uzjautrinājums.
- Elēna! Atver! – Viņa nevēra. Arta dusmas auga ar katru sekundi, līdz viņš ar spēku ielauzās dzīvoklī.
- Es tevi nositīšu, kuces dēls! – Artis paķēra pagali, kas bija nomesta pie kamīna.
- Arti, nevajag! Arti! – Didzis zemiskā balsī lūdzās.
- Ko nevajag? Kamēr es strādāju jūs abi te maigojaties un tu man saki nevajag? – Artis atvēzējās un iezvēla Didzim.
- Arti! Nomierinies čalīt!
- Nomierinies? Tu tūlīt nomierināsies! – Viņš vēlreiz iezvēla čalim.
- Arti, lūdzu, nevajag!
- Vācies no šejienes! – Artis, niknuma pārņemts bļāva.
Elēna klusēja. Viņa bija pārbijusies. Ja Artis būtu piebeidzis Didzi, viņa justos vainīga.
- Un ko tu man tagad teiksi, ko? – Viņš psihoja.
- Neko.
- Ak, tad neko. Tu esi padauza! – Viņš pacēla roku un iecirta Elēnai pliķi. Viņas acīs sarausās asaras, viņas vaigs svila un ķermenis trīcēja. Viņa bija šokā un nobijusies. Protams, viņa pati bija vainīga, taču rokas pacelšana šeit bija nevietā.
- Piedod zaķīt, lūdzu, piedod man. – Artis piegāja pie Elēnas.
- Liec man mieru.
- Zaika, es negribēju. – Viņš sajutās ļoti vainīgs. Viņš bija iesitis savai sievietei. Viņa bija novedusi puisi tik tālu, ka viņš bija spējīgs uz vardarbību.
- Vācies. – Viņa klusi nočukstēja.Viņš aizgāja. Taču viņa vainas sajūta nezuda. Artis jutās tā kā būtu atvainošanos parādā Didzim gan no viņa puses, gan no Elēnas puses. Iespējams, šis puisis nemaz nezināja, ka viņai ir draugs. Varbūt viņa čalim bija melojusi tāpat kā viņam pašam.
Par laimi Artis pamanīja Didža auto benzīntankā un piebrauca klāt.
- Paklau, es... – Didzis jau mēģināja taisnoties, jo viņam šķita, ka kautiņš turpināsies.
- Klau, vecais, es negribēju lai tas tā izvēršas. Vienkārši, es viņu mīlu. Es atvainojos par to kautiņu un es atvainojos arī Elēnas vārdā par visu. Viņa pati nezin ko dara.
- Labs ir. Viss kārtībā.
Viņi šķīrās uz mierīgas nots. Didzis jutās kā no elles ugunīm paglābts. Viss beidzās laimīgi. Vienu brīdi viņu bija pārņēmusi panika. Arta apmēri bija divreiz lielāki un būdīgāki nekā viņa, un kautiņā noteikti saslānītu viņu. Viņš domāja, ka Artis ir neprātīgi iemīlējies Elēnas bijušais, kas netiek viņai pāri, tāpēc seko viņai un mēģina atgūt. Lai gan patiesībā viņš bija viņas puisis.
(21.11.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2246
Kopā:6420503
|
| |
| |
|
Autori
