|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pulksten pusastoņos | Autors - liu
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
(Varētu uzskatīt arī par dienasgrāmatas ierakstu ar sirreāliem elementiem, jo tas bija sapnis)
– Pulkstens pusastoņi! Mosties! Celies taču! Uz skolu jāiet.
– Mhm... Mammu, tu neredzi zīmīti pie durvīm? Man uz trešo stundu! [Zzz]
Un es turpināju klīst pa gaiteņiem, meklējot īstās durvis. Atradusi tās, nedroši devos iekšā plašajā, sarkanas gaismas pielietajā zālē, kas jau mudžēja no cilvēkiem gluži kā strops no bitēm – visi kā viens, un viens kā visi. Bet ne visi – kāds šķietami pazīstams indivīds likās bija gatavs mani sadzelt līdz nāvei ar savu aso acu skatu, piedevām vēl noskatoties, kā es mokos, un nemaz nejuzdamies vainīgs par to. Bet es viņam tādu baudu nesagādāšu! Vienaldzīgi pagāju viņam garām, turpinot savus meklējumus – šoreiz pēc 19. sēdvietas kaut kur labajā balkona malā, tālu prom no pārējiem, pašā galā. Tomēr kaut kādu iespaidu Uģītis uz mani bija atstājis. Es jutu viņa nepatiku, pat riebumu, ar kādu viņš blenza man virsū, droši vien domādams, ko es te daru. Cik neparasta sagadīšanās, ka abi atrodamies vienā pilsētā, vienā telpā un pasākumā! Mani vairs neinteresēja cirka izrāde. Tā tiešām bija sagadīšanās. Neesmu spiedze, arī detektīvu necenšos tēlot, tā ka – par izsekošanu te nevarēja būt ne runa! Bet tiešām – vai nav vienalga?!
Izrādes beigas tā arī nesagaidījusi un ar satiktajiem radiņiem sarunu kārtīgi nenobeigusi, pēc īsa mirkļa atrados jau pie Elīzas mājas. Viņa man laba bērnības draudzene, tik sen nebijām tikušās. Pēdējo reizi runāju ar viņu savā nu jau bijušajā darbavietā, kur arī sākās visas nelaimes. Viesmīles darbs ir interesants, bet nekad nezini, ar kādiem cilvēkiem iepazīsies. Ai, pārtrūka atmiņu aina, jo – kas tad tas?! Es netieku iekšā pa durvīm! Viņa mani aicina, pat smejas, bet es esmu izaugusi tik liela, ka šī eja man ir daudz par šauru, par zemu. Cik augsts pakāpiens! Un galva pret griestiem jau nez kuro reizi atsista. Vai tad Elīza bija tik maziņa, ka viegli tika iekšā? Kā tāda pelīte – veikli un klusi!
Nu viss ir beidzies. Esam ērti sasēduši uz dīvāna kāpņu telpā. Cik patīkama tikšanās! Arī viņas vecāki sanākuši ar mani apsveicināties. Mammīte – kā vienmēr skaista, bet... novecojusi. Viņas mati kļuvuši pelnu pelēki ar sudrabaini baltām šķipsnām, atgādinot dābolainu kumeliņu, un tagad viņa izskatās vecāka par Elīzas vecmāmiņu, kaut gan šī nemaz nav mainījusies. Kur vairs tie laiki! Cik gan ātri viss mainās...
Un tiešām, tikpat ātri kā aizskrēja gadi paskrēja arī laiks ar viņiem kopā, un es jau atrados savās mājās. Viens mirklis – un esmu atpakaļ! Bet kas tad tas? Vēl viens pārsteigums! Ārā, kur parasti atradās bērnu rotaļlaukums un lielā smilšu kaste, ar šūpolēm, karuseli, kurā man vienmēr neizturami reiba galva, un dažādiem citiem veidojumiem, pa kuriem mazajiem kāpelēt (mūsu laikos tādu nebija – bija tikai koka Kuģītis, kur spēlēt kariņus, pirātus un... pat neatceros, kā tās spēles sauca), tagad atradās futbollaukums. Liels, zaļš, un spēle jau ritēja pilnā sparā. Mani neinteresēja spēle, bet, kad tā beidzās, ievēroju vēl vienu savu paziņu. Patiesībā, skarbi teikt – paziņa –, jo vienu brīdi bijām diezgan tuvās attiecībās (vismaz viņam tā šķita) un tieši viņš mani nelaida vaļā, viņa dēļ netiku pie kārotās brīvības, biju piesieta pie sasistas siles un jutos kā važās kalts noziedznieks, putns, kurš netiek ārā no būra. Man tā arī neizdevās aizlidot, jo smagā atmiņu ķēde velkas līdzi joprojām un emocijas to nepārtraukti ieeļļo.
Artūrs sēdēja tur, kur vienmēr sēž rezervisti, un raudāja. Vai es atkal biju vainīga? Nevis atkal, bet joprojām. Neviens nav palicis nesodīts. Es – tāpēc, ka viņu maldināju, viņš – tāpēc, ka mani šantažēja. Un tagad man prātā palicis tikai Uģītis. Pie velna! Man pietiek! Nav nozīmes nekādas, ko citi domā, nav vairs mērķa, pēc kura tiekties, lai paliek viss bijis un izbijis, nepamodināts un neatsākts.
Bet Artūrs sēdēja un raudāja. Asaras tecēja kā lēni plūstošas upes pavasara palu laikā, pārplūdušas upes. Klusi, mierīgi, bet bezgalīgi skumji un traģiski. Drīz būs applūdušas mājas, applūduši citi cilvēki, bet viņš sēž un raud! Nerimstas. Vai tas ir vīrietis? Nē, tas ir ne tikai vīrietis, bet cilvēks! Viņš spēj izrādīt emocijas. Tomēr – nekas šai dzīvē nav tik bezcerīgs. Cerības stars atspīdēja manā sirdī, atkal pārtrūka domas pavediens, un es kā kaķis devos iekšā pa balkona durvīm, kamēr Artūrs vērās augšup uz birstošajiem zelta krāsas kristāliņiem, kuru nogruvumu radīja straujais palēciens. Tur sašķīda manas ilgas. Arī viņam viss tapa skaidrs.
Vai laiks jau celties? Cik dīvaina sajūta, galva tāda dulla, it kā es būtu atlidojusi no citas planētas... Cik ir pulkstens? Deviņi... Kas īsti notika? Es neko nesaprotu! Mammīt mīļo, kas noticis! Kāpēc pēkšņi zilas gaismas pārņemta jūtas mana dvēsele? Kā no jauna piedzimusi! Vai viss ir zudis? Viss ir pagātnē? Vai tas vispār notika īstenībā? Jā, es nesapņoju, tā bija realitāte – tā brīža realitāte. Ko neizdomāsi nomodā, to tev pasniegs desertā. Sapnī.
(24.11.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1732
Kopā:6108064
|
| |
| |
|
Autori
